Heihenbergas novadā kādreiz dzīvoja zemnieks, vārdā Kilijans. Viņš gan bija uzcītīgs un krietns cilvēks, bet viņam tomēr dzīvē negribēja īsti laime smaidīt. Kāds ļauns kaimiņš noveda viņu ar meliem un viltu, un ilgu, garu tiesāšanos pēdējā nabadzībā, un kādā dienā, kad zemniekam atņēma arī beidzamo govi, viss viņa īpašums bija vairs tikai izdēdējusi' sieva un seši bērni bāliem vaigiem, izsalkušām acīm un mutēm.
Sieva raudāja par savu nelaimi, ka vai sirdij vajadzēja lūzt. Kilijanam, protams, tas ļoti ķērās pie sirds, ' bet viņš mierinājās, kā nu varēdams: — Pacieties nu vēl, Līze, man vēl ir pāris stipru roku, un debesīs vēl mīt Dievs. Kad mums tikai kāds iesākumiņš būtu, kaut vai simts dālderu, man netrūktu uzņēmības mūs visus celt uz kājām, iepērkot mazu mājiņu labi tālu no ļaunā kaimiņa. Aiz kalniem tev dzīvo bagāti brālēni, kuriem mājā guļ maisiem naudas. Es gribu aiziet pie viņiem, izstāstīt mūsu bēdas un viņus lūgt aizdot mums pret procentiem tik daudz, cik mums nepieciešami vajadzīgs.
—Ai, mīļais vīriņ,—sieva atbildēja, — es šaubos, vai tev izdosies; mani brālēni nav nekad par mani rūpējušies, un nabaga radiniekus jau tā kā tā neviens nepazīst un negrib pazīt.
-— Bet es tomēr iešu, — Kilijans uzņēmīgi atbildēja, — es it kā sajūtu, ka mans gājiens nebūs veltīgs un ka es atradīšu palīdzību.
Tanu viņš devās ceļā un pēc divām dienām nonāca tai vietā, kur dzīvoja bagātie brālēni. Deviņi vilki! No viņu staļļiem, šķūņiem un ēkām jau no tālienes varēja redzēt, ka šiem ļaudīm pāris riekšavas dālderu bijušas nebijušas.
Tas Kilijanam iedvesa jaunas cerības, viņš gāja pie pirmā radinieka iekšā un pieklājīgos vārdos izteica savu vajadzību. Bet tikko Kilijans ar savu stāstu bija ticis tik tālu, zemnieks kļuva rupjš un bezkaunīgs, un kliedza: Laukā, man
nav ne graša, ko dot badmirām un sliņķiem! — Pie otra radinieka neveicās labāki. —- Rauj tevi kociņš, tas kliedza, un trešais pat teica, ka viņš uzrīdīšot Kilijanam suņus, ja tas tūliņ nevākšoties laukā no mājas.
Neviens no viņiem pat tik daudz neapžēlojās, — piedāvāt nokusušajam radiniekam naktsmāju vai pasniegt riecienu maizes.
Gluži nošļucis, Kilijans griezās atpakaļ uz māju. Ko nu? Kur rast palīdžībii, kā gādāt maizi sievai un j bērniem? Sirds viņam kļuva grūta, un viņam likās, ka Dievs un visa pasaule viņu atstājuši. Pamazām uznāca nakts, un tā kā viņam citur nebija naktsmājas, tad vajadzēja pārgulēt kādā šķūnī. Lai gan ļoti nokusis, viņš tomēr nevarēja iemigt. Rūpes par savējiem viņam nedeva nTiera un visādas domas šaudījās pa galvu.
Piepeši viņam ienāca prātā, ko ļaudis runāja par kalnu valdnieku. Ka viņš bieži vien mokot un spīdzinot cilvēkus, bet ka viņš dažam labam esot arī palīdzējis.
Viņš gan zināja, ka Kalnugaru nedrīkst saukt viņa palamā, un, ja to tomēr darīja, tad varēja sagaidīt belzienus un duņķus. "Bet," Kilijans prātoja, "kas priekš manis ir pāris zilumu ādā, ja tikai es kalnu valdnieku varētu dabūt redzēt, ar viņu parunāties un viņam izsūdzēt savas bēdas."
