Bagātu maiznieku ir daudz, ber ne mazāk ir arī skopu. Viens tāds reiz dzīvoja Briežkalnā, Silēzijā; kliņģerus un vegus viņš allaž cepa drusciņ mazākus nekā cienījamā un gudrā pilsētas valde nolēmusi, un visādi citādi mēģināja mānīt ļaudis, kur un kā tik vien varēja.
Kādu dienu nabadzīgs laucinieks atveda viņam vezumu malkas. /Bet, kad nonāca* līdz samaksai, maiznieks negribēja lauciniekam maksāt norunāto cenu, bet ar visādām ierunāmv dn strīdiņiem novilka viņam veselu guldeni. Zemnieks lūdzās un sūrojās, un atgādināja, lai taču bagātais maiznieks bīstoties grēku un neatraujot zemniekam to, ko pats apsolījis, bet tad miltu junkurs kļuva rupjš un kliedza:
— Nekāda runāšana, ja neesi ar to mierā, ko tev dodu, krauj savas pagales atkal vezumā un ved viņas mājā.
Bet nabaga vīrs to nekādi nevarēja darīt. Viņš bija zaudējis veselu dienu darba, nodzinis savu zirgu un lauzis ratus, bet bez naudas mājā braukt nekādi nevarēja. Jo viņam vajadzēja iepirkt sēklas labību, lai varētu apstrādāt-savu tīrumu, un tātad bija taču labāk saņemt kaut ko, nekā braukt mājās tukšā.
Par netaisno atvilkumu ļoti noskumis, zemnieks brauca pa vakara krēslu mājup. Pilsētā viņš bija sastapis kaimiņu no sava ciema un paņēmis viņu savos ratos līdzi. Tas sēdēja viņam pajūgā blakus, un tam nu viņš izstāstīja savu nelaimi.
Taisni ap to laiku pa lielceļu, kas iet uz BrieŽkalnu, staigāja Kalnugars, un tā kā abu zemnieku sarunas tam izlikā§ pievilcīgas, viņš neredzams soļoja ratiem blakus un visu noklausījās.
Netaisnība Kalnugaru arvien uztrauca, un tādēļ viņš klausīdamies vairākkārt pie sevis norūca: "Ja tik tas mīklas varonis iemaldītos kādreiz manās robežās, tad es viņu smalki sabīdelētu, — es dotu viņam tādupiemiņās zīmi, ka viņš to mūža dienu atcerētos."
Protams, maizniekam patika daudz labāk sēdēt mājā aiz siltas krāsns, nekā ceļot pa kalniem, un tātad Kalnugaram nebija izdevības izdarīt to, ko viņš labprāt būtu darījis.
Bet toffiēr šī lieta viņam neizgāja no prāta..
Kādu dienu maiznieks atkal tupēja savā veikalā, savus cvībakus un kliņģerus sargādams; rokas pār vēderu sakrustojis, tas grieza vienu īkšķi ap otru. Te pie viņa ienāca glīti ģērbies cilvēks un sacīja, viņš esot dzirdējis, ka meistaram vajagot malkas cirtēja, kas sasmalcinātu maiznīcas pagalmā gulošo malku.
—Jā, vajadzētu nu gan,—miltu junkurs atbildēja,—bet kā tad jūs to iedomājušies, jūs taču neesat malkas cirtējs.
— Nē, tas nu gan neesmu, — svešais atbildēja, — mazākais, ne pēc aroda. Es esmu Šveidnicas pilsonis un man nav ar cirvi maize jāpelna, bet man patīk malkas skaldīšana, un pie tam es slimoju ar aknām, un tālab ārsts man to ieteica kā veselīgu vingrojumu svaigā gaisā.
Maiznieks kasīja pakausi, lieta tam izlikās ērmīga.—Tā, tā, patiesi, un juriis pat vēl ir prieks varbūt strādāt šādu darbu.
— Prieks vai neprieks, bet katrā ziņā es strādāšu lētāki kā jelkurš arodnieks.
Skopajam maizniekam tas nu gan bija skaidrs, jo viņš taupīja katru grasi, kur tik varēdams. — Un kādu maksu tad jūs prasītu? — viņš uzmanīgi pētīja.
