Kad kādreiz Kalnugars atkal bija uznācis zemes virspusē apskatīties, kā zaļo koki viņa kalnos, viņš nejauši pamanīja kādu ceļotāju, kura izturēšanās un gaita viņam izlikās ļoti savāda. Tas kāpelēja pār vislielākām akmeņu kaudzēm, ar sava ceļazižļa , palīdzību pārlingoja pār bezdibeņiem, šur tur uzrāpās kāda kalna pakausī, un vispārīgi darīja daudz ko,' ko citi ceļotāji, kalnos kāpdami, nemēdza darīt.
Viņš vēroja uzmanīgi gan pa labi, gan pa kreisi, noliecās pēc vienas otras zāles, noplūca vai ari izņēma to ar mazas lāpstiņas palīdzību ar visām saknēm no zemēs un noslēpa tad to lielajā somā, kas karājās viņam ādas siksnā ap pleciem.
Jau pāris stundas gars neredzami bija sekojis svešiniekam. Tagad ceļotājs bija nonācis pie straujas " upītes, kuras ūdeņi mutuļodami apskaloja dažu krietni lielu akmeni upītes vidū, un tas sagatavojās pašlaik atkal ar sava zižļa palīdzību pārlingot upītei pāri.
Tālab viņš iesprauda zizli starp diviem akmeņiem, sakampa to stingri rokās un taisījās uz krietnu lēcienu, kad zizlis piepeši pārlūza un ceļotājs iekrita upē. Viņam likās, it kā tai pašā acumirklī būtu dzirdējis gaisā smieklus, bet viņš negrieza uz to vērības, jo viņam pašlaik bija jādomā kā tikai droši iztikt ho ūdens laukā.
Nu viņš stāvēja upesmalā slapjš kā žurka.
Stāvoklis bija kļūmīgs, un visļaunākais ceļotājam izlikās tas, ka nekur visā apkārtnē neredzēja neviena koka, no kura viņš varētu sev nogriezt jaunu zizli.
Piepeši viņš dzirdēja sev aiz muguras rupju balsi: — Ē, puisi, kas t' nu noticis?
Kad uzrunātais izbrīnījies apgriezās, viņš redzēja aiz sevis lielu, garā mētelī tērptu, stāvu. Ceļotājs izbijās, jo milzīgā vīra acis savādi zvēroja. Bet viņš ātri saņēmās un izstāstīja tam savu nedienu, un ka zižļa salūšana esot priekš viņa liels zaudējums, jo ceļotājs kalnos bez zižļa esot bezizejas stāvoklī.
— Un ko tu vispārīgi te augšā dari? — svešais vaicāja.
— Es meklēju zāles un sūnas," es esmu aptieķnieks un man jāgatavo slimniekiem dzērieni, lai viņi kļūtu veseli, man jāvāra salves un smēres plāksteriem, un priekš visa tā man vajaga šo zāļu un stādu sulas, kurus es še augšā salasu.
Svešais smaidīja: — Tādus tu gan še augšā daudz neatradīsi.
— Daudz, protams, gan nē, bet visspēcīgākās zāles aug daudzkārt visvientulīgākajās vietās, un tad nu nevajaga taupīt pūliņu, šīs zāles uzokšķerēt. Jā, kad es varētu to, ko es gribētu, bet ko es nevaru, tad es ietu uz Alpiem, uz Zviedriju, uz Islandi, uz Itāliju utt., un tur salasītu visu noderīgo, kas vien tur aug. Jo tur riešas stādi, kas simtkārt derīgāki veselības ziņā nekā še, Silēzijā, un es varētu daudz simtiem cilvēkiem labāki palīdzēt nekā tagad. Bet kā nav, tā nav, un tālab jau jāapmierinājas ar to, kas ir. Bet par visām lietām, kā es jau teicu, es būtu laimīgs, ja man būtu atkal zizlis, tad varētu ar viņu daudz ātrāki'tiķt atpakaļ uz Kalējkalnu nekā bez viņa!
— Tātad tu tur dzīvo, -— un Cik tālu tad līdz turienei ir?
— Būs piecu stundu gājiens.
— Tas'ir diezgan tālu; — svešais noteica, — bet, ja tu domā, ka ar zizli tiksi labāki un šfrāki uz priekšu kā bez zižļa, še, ņem manu un dzīvo vesels.
