Šajā karagājienā piedalījās arī kāds nesen bruņinieku kārtā iecelts un vikingu goda drānās ietērpts neofits no lietuviešu vidus — Fricis Darbuts. Viņu mestrs bija paņēmis līdzi nevis kā karavīru, bet gan kā tulku. Friča Darbuta īstais uzvārds bija Darbauts, bet vārds Ajgis. Viņu vēl bērnu dienās Zobenbrāļu ordenis paņēma par ķīlnieku, jo viņa tēvs, sīks Sēļu zemes kunigaitis, nepadevās ordenim, to nevarēja nedz pierunāt, nedz uzpirkt, tas pretojās ordeņa nodomiem cauri tā zemēm mērot ceļu uz austrumiem. Darbauts bija kareivisks un stiprs kunigaitis. Viņš nesatika arī ar citiem Sēļu valdoņiem un nostājās Mindauga pusē. Tālab tie arī bija Zobenbrāļu ordenim atdevuši par ķīlnieku viņa desmit gadus veco dēlu.
Ordeņa brāļi nepilngadīgo kunigalša Darbauta dēlu nokristīja par Frici, bet uzvārdu tam atstāja to pašu, tikai saīsināja par Darbutu, lai tas skanētu vairāk pēc vāciska, nevis lietuviska uzvārda. Kad Fricis Darbuts paaugās, viņam jaunais uzvārds nelikās tik pretīgs kā jaunais vārds Fricis. Par Frici viņa tēva muižā sauca kādu niknu suni.
Rīgas bīskapam puisēns bija iepaticies jau no sākta gala, un viņš gribēja to padarīt par misionāru Lietuvas zemēs. Taču Fricim Darbutam nevedās ar teoloģijas zinībām, viņu vairāk pievilka bruņinieki, un viņš pastā- vigi jādeleja pa Daugavas krastu, sēdēdams sava straujajā zirgā.
Šajā karagājienā mestrs viņu bija paņēmis līdzi arī tāpēc, ka gribēja parādīt Sēļu zemes kunigaišiem, cik Zobenbrāļu ordenis labi izturas pret lietuviešu neofitiem, tos iesvēta pat par ordeņa bruņiniekiem un ietērpj vikingu goda drānās.
Friča Darbuta tēvs, kunigaitis Darbauts, jau sen bija miris. Viņa valdījumus bija sagrābuši citi kunigaiši, bet, kur atrodas māte, brāļi un māsas, to Fricis nezināja. Viņš arī nezināja, kur bijuši šie tēva valdījumi, kaut arī kā pa sapņiem atcerējās pili ar robainām dzegām, kura pacēlās augstā kalnā … Pilij apkārt bija dziļš grāvis, pār kuru veda paceļams tilts. Fricis atminējās tumšu silu, ziedokli zem simtgadīga ozola, jaunas vaidelotes un vecu krīvu ar garu, izliektu spieķi un garu, sirmu bārdu. Viņš vēl atminējās, kā māmiņa toreiz ilgi jo ilgi sēdēja pils tornī un gaidīja tētiņu pārnākam no karagājiena .. . Un tagad, jādams pa savu tēvu, vectēvu un vecvectēvu zemi, viņš gremdējās domās un atmiņās, diemžēl viņam nebija neviena, ar ko dalīties, kam kaut ko pavaicāt. Ikviena pils, kas gadījās pa ceļam, Fricim šķita līdzīga tēva muižas pilij. Ikviena upīte likās tā pati, kas tecēja cauri tēva valdījumiem. Ikviens sils šķita līdzīgs tam, ko toreiz varēja redzēt no pils torņa. Pat cīruļu treļļi viņam likās pazīstami.
Kad Zobenbrāļu ordeņa karapulki apstājās atpūtā pie
Rublķu ezera, Fricim Darbutam šķita, ka arī šo ezeru viņš ir redzējis bērnu dienās un kopā ar brāļiem pa to braukājis laivā un ķēris zivis.
Pēc kara padomes mestrs un svešzemju bruņinieks grāfs fon Danenbergs devās paklejot pa ezermalu. Drošības pēc, ja viņiem gadītos sastapt un notvert kādu lietuvieti, viņi paņēma līdzi arī tulku Frici Darbutu.
— Brīnišķīga zeme, brīnišķīgs ezers, brīnumaini arī paši cilvēki, — dižojās mestrs, aplūkodams sava karaspēka apmetnes.
— Brīnišķīga zeme, patiešām brīnišķīga, — piebalsodams mestram, arī grāfs Danenbergs lielīja Lietuvas zemi.
— Un skatieties, grāf, kādi tur aiz ezera lauki, kādas pļavas, kādas sētas, bet nav neviena cilvēka, neviena mājas dzīvnieka. Visi aizbēguši uz mežu. Ja nedraudētu briesmas, es atjautu brāļiem skaidrajā ūdenī nomazgāties un izpeldināt arī zirgus.
— Brīnum skaista zeme, — svešzemju iztapoņa atkārtoja.
— Ja mums būtu tāda zeme! — mestrs ļāvās sapņiem. — Tā kļūtu par paradīzi zemes virsū!
