Pēc ogļdeģa Stefana slimības, kad viņš vairs tikai ar kruķiem varēja staigāt, viņa mājā klājās bēdīgi. Visur rēgojās trūkums un mājas tēvs bija ļoti nospiests. Viņš.allaž bija gādīgi rūpējies par savu sievu. Bet tagad saimniecība gāja arvien vairāk uz leju, un nebija arī nekādas izredzes, ka apstākļi varētu uzlaboties. Jo tiklab ciema vecajam ganam, kā ari no tuvās pilsētiņas atsauktajam ārstam trūka padoma, kā uzlabot Stefana veselību.
Kad viņš kādreiz sildījās saulītē savas mājiņas priekšā un sēri lūkojās uz mežu, kur viņš agrāk tik rosīgi bija strādājis, tam pienāca klāt sieva Ilze un sacīja:
— Mīļais, labais vīriņ, nebēdājies nu tik ļoti.
— Labā sieviņ, — slimnieks atbildēja, — kā tad es varētu priecāties? Mana beidzamā stundiņa taču vairs nav tālu, un, par miršanu domājot, man sirds paliek jo grūta tālab, ka es zinu, es atstāju tevi še kā atraitni bez apgādības.
— Nesāpini nu, tēt, savu sirdi ar tādām domām, — sieva mīlīgi atbildēja, — kas zina, vai viss vēl negriezīsies par labu un vai palīdzība mums nav tuvāki, kā mēs domājam.
Ko nu, no kurienes mēs varam gaidīt palīdzību, — slimnieks nopūtās, — man dažbrīd ienāk prātā, kā pat Dievs mūs ir aizmirsis!
— Negrēko nu, tēt.
— Negribu grēkot, bet sirds tik grūta, ka nespēju izsacīt.
Abi apklusa un, katrs savām domām mocīdamies, raudzījās vakara krēslā.
Viņiem kādu laiciņu tā sēžot, tie pamanīja jaunu meiteni pa lielceļu šurpu nākam. Nācēja bija īsta skaistule. Uz rokas viņai bija nastiņa un meitene likās krietni nogurusi.
Viņa pienāca abiem sēdētājiem klāt un bailīgi vaicāja, vai tie nevarot pasacīt, kur še ciemā dzīvojot ogļdeģis Stefans.
:— Es pats tas esmu, — viņš atbildēja. , Tad meitene krita tam ap kaklu, nolieca galvu uz viņa pleca un raudāja elsodama. — Tad jūs esat mans mīļais mātes brālis. Saņemat tad manas mīļās māmuliņas, kas bija jūsu māsa, beidzamās labdienas; pagājušo sestdien viņa nomira.
— Es tevi no sirds sveicinu, — Stefans atbildēja. — Es gan pats dzīvoju nabadzībā un trūkumā, bet, ja tu gribi pie manis palikt, es, cik nu vēl spēdams, gādāšu, ka tu atrodi še jaunu dzimteni.
Māmiņa Ilze arī apsveicināja jauno radinieci laipniem vārdiem un vaicāja, kā viņu saucot.
— Zuzīte, — meitene atbildēja, — un simtu, simtu paldies, ka jūs solāties mani paturēt pie sevis. To jūs gan nekad nenožēlosit, jo es gribu jūs no sirds mīļot un jūs kopt, un aptecēt, cik labi vien mācēdama.
Tagad nu meitene pastāstīja par savas mātes beidzamām dienām, un ka cietsirdīgi cilvēki pēc viņas nāves atņēmuši bārenei visas mantas, un ka viņai neesot vairāk nekā, kā pāris lietiņas, kuras viņa sainītī atnesusi sev līdzi.
Ar Zuzītes atnākšanu maizes rieciens ogļdega būdiņā gan kļuva vēl plānāks kā agrāk, bet tomēr līdz ar viņu bija ieradies nabadzīgajā miteklītī arī prieks un gaisma. Zuzīte pašaizliedzīgi kopa mātes brāli un bija ari lizes mātei mazajā saimniecībā ar laipnību visur pie rokas.
Kādu dienu Zuzīte aizgāja mežā salasīt žagarus, lai ziemā būtu ko dedzināt. Viņai tā strādājot, netālu no viņas atskanēja dziesma, kuru, cik manāms, kāda spēcīga vīrieša balss skandināja svaigajā rītā. Viņa apstājās darbā un raudzījās, kur īsti atrodas dziedātājs. Tad no biezokņa iznāca gara auguma vīrietis, pēc izskata spriežot, — zāļu lasītājs, un. stāstīja, ka viņš tirgojoties ar dziedinošām salvēm un. veselības zālēm. Vai viņai arī tādu nevajadzētu? > ^ -
— Vajadzētu gan, — viņa atbildēja, — bet es neticu, vai jums tur kastē būs kaut kas noderīgs manam nabaga slimajam mātes brālim. Viņš gan ilgāku laiku ir gaudens un vāčguļo^Bet, ja jūs viņam varētu līdzēt, es jums labprāt atdotu to visskaistāko, kas man pieder: Sudraba naudas gabalu, ko man krusttēvs dāvināja.