Tālab viņš jau laikus izlīda no savas paslēptuves, pielika rokas pie lūpām un sauca pilnā balsī: "Rāceņskaiti, Rāceņskaiti!"
Tajā pašā acumirklī jau arī stāvēja viņa priekšā milzīga auguma vīrietis, ugunssarkanu bārdu un zvērošām acīm; tas atgādināja ogļdeģi un vicināja labā rokā milzīgu ogļu maisāmo kruķi, it kā viņš ar to gribētu nosist bezkaunīgo zobotāju.
Kilijans raudzījās bezbailīgi parādībai sejā. — Atvainojat, cienījamais Rāceņskaita kungs, — viņš pazemīgi runāja, — ja es jūs varbūt godinu neīstiem vārdiem, bet es cita vārda nezināju, paklaus&ies, ko es jums teikšu. Pēc tam jūs ar mani varat darīt, kas jums patīk!
Kalnugars tūliņ redzēja no balss, kādā runāja viņa priekšā stāvošais zemnieks, un no viņa bēdu sagrauztā, grumbainā vaiga, ka viņam nebija darīšana ar cilvēku, kas grib viņu tīšām kaitināt jeb izzobot, bet ka tam kaut kas ļoti spieda sirdi, un tas ar uzticību griezās pie viņa pēc palīdzības.
Kalnugara dusmas tūliņ pārgāja, un īistenībā tā bija tikai izlikšanās un nebija nopietni domāts, kad viņš tomēr Kilijanam vēlreiz uzkliedza, vai tad šis nezinot, ka p^to pārdrošību, saukt viņu tādā vārdā, Kilijans esot beigts un pagalam.
— Kungs, — Kilijans atbildēja, — ne aiz pārgalvības es to darīju, bet grūtu bēdu spiests. Ne aiz paša vainas esmu nonācis postā. Tālab gribēju jūs lūgt aizdot man simts dālderu pret parastajiem likumīgiem procentiem. Pēc trīs gadiem, tik tiešām, kā es gribū būt godīgs cilvēks, es jums visu atdošu.
Gars savilka pieri grumbās. — Nelga, — viņš sacīja, — ko tu par mani domā. Es neesmu nekāds augļotājs, kas pret procentiem aizdod naudu. Ej pie saviem cilvēku brāļiem un aizņemies no tiem, cik tev vajaga. Bet mani laid mierā.
Dziļi nopūzdamies, Kilijans nu izstāstīja, ka viņš pie cilvēkiem palīdzības neesot atradis. Un, ko viņš teica, tas skanēja tik sirsnīgi un godīgi, ka nostāsts Kalnugaru aizkustināja un tas kļuva pielaidīgāks. Pie tam Kalnugaram patika, ka zemnieks ne vien no viņa nebaidījās, bet gan sajuta paļāvību.
Kilijanam runājot, Kalnugara seja kļuva arvien draudzīgāka, un, kad tas bija pabeidzis stāstīt, viņš pavēlēja, lai Kilijans tam seko.
Pēc tam viņš to veda cauri mežiem uz kādu nomaļu ieleju, kur klinšu sienas pacēlās stāvu gaisā. Pēdfei viņi pienāca pie kādas alas, kurā valdīja melna nakts un no kuras bija dzirdams ērmīgs troksnis. "Še iekšā!" gars sauca nelaipnā balsī.
Kilijanu līdz pat sirds dziļumiem pārņēma bailes, un viņš manīja, ka mati viņam ceļas stāvus. Kalnugars jau dažu labu piekrāpis, tā viņam ienāca prātā, kas gan tevi še sagaida. Bet viņš gāja tomēr droši tālāk. Šausmīgi še nu gan bija. Bija dzirdama briesmīga šņākšana, it kā lieli ūdensblāķi kristu bezdibenī, un, jo dziļāki viņi soļoja kalna iekšienē, jo šaurākas palika klinšu sienas.