— Kas zin, ja dievs vēlēs, mestr, Iznīcināsiet Vorutu, gāzīsiet no troņa pagānu valdnieku Mindaugu, noslēgsiet līgumu pēc līguma, tos lauzīsiet, sekos viens karagājiens zemes iekšienē, otrs… un visa Lietuva būs jūsul Sēļu zeme jau tagad tikpat kā pieder jums, ja gar žemaiŠu jūras malu savienosieties ar brāļiem krustnešiem, tad ari Austrumi nespēs turēties pretī jūsu varenībai! — svešzemju bruņinieks glaimoja un savās domās nožēloja, ka viņa paputējusī grāfiste atrodas tik tālu no šīs bagātās pagānu zemes.
— Krustneši mums nav brāļi, grāf: tas ir dzērāju, negantnieku un izvirtuļu pūlis! — mestrs Volkevins viņam nikni atcirta.
Pēc brīža viņš turpināja:
— Jums, grāf, viegli pasacīt: viens karagājiens zemes iekšienē, otrs… bet mums taču par šiem karagājieniem jāsamaksā ar savām galvām, asinīm un naudu. Labi vēl, ka jūsu Eiropa mums palīdz, bez šīs palīdzības mēs še jau sen būtu pazuduši, mums klātos plānāk nekā Pales- tīnā vai Ungārijā… Kaut vai šī pati Voruta, kunigaiša pils, bet kur tā atrodas?! Kaut kur muklājos un purvos. Un, ja šo lapseņu midzeni aiztiksim, tad, grāf, mums uzklups ne tikai paši pagāni, bet arī viņu velni un visvisādi meža gari!
— Tālab jums arī jāapvienojas ar Vācu ordeni: lai nu viņi šādi vai tādi, tomēr kristieši, mūsu brāļi — karo pret pagāniem.
— Viņi karojot? Viņu kara mērķis, grāf, ir sagrābt jo vairāk mantas un aizvest sev līdzi Jo vairāk vergu!
Pagānu kristīšana un viņu dvēseļu atpestīšana tiem vajadzīga tikpat daudz, cik mums pērnais sniegs! Ar saviem kariem viņi tikai svētajam pāvestam pūš miglu acīs un cenšas mums aizsteigties priekšā.
— Bet kāds, mestr, Ir jūsu mērķis šajā karā? — sveš- zemes grāfs vaicāja.
— Mūsu mērķi šajā karā nospraudis dieva vietnieks zemes virsū! Lūk, tas arī ir mūsu — Zobenbrāļu ordeņa karagājiena mērķis! — mestrs viņu pārtrauca, un abi apklusa; kad mestrs atkal ieminējās, ka lieti noderētu gūsteknis, kas parādītu ceļu, grāfs viņu nomierināja:
— Tā, mīļais mestr, maza bēda: es izklaušināju kādu lietuviešu gūstekni par piļu apsardzes noslēpumiem, viņš atklāja arī, kas atrodas ezera salās. Vienā ezera salā atrodoties viņu dievietes Mildas svētnīca. Sajā svētnīcā varot iekļūt tikai pa īpašiem svētiem vārtiem. So svētnīcu dienu un nakti sargājot šķīstas jaunavas — vaide- lotes un krīvs. Visas meitenes esot jaunas, skaistas, arī pats krīvs stalts jo stalts. Viņš labu prātu mūs aizvestu uz Mindauga pili pa visīsāko un sausāko ceļu. Turklāt šis lietuvietis man atklāja ari citus salas noslēpumus, proti, to, ka vienkāršajiem pagāniem šīs svētnīcas vārti atveroties tikai Mildas svētku dienā, bet visu gadu neviens mirstīgais nedrīkstot spert kāju pār tās slieksni…
— Kur tad ir tas lietuvietis? Vai tad viņš nevarētu būt mūsu ceļvedis uz Vorutu?
— Par nožēlošanu, mestr, viņš ir miris!
— Kāpēc jūs, grāf, tā steidzāties?
— Viņš pats nonāvējās. Tikko paguvām nokristīt.
— 2ēl, — mirušie vairs nespēj runāt. Vai par Vo- rutu viņš neko nepastāstīja? Jūs nejautājāt?
— Jautāju. Viņam lika rīt kvēlojošas ogles, tomēr viņš neko nepateica.
Fricim Darbutam sāka strauji sisties sirds, un viņš tikko novaldījās tos abus nesakapājis ar savu zobenu.
— Vai tu vairs neatceries nekādas pagānu ierašas?— mestrs vaicāja Fricim, ieraudzījis, ka tas nobāl.