Vīrietis viņu laipni uzskatīja. — Varbūt es varēšu tev tomēr palīdzēt, neatņemot nemaz tev tava rotas dāldera. Saņem nu tikai savu žagaru saini un ej mājā! Es iešu tev līdz uh apskatīšu slimnieku.
Abi nonāca Stefana mājā. Istabā ieejot, Zuzīte vispirms sakārtoja mātes brāļa guļasvietu un izgāja atkal tūliņ laukā, viņa gribēja atnest pienu un maizi, lai svešo mazliet pacienātu.
Kad viņa bija izgājusi no istabas, zāļu krājējs vaicāja Stefanam, vai tā esot viņa meita.
— Nē, mana meita viņa nav, bet manas māsas bērns, bārene no Bohēmijas, bet viņa ir paklausīga un laba, un mēs viņu esam iemīlējuši kā savu miesīgu bērnu.
Svešais sāka slimnieku izmeklēt. Apvaicājās, kur viņam sāpot, aptaustīja viņa locekļus, un teica, ka viņam kastē esot kāda zālīte, kurai piemītot sevišķas dziedināšanas spējas. Zuzītei ienākot atpakaļ istabā, svešais viņai pasniedza šo zālīti, pamācīdams noplaucēt to vārošā ūdenī, un ar novārījumu mazgāt tad mātes brāļa, locekļus, tad viņam palikšot labāki.
Zuzīte iekūra tūliņ pavardā uguni, uzvārīja ūdeni, uzlēja to zālītēm un izdarīja visu tā, kā svešais bija mācījis.
/ Kad Zuzīte un Stefans nu apvaicājās, cik viņiem laipnajam palīgam jāmaksā par padomu un palīdzību, tas-smaidīdams atraidīja jelkādu maksas piedāvājumu. To- mēr viņš vēl negāja projām, bet palika pie galda sēžot un noraudzījās ar labpatiku, kā Zuzīte istabiņā veikli saimniekoja, spodrināja podus, slaucīja putekļus, un, kad tas bija padarīts, sāka tīrīt rācejjus.
Pēc kāda laiciņa Ilzes māte, kas arī bija ienākusi istabā, vaiGājāļ Zuzīte arī protot vērpt.
— Ai nē, diemžēl, to es nepro-
tu.
— Labi, tad es to tev ierādīšu, — sieva atbildēja, atnesa ratiņu un ierādīja meitenei, kā jāvērpj.
Svešais uzmanīgi novēroja sie
vietes darbā. Tad viņš sacīja: — Jums vēl ir vecu laiku ratiņš. Ar to vis daudz linu nevar savērpt, esmu izdomājis jaunu ratiņu, ar kuru daudz labāk veicas. Es jums pēcpusdienā viņu atnesīšu. Man apgabalā vēl šis tas darāms, bet pret vakaru ēs atkal atnākšu un atnesīšu jums, ko apsolīju.
Tad viņš atvadījās un aizgāja.
Saule jau rietēja, kad svešais atnāca otrreiz. Padusē viņam bija balta koka vērpjamais ratiņš, un vainags ratiņu rotāja smalku linu kodeļa, apsieta ar zilu lentu. \ To ieraugot, Ilzes māte acis vien iepleta, jo tādu ratiņu viņa vēl nekad nebija redzējusi.
Svešais uzstādīja ratiņu, pieaicināja Zuzīti un parādīja viņai, kas jādara. Ai, cik jautri griezās ratiņš un cik ātri pildījās spole ar diegu.
Ilze nevarēja vien nobrīnīties un atzina, ka ar tādu ratiņu vērpt ir tikai rotaļa, un darbs tikai prieks.
Zuzīte ātri saprata, kā jāstrādā.
kā
— Es dāvinu»tev šo ratiņu, — svešais sacīja. — Vērp uzcītīgi,
darbs tev nesīs svētību. Par diegu pircēju es rūpēšos. Es pazīstu kādu diegu tirgotāju, kas maksā par labu vērpumu visaugstākās cenas. To es atsūtīšu. Tagad nu atkarājas tikai no tevis, vai jums mājā būs sausa maize vien, vai kas vairāk.Pārsteigtās meitenes pateicību svešais laipni,'bet noteikti atraidīja. Tad viņš atvadījās, aizsoļoja uz meža pusi un drīz nozuda.