To teicis svešais gāja projām, un, viņam aizejot, likās, ka tas auga arvien lielāks, bet arī kļuva neskaidrāks un beigās pilnīgi izzuda miglā.
Aptieķnielcs par to daudz neprātoja, bet iepriecināts, ka nu viņam atkal ir zizlis, uz kā atspiesties, viņš tūliņ griezās atpakaļ mājup.
Saule karsti dedzināja no debesvelves un ceļš bija grūts. Atpūzdamies ceļotājs palika stāvot un slaucīja sviedrus no pieres. Viņš pašlaik atradās uz augsta kalnu paugura, no kurienes varēja tālu pārredzēt visu ieleju. Zem viņa kājām stiepās biezi meži. Viņš varēja pārredzēt klinšu sienas un kalnu nogāzes, upes, upītes un aizas, un tālu, pašā apvāršņa malā varēja saskatīt Kalējkalna torņus, kas vizēja saules Staros.
"Ai, kaut es jau būtu mājās," viņš nopūtās, saņemdams ciešāki atkal ceļazizli un sagatavodamies uz tālākiešanu.
Bet tūliņ jau viņš arī atradās uz Kalējkalna tirgus laukuma, taisni aptiekas priekšā, kur viņš strādāja, un pie durvīm piespiedies stāvēja viņa maizestēvs un kūpināja savu pīpīti.
— Ko, jau mājā, Indriķi, — tas iesaucās, jo aptieķnieks bija aprēķinājis, ka viņa palīgs, kuru viņš no rīta bija izsūtījis zāles lasīt, pirms vakara krēslas nepārnāks.
—Jā, mājā gan, — palīgs atbildēja, pats mazliet pārsteigts, ka jau atradās pie aptiekas.
— Un vai daudz zāļu pārnesi? v
— O jā, visādas. — To teikdams, Indriķis izkravāja somu, kas karājās viņam ap pleciem un kuras
saturu aptieķnieks, pazinēja skati! un apmierināti smaidīdams, aplūkoja.
Tomēr Indriķis uzkāpa savā augšstāva istabiņā un nolika zizli kaktā. Šis dienas piedzīvojumi tam izlikās diezgan ērmīgi, un viņam tā vien likās, ka tīri dabiski visas tās lietas gan neesot notikušas, bet viņš sargājās savam meistaram vai kādam citam par to kaut ko tuvāki stāstīt un prātot.
Katru dienu viņam tomēr vajadzēja domāt par to brīnumu, kuru viņš kalnos bija piedzīvojis, wn pēdīgi viņam sāka aust it kā gaisma^ ka tas laikam būs bijis Kalnugars, ko viņš tur augšā pie straujās upītes bija saticis.
Pēc pāris nedēļām aptieķnieks atkal viņu sūtīja kalnos un sevišķi uzdeva meklēt ļoti reto zāli — Sv. Jura piešus.
— Tas, kas visapkārt aug, jau ne tuvumā nedziedina tik spēcīgi, — viņš runāja, Indriķi izvadīdams, — kā tie sulīgie stādi, kas riešas Tiroles kalnos^ bet jāņem jau tas, kas ir, un ko var dabūt.
Paņēmis ceļazizli, ko svešais viņam bija dāvinājis, Indriķis priecīgi devās ceļā.
CikŠodien kalnos bija skaisti! Cīruļi trillināja, nogāzes bija klātas tūkstošiem ziedošu stādu, un zālē vizuļoja rasas pērles.
Visapkārt vesela skaistuma pasaule, visvisādu stādu bagātības, kādu Indriķis nekad agrāk nebija redzējis, bet kā viņš arī nemeklēja un nepūlējās, no Sv. Jura piešiem nebija atrodama neviena pati lapiņa. " ' *
Tad viņam ienāca prātā, ko aptieķnieks bija teicis, ka Tiroles kalnos šī stāda esot ļoti daudz.
"Ai," viņš iesaucās, "cik patīkami būtu, ja es tagad būtu Tirolē!" , Tikko viņam šie vārdi bija no lūpām pasprukuši, viņš sajuta, ka paceļas gaisā un iido uz priekšu, tā Ica ausīs vien džinkstēja un acis apžilba. Viņš lidoja pāri Bavārijai un Bohēmijai un pirms Indriķis paspēja apdomāties, jau viņš atradās uz kādas kalna virsotnes netālu no Insbrukas, un visa kalna nogāze bija kā sētin nosēta ar meklējamo stādu.