Kilijans atviegloti uzelpoja, pamanīdams tālumā mazu, zilu liesmiņu kustamies, un beigās kalna velves kļuva platākas un izveidojās par plašu klinšu zāli augstiem griestiem, no kuriem karājās lejup
dzelzs lāpturis neskaitāmiem zariem. Taisni zem lāptura stāvēja lielisks vārāmais katls, līdz malām pilns cietiem, spožiem dālderiem.
Tur tik bija, ko redzēt! Kilijanam no pārsteiguma vai sirds apstājās pukstēt.
— Ņem, cik tev vajaga, — viņš dzirdēja Kalnugara balsi. — Daudz jeb maz, tas man vienalga, tikai izraksti man parādzīmi, tik tu nu māki rakstīt.
Tagad Kilijans noskaitīja sev taisni simts dālderu, neviena vairāk un neviena mazāk, un iebāza savu daļu kabatā. Kalnugars, likfis, nemaz neievēroja, cik viņš paņem, bet, sānis nogriezies, tas izņēma no kāda klints iedobuma rakstāmlietas.
— Tā, tagad uzraksti parādzīmi.
Zemnieks paklausīja, un, cik jau nu labi spēdams, uzrakstīja un sniedza parādāmi savam labdarim, kurš rakstu tūliņ ieslēdza lielā kastē.
— Tagad ej, — Kalnugars pēc tam teica, — izlieto savu naudu saprātīgi, bet nepiemirsti, ka tu esi mans parādnieks. Un ievēro labi, kur ir ieeja ielejā un šo klinšu aiza. Pēc trim gadiem tu man visu atmaksā ar prc5centu procentiem. Un to labi ievēro, ka es esmu ļoti stingrs aizdevējs, un, ja tu neturēsi vārdu, tad es savu naudu piedzīšu ar bardzību un pat ar varu.
Kilijans svēti nosolījās izpildīt savus pienākumus, izteica augstsirdīgajam devējam vēlreiz savu sirsnīgāko pateicību par sniegto palīdzību un gāja tad projām. Un, pirms viņš spēja labi apskatīties, jau viņš atradās uz klaja lauka.
Kilijanam visā viņa mūžā vēl nebija tik viegli un patīkami ap sirdi bijis kā tagad. Nu atkal viss būs labi! Un kā viņš tagad strādās un izlietos naudu lietderīgi, lai tikai spētu kārtīgi izpildīt savu solījumu.
Metās jau vakars, kad viņš.nonāca savā būdiņā. Visi seši bērni skrēja viņam pretim un sauca: — Vai tu mums maizi pārnesi, tētīt? Kālab tu liki mums tik ilgi badu ciest?
Bet viņa sieva neteica nekā. Viņa sniedza tam, klusu ciezdama, roku un uzskatīja to it kā baigi jautādama.
Kilijans sirsnīgi apsveicināja sievu un Sacīja: — Māmiņ, iekurini uguni ūn lej ūdeni katlā. Viss ir labi izdevies, un Briežkalnā es nopirku putraimus, zirņus un taukus. Tagad izvāri biezputru un ēdīsim priecīgi azaidu!
Drīz vien azaids bija gatavs, — cik ļoti tas šodien vecākiem un bērniem garšoja!
Visi nu gribēja dabūt kaut ko vairāk dzirdēt, kā Kilijanam pie brālēniem klājies.
— Ai, tie ir labi ļaudis, — viņš pasmiedamies atbildēja. Viņi man nepārmeta, ka esmu nabags, bet deva, cik katrs spēja!
— Redzi nu, — sieva teica, — es jau to zināju, citādi ari nemaz nevarēja būt, es taču pazīstu savu labo radu sirdi!
Kilijans sargājās stāstīt sievai patiesību, jo viņš zināja, ka parasti sievietēm noslēpumus uzticēt nevar.
—Jā, jā, — viņš teica, — tie man deva ne vien naudu, bet piedevām vēl labus padomus.
— Kādus tad? — sieva ziņkārīgi vaicāja.
— Ka katrs esot savas laimes kalējs un ka dzelzs jākaļot, kamēr tā karsta, un ka katrs guļot tā, kādu viņš sev taisījis guļasvietu. Un to mēs ari tad ievērosim un neturēsim rokas klēpī. Jo pēc trim gadiem mums aizdevums līdz ar procentu procentiem jāsamaksā, un tikai tad mēs varēsim pilnīgi, brīvi uzelpot.
