Kādā ciemā dzīvoja zemnieks, kuram bija viens vienīgs dēls — Kuncis, un netālu no viņa mājas atradās kāda nabaga rokpeļņa būdiņa, kuram arī bija dēlēns — Fricis. .
Abi puisēni bieži rotaļājās kopā un arī labi satika, lai gan patiesībā abi pēc dabas un rakstura bija ļoti dažādi. Kuncis, bagāta zemnieka dēls, bija allaž saīdzis un arvien dusmojās par to, ja kādam kaut kas bija, kas Kuncim nepiederēja. Turpretim Fricis, kuram gandrīz vēl nekad nebija kurpju kājās bijis un kuram vajadzēja ēst sešreiz nedēļā sausu maizi tālab, ka viņa vecāku mājā par pavāru bija Bads,—Fricis bija allaž priecīgs un labā omā un viņam visur vēl smaidīja spoža saule, kur citi kunkstēja, ka tur esot tikai tumša ēna.
Kādreiz ciemā bija gadatirgus. Krogā spēlēja muzikanti, bagātie zemnieki bija katrs kāvis cūku, un katrā mājā cepa raušus. Pat Friča māte šodien nebija taupījusi olas, miltus un cukuru. Fricis ziņkārīgi noskatījās, kā māte mīcīja mīklu un priecājās, ka arī viņš dabūs savu tiesu.
Gadatirgus dienā māte viņam tiešām nogrieza lielu gabalu rauša un iebāza vēl kabatā dažas ripiņas naudas, lai viņš tirgū sev varētu kaut ko nopirkt.
Fricis nu jutās bagāts kā ķēniņš un priecīgi izskrēja uz ciema lielceļa. Viņš gribēja doties uz tirgus laukumu un tur varbūt pamēģināt laimi kādā teltī, kur kauliņus met.
, Ejot gar kaimiņa māju viņš pamanīja Kunci uz sliekšņa sēžam. Tam bija rokā pilns maks ar sīknaudu, kuru tēvs tam bija dāvinājis, un laiku no laika viņš naudas gabaliņiem ļāva slīdēt uz akmeņa sliekšņa. Un, naudas gabaliņiem tad klusi skanot un tinkšķot, pār Kunča allaž saīgušo ģīmi pārlidoja viegls smaids:
—Panāc drusciņ šurp,—Kuncis sauca, Frici ieraudzīdams, — un paskaties, kas man ir. Te ir nauda un tā visa ir mana
— Ai, bet tad tu gan varēsi šodien daudz ko nopirkt.Kuncis nicīgi iesmējās. — Tik muļķis es nu gan nebūšu, es visu naudu krāju, ne grasi neizdodu. Un, kad es būšu liels, es nopirkšu tādu zemnieka māju, ar kuru mana tēva māju nevarēs ne salīdzināt.
— Dari vien tā, — Fricis piekrita, — bet man arī ir nauda. — Pie tam viņš izvilka no kabatas savas pāris naudas ripiņas un rādīja tās rotaļu biedram.
Tas zaimojoši savieba seju. — Vesels grasis, ko par to var dabūt!
—Nu, zemnieka māju jau nē, bet varbūt piparkūkas vīriņu, un, ja es to dabūšu, tad es tev arī došu no viņa kādu gabaliņu.
Tanī pašā laikā pa ceļu nāca ratiņu stūmējs. Tas bija vecs, nespēcīgs vīrs, un ratiņos iejūgtais suns āri izskatījās diezgan nožēlojams, un tikko spēja pavilkt smagi piekrauto pajūgu.
Suns acīmredzot negribēja vairs tālāk iet, un tālab vecais apsēdās uz kāda akmeņa. Arī nodzītais suns nolikās garšļaukus un sāka smilkstēt.
— Vai nabaga lopiņš slims? — Fricis jautāja, ratiņu stūmējam tuvodamies. Tamēr Kuncis mudīgi paslēpa savu naudas maku kabatā.
— Ne slims, — vecais atbildēja, — tikai noguris un izsalcis!
— Nu, tur es varu līdzēt, — Fricis piedāvājās, nolauza gabaliņu no mātes dotā rauša un sāka suni barot, un drīz suns bija apēdis visu rausi līdz beidzamai drusciņai.
— Tu gan esi krietns zēns, — vecais sprieda, — varbūt tu apžēlotos ari par mani. Mani moka neizturamas slāpes, bet man nav ne graša kabatā, ko nopirkt sev kausu alus.
— Tur var atrast padomu, — Fricis smiedamies iesaucās. — Raug' še, man divās naudas. Tās es jums dāvinu, — un pie tam viņš pasniedza vecajam naudas gabalus.
