REIZ kādas vecu lietu tirgotavas logā es ieraudzīju vecmodīgu pulksteni. Viņa ciparnīca bija tā nodilusi un apskram- bāta, ka atgādināja grumbainu, vējos appūstu seju. Stundu rādītājam bija nolauzts gals. Nespodrais misiņa pendelis kustējās neparasti centīgi, un man likās, it kā es pat caur skatloga biezo stiklu dzirdētu pulksteni skaitām:
— Tik-tak, tik-tak, tik-tak.
— Kas gan pirks tādu vecu kraķi un turēs savā istabā? — es nodomāju un gribēju iet, kad pēkšņi man likās, it kā pulkstenis pamirkšķinātu ar vienu aci.
— Kādas blēņas! — es nomurmināju un jau pagriezos, lai ietu, kad pulkstenis savilka seju lūdzošā smaidā.
— Hm. Tiešām dīvains pulkstenis, — es pie sevis iesaucos, un man iegribējās to nopirkt. Galu galā, tas taču bija pavisam lēts pulkstenis, un, ja nu ari izrādīsies nederīgs, tad var to izsviest lūžņos.
Es pārnesu veco pulksteni mājās, uzkāru to krāsns tuvumā uz naglas, un tā viņš sāka priecīgi tikšķināt:
— Tik-tak, tik-tak, tik-tak.
Bet, kad pienāca brīdis sist stundas, tad no pulksteņa nāca tāda šņākoņa un čerkstoņa kā no veca vīra krūtīm, kad tas taisās klepot. Jā, sišana šim lāga zēnam vairs nepadevās, laikam viņa āmuriņš un laktiņa bija galīgi izrūsējuši. Būs jāaizvāc šis vecais krāms, kamēr draugi un paziņas nav sākuši mani izsmiet.
Es iekurināju krāsni un omulīgi ieritinājos lielajā, mīkstajā krēslā, lai palasītu grāmatu. Bija izlasītas dažas lappuses, kad atkal sākās sēkšana un krekšķināšana.
— Ak dies, kas to varēs izturēt! — es nopūtos.
— E-e-e-ehh. . . e-e-e-ehh.. , khe-khe-khe… Nu nedusmo uz mani, pacieties!
Izbailēs es uzlēcu no krēsla un ar acīm meklēju runātāju»
— Tas esmu es, tavs vecais pulkstenis, — vecīga balss no augšas man pavēstīja.
— Ak tas esi tu? — es priecīgi iesaucos un neizrādīju izbrīnu par to, ka pulkstenis var runāt.
— Jā, tas esmu es. Khe-khe! Lai tev laba veselība, ka izkurināji krāsni. Es tajā skatlogā biju galīgi nosalis.
— Vai tu ilgu laiku pavadīji tur, skatlogā? — es pieklājības pēc apjautājos.
— Kopš rudens. Vasarā tur stāvēja labākas lietas. Bet, kad iestājās lietains laiks, pārdevēji tās ienesa telpās un logā ielika mani, cauru prīmusu un kapara katlu. Tas bija taisni lieliski, ka tu mani nopirki.
— Atvainošanu, bet kā tas notika, ka tavs iepriekšējais saimnieks šķīrās no tik jauka pulksteņa? — es nekaunējos izsmiet cienījamo veci.
— O, tas viņam nebija nemaz viegli, — manu ironiju nesaklausījis, pulkstenis palielījās. — Es biju vienīgā pieklājīgā mēbele jaunā pāra istabā.
— Tad nu gan! Viņi laikam tevi saņēma kā dāvanu kāzās? — es turpināju viņu ķircināt.
— Nē, kāzu dāvanu viņiem nemaz nebija. Tas puisis mani jau pirms kāzām atrada bēniņos, notīrīja zirnekļu tīklus, kas bija saausti ap manu pendeli un āmuriņu, un ienesa savā istabā, — pulkstenis vientiesīgi stāstīja.
— Bet kā tu nokļuvi bēniņos? — es viņu pārtraucu.
