Tā bija liela diena. Tā bija vēsturiska diena tūkstoš divsimt trīsdesmit septītajā gadā. Tā bija liela, nozīmīga un svinīga diena visai Eiropai, visai tolaiku katoliskajai pasaulei, it īpaši šī diena bija tāda diviem valdniekiem— Romas pāvestam un Svētās Romas impērijas ķeizaram: šajā dienā piepildījās sapnis, ko ilgus gadus bija lolojušas visgudrākās galvas un vismantīgākie cilvēki. Sajā
diena dieva vietnieks zemes virsū bija devis svētību un laicīgās varas augstākais pārstāvis — piekrišanu, ka abi ordeņi: Vācu krustnešu un Livonijas Zobenbrāju ordenis uz mūžu mūžiem saliedējas vienā nedalāmā un nesa- šķeļamā karaspēkā. Tie abi savienojās, lai noslaucītu no zemes virsas pagānu valsti Lietuvu, lai pie viņa svētās augstības kājām reiz gulētu Austrumu zemes un lai visās šajās zemēs valdītu krusts, ordeņa šķēps un Hanzas tirgotāj u ģerbonis. Ka Rīga, ta Marienburga dunēja baznīcu zvani, dienu un nakti kapituli noturēja sēdes, un svētnīcu velvēs kopā ar mirrēm un vīraka dūmiem cēlās augšup uzvaras dziesmas. Uz mūžu mūžiem bija pārtrauktas ķildas, kuram no abiem ordeņiem lielākas priekšrocības, kurš krusta karos guvis lielākus panākumus, bija dots nāvīgs trieciens Rīgas bīskapam kā pāvesta varas pārstāvim un iekaroto zemju valdniekam. Tagad Rīgas bīskaps un apvienoto ordeņu jaunizvēlētais mestrs pie apajā galda sēdēja un apspriedās kopā. Vakaros dzirkstīja vīns, putoja alutiņš un pie ēdieniem un dzērieniem apkrautiem galdiem sēdēja savējie un svešzemju bruņinieki, kuri līda vai no ādas ārā, lai padižotos ar savu gudro valodu, saviem senčiem, bagātībām un drosmi. Salda vīna skurbā viņi visi solījās cīnīties pret pagāniem līdz pēdējai asins lāsei, nežēlojot nedz savas, nedz sev līdzi atvesto {aužu dzīvības. šīs svinīgās dzīres apvienoto ordeņu jaunievēlētais mestrs, drosmīgais
bruņinieks un gudrais politiķis brālis Hermanis fon Zalza noslēdza Šādiem vārdiem:
— Brāļi iekS Kristus, — viņš vērsās pie krietni iereibušajiem un labi paēdušajiem savējiem, kā arī svešzemju bruņiniekiem, — ja svētais pāvests un viņa augstība ķeizars mūsu ordeņiem būtu ļāvuši apvienoties kaut vienu gadu agrāk, mūsu brālība noteikti nebūtu zaudējusi kauju pie šī nolādētā Saules ciema, tā nebūtu cietusi tik lielus zaudējumus un piedzīvojusi tādu kaunu. Brāļi, taisni kauns atzīties, ka mestrs Volkevins zaudēja kauju un pats tajā krita tikai kādas pagānu skuķes, kādas vaidelotes dēļ, jo viņu bija apbūris šīs raganas skaistums! Brāļi iekš Kristus, netiesāsim viņu par to, un arī mēs netiksim tiesāti. Brālis Volkevins bija īsts bruņinieks, drošsirdīgs karavīrs un pieredzējis karavadonis, bet viņu apbūra šī pagānu ragana … Debesu valdniek, dod mūžīgu mieru viņa dvēselei, un lai viņam ir vieglas smiltis arī šajā pagānu zemē, kuru mums agri vai vēlu nāksies ieskājot, un mēs to arī iekarosim, ar savām asinīm izpirkdami brāļa Volkevina nāvi un kaunu. Brāļi, nav ko kavēties. Jāsāk karagājiens. Jāiziet no Marlen- burgas un jādodas cauri Mēmelei, kā arī jāiziet no Rīgas un jādodas cauri Grobiņai. Jāpierāda svētajam tēvam un viņa augstībai ķeizaram, ka mūs apvieno ne tikai baltā pergamenta lapa, bet arī melnā zeme. Mums abiem drīzāk jāsatiekas 2emaišu jūrmalā un jāatsplež pagāni no jūras. Kad to izdarīsim, Lietuva būs iežņaugta
dzelzs lokā, un mēs sev pavērsim ceļu uz Austrumiem, uz shizmaliķu zemēm, kur mūsu karagājiens atmaksāsies tāpēc vien, ka tur bagātīgi iegūsim sabuļu un lāču ādas. Brāļi iekš Kristus, dieva dēls māca mūs mīlēt arī savus naidniekus. Tādēļ mums mīlestības vārdā uz savu tuvāku, pagānu dvēseļu pestīšanas vārdā, kā arī tādēļ, lai dievam parādītu lielāku godu, jācenšas kristīt jo vairāk elku pielūdzēju, pakļaut jo vairāk viņu zemju, panākt, lai tās gulētu pāvestam un ķeizaram pie kājām, tālab ka šīs zemes tā kā tā tiks mums dāvinātas. Mūsu otrs uzdevums, brāļi, caur 2emaitiju izlauzt sev brīvu ceļu pa sauszemi no Mēmeles uz Grobiņu, jo satiksme pa jūru nav droša. Tur plosās vētras un bieži uzbrūk vikingu pirāti. Ja mums tādi karagājieni līdz šim katram atsevišķi nebija sekmējušies, tad tagad, kad abi ordeņi apvienojušies, panākumi nodrošināti. Tātad uz cīņu, brāļi iekš Kristus, uz cīņul
— Āmen! Amen! — viņa runu noslēdza brāļi, un visi, piecēlušies no galdiem, sāka pārspriest, kā ātrāk saposties lielajam, svētajam karagājienam.