To redzēdams un dzirdēdams, Kuncis saviebās un ieskrēja mudīgi mājā. Vecais to pamanīja un vaicāja Fricim, kālab viņa draugs tik ātri aizskrējis.
— Ai, lai viņš skrien. Dot viņš jums tā kā tā neko nedotu. Tas jau nevar ne no graša šķirties, viņš visu savu naudu krāj, lai vēlāk varētu nopirkt lielu zemnieku māju!
— Un ko tad tu par savām naudām gribēji notirgot? —Es? Tā īsti sakot—piparkūkas vīriņu. Tomēr bez tāda ar* var pietikt. Nauda ir labāk izlietota, kad,jūs varat atspirdzināties ar malku svaiga dzēriena
— Bet, ja nu es gribētu ko izdzert, tad tev manim jāparāda ceļš uz viesnīcu. Jo es Še esmu sveSnieks un nepazīstu ciemu.
— Ai, to labprāt darīšu, — Fricis piedāvājās un cilpoja priecīgi ratiņiem blakus.
Te satrūka striķi, kuros suns bija piesiets, un tas, tikko juzdamies svabads no važām, kā vējš aizskrēja pa ieju projām.
— Vai manu, vai! — vecais sāka vaimanāt un gribēja steigties bēglim pakaļ. Bet Fricis lūdza viņu velti nepūlēties. Gan jau suns atnākšot atpakaļ. Pagaidām viņš, Fricis, vilkšot ratiņus. Tad viņš saņēma ilksi un vilka un staipījās, kamēr sviedri plūda pār visu miesu.
Kad vecais bija iegājis viesnīcā, pielīda ari Kuncis un izzoboja Frici, ka tas atdevis savu rausi suņam un naudu vecajam ratiņstūmējam. — Tu taču esi īsts ģeķis, — viņš teica nicinoši, — tik muļķīgi es nebūtu darījis!
— Nu, kas tad ir, — Fricis atteica, — man nabaga vecā vīra bija žēl, un man tikai sirds sāp, ka nevarēju viņam vēl vairāk palīdzēt.
. Kuncis,- plecus raustīdams, aizgāja projām. Viņš bija ļoti saskaities. Tā kā Fricim naudas vairs nebija, viņš nevarēja arī nopirkt piparkūku vīriņu, un tā Kuncim ari nebija vairs cerību dabūt no viņa to gabaliņu, ko draugs bija apsolījis. Bet kārums pēc šī garduma Kuncim bija tik liels, ka viņš nolēma pirkt pats par savu naudu kādu meduskūku.
Viņš jau piegāja pie kūku bodes un kārām acīm apskatīja plaši izklāstītās mantas, un lai gan, taisnību sakot, sirds viņam sāpēja, ka jāizdod naudai, viņš taču nopirka skaistu, ar cukuru apkaisītu brugakmeņa veida piparkūku.
Viņš tūliņ lika kūku pie mutes, bet tikko tas gribēja gabaliņu nokost, zobi noklakšķēja tukšā gaisā, un, lai kā viņš nemēģināja gardumu satvert, tas it kā aizbēga no viņa lūpām. Tad viņš sadusmojās un kliedza tirgotājam, ka tas esot viņu apkrāpis, lai dodot citu kūku. Bet tirgotājs nemaz neklausījās, un, kad Kuncis kļuva arvien drošāks un uzmācīgāks, tirgotājs iekrāva beigās tam pa ausi un iztrenca viņu no veikala.
Ratiņu stūmējs noskatījās visu šo notikumu pa viesnīcas logu, un, likās, ka šis joks viņu uzjautrina, jo viņš vairākas reizes skaļi iesmējās redzot, kā Kuncis kampa, bet taču nesasniedza to, ko gribēja.
Arī daži citi ciema zēni bija redzējuši šo notikumu un nu zobojās par Kunci, kad tas, lūpu uzmetis, saskaities aizgāja projām. Neraugoties uz visu to, Fricim bija Kunča žēl, viņš gribēja tam steigties pakaļ un viņu mierināt, bet tajā acumirklī vecais iznāca no viesnīcas un lūdza Frici, lai tas parādot viņam ceļu uz Viksnāju, kur viņam vēl šovakar jātiekot. ^.
Saule jau bija norietējusi un metās krēsla. Tā kā aizbēgušais suns ne saucams, ne svilpjams nenāca atpakaļ, Fricis jūdzās atkal ratiņos un vilka cik jaudāja.