Kilijans tūliņ nopirka tīrumu un pļavu, sāka rakt un stādīt, un, likās, ka neizprotama svētība gulstas uz visu to, kam vien viņš pieliek roku. Viņa tīrums nesa parasti visvairāk augļu, viņa lopi bija tukli un apaļi, un drīz vien viņš varēja piepirkt vēl otru tīrumu klāt, tad atkal otru pļavij jeb meža gabalu, un nepagāja ilgs laiks, kad viņu jau visā ciemā un apkārtnē pazina kā turīgu cilvēku.
Trešā gada sākumā viņš jau varēja nomāt lielu zemnieka māju, īsi sakot, bija tā, it kā laime viņu pati meklētu.
Kad pienāca maksāšanas termiņš, Kilijans jau bija tik daudz nopelnījis, ka bez kādām grūtībām varēja savu parādu atlīdzināt. Viņš iebāza naudu makā, maksāšanas dienas rītā modināja sievu un bērnus, lika tiem apģērbties labākās svētdienas drēbēs, pats uzvilka smalkas vadmalas svētdienas svārkus un pavēlēja kalpam iejūgt zirgus ratos.
Sieva brīnīdamās vaicāja, kādēļ tad nu tā jāgatavojoties.
— Nu, mēs pārbrauksim tikai pār kalniem apmeklēt tavus bagātos brālēnus un samaksāt parādu savam aizdevējam, jo šodien ir maksāšanas diena.
Sieva un bērni taisījās jokodami un priecīgu sirdi braukt tēvam līdzi, un domāja, cik ļoti brīnīšoties brālēni, ieraudzīdami skaisto pajūgu, skaisti sarkanās meiteņu kleitiņas un puisēnu samta vestes ar sudraba pogām. Un kur nu vēl sievas mežģīņu cepure un dukātu virkne, kuru viņa valkāja ap kaklu!
Pēdīgi viņi uzbrauca uz stāva ceļa starp klinšu sienām. Kilijans lika še puišam apturēt zirgus un gaidīt, kamēr viņš ar savējiem atnākšot atpakaļ. Jo viņiem vēl jāejot tālāk pa šauru kājceliņu un jānokārtojot dažas darīšartas.Tp sacīdams, viņš ieveda savējos mežā un gāja arvien tālāk. Sieva un bērni jau manīja, ka še ļoti grūta iešana un nepatīkama kāpelēšanat bet viņi baidījās tēvam prasīt, uz kurieni viņš tos» vedīšot.
Pēdīgi, kad viņi jau kādu stundu bija gājuši, Kilijans apstājās un teica sievai un bērniem: — Jūs noticējāt, ka es jūs vedīšu pie brālēniem, bet tas nu tā nav. Ar tiem mān nav nekāda darīšana. Jo, kad es griezos pie viņiem trūkuma brīdī, tad tiem priekš manis nebija vairāk nekā'kā izvairīšanās un tukšas izrunas, un pie tām es vēl dabūju dzirdēt apsmieklu un nejaukus vārdus. Tie ir nožēlojami patmīļi un skopuļi, un tiem nav nekādas tikumiskas vērtības. Bet še, lūk, dzīvo tas bagātais brālēns, kur§ aizdeva man naudu un kuram mums jāpateicas par mūsu turību. Viņš man noteica šodien ierasties un atdot viņam to, kas viņam pienākas. Un lai jūs zinātu, kam mums jāpateicas par mūsu laimi, es jums teikšu viņa vārdu — tas ir "Rāceņskaitis", šo kalnu kungs. ' Septiņu balsu baiļu kliedziens atbildēja Kilijana vārdiem,
Sieva un bērni domāja, ka, tēvam izrunājot šo vārdu, Kalnugars tūKņ metīsies tam virsū un viņu tajā pašā acumirklī nobeigs. Bet Kilijans, nevērodams ne sievas, ne bērnu asaras, ne vaimanas, gāja droši biezajos krūmos un tieši uz viņam labi pazīstamo klints aizu. Viss še bija vēl tāpat kā priekš trim gadiem, tikai ieeja klints alā nekur nebija atrodama. Kilijans visādi izmēģinājās ietikt kalna iekšpusē, bet tas viņam neizdevās. Tad beigās viņš iesāka pilnā kaklā saukt: "Rāceņskaiti, Rāceņskaiti, parādies, es esmu atnācis samaksāt savu parādu!"