Gatavojās ilgi. Neuzticēdamies tikai saviem spēkiem, aizsūtīja ziņnešus uz Eiropas valdnieku pilīm aicināt bruņiniekus un blrgeļus, lai tie brīvprātīgi dodas Jaunā lielā karagājienā pret pagāniem. Aicināja doties uz tām vietām, kur vēl neviens krusta karotājs nav spēris savu kāju. Ziņneši visās krustcelēs un ļaužu pulcēšanās vietās lasīja pāvesta bullu, kas visiem karagājiena dalibniekiem
piešķīra grēku atlaides par vislielākajiem noziegumiem. Bez tam uz Zemaišu zemi nosūtītie slepenie izlūki izpildīja karavadoņu uzdevumus un spiedās gar jūru aizvien tālāk, aizvien dziļāk, te tuvodamies jūrai, te atkal no tās attālinādamies. Viņi pārlūkoja arī pašus jūras līčus, meklēdami piemērotas vietas, kur varētu piestāt kuģi un izcelties karaspēks. Izlūki par saviem novērojumiem tūdaļ paziņoja uz Mēmeli vai uz Grobiņu, bet no turienes vēstis jau aizgāja uz Rīgu vai Marienburgu.
Beidzot, kad bija savāktas visas vajadzīgās ziņas, pārbaudīti svarīgākie dati un no Eiropas ieradušies svešzemju karotāji, viena karadraudze devās ceļā no Mēmeles cietokšņa, otra no Grobiņas pils. Abām karadrau- dzēm vajadzēja pusceļā satikties. Grobiņas pils kara- draudzi vadīja bijušais Zobenbrāļu ordeņa bruņinieks Zēge, kas bija izcēlies karā pret igauņiem, lībiešiem un zemgaļiem. Viņam pievienojās daudz svešzemju bruņinieku un augstmaņu, neofitu ar saviem ļaudīm. Kaut ari Zēge tiem sevišķi neuzticējās, tomēr veda sev lītfel karā, jo bija nodomājis tos pirmos raidīt kaujā pret žemaišiem.
Karadraudzes priekšgalā pēc kapitula pavēles divdesmit pēdu attālumā cits no cita jāja izlūki, izvietojušies tā, lai cits citu varētu redzēt. Vāci no pieredzes zināja, ka kaujā pret žemaišiem ne tik daudz vajadzīga drosme un izturība, cik piesardzība, bezgala daudz reižu taču bija mēģināts sasniegt Zemaišu jūras krastu, bet viss velti. Tikai tagad, kad abi ordeņi apvienojušies un viena daļa sāk karagājienu no Mēmeles, otra — no Grobiņas, panākumi nevarēja izpalikt. Tā vismaz Rīgā un Marlenburgā sprieda kapitulu vecākie, un par to nebija šaubu arī pašam mestram, un viņš tikai gaidīja ziņnešus.
Zēge virzījās uz priekšu pavisam nemanāmi: netrokšņoja, necirta kokus, nedziedāja uzvaras dziesmas. Izlikās, ka ir draudzīgi noskaņots arī pret vietējiem iedzīvotājiem, kaut gan no šiem vietējiem iedzīvotājiem trijās dienās nebija sastapis nevienu cilvēku. Tiesa, jūras malā šur tur uzgāja zvejnieku būdas, dažas mājas, taču ne cilvēku, ne dzīvnieku vai mājputnu nekur neredzēja, kaut gan pēdas rādīja, ka tie nesen te bijuši. Dažās vietās jūras malā uzdūrās kādam satrupējušam kuģītim vai arī izžautiem saplīsušiem tīkliem. Viņa asās acis vēroja tālos smilšu sēkļus, bet modrā auss cauri Jūras viļņu čalām tvēra skaņas mežā. Uz priekšu virzījās tikai dienā un arī tad ar vislielāko piesardzību. Naktī nekūra sārtus, bieži mainīja sardzi un gulēja cauru miegu. Agri no rīta celdamies un vakarā gulēt ejot, klusām skaitīja rožukroņi, bet, kad visi kopā noskaitīja ora vai ora pro nobis, tad pa mežu aizskanēja itin kā iztraucēta lapseņu pūžņa splndzēšana un dobja dūkoņa.
Jau trīs dienas Zēge gāja gar Zemaišu jūras malu, bet vēl nebija saņēmis nevienu gūstekni, kas parādītu slepeno ceļu cauri mežam, pa kuru uzturēja sakarus vietējie iedzīvotāji. Virzīties gar pašu jūras malu pārt smilšu kāpām bija loti bīstami, jo varēja ieraudzīt zvejnieki no jūras vai no attālākām krasta vietām. Lauzties cauri mežam nejāva biezoknis un reizēm ce)u nācās izbrīvēt ar cirvi rokā. Karagājienu palēnināja arī staignie purvi, brukslāji un upītes, kuras bieži gadījās cejā un pār kurām vajadzēja ja ne īsti mest tiltus, tad vismaz no koku zariem un stumbriem Izveidot braslu. Reizumis Zēge iznāca jūras malā, uzjāja visaugstākajā kāpā un lūkojās uz tālajiem, mežainajiem krastiem, kur koki likās iebriduši jūrā vai izauguši tieši ūdenī. Jūra bija tukša, nekur neredzēja ne kuģa, ne laiviņas, tikai kāpās gaudoja vējš, nesa smiltis, locīja un šūpoja aso grīsli un uz krastu skrēja steidzīgi viļņi baltām putu galotnēm. Atsteigušies tie sitās pret jūras malu, gulgodami izlija liedagā un, putas kuldami, negribīgi vēlās atpakaļ. Tie atkāpās jūrā vīlušies un neapmierināti, it kā justos noguruši pēc tālā ceļojuma.
