Sensenis, kad vēl Lietuvu pārvaldīja bargie grāfi, baroni un citi augsti kungi un kad tie savus klaušu ļaudis pēra ar rīkstēm un mainīja pret suņiem un dažādām mantām, Plateļu ezera salā stāvēja grezna pils. Šajā pilī dzīvoja Platelu, kā arī citu apkārtējo muižu īpašnieks, vecs atraitnis grāfs, kuram bija daudz kalpu un viena vienīga meita skaistā Zlfrina. Viņa bija baltum baltu
vaigu, zilām acīm kā ezera dzīle, bet arī tik izlutināta un Izlepusi, ka ļaudis viņu iesauca par baltroci un dīkdieni. Baltroce grāfa meita kā tāda balta kaiva bija tik stipri iemīļojusi ezeru un salu, ka ne ziemu, ne vasaru negribēja nekur kāju spert ārpus sava tēva muižas. Apkārtnes ļaudis varēja viņu redzēt un priecāties par viņas pasakaino daiļumu tikai no tālienes: vasarā — šūpojamies viļņos savā baltajā laiviņā, bet ziemā, sermuliņu kažokā ietinušos, vieglās kamanās, kam aizjūgti priekšā divi balti ērzeļi, lidot lidojam pa ezera ledu līdzīgi pasaku karaļmeitai vai spoku valsts meitenei — sniegbaltītei. Viņu redzēja arī parkā, kas tolaik stiepās pa visu ezermalu, taču atkal tikai no tālienes, jo arī šajā paradīzes stūrītī vienkāršajiem mirstīgajiem un it īpaši klaušu ļaudīm bez vajadzības spert savu kāju bija nc'iegts, piedraudot gandrīz vai ar nāves sodu. Šajā pasakainajā parkā savus zarus pleta simtgadīgi ozoli, apses, smuidras egles un priedes; gar parka malām stiepās lapegļu un liepu alejas; vasarā parkā ziedēja dažādas puķes, skatienu saistīja Ķīnas rožu ceri, dīķī šūpojās ūdensrozes un gaisu piepildīja putnu dziesmas un ziedu smaržas.
Par Plateļu grāfa bagātībām, par grezno pili ezera salā, par parku un grāfa daiļo meitu slava skanēja pa visu Lietuvu, kā arī tālu aiz tās robežām.
Daudz jaunu grāfu, baronu un citu augstmaņu tīkoja pēc grāfa meitas baltās rokas un sirds, gribēja iegūt tās labvēlību, taču augstprātīgā, bagātā skaistule vienmēr atsacījās un visus nicīgi izsmēja. Jaunekļi vai prātu zaudēja, raidīja pie viņas tēva arvien jaunus preciniekus un sūtņus, uzpirka grāfa sulaiņus, grāfa meitas istabenes, uzrunāja viņu pašu, bet viss velti — skaistule ij nedomāja iziet pie vira.
Tad pienāca nemierīgi laiki: Lietuvu sagrāba zviedri, tie uzbruka Plateļiem, Ieņēma Pils salu, bet grāfu un viņa meitu viņu pašu pili turēja kā gūstekņus. Veco grāfu pārņēma izmisums, bet daiļajai meitai tas nebija nekas: viņa ari zviedru virsniekus piespieda izpildīt savas iegribas, deva pavēles viņu priekšniecībai, uzpūtīgajiem ģenerāļiem un izturējās pret tiem kā karaļmeita pret apakšniekiem.
Reiz grāfa pilī sarīkoja lielas dzīres. Saaicināja visus apkaimes grāfus, baronus, bajārus, ielūdza arī zviedru armijas ģenerāļus. Visās ezera salās un krastmalās svinībām par godu lika aizdegt darvas mucas, bet pašā Pils salā pavēlēja sarīkot tādu uguņošanu, lai tajā būtu gaišs kā saulainā dienā. Jau pirms kāda laika vienā salā dzīrēm kāva teļus, otrā brūvēja alu, trešajā no ziediem un zālēm vija vaiņagus tilta greznošanai, bet visu grāfa muižu dārznieki un puķkopji cītīgi posa pašu salu un pili.