— Nē, mestr, man, kā kristietim, neklājas nodoties tādām atmiņām, — Fricis mestram atbildēja, izlikdamies gluži mierīgs un vienaldzīgs, kaut gan grāfa stāsts bija viņu satricinājis līdz dvēseles dziļumiem. Viņš atcerējās, kā kopā ar savu māmuliņu un māsiņu Vidu bija apmeklējis Mildas svētnīcu tāda paša liela ezera krastā. Atcerējās, ka Mildas svētku naktī gar visu ezermalu spīgoja sārti, bet puiši un meitenes meta ūdenī vaiņadziņus. Arī viņa mazā māsiņa Vida iesvieda ūdenī savu vaiņadziņu, bet tas nesatikās ne ar viena puiša vaiņadziņu. Uzaugusi liela, māsa izlēma kalpot dievietei Mildai un tai atdeva savu vaiņadziņu …
— Kurā salā tad atrodas dievietes Mildas svētnīca?— mestrs vaicāja grāfam. — Šeit salu ļoti daudz, esmu jau saskaitījis četrpadsmit, — un mestrs palūkojās uz spoži vizmojošo ezera klaju ar četrpadsmit salām.
— Tajā, mestr, tajā, — un grāfs fon Danenbergs ar roku parādīja uz kādu nelielu, apaļu salu, kura pacēlās augstu virs ūdens un kurā auga simtgadīgi koku milzeņi, bet gar malu meldri, kalmes un vilkvālītes.
— Tajā?! Tā nav nemaz pārlieku tālu no krasta, — mestrs šaubījās.
— Tajā, drošsirdīgo mestr, tajā pašā… Skatieties, kur tā kā ceļas dūmi un starp koku stumbriem pavīd baltās drānās tērptas būtnes… Dodiet man, mestr, kādus trīsdesmit karakalpus, un es nokļūšu uz šīs salas, izpostīšu ziedokli, nodedzināšu svētnīcu un atgādāšu šurp visas vaidelotes un pašu krīvu.
— Kā jūs, grāf, nokļūsiet uz salas, mums taču nav ne kuģu, ne laivu, bet ezers ir plašs un dziļš. Sala tomēr nav necik tuvu. Turklāt varbūt to apsargā prāvs pulks bruņotu lietuviešu, — mestrs mazāk bija norūpējies par to, ka sala tik tālu, vairāk gan par to, ka grāfs bez kādas kautrības grib aizsteigties viņam priekšā.
Mestrs jau iztēlojās, ka ieraudzīs jaunās, daiļās vaidelotes, grezno Mildas svētnīcu, klusumu, pavēni, mieru un krīvu, kurš viņu vislabāk aizvestu uz Mindauga pili.
— Vai dosiet, mestr?
— Vajadzēs sasaukt kara padomi, — mestrs viņam atbildēja un nolēma pats nokļūt uz salas un izraudzīties sev skaistākās vaidelotes.
Kad viņš par savu nodomu ziņoja kara padomei, visi tam pretojās un nolēma sūtīt uz salu ar plostu nelielu pulciņu, kurā ietilptu karakalpi, viens bruņinieku vecākais un tulks Fricis Darbuts. Viņiem bija pavēlēts sagraut ziedokli, apliet ar ūdeni svēto guni, nodedzināt svētnīcu un sveikas un neaizskartas izcelt malā visas vaidelotes, kā arī pašu krīvu.
Labi apbruņotais pulciņš atgrūdās no krasta un aiz- īrās uz noslēpumaino salu. Visi saskanīgi airēja, lūkojās uz tālajiem ezera krastiem un bija sagatavojušies jebkurām nejaušībām.
Tuvojoties salai, viņi ieklausījās, kas tajā notiek, un airu vietā ņēma rokās ieročus. Salā čivināja putni, mierīgi šalca simtgadīgie koki, un apkārt salai no vēja šū- pām čabēja kalmes, saskardamās ar Izplaukušajām galotnēm, kaut ko rāmi, maigi un noslēpumaini čukstēja vilkvālītes. Salā nebija dzirdamas ne cilvēku balsis, ne mazākais troksnītis, tikai vienā vietā zem simtgadīga ozola debesīs cēlās dūmu strūkla. Patiešām, sala šķita kā apburta, likās, tajā mīt noslēpumainas būtnes… Pēkšņi salas vidū ieskanējās brīnumaini skaista vīrieša balss, kurai atbildēja vēl skanīgāks meitenīgu balsu koris. Šajā vīra balsī un meiteņu dainā Fricis Darbuts saklausīja gan viņām aizliegtās mīlas alkas, gan nerimtīgas sirdssāpes, gan dievietei Mildai dotā šķīstības solījuma žņaugus. Saklausīja arī savu sūro likteni nebrīvē pie ordeņa brājiem… Un viņam šķita, ka šajās dziesmās klausās gan rāmais ezera spogulis, gan ar galotnēm uz leju ūdenī iegrimušie koki, meži un tuvās un tālās salas. Pēkšņi brīnumainais balsu koris apklusa. Bruņi- pulka vai nu aiz rokas, vai aiz drēbēm un grūst lejā no kraujas. Zemē notriektais krīvs vairs necēlās. Vienā mirklī svēto uguni aplēja ar ūdeni, sagrāva ziedokli un aizdedzināja svētnīcu.
— Aizdedzināt arī citas ēkasl — vecākais pavēlēja, ar zobenu parādīdams uz celtnēm, kas bija redzamas aiz kokiem.
Karakalpi turp aizskrēja ar degošām pagalēm rokā, bet tūdaļ atgriezās un vecākajam pavēstīja, ka šajās ēkās tiek kopti smagi ievainotie Mindauga kareivji, sagrauto piļu aizstāvji.