Baisa Zēgem šķita gan pati jūra, gan piekrastes meži, kuriem, kā likās, nav un nebūs gala.
Pēc norunas ar Mēmeles cietokšņa karapulka pavēlnieku Zēge bija pa jūru aizsūtījis laivu, lai izlūki uzzinātu un viņam ziņotu, cik tālu gar jūru tikuši mēme- lieši, bet Jūras braucēji vēl arvien neatgriezās. Bez vēsts pazuduši bija arī divi citi ziņneši, kas aizgājuši pa sauszemi.
Zēgl pārņēma nemiers, un viņš devās uz priekšu gausākā gaitā.
Kāpu vidū, starp Palangu un Svētupcs grīvu, netālu no Nagļa kalna atradās liels ciems. Šajā ciemā dzīvoja vecs zvejnieks Ritis. Viņam bija ne visai jauna, bet vēl ņipra sieva, trīspadsmit dēlu un ļoti skaista meita Rita. Tēvs un brāļi bija viņai ielikuši Ritas vārdu, jo viņa piedzima skaistā pavasara rītā, kad uzlēkusi saulīte ar saviem pirmajiem stariem ritēja pa mierīgo, mirdzošo jūras līmeni, bet debesis austrumos bija tik sārtas, dzidras un gaišas kā pašas jaundzimušās augumiņš.
Vecais Rītis zvejoja jūrā zivis, viņa sieva auda tīklus, gatavoja visai ģimenei ēdienu un, meitiņai piepalīdzot, aptecēja mājas soli. Trīspadsmit Rīta dēli mežā gāja medībās, zvejoja Jūrā, un visi jūrmalas kāpās vingrinājās kara mākā. Vecākais dēls Bērzs bija tik stiprs, tik vērīgu aci un stingru roku, ka iespēja, šaujot bultu no loka, trāpīt lidojošai kaijai, bet mežā ar ozola milnu šķaidīja celmus kā krusta karotāju galvaskausus. Jaunākais dēls Osis, kaut gan bez brāļu palīdzības ne zirgā neprata uzkāpt, arī jau mācījās karot un no sava mazā loka iešaut vārnai, kas nometusies jūras malā. Rita, ap- tecējusi mājas soli, jūras krastā lasīja dzintaru, ogoja, sēņoja mežā un kopā ar citām ciema meičām dainoja. Vakaros ciema jaunieši sapulcējās liedagā un gāja rotaļās.
Zemaišu jūrmalā kopš gadsimtiem bija droši, nekādi naidnieki netraucēja zvejnieku un ciemlnieku mierīgās dzīves ritējumu. Tikai retumis satrakotā jūra Izmeta krastā zvejnieku laiviņas, saplēsa tīklus, bet vējš pa kāpām dzenāja smiltis un atpūta tās līdz pašiem zvejnieku būdu logiem.
Bet reiz Piejūras ciemā atauļoja žemaišu karavīrs un pavēstīja, ka jūras malā no Grobiņas un Mēmeles ieradušies krusta karotāju pūļi, un nodeva pavēli, lai visi vīri tūdaļ seglotu zirgus, apbruņotos ar milnām, zobeniem un viena daļa steigtos gar jūras malu uz dienvidiem, otra uz ziemeļiem stāties naidniekam ceļā. Piejūras ciema vīri — zvejnieki un cieminieki sāka rīkoties. Vieni ar skubu izvilka no jūras tīklus, citi pameta neapstrādātus laukus, un visi aizgāja karā. Karagājienā devās arī Rītu vecākie dēli.
Pagāja viena diena, otra, trešā, bet neviens krusta karotājs jūras malā nerādījās. Arī tie vīri, kas bija aizgājuši, mājiniekiem nesūtīja nekādu ziņu. Vecie ļaudis bēdājās, bērni kļuva klusi, noskuma meitenes un sievas, jo ne viena vien bija izvadījusi karā vīru, tēvu, brāli vai mīļoto. Meitenes, palikušas vienas, vairs jūras malā negāja rotaļās, silā neskanēja viņu dziesmu atbalsis, viņas vairs nestaigāja pa mežu, neogoja un nesēņoja. Apklusa arī pats mežs, un šķita, ka tas gaida kaut ko baigu, pēkšņu un negaidītu. Tikai Palangā, Mildas svētnīcā, dienu un nakti gailēja svētā uguns un vaidelotes godinaja varenos dievus un lūdza, lai tie palīdz viņu karavīriem cīņā pret ļaunajiem krustnešiem.
Arī Rītu Rita staigāja bēdīga. Ari viņai skumjas māca sirdi, jo arī viņa bija aizvadījusi karā savu mīļoto.