— Tas atkarājas no tā, cik tur malkas.
—Nu, tur ir taisni piecas asis.— Tas nu gan nav ļoti daudz, ar to būsim ātri galā. Nu tad klausāties, dodat man par algu tik lielu tupēsi malkas, cik es uz muguras varu aiznest, tad es jums visu to krājumu saskaldīšu.
Tik izdevīgu veikalu vēl neviens maiznieka meistaram nebija piedāvājis. Vīpsnādams viņš tālab pieņēma piedāvājumu. —- Kad jūs sāksit skaldīt, tūliņ?
— Nē, tikai rīt, šodien man nav laika.
— Arī labi. — Maizniekam piepeši ienāca prātā doma pietaisīties svešiniekam par draugu un līdz ar to viņa priekšā palielīties, un viņš tālab to uzaicināja ienākt veikala telpai blakusesošā dzīvojamā istabā
, un izdzert ar viņu kopā krūzi siltalus.
Svešais labprāt paklausīja.
Kad abi ienāca meistara dzīvojamā istabā, kur stāvēja mākslīgiem koka griezumiem rotāti soli un skapji, šveidnicietis brīnīdamies skatījās apkārt. — Rē, rē, — viņš teica, — jūs, meistar, dzīvojat lepni, visas šūs skaistās lietas jūs gan esat apsūtījuši no Breslavas? ļglP Ai nē, — maiznieks atbildēja, — viss ir darināts tepat Briež- kalnā; ari te ir izveicīgi amatnieku un, ja tik vien var samaksāt, var dabūt arī še vislabāko.
Pēc brītiņa svešais atvadījās, apsolīdamies rīt taisni sešos būt klāt un sākt skaldīt malku.
Otrā rītā maiznieks gulējā ilgi.
' Bet ārā sētā jau sen dzirdēja būkšķus, un malkas pagales pa gaisu vien lidoja. Omulīgi spilvenos vārtīdamies, miltu junkurs ar patiku klausījās šai troksnī, un, kad viņš beigās ap pulksten desmitiem uzcēlās, viņš nodomāja, ka nu vajadzēs paskatīties, cik tālu svešais jau ticis ar darbu.
Bet, durvis atverot, maizniekam palika aiz bailēm un brīnumiem mute plaši vaļā. Svešais stāvēja sētā, tas bija atrāvis no rumpja savu kreiso kāju un cirta ar to malku, ka šķembeles vien pa gaisu lidoja.
Meistaram no šausmām mati cēlās stāvus.
— Kas tas, ko tas nozīmē, — viņš aizsmacis ar mokām izdvesa. Dieva un visu svēto vārdā, nu jau pats nelabais laikam mājā! Mierā! Apstājieties! Vācieties projām! Ejiet, no kurienes nākuši! Neviena acumirkļa es jūs vairāk negribu redzēt savā sētā!
Bet malkas skaldītājs izlikās, it kā viņš nekā nebūtu dzirdējis. Viņš cirta mundri ar savu stilbu pa resnajiem bluķiem, un nepilnā stundas ceturksnī malka bija saskaldīta. Tad viņš mierīgi un nesteigdamies ielika kāju atkal gurnā, sakrāva visu saskaldīto malku tupesī, uzņēma to uz muguras, un, negriezdams uz maiznieka kliedzieniem un saucieniem ne mazākās vērības, gāja mierīgi, kā pastaigādamies, pa vārtiem laukā.
Maiznieks lauzīja izmisis rokas. Bet viņš nevarēja nekā darīt, jo pats taču labprātīgi bija malkas cirtējam apsolījis par algu tik daudz malka$, cik tas uz muguras varēs
aiznest.
Visžēlīgais," maiznieks murmināja šito nedarbu man gan pats Kalnugars izdarījis. Un tā ari bija.
Kalnugars nolika visu savu milzīgo malkas kravu tā nabadzīgā zemnieka durvju priekšā, kuru maiznieks bija apkrāpis, un nabadziņš nekādi nevarēja izprast, kas viņam piegādājis ziemai tik bagātu > krāj umu kurināmā, viņš to nemaz nebija apsūtījis.