— Nodedzināt ēkas ar visiem Mindauga kareiv- jieml — vecākais pavēlēja. Un ēkas tūlīt uzliesmoja.
Visu to redzēja Fricis. Viņam sāka trīcēt rokas un kājas un strauji sist sirds. Arī viņš jutās par šīs neģēlības līdzdalībnieku, un viņa galvā dzima cita par citu briesmīgākas un nežēlīgākas atriebības domas.
Uz salas uguns pletās aizvien plašāk, un liesmas cēlās augstāk un augstāk. Bruņinieki kopā ar gūstekņiem steidzās atirties no krasta. Brīžiem uz plosta bija dzirdama liesmu šņākoņa un ievainoto šausmu pilnie palīgā saucieni, tik griezīgi, ka pat karakalpi nespēja skatīties cits citam acīs. Vecākais tikai skubināja, lai viņi airē straujāk, un nemierīgi lūkojās uz ezera tālēm. Arī viņam kļuva baigi, dzirdot liesmu apņemto ievainoto karavīru kliedzienus.
Vaidelotes drūzmējās uz plosta, spiedās cita citai klāt, cēla acis uz debesim un izlūdzās no dieviem palīdzību. Viņu pulkā stāvēja arī krīvs izmisis, rokas nolaidis; viņš zināja, kas sagaida viņu un vaidelotes, kad viņi izkāps krastā. Tomēr viņu nebiedēja tas vien. Viņam sāpēja sirds par izpostīto svētnīcu, nodzēsto svēto uguni un ievainotajiem Mindauga karavīriem, kas dzīvi sadedzināti; tie bija pa ezeru atvesti uz salu no izpostītajām pilīm un nodoti viņa un vaidelošu gādībā, lai tos koptu un dziedinātu. Kas viņus visus sagaida, to zināja arī Fricis, viņš to zināja un lauzīja galvu, kā tos visus izglābt, kā dot tiem iespēju izbēgt un arī pašam nepalikt pie ordeņa brā}iem, kā pāriet savējo lietuviešu pusē un atriebt svešzemniekiem par visām slepkavībām un neģēlībām. Atriebt tikpat nežēlīgi, kā viņi apgājās ar lietuviešiem.
Tuvojoties krastam, visas vaidelotes, paklausot krīva vārdiem, piepeši noņēma savus rūtu vaiņadziņus un iemeta tos ezera viļņos. Ordeņa brāli viņām to Jāva darīt, tikai ar slēptu ziņkāri raudzījās uz daiļajām meitenēm un sirds dziļumos apskauda savus vecākos un augstmaņus, kuriem šīs meitenes tika vestas. Pēkšņi krīvs nodrebēja, bet visas vaidelotes ievaimanājās un sažņaudza rokas uz krūtīm: divpadsmit vaiņadziņi līgani peldēja pa ezera viļņiem, bet trīspadsmitais sāka grimt un pilnīgi pazuda ūdenī.
— Kurai pieder šis vaiņadziņš?! — krīvs dobjā balsī noducināja un skadrām acīm palūkojās meiteņu bariņā.
— Tas ir mans, krīv, — viņam atzinSs viena no trīspadsmit vaidelotēm un ar delnām aizsedza savu vaigu.
Tā bija meitene, kuru Fricis ievēroja jau salā. Viņš apmulsa un izbijās.
— Tad tu ar savu netiklību esi aizkaitinājusi mūsu dievieti Mildu?! — krīvs viņai uzbruka.
— Eš, krīv.
— Atzīsties skaidri — ko esi nodarījusi?
— Es tevi, krīv, esmu iemīlējusi.
— Un tu to iedrošinājies?!
— Gribēju nomākt mīlestību, bet sirds nepaklausīja.
— Tu, kas dieviem zvērēji uzticību un dievietei Mildai solījies palikt šķīsta, iedrošinājies mīlēt?! Tu… Tu… arī mani, nelaimīgo, gribēji vest kārdināšanā un pazudināt. Tad … mirsti! — un krīvs parādīja ar roku uz spēji saduļķojušos ezera klaju.
— Es gribu dzīvot, lai izpirktu savu grēku, — val- delote ievaimanājās un tikko dzirdami piebilda: — Un lai tevi redzētu!
— Bēdas vien tev būs! Arī man tāpat un jums visām: jūsu netiklības dēļ mums un mūsu zemei uzbrukuši svešā dieva karavīri. Labāk man un jums visām mirt nekā negodā palikt dzīviem! — un, izsakot šos vārdus, krīvs, ar abām rokām saķēris galvu, iemetās ezera viļņos, un viņam līdzi, sakrustojušas savas baltās rokas uz dzeltenajām matpīnēm, ūdenī ielēca arī visas vaidelotes. Bet vienu no viņām, grēcinieci, Fricis paguva saķert aiz drēbēm un aizturēt Ari karakalpi metSs glābt meitenes, bet, iekams viņi paguva paņemt rokā mietus, visas divpadsmit vaidelotes nogrima ezera dzelmē. Ezera dzelmē nogrima arī krīvs.