Sabrauca grāfi, baroni, bajāri un ģenerāļi. Pilī dzirkstīja vīns, putoja alus, glinkstēja piepildītie kausi, uz salām un ezermalā dega darvas mucas, un viļņi nesa uz krastu maigas mūzikas skaņas.
Kad dzīres bija krietni pusē, grāfa meita iedomājas pašūpoties ezera viļņos, saplūkt ūdensrozes un savus līgavaiņus uzjautrināt ar Jauniem jokiem. No vīna un smiekliem viņai kaisa vaigi, un viņa, kaitēdamās un jokodamās ar jaunekļiem, iesvieda ezera bangās savu dimantiem rotāto matu suku un iesaucās:
— Bruņinieku kungi, kurš no jums būs visdrosmīgākais, visvaronīgākais un sadabūs ezera dzelmē manu dimanta suku, tam, lai viņš būtu kas būdams, es atdošu savu sirdi un roku!
Līgavaiņi — bruņinieku kungi, grāfi, baroni un ģenerāļi, sarosījās un viens no viņiem tūdaļ ielēca ezera viļņos, ienira, taču, neko neatradis, aši vien atkal iznira. Ūdenī iemetās otrs, savu laimi izmēģināja arī trešais, ceturtais, tomēr viņi visi, neaizsnieguši ezera dziļumu, tukšā izkāpa no ūdens… Un tad jauns grāfa meitas kalps, vārdā Gervazs, nometa svārkus un uz galvas ielēca ezerā.
Visi brīnā satrūkās. Satrūkās arī pati jauna grāfiene …
Pagāja viens mirklis, otrs, trešais. Kalps nerādījās.
— Tas jau vairs neuznāks virspusē, — atviegloti uzelpoja kāds grāfa meitā iemīlējies jauneklis.
— Tava laime, jaunkundz, ka neuznāca augšā, — viņu mierināja kāds cits jauneklis. — Ja būtu iznlris, tev vajadzētu vai nu lauzt vārdu, vai izpildīt solījumu.
— Tavi joki, mīļo meitiņ, pavisam nepiedienīgi, — ari tēvs izmeta un, pieri saraucis, piebilda: — Varēja beigties arī ļaunāk …
Un tad ūdenī ezera dzīlēs iemirdzējās dimanti un ņirbainajā ūdens virsmā parādījās vispirms kalpa roka ar dimanta suku, pēc tam iznira arī pats cilvēks.
Jaunie bruņinieki sadrūma un steidzās izņemt viņam no rokas suku un nodot to grāfa meitai, taču kalps atrāva roku un dārgo rotu sniedza pašai īpašniecei. Grāfa meita nobālēja, acumirklī izzuda viņas vaiga daiļums un viņa negribīgi Izstiepa roku pēc sukas; kalps brīdi šaubījās un tad vaicāja:
— Grāfien, kur paliek tavi solījumi?
— Es izteicu solījumu salda vīna skurbā.
— Bet es par vienu tavu vārdu, par vienu tavu smaidu liku uz spēles savu dzīvībul
— Ar kalpiem es nejokoju, kalpiem es tikai pavēlu.
— Tad pavēli man tagad — dzīvot vai mirt?
— Mirsti! — daiļā grāfiene ņirdzīgi piešķieba galvu.
Tad Gervazs atžerbeniski iemeta suku ezera viļņos,
nicīgi palūkojās grāfa meitai acīs, ienira un vairs neuznāca augšā.
Magnātu kungi tikai saskatījās un, nepārmijušl ne vārda, atgriezās pilī.
Bajāri un magnāti dzīroja Plateļu ezera Pils salā, dzirkstīja vīns, putojošs alus, glinkstēja pielietie kausi, uz salām un ezermalā liesmoja darvas mucas, un ezera viļņi nesa uz krastu maigas mūzikas skaņas, bet daiļo
grāfieni jaunekļi vairs nespēja uzjautrināt, arī viņa pati vairs nejokoja, vaigs apmācās arī viņas tēvam — vecajam grāfam…
— Tu, meitiņ, neskumsti, rīt es sadzīšu kopā visu savu muižu dzimtļaudis un likšu tiem ar spaiņiem Izsmelt ezeru un sameklēt tavu dimanta matu suku, — tēvs mierināja meitu.