Reiz viņa viena pati aizgāja uz mežu remdināt sirdi, paklausīties putnu dziesmas, palasīt ogas un gremdēties savos meitenīgajos sapņos. Viņa gāja no egiāja uz priedulāju, no priedulāja uz bērzu birzi. Visur skumji čilkst putni, drūmi šalc koki, bet ogu kā nav, tā nav, šur tur paviz kāda mētra, bet arī tā bez ogām. Rita Iziet cauri gāršai, pārbrien brukslāju, bet ogu vēl aizvien nav.
«Kas tad tas?» Rita nodomā. «Kādi meža gari vai putni būs visas ogas nolasījuši!»
Un pa meža taciņu viņa pagriežas uz biezokņa pusi. Pagriežas, un — ak, tavu brīnumu! — ogu kā nosēts: gan zemeņu, gan melleņu, gan brūkleņu, gan dzērveņu, gan kazeņu, un avenes pašas skrien mutē. Rita vairs nemaz nezina, kuras lasīt. Un visas nogatavojušās vienā laikā, visas tādas lielas: vienas melnas, otras zilas, trešās zili pelēkas, tad vēl sārtas, mēļas, gan ar zīžainu spīdumu, gan palsi miglotas un tik saldas, tik saldas, ka vai mēle jānorij …
Rita lasa ogas, lasa un dzird — meža biezoknī kāds skaisti trillina, tik Jauki pūš siabullti, ka klausoties sirds pamirst. Rita ieklausās un aizmirst par ogām, aizmirst, ka aizgājusi tik tālu no mājām, ka ir te viena. Aizmirst visu, bet biezoknī kāds bez mitas triilina, stabulīte dzied un dzied…
«Droši vien kāds ganiņš,» Rita nodomā, tomēr vairs nav mierīga. Viņai gribētos gan pielasīt ogu, gan palūkoties uz ganiņu, gan atgriezties mājās, taču meitene pati nezina, kas ar viņu noticis, itin kā būtu apburta. Rita kļūst drošāka, sper vēl soli meža biezoknī, pacel egles zaru un izbīstas: Ierauga tādu kā cilvēku, tādu kā celmu — zem egles sēž meža gars, pavisam neglīts, vecs, grumbainu seju, pinkainiem matiem, biezām uzacīm, apaudzis ar spalvām un sūnām, bet viņa pirksti tekāt tekā pa stabulīti un acis ir zilas kā mazam bērnam. Rita skatās un nevar acu atraut, ne novērsties, ne palaist vajā egles zaru; meža gars gan atbaida, gan velk pie sevis. Un smaida kā bērns.
— Kas tu esi? — Rita čukst, aizturējusi elpu, un pieliek roku pie sirds.
— Es esmu Mežainis, šo mežu, krūmāju, purvu un visas piejūras valdnieks, — atņēmis no mutes stabuli, meža gars viņai atbild un atkal sāk stabulēt.
Rita brītiņu pagaida un jau drošāk ievaicājas:
— Bet ko tu te dari?
— Es sargāju mežu. Sargāju jūras malu no ļaunajiem krustnešiem.
— Tad tu neesi viens?
— Esmu viens, bet man ir daudz pavalstnieku.
— Kas tad ir tavi pavalstnieki?
— Visi lielie un mazie meža zvēri, lielie un mazie putni. Es ari tos sargāju.
— Kā tu viens vari visu nosargāt?
— Esmu stiprs: es apklusinu jum, savaldu bangas un vējus un lūkojos, lai manos valdījumos nesiro naidnieki.
— Kā tad tu sargi, ja mūsu jūras krastā jau iebrūk Jaunie krustneši? Tie nes mums postu, padara mūs par vergiem un spiež ar varu godāt viņu dievul Rīt vai parīt tie būs šeit, arī tavā valstībā.
— Manos valdījumos no laika gala vēl neviens naidnieks nav spēris savu kāju!
— Bet tagad jau nu spers. Mūsu ciema puiši, ari mani bāleliņi, visi aizgāja viņiem stāties ceļā — vieni gar Jūru uz ziemeļiem, otri uz dienvidiem… Kāpēc tad tu viņiem nepalīdzi un neaizturi naidnieku, ja esi tik varens?!
— Kālab tad jūsu puiši cērt manus mežus, medī putnus, zvērus, posta to alas un ligzdas, sēnes rauj ārā ar visu zemi, mīda mētras?… Tālab es arī viņiem negribu palīdzēt!
— Palīdzi viņiem, Mežaini, es palūgšos, un viņi vairs tā nedarīs.
— Vai viņi tevi klausīs?
— Klausīs, Mežaini, klausīs, tikai tu tagad viņiem palīdzi.
— Labi, es palīdzēšu, bet man nav neviena, ko atstāt sargāt manu māju un mantu.
— Kur tad Ir tava māja un tava manta?
— Mana māja — tā ir visa gārša, visi sūnākjl, visi meži, jūras mala un kāpas. Bet mana manta — dzintara slāņi, kas aprakti dziļi dziļi zem Nagļa kalna…
— Tad tu viens pats tik daudz pārraugi?
— Viens kā koks.
— Kam tev vienam tik daudz vajag?
— Man nav kam dot savus valdījumus un dārgumus.
— Vai tad mūsu jūrmalā mazums nabadzīgu ļaužu, bāreņu un bārenīšu?
— Ja tiem ko iedos, tie gribēs vēl, gribēs visu. Sāksies ķildas, radīsies skaudība, naids, plūkšanās, slepkavības. Mani valdījumi un dārgumi viņus darītu vēl nelaimīgākus. Jums, cilvēkiem, nekad nav gana ar to, kas Jums ir. Kas ir mans, tas pieder visiem!