Kad viņi bija jau labu gabalu aiz ciema, vecais teica, ka nu jau ceļš ejot lejup, un viņš varēšot iztikt viens pats, Fricis lai nu ejot atpakaļ, ka vecāki nesākot viņa dēļ raizēties. — Un še tev būs piemiņa no manis, — tas beidzot teica un iedeva Fricim sudrabnaudas gabalu. — Izlietā nu labi, tad tu kļūsi bagāts un laimīgs.
Tad viņš bīdīja ratiņus pats, tālāk un drīz nozuda zēna skatiem.
Pārnācis atpakaļ ciemā, Fricis atrada Kunci sapīkušu stāvam viņa tēva mājas priekšā. Un ne vien sapīkušu, — Kuncis pat raudāja.
— Jā, ko tu ar raudāšanu panāksi, — Fricis viņu uzrunāja. — Aizmirsti visu šo nepatīkamo gadījumu. Kas tur nu liels no tādas meduskūkas, un arī sitiens, ko tu dabūji, tagad tev vairs nesāp
— Liec mani mierā, — Kuncis atrūca, — tu pats esi pie visa vainīgs. Kas tev par daļu gar šo skrandaino veci, kas man to visu nodarīja. Tas ir katrā ziņā nekrietns tēviņš,
— Nē, nekrietns viņš droši vien nebija. Viņš bija mīļš un laipns, un paraug' tikai, ko viņš man atvadoties iedeva. Re, — un, to teikdams, viņš rādīja Kuncim sudraba gabalu.
— Kas tad tas ir? — Kuncis iesaucās kārām, spulgām acīm.
— Kāda rotaļu lietiņa, kas cits! — Pašlaik parādījās mēness un sudraba gabals spīguļoja mēnessgaismā tik vilinoši, ka Kuncis tūliņ nodomāja, ka skaistā lietiņa katrā ziņā viņam jāiegūst. Viņš tālab lūdza Frici, lai atdodot to viņam» viņš tad arī no sava maka došot kaut ko Fricim.
— Nē, tev nekas nav jādod, — Fricis atbildēja, — es tev viņu labprāt dāvinu. — Un tā naudas gabals nonāca KunČa īpašumā.
Drīz pēc tam izplatījās ciemā valodas, ka Kunča tēvs laikam esot kaut kur naudu uzracis. Jo, kur vien viņš parādījās, tur ripoja spoži dālderi, viņš iepirka vienu, tīrumu pēc otra, cēla sev tādu māju, kādas visā apgabalā otras vairs nebija, un drīz viņu slavēja par bagātāko vīru vai desmit jūdžu attālumā visapkārt.
Vecais iegādāja arī visdārgākos zirgus un skaistākos apģērbus, un Kuncis staigāja ģērbies kā muižnieka dēls.
Tā nu bija pagājuši daudzi gadi.
Kuncis un Fricis bija jau sen pieauguši, un kamēr pirmais bija ievērojamais lielgruntnieks, otrs sitās cauri kā algādzis.
Bet bagātība vien vēl nedara laimīgu, to varēja redzēt ari no agrākajiem rotaļu biedriem. Jo kamēr Kuncim bija pastāvīgi saīgusi seja un it nekas nedarīja viņam prieku, Friča seja smaidīja vien kā pati saulīte, viņa acīs staroja dzīvesprieks, un, kaut gan viņam bija grūti jāraujas uztura dēļ, viņš taču domāja, ka pasaulē nav otra tik laimīga kā viņš.
Kuncis daudzreiz noskatījās skaudīgām acīm, kad viņa vecais rotaļu biedrs, jautri jokodams, gāja arklam pakaļ. Kuncis vispārīgi dusmojās un uztraucās par katru nieku un dzīvoja pastāvīgā nemierā un bailēs, pats īsti nenojēgdams, kālab. Tā viņš atsvešinājās no cilvēkiem un kļuva arvien īgnāks. Neviens negribēja labprāt ar viņu saieties un pat gājēji nevarēja izturēt pie bagātā gruntnieka, lai gan tas maksāja trīsreiz lielāku algu kā citi.
Reiz naktī, Fricim guļot, kāds klauvēja pie loga. Uz jautājumu, kas vajadzīgs, viņam atbildēja, ka lielgruntnieks Kuncis grūti saslimis. Viņš jūtot nāves stundu tuvojamies un ļoti lūdzot, lai Fricis pie viņa aizejot, jo viņam kaut kas nopietns sakāms.
Fricis steidzās tūliņ pie sava jaunības drauga, kurš, grūti elpodams, gulēja savā mīkstajā gultā. Nācēju ieraudzījis, slimnieks stiepa tam rokas pretim un teica vājā balsī: — Paldies, ka tu man paklausīji. Sēdies še man blakus un klausies. Fricis paklausīja un nosēdās slimniekam līdzās.