Tagad nu tik Indriķis veikli locījās uz visām pusēm, un nedaudz minūtēs viņa soma bija pilna ar Sv. Jura piešu ziediem, lapām un saknēm.
Šāds guvums jau viņam pašam ļoti patika, bet kā viņa kunga seja mirdzēs priekā, kad viņš šo pārpilnību izklās viņam priekšā!
Bet kā lai nu viņš tiek atkal atpakaļ mājā? "Nu," viņš pie sevis domāja, "ja jau nepazīstamā dāvinātāja zizlis mani tik ātrišurp atvedis, tad taču viņš aizvedīs mani arī dzīvu un veselu atpakaļ. Mazākais, es .drusku pamēģināšu, vai varbūt tā tā lieta neiet, citādi gan, protams, paies daudzas nedēļas, kamēr tikšu mājā, un mans kungs tad sāks baiļoties, ka man kalnos notikusi kāda nelaime."
Nu viņš atspieda savu zizli labi spēcīgi uz klintainās zemes un sacīja:
"Zizlīt', stiep pār leju, kalnu,
Pārnes man* uz Kalējkalnu."
Tūliņ sacēlās viesulis, paņēma Indriķi uz muguras un nolika viņu atkal veselu aptiekas priekšā zemē, kālab arī aptieķnieks nevarēja diezgan vien nobrīnīties, ka viņa palīgs jau tik laikus mājā, un vēl vairāk viņš brīnījās par lielo bagātību, ko palīgs atnesa līdzi un par meklētā veselības stāda ārkārtīgo labumu.
"Ja nebūtu skaidri zināms, ka saplūktās zāles ir pieklājīgie Sv. Jura pieši no Milzu kalniem, nudie', būtu jānotic, ka tie īsti tirolieši," viņš prātoja un pie tam pārdomāja, cik viņam ienesīs dzira,-ko viņš varēja no saplūktajiem stādiem izvārīt.
Indriķim tagad bija skaidrs, cik brīnišķīgas īpašības piemīt viņa ceļazizlim; tāpat viņš nojauta, ka ar šī zižļa palīdzību viņam tagad pieietamas visas veselības zāles plašajā pasaulē bez kādām grūtībām. Viņš tālab uzteica savam tagadējam maizestēvam vietu un nodibināja
patstāvīgu dzīvi. Viņš aizgāja no Kalējkalna projām un nometās Prāgā, kur viņš ierīkoja laboratoriju, kuras slava drīz izplatījās visā pasaulē. Jo nekur nevarēja dabūt tik smalkas esences un dziedinošas zāles kā Še. Un nekur citur nebija tik liela izvēle visdažādāko
zāļu un zāļu salvju kā Indriķa laboratorijā. No tuvienes un tālienes tālab visi aptieķnieki nāca pie viņa iepirkties un papildināt savus krājumus.
TS viņš kļuva par ļoti slavenu un bagātu vīru.
Beigās, kad Indriķis bija palicis vecs, viņš Prāgā savu māju pārdeva un pārnāca atpakaļ uz Kalējkalnu pavadīt še sava mūža pēdējās dienas.
Ceļojumos viņš vairs nedevās, bet savu brīnišķīgo ceļazizli glabāja kādā dārgā, melnā ozola lcoka kastītē zem stikla.
Par to citi brīnījās un negribēja ticēt, kad viņš tiem stāstīja, ka no visa sava bagātā mantu krājuma viņš neko neturot tik lielā cieņā kā šo zizli, un viņam tā esot dārgākā no visām viņa mantām.
Kādu rītu viņu atrada nomirušu gultā guļot. Viņa draugi un
mantinieki velti izmeklējās zizli, kuru mirušais bija turējis par tik vērtīgu. Bet izrādījās, ka ozola kastīte, lai gan aizslēgta, tomēr bija tukša, un aru visā mājā zizlis nekur nebija atrodams.Liekas, ka Kalnugars viņu paņēmis atpakaļ, lai zizlis nepāktujsvešās rokās.