— Jā, tas jau ir garāks stāsts. Khe-khe, — viņš sāka krekšķēt. — Nu, klausies, nežēlo priekš veca puikas vienu karotīti eļļas, — pulkstenis lūdzās un atkal pamirkšķināja aci kā dzērājs, kas izlūdzas no sievas kočiņu.
Es sameklēju eļļu un uzpilināju to uz visiem pulksteņa zobritenīšiem.
— Tā, tā, tā! Lai tev veselība un ilgs mūžs! — pulkstenis tencināja. — Tagad es tev izstāstīšu visu no paša sākuma, kā man ir gājis. Mēs, veči, lūk, esam pļāpīgi, he-he-he!
— Vai tavs stāsts būs stipri garš? — es nožāvājos.
— Kā tu domā — vai garu dzīvi var īsi atstāstīt? Bet ar stāstiem ir tā — ja tie interesanti, tad liekas par īsiem, ja garlaicīgi, tad nevar beigas vien sagaidīt, — pulkstenis atbildēja.
— Tātad tu esi nodzīvojis jau garu mūžu? — es pārtraucu viņa prātulas.
— Garu gan. Ļoti garu. Es esmu no pirmajiem pulksteņiem tavas dzimtenes laukos. Līdz tam laikam saimnieki skaitīja gaiļa dziesmas, gani mērīja ēnas, bet apmākušās dienās visi paļāvās uz lopiņiem, jo tie vienmēr labāk par cilvēkiem zina laiku. Redz, tajos laikos mani Rīgā nopirka Kalniņu māju saimnieks Kalniņš un ar zirgu veda tālu tālu. Es sāku karāties goda istabā visredzamākajā vietā. Ak, kas es biju par slavenību tuvā un tālā apkārtnē! Svētdienās, tad mans Kalniņš ar manis izrādīšanu vien noņēmās, tik daudz radu un draugu pie viņa sabrauca, kas visi gribēja mani redzēt un dzirdēt, kā es noskaitu stundas. Toreiz es biju jauns un skaļš kā dzeguzes sauciens. Katru svētdienu, no baznīcas braukdami, Kalniņos iegriezās saimnieku radi un paziņas pat no citiem pagastiem. Parunāja, parunāja gan par laiku, gan par rudziem un liniem, par sviesta un ābolu cenām, bet tad ciemiņš saka uz manu saimnieku:
— Nu, parādi, parādi, kāds tad tev izskatās tas jaunās modes gailis!
Atzīšos, es tiešām kļuvu lielīgs kā gailis. Es tikšķēju skaļāk un ātrāk, lai drīzāk pienāktu pilna stunda un es varētu ciemiņiem nodziedāt savu dziesmu.
Mans slavas laiks bija arī mana pirmā saimnieka slavas laiks. Pēc tam, kad arī citi apkārtējie saimnieki sapirka un saveda mājās pulksteņus, mani apbrīnot vairs neviens nenāca. Es manīju, ka manam saimniekam lāgā nepatika, ka citi arī gādāja pulksteņus. Kad saimniece vai kāds no saimes ļaudīm pastāstīja, ka tur, tādās vai šādās mājās, atvests pulkstenis, saimnieks īgni norūca:
— Lai nu pērk, lai pērk, kad tikai vēlāk nav jāpārdod līdz ar visām mājām.
Saimnieks bija noteicis, ka neviens cits nedrīkst man ne pirksta piedurt kā tikai viņš. Svētdienas rītos viņš mani uzvilka un, ja es biju pa nedēļu pasteidzies uz priekšu, apturēja manu pendeli, kamēr sāks iezvanīt svētrītu. Nez kāpēc viņš bija iedomājies, ka ķestera vai mācītāja pulkstenis ir pareizāks par mani.
Vēlāk, ak, vēlāk mājinieki zaudēja pret mani cieņu. Kad saimnieka Jēkabiņam negribējās pirmdienas rītos agri iet uz skolu, viņš, svetdienas vakaros guletiedams, pagrieza manu rādītāju par divām stundām atpakaļ. Vasaras rītos ganu meitēns pirms govju izdzīšanas bieži vien ar slotas kātu pagrūda manu rādītāju stundu uz priekšu, lai drīzāk pienāktu mājās dzenamais laiks. Tā es tiku iznerrots un novests tik tālu, ka vairs nerādīju pareizu laiku. Protams,
visu vainu uzvēla man, bet ko es tur varēju darīt? Pat vecais vaļinieks nekautrējās mani zākāt, apjautādamies:
— Cik tad nu šodien tas melis rāda?