— Vai tad tev nav ne sievas, ne bērnu?
— Es jau tev, zeltenīt, sacīju, ka esmu viens kā koks, — meža gars papurināja galvu.
— Un tev vienam nav garlaicīgi?
— Ļoti garlaicīgi, zeltenīt, ļoti garlaicīgi, bet es ar stabulīti remdēju savu sirdi un iepriecinu arī meža iemītniekus… Vai tev patīk mana stabulīte?
— Patīk gan… Tu esi tik vecs, pat sūnām apaudzis, bet tev nav ne sievas, ne bērnu!
— Man tikai daudz gadskārtu, toties sirds allaž jauna: es iztieku no avota ūdens, meža smaržām, putnu balsīm un stabulltes dziesmām.
Rita bridi padomāja un atkal vaicāja:
— Meža Mežaini, vai tu tagad palīdzētu mūsu vīriem un maniem bālēliņiem iztīrīt dzimto jūras malu no krusta karotājiem un aizstāvēt tēviju?
— Palīdzētu, zeltenīt, palīdzētu, tikai man nav ko atstāt pasargāt manu māju.
Rita nogrima domās un atkal prasīja: \
— Bet vai es nevarētu?
— Varētu, zeltenīt, varētu, ja nāktu pie manis par sievu!
Rita sarāvās, pielika rokas pie sirds, grasījās bēgt, tomēr palika un sevī nodomāja: «Es taču izglābtu tēvzemi, mūsu karavīrus, savus bālēliņus, izglābtu visu mūsu jūrmalu…» Nodomāja tā un vaicāja:
— Bet vai citādi nevar?
— Nē, nevar, es tikai sievai uzticēšu savus dārgumus un valdījumus!
Rita kļuva bēdīga un paspēra soli atpakaļ.
— Ko tu, zeltenīt, baidies? Kaut arī es no skata neesmu glīts, bet dvēsele man daija un cēla… Es tevi, zeltenīt, visu mūžu nēsātu uz rokām, dienu un nakti tev dūdotu dziesmiņas. Egles un priedes mums stāstītu pasakas, čivinātu putni, pogotu lakstīgalas. Es katru nakti tavu guļvietu izklātu ar smaržīgām sūnām, izgreznotu ar dzintara gabaliem, apspraustu ar puķēm, kvēpinātu tev egļu un priežu sveķus, mazgātu tevi ar jūras putām, dzirdinātu tevi ar skaidru avota ūdeni un visu mūžu tu būtu mans lielākais prieks…
Ritai noreiba galva. Viņas sirds sāka strauji pukstēt. Meitene atcerējās savu mīļoto. Lai gan ar viņu nebija pārmijuši ne vārdiņa, tomēr viņš šķita par visiem citiem mīļāks un jaukāks.
— Kas tev, skaistule, noticis? — meža gars norūpējies jautāja.
— Man jāsteidzas uz mājām.
— Pagaidi, zeltenīt, es tev vēl pastabulēšu, — un meža gars ar savu garo, spalvaino plaukstu maigi pieturēja viņu aiz rokas un sāka pūst savu stabulīti.
Ritai jau nu pagalam apreiba galva. Viņa aizmirsa visu, ko bija iedomājusi par savu mīļoto.
— Tad tu esi ar mieru nākt man par sievu? — pārstājis pūst stabuli, Mežainis ievaicājās.
Rita atkal papurināja galvu, taču nogrima domās un pēc brītiņa prasīja:
— Bet vai tu patiesi mūsu jūrmalu aizsargāsi no ļaunajiem krusta karotājiem, vai palīdzēsi maniem bāleliņiem un mūsu puišiem karot?
— Patiesi, zeltenīt, patiesi.
Ritai ienāca prātā maza viltība:
— Kas tad mūs te salaulās?
— Rubenis salaulās, dzērve patrlnkšķlnās, putni pa- dziedās, un zvēriņi padancos.
— Bet kur mēs ņemsim brūtgānbrāļus un brūtesmā- sas, kur ņemsim vedējtēvu. Kas būs vedējmāte? Kas precinieks?
— Par brūtgānbrāļlem nāks garkaklis gārnis un raibais dzenis, par brūtesmāsām aicināsim divas jaunas stirnas, pūci sauksim par vedējmāti, dziedātājs strazds mūs saprecinās, bet vedējtēvi būs līkradzis sumbrs un tolais briedis.
Lai kaut kā varētu izvairīties no tādām precībām un kāzām, Rita atkal vaicāja:
— Mežaini, kā tad tas būs: es esmu cilvēks, bet tu meža gars?! Tu laikam tikai jokojies?
— Nē, zeltene, es nejokoju: mīlestība ir tāda varena un brīnumaina dabas dāvana, un visas radības un radī- biņas mīl — gan knlslīši un zivtiņas, gan plēsīgi zvēri un lēnās stirnas, arī visiem dieviem ir sievas, un daudzi mīlestības dēļ iet nāvē… Kas par to, ka es esmu gars, bet tu cilvēks. Mana stabulīte nav nedz gars, nedz cilvēks, bet arī tā tik skaisti dzied par mīlestību un aizkustina visu mīlētāju sirdis! Mīlestība ir mūžīga — tā nekad nemirst!
— Pagaidi, Mežaini, ļauj man vēl padomāt: tu esi gars, bet runā un spried kā cilvēks.