Viņš domāja: "Mans pienākums man jāpilda, lai tad arī gars dod man kādus belzienus par to, ka man viņš jāsauc viņa palamā.
Tomēr Kalnugars nerādījās. Beigās Kilijans atnāca pie savējiem.
— Paldies Dievam, — sieva iesaucās, — ka tu atnāci dzīvs un vesels.— Jā, dzīvs un vesels es nu gan esmu, bet tomēr es nevaru iet no šejienes projām, pirms neesmu izpircis savas parādzīmes, — un atkal viņš sauca tā, ka viss mežs skanēja: "Rāceņskaiti, Rāceņskaiti!"
Sieva mēģināja viņu apklusināt, bet viņš neklausījās nekādas ierunas.
— Ai, tēt — vismazākais dēlēns piepeši izsaucās, — tur stāv melnais vīrs!
— Kur?
—Tur aiz koka.
Visi bērni bija saspiedušies pulciņā un'brēca aiz bailēm.
Tēvs piegāja pie koka, bet Kalnugara nekur nemanīja, un kaut arī viņš to vēl pāris desmit reizes sauca, tas neparādījās.
Nu Kilijanam cits nekas vairs neatlika, kā, lietu nenokārtojušam, gribot negribot griezties atpakaļ uz māju. Viņš"bija ļoti sapīcis un domāja pastāvīgi tikai par to, kā visu šo lietu pieklājīgā veidā izbeigt.
Kad gājēji bija sasnieguši lielceļu, piepeši sacēlās viesulis un svieda gaisā veselus putekļu mākoņus, un šais putekļos pazibēja kaut kas balts. Acīmredzot tā bija papīra lapa, un Kilijana vismazākais dēlēns metās tūliņ lapai pakaļ, gribēdams to saķert. Bet, kad mazās rociņas lapu gandrīz jau bija sasniegušas, nerātnais vējš nesa viņu atkal tālāk.
Tā tas turpinājās labu laiku, bet puisēnam taču beigās izdevās lapu notvert, un, gavilēdams par savu uzvaru, viņš to aiznesa tēvam.
Tēvam bija lieli brīnumi, kad
viņš lapu paņēma rokā. Tā taču bija viņa parādzīme. Turklāt tā bija pārplēsta pušu, un apakšā, labajā stūrī stāvēja rakstīts lieliem, skaidriem burtiem: "Ar pateicību saņemts.
Kam nu vēl bija lielāki prieki kā Kilijanam un viņa dzimtai! Viņi jūsmīgi slavēja Kalnugara augstsirdību, un, dvēseles dziļumos iepriecināti, viņi atnāca pie sava pajūga.
Sieva lūdza Kilijanu aizbraukt pie tā paša gadījuma savā tagadējā pārticībā pie viņas skopajiem brālēniem. Dabūjusi zināt visu patiesību, viņa bija ļoti sarūgtināta un gribēja tos apkaunot.
Pret vakaru viņi nonāca ciemā, kur dzīvoja brālēni, un apstājās tai pagalmā, no kura Kilijans pirms trim gadiem ar kaunu un apsmieklu bija iztriekts laukā. Viņš sparīgi
. pieklaudzināja un vaicāja, kur saimnieks. v .. __________________________
No istabas iznāca nepazīstams cilvēks, kas sievai nebija rada, un pastāstīja, ka agrākie bagātie saimnieki visi no savām saimniecībām izputējuši, krituši trūkumā un apmiruši. Visus šos trīs pēdējos gadus viņi tīri mīklainā kārtā nīkuši un gājuši uz leju.
Kilijans un viņa sieva saskatījās. __
Viņiem nebija grūti izprast, kā pirksts te darbojies. Nākošā dienā
viņi brauca atpakaļ uz dzimteni un dzīvoja tur pārticībā un mierā, kamēr nenomira.