Nu Zuzīte sēdēja pie sava skaistā ratiņa no agra rīta līdz vēlam vakaram, vērpa un vērpa, un bija' brīnums, cik daudz sakrājās diegu, un vēl brīnišķīgāki bija, ka kodeļas lini nemaz nebeidzās. Katru svētdienas rītu ieradās diegu tirgotājs un nopirka visu nedēļas vērpumu.
Pēc īsa laiciņa arī slimniekam palika labāki. Sāpes izzuda, locekļi kļuva atkal lokani, un jau pēc pāris nedēļām viņš varēja celties no gultas..
Lai būtu darbs, viņš no koka sāka izgriezt ratiņu pēc parauga, ko svešais bija Zufcītei dāvinājis. Tas gan neizdevās tik košs kā svešinieka dāvinātais, bet tomēr bija ļoti glīts un izrādījās arī, ka viņš ļoti labi lietojams.
Nu vairs nebija trūkums mājā, un galdā parādījās pat gaļa vairāk kā vienreiz nedēļā, un dažbrīd bija azaidā pat pienā vārīts rīss ar cukuru un kanēli.
Varēja pat jau sākt domāt par to, vai nenopirkt Zuzītei, kura līdz šim bija gulējusi zemē uz salmu maisiņa, kādu gultiņu.
Tālab Ilzes māte devās kādu dienu uz pilsētu nopirkt gultu. Bet, apvaicājoties tirgotavā par gultas cenu, viņa vai sastinga bailēs, kad tirgotājs viņai to pateica.
Tik daudz naudas viņai makā nebija, un viņ^ tālab sacīja tirgotājam, ka viņai šis pirkums, vēl jāpārdomājot un viņa atnākšot vēlāk.
Piepeši kāds viņu uzrunāja: — Labdien, labdien, Ilzes māt! Jūs gan gribat Zuzītei kaut ko nopirkt? Uzskatīdama ciešāki viņai priekšā stāvošo vīrieti, Ilze priecīgi pārsteigta pazina viņā zāļu lasītāju, kas tās audžumeitai bijā atnesis skaisto ratiņu.
Priecīgi viņa saķēra zāļu lasītāja roku un pateicības pilnu sirdi stāstīja viņam, cik labi viņiem tagad mājā klājoties, un ka viņiem piegriezušies laime un;svētība.
Vīrietis klausījās viņas stāstā, daudzkārt palocīdams piekrītoši galvu. Lai viņā aiznesot Stefanam un Zuzītei daudz mīļu labdienu; gan viņš pats būtu kādreiz pie viņiem aizgājis, bet .arvien neiznākot laika. Bet par piemiņu, ka šodien sastapušies, Ilzes kundze lai ņemot šo nieciņu. .Un pie tam svešais ielika viņai kaut ko rokā.
Pirms Ilze'atjēdzās svešajam pateikties, tas jau bija pazudis. Gribēdama nu pārliecināties, ko viņš tai iedevis, viņa, priecīgi pārsteigta, redzēja, ka tur bijā taisni tik daudz naudas, cik tirgotājs prasīja par gultu. .
Nu viņa gultu nopirka un priecīgu sirdi nesa to uz mājvietu pie tirgus laukuma. Par laimi viņa še satika jauno zemnieka puisi Krišjāni, kas arī bija no viņas ciema un kas labprāt apsolījās uzlikt gultu uz saviem ratiem un nogādāt to viņu mājiņā. Drīz pēc tam pajūgs ripoja mājup.
Pajūgam piebraucot, Zuzīte sēdēja durvju priekšā un vērpa. Kad jaunais zemnieks viņu ieraudzīja, viņš bija ļoti pārsteigts par meitenes piemīlību un viņš nodomāja pie sevis: "Ja man būtu mājā tik skaista, jauna sieva un pie tam tik uzcītīga, tad gan būtu* skaisti?"
Bet viņš nevarēja ilgāk kavēties un ar Zuzīti sarunāties, jo saimniecība mājā gaidīja rīkotāju. Tomēr visu nedēļu glītā meitene viņam.neizgāja no prāta. Tā pienāca svētdiena.
Kad Stefans, Ilze un Zuzīte tikko bija pabeigoši pusdienas maltīti, kāds klaudzināja pie durvīm, un, mājiniekiem atsaucoties "lūdzu", istabā ienāca Krišjānis.
Viņa spožās acis gan it kā raudzījās pa istabu apkārt, bet patiesībā viņas redzēja allaž Zuzīti. Un nebija pagājusi ne stunda, kamēr Krišjānis bija pārkāpis Stefana slieksni, kad jaunais puisis jau vaicāja Zuzītei, vai tā gribot Viņa sieva būt.
