Netālu no Siltavota Milzu kalnos atradās liela zemnieku māja, un še kalpoja kā gājēji jauniešu pāris, brālis un māsa, vārdā Ansis un Grieta. Viņi bija nabaga vaļenieces bērni, kura dzīvoja arī tai pašā ciemā pie kāda zemnieka kā iebūviete. Ansis un Grieta bija labi un čakli bērni, viņi krāja katru grasi un drīz vien jau viņiem bija tik daudz, ka varēja nopirkt, savai nabaga mātei govi.
Domāts, darīts. Viņi izprasījās vienu dienu no saimnieka un nolēma aiziet uz Siltavota loputirgu.' Ceļā viņi apsēdās, lai vēlreiz pārskaitītu savu naudu. Tiešām viņiem bija krietna summiņa, un visi tikai spoži dālderi. Nu viņi sāka šo un to pārdomāt. Vispirms, protams, viņi pirks govi. Vēlāk, kad viņiem būs vēl vairāk naudas, viņi liks izlabot savas māmiņas būdiņu, nopirks gabalu aramzemes, dēstīs ābelītes,' iegādās vistas un zosis, un tā tālāk. Par to viņi ļoti priecājās un domāja, cik daudz labāk tad klāsies viņu māmiņai.
— Un tad vēl,—Ansis pārgalvīgi iesaucās,—kad būs padevusies laba raža un būšu pārdevis daudz labības, eš sev iegādāšu arī kumeļu, un es viņu kopšu un turēšu tik spodru, ka katrs lielgruntnieks acis vien iepletīs un sacīs: "Ka tevi! — tas gan goda zirgs!"
— Neiesāc nekā, kas iet pāri tavai jaudai.
— Ak, kas sev augstu mērķi nespraūž, tas tādu ari nesasniedz!
— Tas gan tiesa, bet augstprātība parādās allaž pirms krišanas. Bāz vien naudu kabatā, un iesim tālāk, citādi mēs nokavēsimies, un labākās govis būs jau pārdotas pirms mēs klāt tiksim.
Ansis iebāza maku kabatā un steidzās māsai pakaļ, jo tā bija pagājusi jau nedaudz soļus uz priekšu. Te, tīri negaidot, izskrēja no meža varens ēzelis ar garu valgu pie kakla.
:—- Allo, vecais draugs, kurp nu tik mudīgi, — Ansis iesaucās, skrēja garausim pakaļ un drīz vien dabūja valga galu rojcā.
— Ej, -— viņš smējās priecīgi, — iesākumam šāds ķēriens jau būtu ļoti labs.
Māsa nāca atpakaļ. — Varens ēzelītis, — viņa sprieda, — bet, diemžēl, viņš nepieder tev, un tālab tu viņu nevari paturēt.— Nē, par nožēlošanu, to nevar, — brālis piekrita, —jo netaisna manta nenes augļus. Bet pelēci vaļā laist es gan nelaidīšu. Paskatīsimies, vai šepat kaut kur nav viņa saimnieks. Ej tu pa labi krūmos un meklē, un es pārlūkošu kreisā pusē mežu.
Tā arī notika. Brālis un māsa meklēja un skatījās, sauca un auroja, bet nebija redzama neviena dzīv$ dvēsele, no kā varētu domāt, ka ēzelis viņa īpašniekam pasprucis.
Tā darbojoties, bija pagājis labs laiciņš un, ja abi gribēja vēl laikā tikt tirgū, tad viņiem bija krietni vien jāpasteidzas. Tad nu viņi nolēma ņemt atradeni līdz, cerībā, ka ceļā varbūt satiks aizmukušā pelēča īpašniēku.
. Ēzelis mierīgi soļoja pie pavadas. Tad Ansim ienāca prātā, ka būtu jauki kāpt ēzelim mugurā un jāt.
— Gri^ciņ, — viņš teica, — paņem tu valgu rokā, es sēdīšos ēzelim mugurā, man ļoti patīk jāt.
Nu viņš uzkāpa ēzelim mugurā un devās tālāk.
Ēzelis labu laiku bija ļoti pacietīgs. Bet tad viņš kļuva stūrgalvīgs, lēca gaisā un spēra ar pakaļkājām, tā ka Ansis tikko spēja augšā noturēties, un Grieta tikai ar mokām varēja saturēt striķi rokā.
— Allo, aile», — Ansis sauca, — kas tev noticis, — un plaukšķināja nepacietīgajam kustonim ar delnu pa kaklu. — Mierā, mierā taču!
Bet ēzelis sāka vēl vairāk ālēties, reižu reizēm iebrēcās: i-aa, iaa! — uņ ērmojās tīri kā traks.
Un tad Ansis, it kā lielu kūleni pa gaisu mezdams, piepeši nokrita no ēzeļa muguras smiltīs tā, ka viņam sāka galva dūkt.
Grieta no bailēm skaļi iekliedzās, — un tad nāca visļaunākais. Valgs pārtrūka, ēzelis lieliem lēcieniem aizskrēja projām un piepeši pazuda, it kā zemē būtu ielīdis.
— Redzi nu, ka augstprātība nāk pirms kritiena, — Grieta ķircināja brāli, — tu gribēji jāt, bet pēc tam blauks! nokriti smiltīs.
—Ciet klusu un paglabā savu gudrību pati sev, — Ansis saskābis atbildēja, nopurinājās un saīdzis vilkās māsai blakus uz priekšu.