— Padomā, zeltene, padomā. Atgulies še sūnās, padomā, atpūties, bet es tūdaļ steigšos, sacelšu vējus, sabangošu jūras, nogāzīšu koku tūkstošus, visas upes un strautus pārplūdināšu, visus ceļus krusta karotājiem alz- šķēršļošu un palīdzēšu taviem bāleliņiem aizstāvēt tēvzemi. Es skrienu, — un meža gars tā sadrebināja zemi, ka pat simtgadīgās priedes notrīsēja.
— Vai, Mežaini, cik tu esi briesmīgs! — reizē izbijusies un priecīga bilda Rita un atgūlās zem egles mīkstās sūnās.
— Es neesmu briesmīgs, esmu stiprs. Atgulies še, atgulies manā vietā, zeltenīt, bet es skriešu. Aši aiztecēšu, padarīšu darāmo un tūdaļ atkal atgriezīšos pie tevis, — un meža gars, apsedzis Ritu ar kuplu egles zaru, aiz- brīkšķināja pa mežu.
Rita atlaidās sūnās tikai atpūsties, taču pati nemaz nejuta, kā apskurba, kā uznāca snaudiens un kā viņa iemiga.
Zēge ar savu karapulku jau piekto nakti pavadīja mežā, viņš- vēl joprojām nebija sagaidījis izsūtītos izlūkus, kā arī nebija notvēris nevienu gūstekni, kas parādītu ceļu. Piektā nakts bija jo sevišķi baiga: kaut arī vējš nelikās nekāds stiprais, mežā koki krakstēja un brakšķēja kā vislielākajā vētrā. Kāpās trakoja viesulis, tas nesa smiltis pa gaisu un sadzina jaunus smilšu kalnus. Jūra krākdama sitās pret krastu, satrakotās bangas,
likās, teju teju pārvelsies pār kāpām un applūdinās nometni. Uz rīta pusi vējš pierima, debesis noskaidrojās, un, kad uzlēca saule, krustneši devās tālāk.
Taču ne vieni, ne otri izlūki vēl arvien neatgriezās.
Zēge lika Iet vēl lēnāk un pastiprināja sardzi.
Kad bija iets pusi dienas, sardzlnleki nonāca pie lielas upes un tūdaļ par to ziņoja karadraudzes vecākajam.
— Ko jūs stāstāt, upe?! Kā te var gadīties upe? Te nav nekādu lielu upju un nevar būt, — Zēge viņiem nicīgi atcirta.
Tomēr sardzlnleki palika pie sava:
— Ir upe, drošsirdīgo karavadon. Liela un plata upe: tai pāri nevar tikt ne jāšus, ne kājām, ne ar plostu, bet par tilta būvi nevar būt ne runas.
— Kāpēc? — Zēge brīnījās.
— Upe ir pārplūdusi, ūdens izlijis abos mežainajos krastos un plešas aizvien tālāk.
— Bet vai pa liedagu mēs netiksim uz priekšu?
— Arī liedags pārplūdīs — viļņi brāžas taisni vai pāri kāpām. Jāpagaida, kamēr jūra norims.
Kad Zēge kopā ar dažiem bruņiniekiem apskatīja šo upi, ne tik liels bija viņa izbrīns, cik izbīlis: izrādījās, ka tā nav upe, bet netālu no jūras krasta aizsprostots strauts! Strauts bija pārplūdīs un savienojies ar Jūru! It sevišķi karadraudzes vecāko izbrīnīja un biedēja tas, ka šādu aizsprostu divās vai trīs dienas varētu radīt tikai liels ļaužu pulks!
«Bet kur tad ir visi šie ļaudis?» Zēge prātoja, un sajuta tirpuļus skrējām pār muguru. Viņam bija bail gan no cilvēkiem, gan pagānu dieviem un meža gariem, kuri žemaišu mežos iznīdējuši daudz viņa karaspēka. Un Zē- gem rādījās, ka viņa pulkam no visām pusēm uzglūn meža gari un pagānu dievi, kas tūdaļ iznīcinās visus viņa karavīrus un nemaz neļaus viņam iziet kaujaslaukā un sakārtot ierindu. Viņš aši aptvēra, kas darāms, un pavēlēja karadraudzei griezties atpakaļ. Bet tā, izslāpusi pēc kara laupījuma, pretojās, atteicās tukšām rokām doties atpakaļceļā un pieprasīja, lai Zēge vestu viņus uz žemaišu apdzīvotajām vietām, kur varētu pasirot. Pretojās bruņinieki, neofiti, pretojās pat savējie — ordeņa brāļi un karakalpi; lai apspiestu dumpi, Zēge dažus no viņiem lika pat pakārt, bet ari tas neko nelīdzēja. Naktī alkatīgie neofiti ar saviem dižmaņiem atdalījās no karadraudzes un pa mežiem devās tālāk no jūras uz žemaišu apdzīvotām vietām. Zēge kopā ar saviem uzticamiem bruņiniekiem, ordeņa brāļiem un karakalpiem ar skubu griezās atpakaļ. Viņi virzījās pa to pašu ceļu, pa kuru bija atnākuši, bet, nogājuši pusi dienas, atkal uzdūrās lielai upei, un viņus pārņēma vēl lielāks izbrīns. Nākot šurp, viņi šajā vietā pāri upītei bija pārmetuši vairākus tiltiņus un ar koku zariem noklājuši zemi pie tiltiem, taču tagad no tā nebija vairs ne miņas: visu applūdinājis ūdens — izrādījās, ka šī upīte aizsprostota, izkāpusi no krastiem un pletās aizvien lielāka. Zēge redzēja,
ka ir ielenkts: gar trim debess pusēm pletās ūdens, gar ceturto meži, kuros, kā viņam likās, mudžēt mudžēja že- maiši un gaidīja viņa bojā eju.