— Turi viņu, — Fricim uzsauca vecākais un paskaidroja: — Kaut vai viena palikusi mūsu rokās, viņa mums parādīs ceļu uz Vorutu.
Kad bruņinieki izkāpa krastā un visu pastāstīja mestram, viņš kļuva pagalam nikns, sabāra vecāko, izlamāja karakalpus un Fricim lika pārtulkot vaidelotei, ka pavēl tai vest viņa karaspēku uz Vorutu pa visīsāko un sausāko ceļu.
— Citādi tu man atbildēsi ar savu galvu! — mestrs viņai piedraudēja.
Vaidelote nepretojās.
Ilgi viņa veda ordeņa brāļus pa ezera malu, te tuvodamās ezeram, te atkal attālinādamās no tā. Viņai līdzās gāja divi ordeņa brāļi ar kailiem zobeniem un tulks Fricis. Viņa veda karaspēku apkārt purviem, dumbrā- jiem, ak aču vietām, veda pa līkumotu strautu krastiem, beidzot izveda plašā tīrelī, ko no visām pusēm apņēma purvi, meži un krūmāji.
— Suņa dzimums, pasaki savam mestram, ka te jāatpūšas, jo no šīs vietas līdz Vorutai palicis pus dienas gājuma, — vaidelote teica tulkam Fricim, un viņas acīs Iezibējās nicinājums un naids pret mestru.
Kad Fricis pārtulkoja mestram vaidelotes vārdus,
augstmanis Haseldorfs viņai Jautāja, kas 8ī lr par vietu un kā sauc ciemu ezermalā.
— Te ir Sauji, — vaidelote atbildēja.
— SaJl? — bruņinieks labi nesadzirdēja.
Rakstvedis, nemācēdams lietuviski, uzrakstīja —
«Saule».
— Mestr, liec viņai pajautāt, kur atrodas tā svētā upe, par kuru mums stāstīja Rīgas bīskaps? — arī grāfs fon Danenbergs likās norūpējies.
Mestrs lika, lai Fricis pajautā.
Vaidelote sarauca pieri, brītiņu padomāja, pameta ar roku uz rietumiem un noteica:
— Tur tālāk aiz Vorutas!
— Liec pajautāt, kur atrodas flumen Latava.
Vaidelote atkal nogrima domās un pamāja ar roku
uz rietumiem.
— Viņa nemelo, — mestrs nopriecājās un paskaidroja grāfam: — Mēs neesam novirzījušies no ceļa — ari Rīgas bīskaps teica, ka flumen Latava ietekot viņu svētajā upē uz rietumiem no Vorutas!
— Jā, jā, Voruta apud flumen Latava, — grāfs apstiprināja.
— Kad būsim sagrāvuši Mindauga pili, tad mēs, grāf, gar Latavu dosimies uz mājām, tā mēs saīsināsim ce)u par vairākām dienām… Bez tam, grāf, tas esot visbagātākais un visbiežāk pagānu apdzīvotais apgabals; tur mazāk mežu, vairāk lauku, arī sausāks …
— Tad arī atpakajceļā mums netrūks darba?
— Netrūks, grāf, būs mums darbs, būs arī gūstekņi un bagātība, un ar žemaišu sugas zirgiem — ar tiem iz- pirksim visus savus ķīlniekus.
— Es gribētu dažus aizvest uz savu muižu.
— Aizvedīsi, grāf, aizvedīsi, un ne tikai dažus, bet vairākus desmitus, tik nedod dievs, ka pa ceļam satiekam viņu meža garus.
— Bet svētais krusts?! — un grāfs pacilāja sava zobena krustveida rokturi.
— Tie pieraduši arī pie mūsu svētā krusta. Agrāk tikai vajadzēja pamāt ar zobena rokturi, kad visi elles gari spruka atpakaļ savos mežos…
— Bet tagad? — grāfs iepleta acis.
— Tagad arī tie ķeras pie ieročiem.
— Nu?!
— Jā, ķeras… Tad šeitan arī apstāsimies, — un mestrs pamāja ar roku taurētājam, lai tas notaurē īsu apstāšanos. Un tūdaļ taurētāji cits pēc cita pa visu ezermalu nopūta īsu atpūtas brīdi.
Grāfs fon Danenbergs un bruņinieks Haseldorfs sēdās zirgos un pa ezermalu aizauļoja uz saviem pulkiem.
Mestrs pameta apkārt skatienu. «Šāļu» apkaime viņam likās taisni briesmīga: visapkārt purvi, brukslājs, meži, aizmugurē liels ezers ar noslēpumainām salām. «Šaļu» ciemā nebija redzami ne tikai cilvēki, bet pat mājlopi. Mežā gaudoja vilki, kvarkstēja kraukļi, svirp- stēja kaut kādi nedzirdēti putni, un nekur nebija saklausāma ne cilvēka balss, ne suņa vaukšķēšana.