Taču jaunajai grāfienei bija žēl ne tikai savu dimanta suku, jaunie bruņinieki raizējās ne tikai par savu neveiksmi un vecais grāfs, ezera salas pils un visu Plateļu kungs, bija norūpējies ne tikai par savas meitas skumjām.
— Ei, kalpi! — grāfs sasita plaukstas. — Vairāk vīna, jautrāku mūziku, skaistākas puķesl… Vai vērts viena kalpa dēļ gremzties!
Un atkal dzirkstīja vīns, glinkstēja pilni kausi, muzikanti centās spēlēt jautrāk, taču namatēvs veltīgi pūlējās atdabūt pirmītējo labo noskaņu. Labā noskaņa bija vējā.
Nesagaidījuši rītu, pili atstāja zviedru ģenerāļi, uz mājām aizsteidzās tuvējo muižu bajāri, jo laipni no grāfa un grāfa meitas atvadījās jaunie bruņinieki, un pilī iestājās klusums. Salās un ezera krastos Izdega darvas mucas, pilī izplēnēja lāpas un apdzisa lukturi… Gulēt aizgāja kalpi, pie miera devās muižas ļaudis, arī daiļā grāfiene ieslēdzās savā guļamistabā, taču miegs kā nenāca, tā nenāca: kā dzīvu grāfa meita redzēja savu uzticamo kalpu Gervazu, kā dzīvs viņS iznira no ūdens ar dimanta suku rokā…
— Zifrina, ņem savu dimanta matu suku un atdod man, ko solīji — roku un sirdiI — viņa dzirdēja balsi aiz pils sienām, ezera krastā.
— Atkāpies no manis, ļaunais gars! Remdē viņa dvēseli, ak kungs! — daiļā grāfiene meta krustus un atrunājās: — Es tikai salda vīna skurbā pajokoju: kā tad mēs varam precēties — es esmu grāfa meita, bet tu — zemnieks!
Jaunā grāfiene bez rīmas klimta pa savu pili un nekur nerada miera.
Otrā dienā grāfs sadzina visu savu muižu ļaudis un lika tiem ar spaiņiem izsmelt Plateļu ezeru un sameklēt viņa meitas dimanta matu suku. Grāfa dzimtļaudis salasījās pulku pulkiem un ar spaiņiem rokās sastājās gar visu ezera krastu. Citi jau raka zemi un taisīja dambjus, aiz kuriem pēc vagaru norādījuma vajadzēja pārliet ūdeni.
— Kas tur par jandāliņu? — vecais grāfs vaicāja vagaram, lzdzlrdis, ka vienā no ezera krastiem murd ļaudis.
— Tur, jūsu gaišība grāf, noslīkušā kalpa Gervaza māte apraud savu dēlu un plosās sirdēstos.
— Iedod viņai desmit dukātus un atlaid mājās, lai šodien nestrādā, — grāfs pavēlēja vagaram un pasniedza tam desmit dukātus.
Vagars aizīrās uz krastu un pēc brīža atgriezies pavēstīja:
— Viņa neņem, jūsu gaišība. — Un atdeva grāfam desmit dukātus.
— Vai tad viņai par maz? — grāfa valgs apmācās. — Kalpus es pērku un pārdodu par pieciem dukātieml Ja viņa nevēlas pieņemt manu žēlastību, tad sodi viņu ar simt rīkstēm.
— Pagaidi, tēvs, es pati gribu ar viņu parunāt, — jaunā grāfiene palūdza tēvu un baltajā laiviņā aizīrās uz krastu.
— Cik tu gribi par savu dēlu? — grāfa meita jautāja sāpju plosītajai mātei.
— Es gribu, lai jūsu lielmanīgo kungu dzimums uz mūžu mūžiem iznīktu no šīs pasaules un lai no jums te nepaliktu ne smakas, — ļauni atcirta Gervaza māte.
— Kā tu iedrošinies? — baltroce grāfiene sažņaudza mazās dūres un sakoda zobus.
— Grāfa meita, tu esi nevis grāfiene, bet gan ezera ragana! Tu arī manu dēlu apmāji ar savām burvestī- bāml Tev balts vaigs un zajas acis, bet sirdsapziņa melna kā krāsns aizšautne un prāts stūrgalvīgs kā tītīgai ķēvei, ķēves piere tāda!