Pēc karavadoņa pavēles, visi metās jaukt ārā aizsprostu, taču pa to laiku no meža viņiem uzklupa že- maiši un visus nolika gar zemi. Grobiņā ne ar laupījumu, ne bez tā neatgriezās arī dižmaņu vadītie neofiti.
Tāpat no Mēmeles cietokšņa izsūtītā karadraudze bija pazudusi bez vēsts Žemaišu jūrmalā. Ne Mēmelē, ne Grobiņā neatgriezās neviens bruņinieks, neviens ordeņa brālis vai karakalps un neizpauda baigo Žemaišu jūrmalas mežu noslēpumu.
Rita pamodās uz Mežaiņa rokām. Meža gars lūkojās viņas baltajā vaigā un nevarēja vien noraudzīties savā karalienē. Ritas pirmais jautājums bija:
— Kas notiek ar manu tēvzemi?
— Tava tēvzeme, dārgā karaliene, ir brīva: visa jūras mala noklāta ar krusta pielūdzēju līķiem.
— Ai labie dievi! — Rita izdvesa un pacēla pret debesīm savas gaišās, pateicības pilnās acis. Piecēlusies viņa vaicāja:
— Kur es atrodos?
— Mežā, mana mīļotā, savā karaļvalstī, savā karaliskajā namā.
— Mežā? — Rita nopūtās.
— Mežā, mežā pie saviem putniņiem, zvēriņiem. Tu esi viņu daiļā karaliene. Vai dzirdi, kā viņi tevi sveic?
— Dzirdu.
— Vai tev nebija bail, kad es sacēlu vējus, sabangoju ūdeņus, liku viļņiem velties pāri kāpām un mežā nogāzu koku tūkstošus?
— Tēvzemes labā es visu panesīšu, visu izcietīšu, — klusi klusi Rita viņam atteica un nobālēja.
— Kas tev noticis, mana dārgā, mana mīļā zeltene?— Mežainis vaicāja.
— Jūtos vārga, man slāpst, — Rita tikko spēja izsacīt.
— Varbūt tu negribi pildīt savu solījumu: kas netur vārdu, tam nav gaidāms nekāds laimīgais liktenis.
— Vai tad es tev kaut ko solīju?
— Solīji, zeltene, solīji. Raizēs par tēvzemi, par tautiešiem un saviem bālēliņiem tu man solīji.
— Vai tik tas nebija sapni?
— Arī sapnis ir dzīve.
Rita viņam vairāk nepretojās un neko nesacīja. Viņa iekrita tādā kā nemaņā.
— Tad iesim, zeltene, salaulāsimies, — meža gars viņu aicināja un piebilda: — Es savu darbu esmu padarījis, tagad tu izpildi solījumu.
— Uz kurieni iesim?
— Tepat pie avotiņa… Es tūlīt sasaukšu visus putnus, saaicināšu meža zvērus. TūdaJ atlidos rubenis, dzērve un stārķis. Atsteigsies brūtgānbrāļi, brūtesmāsas un vedējmāte.
— Kā tad es rādīšos taviem viesiem darbdienas drēbēs? — Rita skumji jautāja.
— Laumas tūlīt tevi ietērps smalkās jo smalkās no tīmek)icm austās drānās.
— Man nav arī jaunu vīžu.
— Vīzes tev nopīs no baltajām bērzu tāsīm, — un meža gars, ielicis mutē divus pirkstus, nosvilpa. Tikko atskanēja svilpiens, tūdaļ parādījās laumas, aizveda Ritu zem kuplas egles un tur viņu ieģērba neizsakāmi skaistā, brīnumaini smalkā un sniega baltā, rīta rasā salasītām, brīnišķīgām pērlēm izrotātā kāzu tērpā. Tepat uzāva viņai kājās baltas tāšu kurpītes un ielika rokā viskrāšņāko lauku puķu pušķi. Ap kaklu Ritai aplika dzintara krelles, rokā uzmauca zelta gredzentiņu. Atlidoja pelēka ūbele un atnesa rūtu vaiņadziņu, kuru līgavai uzlika galvā. Rita palūkojās avotiņā un pati sevi nepazina. Kad laumas saposto Ritu pieveda klāt Mežainlm, viņš neva. rēja vien valdīt savu prieku …
Jau sāka pulcēties viesi. Tipu-tapu, tipu-tapu atčā- poja garknābis stārķis ar savu draudzeni dzērvi, atlidoja rubenis, atsteidzās brūtgānbrāļi, brūtesmāsas, vedējtēvi. Atlaidās vedējmāte pūce ar pīrāgiem. Atļēpoja zaķis garausis. Atskrēja vilks ar izsalkušu vilcēni. Vāverīte atnesa jaunajiem dāvanu — pilnu tāšu vācelīti ar riekstiem, sīlis — ozolzīles, bet lācis Pekainis ar ķepu pa- pllķēja savam draugam Mežainim pa plecu un uzteica viņa gaumi. No savas pilsētas atsteidzās čaklā skudriņa un atnesa smaržīgu, no čiekura izknibinātu sēkliņu. Ar mazu novēlošanos atlecēja lapsa kūmiņš un visu laiku trinās ap jauno pāri, meta acis uz teteri un laizījās, bet precinieks — meikulis dziedātājs strazds lielījās tavu lielīšanos un, nevarēdams nosēdēt vienā vietā, spurdza un lēkāja no zara zarā, un mēļoja bez mitas.