Pēc kāda laiciņa viņš pamanīja, ka māsai vēl rokā notrūkušais valga gals. Tas viņu kaitināja. \
— Met to nieku projām! — Viņš dusmīgi iesaucās. — Kam tas vēl vajadzījgs.
— Nē, to es gan nedarīšu, — viņa atbildēja, paslēpdama valga galu kabatā.—Nekā nevajag sviest projām. Visu var kādreiz izlietot, un dažs labs vēlētos, kaut viņam rīt būtu rokā,tas, ko šodien kā nevērtīgu aizmetis projām.
Beidzot abi nonāca Siltavo- tā. Tirgū vēl bija daudz lopu, un drīz vien viņi bija izmeklējuši kādu brūni raibu govi, kura viņiem patika. Pēc neilgas tirgošanās viņi arī jau vienojās par cenu, un Ansis bāza roku kabatā pēc naudas. Bet kā viņš nobijāsi Maks ar viņa un māsas ietaupījumiem bij'a pazudis, uti hebija atrodams, lai vai visas kabatas grieza apkārt.
Ak tavu nelaimi! Abiem jauniešiem kāpa asaras acīs, un govs pārdevējs lādējās, lamājās un kliedza, lai viņi ejot ratā, jo viņš vazaņķiem un blēžiem neļaušot sevi piemuļķot. Troksnis pievilināja ari citus tirdziniekus, un, kad viņi dzirdēja visu traci, tie smējās un sāka pat nelaimīgo brāli un māsu nievāt, tā ka viņiem beidzot vajadzēja apsmietiem klusiņām nolīst pie malas.
Nu sākās ļoti bēdīgs atpakaļgājiens uz māju; Kad viņi nonāca tai vietā, kur ēzelis Ansi bija nosviedis, tie pārmeklēja visus krūmus, cerībā varbūt atrast zudušo naudas maku. Bet viss bija velti
— Tas nav nekas cits kā Kalnugara roku darbs, — Ansis iesaucās. — Nu die', es gribētu, lai šis nekrietnais zellis nāktu man še tūliņ pretī! Tad gan es viņam parādītu, kn Šādus jokus ar mani nevar ~ dzīt. Un, ja cīņā man ari būtu jāpadodas un viņš man apgrieztu sprandu, — vienalga. Es nevaru pārciest, ka mums jāierodas pie māmiņas tukšām rokām.
— Brālīt, neapgrēkojies, — māsa nopūtās. — Varbūt Kalnugars mums gribējis dot tikai labu pamācību. M ūsu nodomi lidoja par daudz augsti. Mums vajadzēja apmierināties ar to, ka bijām jau tik laimīgi, ka spējām beidzot nopirkt māmiņai govi.
Ansis neteica ne vārda, lai gan sajuta, ka māsai bija taisnība. Beigās viņi nonāca savā ciemā, bet viņi neiedrošinājās māti āpmeklēt, un gāja tūliņ pie sava saimnieka turpināt parasto darbu.
Grietā steidzās kūtī govis slaukt, un Ansis uzkāpa kūtsaugšā kapaiņus griezt.
Bet šodien viņam nekas neveicās. Kad viņš mazliet kapaiņu bija sagatavojis un iebēris kurvī, un gribēja to ņemt uz pleciem, pārtrūka pat vēl nesamā josta.
Viņš skatījās, vai neesot kur kāds striķa gabals, ko jostu salāpīt,
bet tāda nekur neredzēja. Tad viņam iekrita prātā, ka Grieta varbūt varēšot viņam izpalīdzēt.
— Grieta, — viņš tālab sauca, — Grieta!
— Ko tu, brālīt, gribi.— No kūts atsaucās māsa.
— Vai tev ēzeļa valga gals vēl ir kabatā?
— Ir.
— Tad pasniedz mah viņu augšā.
Pāris viegliem lēcieniem Grieta jau bija pie brāļa kūtsaugšā, un, kad viņa redzēja, kas par lietu, viņa gribēja palīdzēt brālim salāpīt nesamā kurvja jostu.
Bet, ērmīgi, likās, ka striķa gals neesot nekam derīgs. Viņš bija ciets kā tērauds, un no viņa nekādi nevarēja savilkt mezglu, un, kad kaņepāji nolobījās, striķis iekšpusē vizuļoja un mirdzēja kā pati saule.
—Kas tas?—Ansis izbrīnījies iesaucās.—Jā, kas tad tas?—arīGrietagudroja. Un, tuvāk aplūkojot, izrādījās, ka striķis bija iekšpusē sagriezts no tīra zelta pavedieniem, un pārsteigtie un izbrīnījušies jaunieši saprata, ka negaidot viņu rokās nākusi manta, kurai .tūkstcjjškārt vairāk vērtības hekā pazaudētajam naudas makam.
Kas nu bija priecīgāks un laimīgāks par viņiem! Nu viņi varēja H izvest savus cēlākos nodomus.
Drīz pēc tam viņi atstāja saimnieka dienestu, pārbūvēja viņu mātes būdiņu par brangu māju, nopirka dažas govis, cūkas, vistas un zosis, un āri zirgu, ,un dzīvoja turpmāk laimīgi un mierīgi ar savu māmiņu.
Ansis uz laiku laikiem ievēroja Kalnugara doto pamācību, un ne-
kad vairs augstprātība viņam nelika krist..'
Un par jāšanu viņš savu mūžu vairs negribēja ne dzirdēt.