Slimnieks cieši satvēra viņa roku un sacīja: — Mani nospiež grūts pārkāpums, un es nevaru mierīgi mirt, kamēr neesmu atzinies un tu man neesi piedevis. Vai tu atceries vēl to dienu mūsu jaunības gados, kad vecais ratiņu stūmējs gāja cauri mūsu ciemam, tu vilki ratiņus un viņš tev iedeva sudraba gabblu, kuru es tev izmānīju.
— Kā nu to neatcerēšos.— Tad klausies. Kad man naudas gabals bija rokā, es viņu aiznesu tēvam un teicu, ka esmu to uz ielas pacēlis. Kad mēs otru dienu dālderi atkal apskatījām, mēs ļoti brīnījāmies, ka viņam blakus gulēja otrs dālderis, un, kad vien mēs pēč tam skatījāmies, allaž bija jauns dālderis pirmajam blakus. Mans tēvs teica, ka tas esot vaislas dālderis, un noteica man, ka par to nevienam pašam cilvēkam lai nesakot ne pušplēsta vārda. Tad nu sāka krāties nauda mūsu mājā, un viņas pieradās , tik daudz, ka mums sāka mesties bailes no mūsu bagātības. Bet šādu dālderi nevar neviens dāvināt, kam cilvēka miesa un asinis, un tādi pieder tikai varenajam Kalnugaram. Bet visa mana nauda un manta man nav atnesusi nekādu svētību. Es nebaudīju no viņas nekādu prieku un labklājību, un sirdsmieru es pavisam nepazinu. Ar visām manām bagātībām man klājās gluži tāpat kā toreiz ar meduskūku. Man viņa bija rokā un es nevarēju viņu baudīt. Un tā tas bija visu mūžu.
Dziļi satriekts, Fricis klausījās drauga stāstā un mēģināja viņu, cik prazdams, mierināt. — Tu nezini, cik ļoti apziņa mani ir mocījusi par to pārkāpumu, ko pret tevi esmu izdarījis, — mirstošais atkal sāka runāt.—Pārliecībā, ka atdāvini kaut ko mazvērtīgu, tu aizdevi projām neaprēķināmas bagātības. Mana tēva un mans pienākums nu būtu bijis atdot tev dālderi atpakaļ pēc tam, kad bijām dabūjuši zināt viņa noslēpumaino spēku, bet skopums un mantkārība mūs nelaida vaļā, un tā mēs kļuvām par zagļiem un krāpniekiem cilvēku un Dieva priekšā. Bet tagad es vēl gribu par labu griezt visu, ko esmu noziedzies, cik nu es vairs to spēju. Viss, kas man pieder, lai pēc manas nāves paliek par tavu īpašumu.
Viņš nespēja vairāk runāt. Bezspēcīgi viņš iegrima savos spilvenos.
Pēc kāda laiciņa, mazliet atžirdzis, viņš lūdza, lai tiesas kungi atnākot pie viņa, ka viņš varētu tiem savu pēdējo vēlēšanos paziņot un iecelt Frici par savu mantinieku. Tā arī notika. Un nākošā dienā Kuncis nomira Friča rokās.
Kad viņš bija apglabāts un- Fricis pieņēmis viņam novēleto īpašumu, viņš atrada nelaiķa Kunča rakstāmgalda atvilknītē, kur glabājās visa nauda, rūpīgi noglabātu, vaislas dālderi. Fricis to klusēdams aplūkoja, un viņu gandrīz pārņēma šausmas.
Tu neesi nekādu svētību nesis," viņš sevī noteica, "un turpmāk tev nebūs vairs nelaimi nest." To sacīdams, viņš izgāja laukā no ciema, uzkāpa visaugstākā kalna virsptnē un aizsvieda ar lielu līkumu vaislas dālderi projām.
Ar saviem vecākiem, kas bija jau nosirmojuši, un ar savu jauno sievu viņš aizgāja dzīvot skaistajā zemnieku mājā, un valdīja savu mantojumu apdomīgi un saprātīgi. Neviens nabadziņš neaizgāja no viņa sētas bez iepriecinājuma, saviem gājējiem viņš bija laipns kungs, un visi bāreņi un atraitnes visā kalnu apgabalā slavēja viņu kā lielāko labdari.
Un, vakaros no lauka mājup nākot jeb no meža pārnākot, viņam daudzkārt tā vien likās, it kā aiz mājas stūra, vai kāda koka kustētos vecā ratiņstūmēja stāvs; tas viņam māja ar galvu kā toreiz, kad viņš tam atdeva pēdējās naudas ripiņas'atspirdzinošam malkam, — un viņam katrreiz draudzīgi uzsmaidīja.