Kad putni bija satupušies koku zaros un meža norā sapulcējušies lielie un mazie zvēri, Mežainls maigi paņēma savu zelteni aiz rokas, bet stārķis pieveda viņus pie liela akmens, no kura apakšas irdzēja skaidra ūdens avotiņš. Kokos tūdaļ atskanēja putnu koris, kuru diriģēja žagata. Tas nevilkās ilgi. Rubenis ar laumas jostu sasaistīja jaunā pāra rokas, apveda viņus apkārt akmenim, deva nodzerties avota ūdeni, pamāja ar kuplu egles zariņu, tad sirsnīgi viņus apsveica — norublnāja, stārķis noparkšķlnāja, dzērve noklurkstēja, bet pupuce apslacīja viņus ar sudraba rasu no koka zariem… Ar to kāzu izdarībās bija galā. Tad divas laumas no līgavas galvas noņēma rūtu vaiņadziņu un aplika viņai baitu šķidrautu… Žagata pēkšņi pakustināja asti uz labo, uz kreiso pusi, savlclnāja spārnus, un putnu koris uzsāka kāzu maršu. Visi steidzās jauno pāri sveikt, — dažs nesa dāvanas, cits izteica vēlējumus, glaimus, prieku, bet dzeguze pareģoja viņiem divpadsmit dēlus un divpadsmit meitas. Meža norā visi zvēri — lācis lēca pa priekšu — uzsāka līksmas dejas, kā nu kurais mācēja.
— Rūgts! Rūgts! — iesaucās mazi un lieli zvēri un kokos satupušie putni.
Dzērve un stārķis piebīdīja jaunlaulātos vienu pie otra. Tad Mežainis maigi apskāva savu jauno sievu ap vidukli un gribēja viņu nobučot uz sārtajām lūpām, bet līgava, ieraudzījusi tuvu savai sejai ar bārdu apaugušo, grumbu izvagoto līgavaiņa seju ar kuplām uzacīm, pinkainiem matiem un smailām, ragiem līdzīgām ausīm, satrūkās, parāvās nost, atliecās atpakaļ, un no lielā izbīļa viņas sirsniņa pārlūza.
Visi ievaimanājās.
Taisni briesmīgi, kas tajā acumirklī notika zaļajā laucē pie avota: lapsa tūdaļ satvēra rubeni un ar to zobos nozuda briksnājā; vilks un izsalkusi vilcene uzklupa stirniņām, vanags — lauku irbēm, pūce uzsēdās mugurā zaķim, garausim, un aizjāja pār noru. Zvēri aizmuka uz visām pusēm, putni izklīda koku zaros, bet Mežainis paņēma uz rokām mirušo Ritu, piesteidzās ar viņu pie avotiņa, veldzēja ar aukstu ūdeni viņas seju, ar dzintara gabaliņiem trina viņai acis, deniņus, skūpstīja viņu, vaimanāja, glāstīja, šūpoja uz rokām, nēsāja pa mežu, modināja, sauca, taču savu mīļoto sievu, meža karalieni, vairs nevareja uzcelt no mūžīga miega.
Trīs dienas un trīs naktis Mežainis apraudāja savu mirušo karalieni. Viņš klīda pa mežu, gāza zemē kokus, lauza celmus… Beidzot ceturtajā naktī aiznesa Ritas pīšļus uz Nagļa kalnu, izraka dziļu dobi, līdz pat dzintara slānim, izklāja ar puķēm, aplika ar spīdošiem prauliem un, rūgti raudādams, to apbedīja …
Atgriezušies mājās no karagājiena, Ritas brāļi ilgi meklēja savu māsiņu pa mežiem, pa siliem, bet nekur viņu neatrada ne dzīvu, ne mirušu … Bet Mežainis katru nakti uz Ritas kapa nolika te meža puķes, te smaržīgus egļu zarus. īsajās vasaras naktīs līdz rītausmai skandēja viņai skumjas dziesmiņas, dažureiz tik sērīgas, ka liedagā uz naktsguļu apmetušās kaijas sāka raudāt.
Un tā meža gars gadsimtiem ilgi apmeklēja Ritas kapu, pušķoja to ar ziediem, egļu zariem, apstādīja ar smuidrām priedītēm un allaž, miņā glabājot savu sievu, mīļoto meža karalieni, kā aci pierē sargāja mežu un visu Nagļa kalna apkaimi. Un šajā laikā, kādus divsimt gadus, Žemaišu jūras piekrastē savu kāju nespēra neviens svešinieks, neviens ienaidnieks …
Vēlāk daudz kas Žemaišu jūrmalā mainījās: nebija vairs silu, meži kļuva retāki, iznīka lielie zvēri un putni, tikai palsi zaļganā jūra, tāpat kā senlaikos, mūždien dzen pret krastu savus viļņas baltām putu galotnēm, mūždien trako, šalc, gulgo, šņāc, krāc, un tai piebalso Nagļa kalnā uz Ritu meitas kapa izaugušās priedītes; tās, vēju līgotas, cauri laiku laikiem vēstī par leģendāro Nagļi, Nēringu, par Mežaiņa sievu meža karalieni Ritu un par bijušās Palangas svētnīcas vaidelotļ — ku- nigaiti Birutu.
1956