Patiesi iepriecināta un juzdamās ļoti pagodināta, ka tik brašs un turīgs saimnieks tīko pēc viņas, Zuzīte teica nosarkdama "jā", kad tikai viņš esot ar mieru, ka viņas audžuvecāki nākot viņai līdzi jaunajā dzļvē un varot tur pavadīt bezrūpīgas vecuma dienas.
' Līgavainis tūliņ bija ar to mierā, un tagad ogļdeģa būdiņā valdīja prieka un laimes pārpilnība.
Tagad Zuzīti skumdināja vēl tikai tas, ka viņa nevarēja savam līgavainim nekā atvest līdzi pūrā, pat neviena audekla gabala. Jo viss, ko viņa līdz šim bija nopelnījusi, bija atkal izgājis, uzlabojot saimniecību.
Par to noraizējusies, viņa kādu dienu atkal sēdēja durvju priekšā un mudīgi ducināja savu ratiņu. Te neviļus ēna aptumšoja viņas kājas, un, augšup paskatīdamās, viņa redzēja diegu tirgotāju viņai priekšā stāvam.
Vislabākos novēlējumus, līgavas jaunkundzi — Tas teica, viņai roku sniegdams. — Es vakar dzirdēju pilsētiņā} cik ļoti tevi laimes māmiņa apveltījusi. Lai tev nākošā laulības kārtā allaž klātos labi! Man būtu tikai viens lūgums. Pieņem no manis mazu kāzu dāvaniņu. Es viņu jau noliku priekšna- mā. Un nu sniedz man vēl vienreiz roku un paskaties manī labi sirsnīgi. Jo veco diegu tirgotāju tu šodien redzi pēdējo reizi.
Zuzīte sniedza viņam roku un juta, ka viņš sirsnīgi atbild viņas maigo spiedienu, bet viņa nepaspēja ne pateikties, ne jel vienu vārdu izrunāt, kad tirgotājs jau bija nozudis.
Ziņkārīga, ko gan viņš tai priekšnamā nolicis par kāzu dienas piemiņu, viņa izgāja no^ istabas. Tur stāvēja sakrauti seši lieli baķi vissmalkākā linu audekla, un virsējam baķim bija piesprausta zīmīte ar uzrakstu: "Uzcītīgajai Zuzītei".
Sirsnīgi priecādamās, viņa pieaicināja arī Stefanu un Ilzi, kuri nevarēja vien nobrīnīties par diegu tirgotāja bagāto kāzu dāvanu.
Ilzes māte aptaustīja atkal un atkal smalko linu drānu, un beidzot noteica, ka laipnais dāvinātājs laikam nemaz nebūšot bijis īsts diegu tirgotājs, un viņai tā vien liekoties, ka tas būšot bijis pats varenais kalnu kungs, kas še līdzi darbojies.
Drīz pienāca kāzu diena. Ciemā ilgi nebija redzēts cēlāks laulājamais pāris kā Zuzīte un glītais Krišjānis ar savām jautrajām, brūnajām acīm un cirtainiem matiem, un ļaudis ar labpatiku noskatījās viņos, kad tie gāja pie altāra.
Mācītājs turēja aizkustinošu runu, kas visām sievietēm ievilināja asaras acīs, un salika tad saderināto rokas kopā, iesvētīdams viņu laulību. Jaunajam pārim no baznīcas iznākot, tiem tuvojās zāļu lasītājs un sarkstošai līgavai, puķu pušķi pasniegdams, sacīja: — Laime un svētība lai tevi allaž pavada. Tu esi dievbijīga un čakla, un tavā sirdī mājo pazemība. Tie ir sievietes visskaistākie tikumi. Kamēr tev būs šie tikumi, šīs puķes nenovītīs un laime tevi neatstās. -
Pēc tam viņš sniedza arī Krišjānim roku sacīdams: — Esi allaž savai sievai mīļš un labs, jo viņa ir tikpat vērtīga kā tu.
Tikko viņš to bija izrunājis, viņa stāvs izzuda gaisā. Klātesošie pārsteigti saskatījās.
— Tas bija Kalnugars, — kāds vecs vīrs 'nospriedaļ — viņš un nekas cits!
- Jā, Kalnugars,čukstēja viens otrs.
Un pāriesi, Kalnugars, vērodams krietnu un nevainīgu cilvēku ciešanas, bija pārvērtis nabadzīgās ogļdega būdiņas postu klusā laimē un gaišg priekā, Kalnugars, kas drīz zāļu lasītāja, drīz diegu tirgotā- ja veidā bija kāpis pār šīs būdiņas