Mestrs pārmeta krustu, satvēris kaklā uzkārto rožukroņi, vienreiz noskaitīja «Esi sveicināta, Marija!», apjāja apkārt savai brašajai karadraudzei, uzmundrināja to, pavēstīja, ka Voruta vairs nav tālu, un lika labi atpūsties un saposties pēdējam ceļa posmam. Aplūkoja arī kara laupījumu. Viss, kā viņam likās, bija kārtībā, un tomēr nemiers kremta viņam sirdi, un tā pati pagānu vaidelote sagādāja lielas raizes.
Atgriezies teltī, mestrs lika Fricim mūķenes drānās apģērbto vaideloti atvest pie viņa.
— Kas tu esi? Kā tevi sauc? — mestrs ar tulka Friča starpniecību izvaicāja vaideloti.
— Esmu vaidelote. Mans vārds ir Vida.
Fricis sarāvās, bet tūdaļ atģidās. Vida — cik viņa sirdij tuvs šis vārds. Viņš vērīgi ielūkojās vaidelotē… Tā kā kaut kur redzēta.
— Paprasi viņai — vai viņa zina visīsāko un sausāko ceļu uz Vorutu?
Fricis pavaicāja, un viņa atbildēja, ka zinot.
— Nu labi, pasaki — ja viņa aizvedīs, tad es viņu nokristīšu, došu līdzi dāvanas un atlaidīšu, bet, ja neaizvedīs un mēģinās bēgt, tad… — un mestrs ar zīmēm parādīja, ka meiteni pakārs, un lika Fricim iet ārā no telts.
Kad Fricis abus atstāja vienus, mestrs piegāja vai- delotei klāt un gribēja viņu apskaut, bet viņa kā kaķe turējās pretī un sāka kliegt.
Fricis sažņaudza zobena spalu un dzīrās mesties teltī glābt meiču, bet ieraudzīja auļojam šurp grāfu fon Da- nenbergu un bruņinieku Haseldorfu.
— Kur mestrs?! — tie abi, nolēkuši no zirgiem, kā vienā balsī iesaucās.
— Še teltī…Man pavēlēts nevienu nelaist iekšā, — Fricis izlikās, ka viņiem pretojas, bet īstenība viņā kļuva priecīgs.
Abi svešzemnieki metās teltī un iesaucās:
— Mestr, nodevība! Mūs no visām pusēm ielenkuši lietuvieši!
— Kāda nodevība? Kas nodevis? — mestrs apstulba, ne tik daudz nobijies no nodevības un ielenkuma, cik noraizējies, ka bruņinieki viņa teltī neierauga mūķenes dranas pārģērbto pagānu vaideloti.
— Mestr, pasteidzieties, lietuvieši mūs ielenc no visām pusēm! Dariet kaut ko! — abi bruņinieki sauca.
— Es tūlīt nāku! Dodiet man zirgu!… Vairogu!… Frici!…
Iesteidzies teltī, Fricis ieraudzīja mestra saskrambāto seju un vaidelotes uzvaras prieku.
— Frici, prasi viņai, šai raganai, — kur viņa mūs atvedusi? Viņa mūs tīšām uzveduši virsū lietuviešiem!— mestrs bļāva, žvadzinādams bruņas un zobenu.
— Ja! Tīšām! Cērt! Kapā, nelietīgais krusta karotāji Esmu izpildījusi savu pienākumu un mlrSu mierīgu sirdi: esmu Jums atriebusi par svētnīcas apgānīšanu, par krīva un vaidelošu nāvi, par tēvijas aizstāvjiem, kas tika dzīvi sadedzināti, un tā esmu Izpirkuši savu grēku! — sažņaugtām dūrēm atcirta Vida un, nometusi no pleciem mūķenes drānas, visā augumā nostājās zem mestra kallā zobena. Viņas acīs kvēloja drosme, apņemšanās, naids pret krusta karotāju pavēlnieku un nicinājums, ko viņa juta pret šo kristīto lietuvieti Frici.
Kad Fricis pārtulkoja mestram vaidelotes atbildi, tas viņai Iecirta pa pleciem ar sumbra ādas pletni un piedraudēja: «Tu man abildēsl ar savu galvu,» — tad, žvarkstinādams bruņas un zobenu, izskrēja no telts. Fricim viņš piekodināja neizlaist vaideloti no acīm.
Visa apmetne jau bija kājās: visi sauca, auroja, ķēra savus zirgus, skraidīja, stājās kaujas ierindā un jaucās cits caur citu. Mestrs, uzlēcis zirgā, tūdaļ pavēlēja pūst kaujas trauksmi, kaut gan viņa karavīri aiz krūmiem jau cīnījās ar ienaidnieku. Bruņiniekus mestrs aši nostādīja ierindā sausā vietā; vienu daļu ar grāfu fon Danenbergu priekšgalā aizsūtīja aizsargāt labo spārnu, bruņinieku Haseldorfu savukārt — kreiso, karapulkiem un algotņu karaspēkam lika iet taisni uz priekšu, un tie izklīda pa purvu. Vēl vienu karapulku mestrs gribēja paslēpt mežā un atstāt aizsardzībā, bet lietuvieši tam uzbruka un iznīcināja pašu pirmo. Abu spārnu aizsardzība iekļuva vēl briesmīgākā dumbrājā un spēja vienīgi aizstāvēties. Tikai tad mestrs pamanīja savu kļūdu, ieraudzīja, ka ir ielenkts no visām pusēm un zaudējis izdevīgākās pozīcijas. Viņš tikai tagad saprata, ka nonācis loti grūtā stāvoklī un sakompromitējis sevi kā mestru un visu ordeņa brāļu karadraudzes pavēlnieku ne tikai svešzemju bruņinieku, bet arī savu ordeņa brāļu un karakalpu acīs. «Un pie visa vainīga šī nolādētā pagānu vaidelote Vida!» mestrs gremzās.