Vienīgi saimnieka acīs es nebiju zaudējis savu vērtību, un laikam tāpēc viņš mani veda atkal uz Rīgu par kāzu dāvanu savam dēlam Jēkabam, kas precējās ar tik smalku sievu, ka arī kāzu dāvanai vajadzēja būt smalkai. Bet, dēlu skolodami, vecie Kalniņi bija izdzīvojušies no mantas, ka pat ceļa nauda iznāca tikai vienam. Mātei bija jāpaliek mājās.
Nododams mani Jēkabam un viņa jaunajai sievai Amālijai, Kalniņš teica dažus svinīgus vārdus par ģimenes svētumu, — it kā es nu būšot tā dzīvā balss, kas dēlam arvien atgādināšot tēva mājas. Jēkabs nobučoja tēvam roku, un arī Amālija piegrūda savu vaigu pie vecā bārdas. Bel, kad tēvs bija izgājis otrā istabā, abi jaunie Kalningi — jā, nez kāpēc Jēkabs tagad saucās Kalnings — abi jaunie sāka kratīties jautros smieklos.
— Ah, Jakob, kur mēs šo krāmu liksim? — izsmējusies jautāja Amālija.
— Nekas, nekas, Amāli, — Jēkabs viņu mierināja. — Kad tēvs aizbrauks, novietosim ķēkšas istabiņā.
Tā nu es vairākus gadus karājos ķēkšas Marijas istabiņā līdzās virtuvei un kļuvu liecinieks kādas nelaimīgas dzīves sākumam un turpinājumam.
Sākās ar to, ka virtuvē reiz ienāca jauns skursteņslauķis„ melns kā šķelmīgs velns, cilindrā, ar slotiņu pie sāniem un satītu virvi uz rokas. Skaists viņš izskatījās, nevar noliegt, kaut arī nosmērējies ar sodrējiem tā, ka balti bija tikai zobi un acu āboli. Viņš ieknieba Marijai vaigā, atstādams uz tā melnu traipiņu, bet viņa nemaz nedusmojās par to, tikai smējās un pat iegrūda viņam kabatā no pusdienām pāri palikušo cepeša gabalu.
Šis skursteņslauķis sāka nākt pie mums arvien biežāk, bet nu jau nomazgājies balts. Parasti viņš nāca tādās reizēs, kad Kalningu kungi nebija mājās. Marija viņu cienāja ar gardākajiem kumosiem, kādi vien mājā bija atrodami. Ciemiņš ēda, ēda un tikai atkal piesita ar knipi pie kakla. Marija tad iesteidzās ēdamistabā un atnesa konjaka pudeli, ko Jānis — tā sauca skursteņslauķi — krekšķinādams izdzēra. Kad viņš aizgāja, Marija sasita pudeli un pēc tam smalkā balstiņā lūdza kungus viņai piedot, jo notikusi nelaime: putekļus slaucīdama, viņa nejauši izgrūdusi pudeli no bufetes un tā saplīsusi.
Tā nu viņš nāca un gāja, kamēr arī viņiem rīkoja kāzas un Kalningu kungi savai uzticīgajai Marijai par kāzu dāvanu pasniedza mani.
Mums, pulksteņiem, jābūt vienaldzīgiem pret cilvēku priekiem un bēdām un vienādā taktī jāskaita sekundes gan laimīgiem mīlētājiem, kam stundas, pat diennaktis liekas par īsām, gan arī mirējiem, kas būtu vēlējušies apturēt laiku kaut uz dažām minūtēm, lai vēl pavadītu tās šajā jaukajā
pasaulē. Bet diendienā noskatīties tādu elli, kādā dzīvoja Jānis un Marija, nē, tas pat pulksteņa sirdij ir grūti. Nebija tāda vakara, kad Jānis būtu pārnācis nepiedzēries. Kad Marija to pārmeta, viņš lamāja viņu un sita. Kad es reiz tādā Jāņa dusmu brīdī paskatījos uz viņu pārmetoši, viņš to pamanīja un ārkārtīgi noskaitās.