— Pielieciet vēl simt rikšu arī no manis! — grāfa meita pavēlēja vagaram, iesēdās savā baltajā laiviņā un atgriezās salā.
Bendes un vagari sagrāba nelaimīgo sievieti aiz padusēm, iegrūda laivā un aizīrās uz Kailo salu, kur cilvēkus sita, izģērbjot kailus.
Taču nelaimīgā sieviete, vēl nesaņēmusi ne simt rīkšu, uz mūžu aizdarīja acis.
Saniknotie klaušu ļaudis nometa spaiņus, iesvieda ezerā lāpstas, vicināja dūres uz Pils salas pusi un, pirmo reizi nepaklausījuši saviem kungiem un to vagariem, devās uz mājām.
Grāfs k)uva vai traks aiz dusmām, lamāja savus vagarus, bet neko darīt — vai nu visus sodīsi.
Arī nākamajā naktī jaunā grāfiene ezera krastā izdzirdēja slīkoni saucam:
— Zifrina, ņem savu dimanta matu suku un atdod man, ko solīji — roku un sirdi!
Un tā katru nakti, katru nakti… Jau no paša vakara ezera salas krastos sāk biedīgi čukstēties doņi, brīkstēt kalmes, līgoties meldri, pusnaktī saceļas vējš, ezers sakuļ putainas bangas, un, kad satumst pavisam, noslīkušais Gervazs atkal mirdzina grāfienes suku un, piepeldējis tuvāk salai, sauc:
— Zifrina, ņem savu dimanta matu suku un atdod man, ko solīji — roku un sirdi!
Vecais grāfs vairs nevarēja glābties Pils salā un kādu nakti kopā ar savu skaisto meitu nez kur nozuda un neatgriezās.
Aiziedami no Lietuvas, zviedri uzspridzināja pili ezera salā, nodedzināja ozola tiltu, kas veda uz krastu un Izpostīja parku. Un šodien pils salā rēgojas tikai dziļi zemē iegrimuši pamatakmeņi, bet skaidrā laikā ūdenī var saskatīt arī nodedzinātā tilta ozola balstus. Viss pagājis, Iznīcis, tikai ezera salā un parkā vēl palikuši simtgadīgie koki, kuri, vēja locīti, ezera viļņu gulgal piebalsojot, teic un stāsta, ka še reiz bijusi pasakaina zemes mala, kungi dzīvojuši greznība un bagātībā, bet darba ļaudis tiem vergojuši. Teic un stāsta par kādreizējiem Plateļu kungiem, lielmanīgajiem grāfiem, kuri nav atstājuši nekādu pēdu, ka ļaudīm būtu darījuši ko labu vai derīgu.
Kopš tā laika pagājis daudz daudz gadu un no Plateļu ezera pa Babrungas upi aiztecējis daudz daudz ūdens; tās dumbrājos un atvaros iznīkuši it visi bebri, upe izsīkusi un kļuvusi par šauru urgu; ļaudis aizmirsuši klaušu laikus, lielmanīgos grāfus, grāfa meitu — baltroci un dīkdieni, kā arī viņas upuri — noslīkušo Gervazu. Aizmirsuši visu, tikai to ezera krastu, kurā slīkoņa māte daiļo grāfieni nosauca par ķēves pieri un nolādēja grāfus, ļaudis vēl šodien sauc par Ķēves pieri. No tiem laikiem saglabājušies ari salu nosaukumi — Kailā sala, kurā cilvēkus izģērba kailus un pēra. Pils sala un Teļu sala, uz kuras kungi dzīrēm kāva teļus.
Kaut arī kopš tiem laikiem pagājis daudz daudz gadu, tomēr māņticīgi {audis vēl šodien stāsta, ka vasarā mēnesnīcas naktīs, kā arī vējainās dienās, kad Plateļu ezera ņlrbainajā ūdens virsmā saceļas putainas bangas, Iemirdzoties grāfa meitas dimanta matu suka: tā pazib te vienā, te otrā vietā, taču alkatīgie ezera viļņi tūdaļ to atkal nogremdē un paslēpj ūdenī ļaužu acīm.