Mēģinādams stāvokli glābt, viņš ar savu karogu un svešzemju bruņiniekiem nostājās karaspēka priekšgalā un gribēja apturēt lietuviešus.
Svešzemju bruņinieki, īpaši grāfs fon Danenbergs, aptvēruši, ka jau par vēlu un kauja tā kā tā zaudēta, pacēla baltu karogu un piedāvāja lietuviešiem pamieru, taču mestrs izrāva karognesējam no rokām kauna zīmi un iesaucās:
— Brāji bruņinieki, mūsu gods prasa uzvarēt ienaidnieku, tad varēsim priecīgi jāt mājās!
— Mestr, — viņu pārkliedza grāfs fon Danenbergs,
— mēs nevēlamies te jāšus ielaisties kaujā: ja pazudināsim zirgus, vajadzēs cīnīties kā kājniekiem.
— Grāf, — mestrs Volkevins viņam piedraudēja,
— ja nevēlaties cīnīties jāšus, tad reizē noliksiet savas galvas un pazaudēsiet zirgus! Uz priekšu, man līdzi uz priekšu! — un, uzsākdams kara dziesmu, bet to pašu brīdi redzēdams, ka bruņinieki jau cits pēc cita krīt un viņu rindas kjūst retākas, mestrs ķērās pie pēdējā līdzekļa un izsamisis no visa spēka ieaurojās:
— Brāļi bruņinieki, šodien svētā Mauricija diena. Piesauksim viņu — viņš mums palīdzēs! — Un lika pūst taures, lai no jauna mestos uzbrukumā.
Daži ordeņa brāļi sāka lūgties: svēto Mauricij, palīdzi mums! Citi atkārtoja — svēto Mauricij, glāb mūs! Pārējie skaitīja — svēto Mauricij, apžēlojies par mums… Visi sauca, lūdzās, vicināja zobenus, pīķus, no koceriem laida bultas …
Iedegās cīņa, cīņa uz dzīvību un nāvi. Bruņās tērptie krustneši grima purvā ar visiem zirgiem. Daži, izķepurojušies no viena muklāja, iekļuva jaunā striegonī. Daudzi cīnījās, nokāpuši no zirgiem, un tos ar pavadu piesējuši sev pie jostas.
Kaujas virpulī mestrs un arī visi citi aizmirsa, ka teltī palicis tulks Fricis un vaidelote.
— Kā tu proti runāt lietuviski? — vaidelote Vida nicīgi prasīja tulkam Fricim, kad viņi palika teltī divi vien.
— Mani vecāki bija lietuvieši, — tulks viņai atbildēja, vai apēzdams meiteni ar acīm.
— Tad tu esi ļāvies kristīties?
— Nē, mani mazu nolaupīja un nokristīja.
Vaidelote brīdi padomāja, vērīgi viņā palūkojās un
atkal pajautāja:
— Kādēļ tad tu kalpo šiem suņiem, kādēļ nebēdz no viņiem?
— Man nav kur bēgt.
— Uz Lietuvu, pie Mindauga.
— Mindaugs mani noturētu par ordeļļa spiegu un liktu pakārt: Mindaugs karo pret ordeni un krustnešiem.
— Tad bēdz pie Sēļu zemes kunlgaiSlem, kaut gan ari tie nav labāki par krustnešiem.
— Sē[u zemes kunigaiSi mani ari atdeva ordenim par ķīlnieku.
— Tad tu esi lietuvls, sēlis?! — Vida jautāja un nenovērsa no viņa skatienu.
— Jā, esmu lietuvietis, sēlis. Neesmu ne Fricis, ne Darbuts, esmu Aļgls, kunigaiša Darbauta dēlsl
— Aļgls! — Vida Izdvesa, un viņai aizrāvās elpa.
— Jā, esmu Aļģls Darbauts… Un tu?
Vida strauji elpoja.
— Aļgis! — viņa iesaucās un Iekrita sava brāja apkampienos.
Atguvusies, bet vēl joprojām nelaizdama vaļā Aļģi, viņa bilda:
— Bet es esmu kunlgalSa Darbauta meita — es esmu tava māsa un tu mans brālis! Aļģi! Aļģi! Es visu atminos!
— Māsa! Māsa! Māsiņ Vida!… Tagad es tevi atceros … Ļoti labi atceros: tu mani…
— Aļģi, manu mīļo brālīt, mums abiem draud lielas briesmas!
— Zinu, māsiņ, zinu. Bet ko lai dara?