— Ko tu tā blenz, vecais ķēms! Laikam tu arī sāksi man pātarus skaitīt!
Viņš novilka zābaku un zvēla man pa ciparnīcu, tā ka nolauza stundu rādītājam galu. Kopš tā laika es paliku tāds kroplis.
Viņiem bieži dzima bērni, bet prieka no tiem nebija — ņiprākie nomira jau mazi, bet tie, kas izdzīvoja, neiemācījās ne staigāt, ne runāt.
Tāda dzīve vilkās daudzus gadus, kamēr vienā vakarā Jānis vairs nepārnāca mājās pats ar savām kājām. Viņu ienesa četri melni vīri, četri skursteņslauķi, un noguldīja uz garā koka sola. Viņš bijis pārāk piedzēries, uzkāpis uz v jumta, paslīdējis un nokritis uz bruģa.
Lai nopirktu vīram zārku, Marija noņēma mani no sienas, noslaucīja putekļus, ietina vecā lakatā un nesa uz uteni pārdot.
Te es guvu ievērību kāda jauna cilvēka acīs. Viņš pienāca Marijai klāt un apjautājās, kāpēc viņa noraudājusies — laikam esot žēl šķirties no tāda interesanta pulksteņa?
Marija viņam izstāstīja visu, kā bija.
— Nopērciet gan, kungs, pulksteni, citādi es netikšu pie zārka, — viņa lūdzās. — Es lēti atdošu, par desmit latiem.
Svešais iedeva Marijai piecpadsmit latus, paņēma mani padusē un nesa uz manām jaunajām mājām. Pa ceļam es domāju, ka nokļūšu kāda bagātnieka mājās, ja nu viņš tā svaidās ar naudu — maksā vairāk nekā prasa. Es neticēju savām acīm, kad mani ienesa pavisam nožēlojamā jumta istabiņā ar atplīsušām tapetēm, ar lietus izmērcētiem griestiem un kaut kādām kastēm un dēļiem mēbeļu vietā. Vakariņās mans jaunais īpašnieks ēda cietu rupjmaizi, piestrēbdams tēju no zaļraibas emaljētas krūzītes. Pēc vakariņām viņš noslēdza durvis, sameklēja smalku papīru un kaut ko rakstīja uz tā. Kad es nositu trešo rīta stundu, viņš padraudēja man ar pirkstu, teikdams:
— Tu neskrien, draugs, šonakt tik ātri!
Es viņam uzsmaidīju, bet viņš to nepamanīja, jo atkal iegrima savos papīros.
Dažreiz viņš naktīs pacēla grīdas dēli, izņēma no paslēptuves nelielas kastītes, darbojās ar sīkiem metala gabaliņiem, likdams tos rindās, un, kad bija tā salicis krietnu skaitu rindu, nozieda tās ar melnu krāsu, uzlika virsū baltu papīru un pārvilka tam pāri pasmagu veltnīti. Es palūrēju un izlasīju stūrī iespiesto teicienu:
«Visu zemju proletārieši, savienojieties!»
Tādus vārdus es lasīju pirmoreiz un, protams, tos nesapratu. Bet tie jau arī nebija man domāti.
Un tad es uz ilgu laiku paliku bez īpašnieka. Kādā naktī pie mūsu durvīm skaļi klauvēja. Mans saimnieks pietrūkās no miega, paķēra no spilvena apakšas mazu vīstok- līti, atrāva manu aizmugures dēlīti un iegrūda manī savu vīstoklīti. To visu viņš izdarīja tik klusi un ātri, ka tad, kad klauvētāji ielauza durvis, viņš atkal gulēja savā gultā un, izlikdamies aizmidzis, krāca.
Svešie laikam bija bandīti, jo tie izrāva manu saimnieku no gultas, lika pacelt rokas un nostādīja pie krāsns, neļaudami viņam ne kustēties, bet paši pa to laiku rakņājās pa viņa galda atvilktni, izvandīja gultu, plēsa no sienām tapetes. Vai tiešām viņi domāja, ka šim cilvēkam būtu paslēpta nauda vai dārglietas? Es gan vislabāk zināju, ikreiz vērodams, kā viņš pats tā vandījās pa galda atvilktnēm, meklēdams kādu maizes garoziņu.
Manu saimnieku svešie aizveda līdzi. Vīstoklītis palika pie manis. Tu varētu paskatīties, kas tajā ir iekšā, jo tu taču nopirki mani visu. Man pašam ari gribas zināt, kas tas ir, ko viņš man uzticēja.
Es pakāpos uz krēsla, atrāvu pulkstenim mugurpuses dēlīti un izvilku mīkstu vīstoklīti. Manās rokās atritinājās sarkana drāna, uz kuras ar baltiem burtiem bija rakstīts:
«Visu zemju proletārieši, savienojieties!»
— Jā, jā, tie ir viņa iemīļotie vārdi, — vecais pulkstenis atzina.
— Vai tu vēl kādreiz redzējies ar šo cilvēku? Un vai tu neatceries, kā viņu sauca? — es jautāju.
— Tie nedaudzie viesi, kas pie mums nāca, viņu sauca par Zibeni. Bandīti viņu uzrunāja par Birznieku …
— Zibens-Birznieks? Ko tu saki? Tas taču bija mans cīņu biedrs! — es iesaucos.
— Ak tā? Tad varbūt tu mani atdosi viņam atpakaļ, jo viņš mani netika pārdevis, — pulkstenis ieminējās.
— Mīļais, labais pulksteni, es tevi vairs nevaru atdot. Mūsu Zibens nolika savu galvu par to zemi, ko mēs saucam par Dzimteni.
Man likās, ka pulksteņa tikšķi uz brīdi apstājās.
— Piedod, ka es tā… aizmirsu savu pienākumu. Laiks nedrīkst apstāties, lai kādas kuram bēdas, — pulkstenis atkal vienaldzīgi ierunājās. — Tāpēc es stāstīšu tālāk savu dzīves stāstu.
Kad svešie cilvēki bija aizveduši tavu draugu, es paliku viens izvandītajā istabā. Tā kā neviens mani neuz- vilka, es apstājos. Tāpēc es nezinu, cik dienas vai nedēļas bija pagājušas, kad istabiņā ienāca mājas saimnieks ar sētnieku.
— Te jāiztaisa remonts un istaba jāizdod, — teica saimnieks. — Birznieks esot dabūjis sešus gadus spaidu darbos. Tādi kā dulni ar to savu sarkano politiku. Uznes tos krāmus bēniņos. Kad pārnāks, atdosim. Tā es kopā ar čīkstošo dzelzs gultu un ķirmju sagrauzto galdu nokļuvu bēniņos, kur mūs apklāja bieza putekļu kārta. Es vairs necerēju no turienes izkļūt. Bet atkal uzvarēja vecā patiesība, ka tikmēr, kamēr esi dzīvs, nevajag zaudēt cerību. Un tā pavasarī, kad mūsu mājai noplēsa veco jumtu, lai uzliktu jaunu, bēniņos mani ieraudzīja kāds strādnieks, jauns puisis. Viņš pacēla mani, sapurināja un pakāra pie vērbaļķa.
— E-hē, tas taču vēl tīri labs pulkstenis! — viņš iesaucās. — Man ļoti noderētu tāds daikts, citādi es vienmēr baidos no rītiem aizgulēties.
Viņš aiznesa mani uz savu istabu un pakāra pie sienas. Priecīgs, ka atkal ticis pie vietas un varu būt noderīgs, es tikšķēju, cik skaļi vien spēju. Bet ar sišanu man vairs neveicās.
Pie šī jaunekļa drīz atnāca jauna meitene un vairs negāja projām. No viņu runām es sapratu, ka viņi ir apprecējušies. Un tiešām, kad pie Ulda — tā sauca manu jauno saimnieku — atnāca viņa darba biedri, viņš tos iepazīstināja ar Maiju, teikdams: «Mana sieva.» Viesi bija ļoti pārsteigti, ka draugs apprecējies bez kāzām.