— Bēgsim pie savējiem un atriebsim šiem neģēļiem. Es viņus tīšām atvedu šurp. No ievainotajiem, kurus mums uz salu atveda kopt, es uzzināju, kur Vīkints viņiem stāsies ceļā… Bēgsim! Vai dzirdi, kas tur notiek?
Aļģis Darbauts nometa vikingu jostu ar eņģeļa galvu uz misiņa sprādzes, izvilka no maksts savu zobenu, bet māsai sniedza mestra loku un pilnu maku ar bultām.
Kad viņi abi ieročiem rokās izsteidzās no telts, kauja ritēja jau pa visu ezermalu. Ordeņa brāļi un algotņu karaspēks, sakārtojis savas rindas, vienīgi spēja aizstāvēties, toties bruņinieki mestra vadībā no staignajām vietām lauzās ārā sausumā un centās no turienes izsist lietuviešus. Lietuvieši zvēla viņiem ir milnām, cirta ar zobeniem, grūda viņus atpakaļ muklājā, dūra bruņiniekiem ar pīķiem, bet karakalpus un algotņu karaspēku pulkiem vien saņēma gūstā.
Viens no pirmajiem šajā kaujā krita grāfs ion Danen- bergs, Aļģis Darbauts viņu izsita no segliem un sakapāja ar zobenu. Krita ari daudz citu — gan savējo, gan svešzemju bruņinieku. Daži dabūja galu Stokavietes purvos, un tikai retais izspruka ar veselu ādu un izlūdzās apžēlošanu.
Pēc kaujas lietuvieši savējo un ordeņa brāļu kritušo vidū atrada arī mestra Volkevina un bijušā tulka Friča Darbuta līķus. Atrada arī vaideloti Vidu ar loku sastingušajā rokā un tukšu bultu maku.
Kad kauja ar ordeni bija galā, lietuvieši Izvilka no ezera dzelmes krīva un divpadsmit valdelošu līķus un svinīgi, ar raudu dziesmām apglabāja Rubiķu ezera Svēto vārtu salā. Turpat apglabāja arī vaidelotes Vidas mirstīgās atliekas, kā ari apraka to pilskalnu aizstāvju kaulus, kuri salā gulēja Ievainoti un tika dzīvi sadedzināti … Tikai pie savējiem pārnākušo lietuvieti Aļģi Darbautu neviens neuzzīmēja, jo neviens neuzzināja viņa noslēpumu.
Krustneši un ordeņa brājl šo kauju svētā Maurlclja dienā pie Šauju ciema sāka dēvēt un savās kronikās minēt kā «kauju pie Saules».
Daudz daudz gadsimtu aizritējis kopš šīs kaujas, un Šauļu ciemā daudz daudz kas mainījies, bet ļaudis vēl šodien salai paturējuši nosaukumu Svētie vārti. Krusta kalpi, kuri ar viltu un blēdību centās mums iepotēt savu kultūru, aizliedza salu saukt par Svētajiem vārtiem, jo tajā esot apglabātas divpadsmit vaidelotes — pašnāvnieces, viens krīvs un viena meiča, kas pacēlusi roku pret svēto krustu. Aizliedza arī par viņiem lūgt dievu. Salu viņi iesauca par Vārnu salu.
Taču šis nosaukums līdz pat šai dienai vietējo Iedzīvotāju vidū nav ieviesies. Visi salu sauc par Svētajiem vārtiem, godbijībā to apmeklē un, gremdējoties atcerē, klausās, kā vilkvālītes čukst par kādreiz te bijušo mūsu sentēvu svētnīcu, par to, ka vtss mainās, reiz paiet un beidzas. Klausoties vilkvālīšu stāstos un tiem piebalsojot, šūpojas meldri, čab kalmes, un, kad no ezera viņa gala šurp atsteidzas vilnis un atsitas pret bijušās svētnīcas krastiem, kad, tos apskalojot, baltā putu galotne pārvēršas par sīkām pērlēm, tad koki uz salas nopūšas, iešalcas, to galotnes salīgojas un lietuviešiem saprotamā valodā vēstī par mūsu sirmo senatni.
Dažureiz pie vaidelošu kapa raud no zllgajām ezera tālēm šurp atlidojusi balta kaiva, vasaras naktīs te pogo lakstīgala, baisi vaid pūce un mēnesnīcā no ezera kāpj migla, atdzīvinot visu to, kas noticis salā pirms daudziem gadsimtiem, kad mūsu sentēvi vēl pielūdza dabas parādības.
Kaut gan Šauju ciema paliekas Rubiķu ezera krastā vēl tagad atrodamas, tomēr tikai ēku pamatu drupas un iznīkušo augļu koku ceri vēl liecina par to, cik ciems kādreiz bijis liels, cik ilgu mūžu tas dzīvojis un cik veldzējošu pavēni snieguši ziedošie dārzi.
Jau sen Stokavietes purvi ir nosusināti un tajos pļauj sienu. Lai gan izkaptis vēl šodien reizēm nožvarkst gar nolauztiem zobeniem un pjāvējl tās atcērt pret rūsas saēstām krusta pielūdzēju bruņu šķēpelēm, taču neviens vairs nezina, ka sviedriem slaka to pīš)us, kuri bija nākuši mums rakt kapu un nest postu.