— Ak jūs, noslēpumainie bēguļi! — viens pārmeta. — Mēs jums būtu tādas kāzas sarīkojuši, ka trīs dienas visa Rīga skanētu.
— Mums tāpat ir labi, -— Maija steidzās apliecināt.
— Un Rīgā trokšņu pietiek bez mūsu kāzām, — Uldis atjokoja. — Klausieties, kā visās malās veseri klaudz!
Kad viesi aizgāja, Uldis jautāja Maijai:
— Varbūt tu būtu gribējusi jaunu pulksteni?
— Es gribētu, lai tava mīlestība paliktu mūžam jauna, — viņa atteica.
Uldis mēģināja Maiju nobučot, bet viņa kautri novērsās un, ar elkoni parādīdama uz manu pusi, izdvesa:
— Bet kā tu tā… redzi, kā pulkstenis smejas.
Mēs tiešām būtu labi sadzīvojuši, bet, kā par nelaimi, blakus istabā ievācās jauni iemītnieki. Ja Uldis ar Maiju abi reizē gāja darbā un gandrīz reizē nāca mājās, tad no blakus istabas iemītniekiem darbā gāja tikai vīrs, bet sieva dzīvoja pa māju. Vai viņa kaut ko arī darīja, to es nezinu, bet caur plāno sienu es dzirdēju, ka viņa drīz vien sāka žēloties vīram, cik ļoti viņu traucējot mana aizsmakusi čerkstoņa un riebīgie sitieni. Pēc dažām dienām viņa katrā pilnā stundā jau svieda uz grīdas grāmatas un pat traukus, kas saplīsa. Tad kādā vakarā mūsu istabā ienāca šīs sievas vīrs un neiecietīgi pieprasīja, lai reiz izbeidzot manu nejēdzīgo trokšņošanu, citādi viņš ierosināšot mūs visus izlikt no dzīvokļa.
Uldis apturēja manu pendeli un ilgi sprieda ar Maiju, vai kaimiņiem ir tiesības sūdzēties par pulksteni vai ne.
Pēdīgi viņi nolēma, ka nekad nekļūs kā mietpilsoņi, kam lielākais prieks ir kaitināt dzīvokļa kaimiņus. Un tā
viņi aiznesa mani uz vecu lietu tirgotavu un pārdeva.
— Tiešām raibs ir arī tāda pulksteņa mūžs, — es apbrīnā nogrozīju galvu. Man vairs nemaz negribējās smīnēt par vecā pulksteņa runātkāri.
— Paklau, — pulkstenis atkal iesāka, bet nedabūja pabeigt, jo viņam uznāca sitamā stunda. Man bija ilgi jāgaida, kamēr viņš nosēcās, izklepojās un pēc tam lēni un uzmanīgi nosita divpadsmit.
Kad viņš bija beidzis, iestājās klusums.
— Tu gribēji man kaut ko teikt, — es viņam atgādināju. — Jā. Es gribēju kaut ko lūgt. Nepārdod mani, lūdzu, lūdzu! Neviens jau mani ilgi necietīs — tiklīdz iepelnīs
naudu, tā nopirks jaunu pulksteni. Bet tu mani sapratīsi, ja arī man arvien biežāk sāks klibot ritms: abi esam veci, savu laiku cilvēkiem nokalpojuši, Un, kad tev uzmāksies vientulība, tad tu sapratīsi, ka arī pulkstenis var būt draugs. Veco pulksteni es neesmu pārdevusi.
SATURS
pasaka par Četriem vēja dēliem……………………………………. 6
skaistule salna ………………………………………………………………. 12
sirds ezerā………………………………………………………………………… 18
me2aroze un rltavējs……………………………………………………. 26
naktsvijole………………………………………………………………………. 36
laimes kalējs……………………………………………………………………. 44
vecais pulkstenis……………………………………………………………. 52
АННА САКСЕ * КУЗНЕЦ СЧАСТЬЯ * СКАЗКИ НА ЛАТЫШСКОМ ЯЗЫКЕ « ХУДОЖНИК К. ФРИДРИХСОН
95 КАР.