(Pēc osetīnu tautas motīviem)
Kas ir bijis Kaukāzā un nav braucis pa Gruzijas Kara ceļu, tas, var sacīt, nav skatījis Gruzijas dabas brīnumaino skaistumu, nav redzējis tās augu daudzveidību un kalnu iedzīvotāju lielo raibumu.
Cilvēks, izbraukājis šo ceju, atmiņā saglabā tālos, augstos Kaukāza kalnus, kuri iesniedzas debesīs, tumšos bezdibeņus, ledājus, sniega laukus, garas kalnu pārejas,
zilā dūmakā tītas aizas un šalcošas, nerimtīgas upītes, kas krīt lejup aizās un tad aizvijas kā tievi pavedieni, kurus redz aizstiepjamies pār garām, šaurām pārejām un iegraužamies kailās, klinšainās kraujās, raujot līdzi akmeņus un klinšu gabalus.
Dažuviet ceļotājs, ieraudzīdams šo dabas skaistumu, aiz tīksmes un prieka aiziet tik tālu no ikdienas domām un rūpestiem, ka jūtas bezgala laimīgs un apmierināts.
Braucot pa šo ceļu, šķiet — kādas milzu rokas simtiem gadu pūlējušās, lai to uzpostu.
Ievērojami, daudz redzējuši ceļotāji un alpīnisti apgalvo, ka tik skaistu kalnu, tādu skatu un tāda ceļa kā Gruzijas Kara ceļš neesot pat Šveicē.
Kaukāza kalni ir skaisti un baismi savā noslēpumainībā, taču visskaistākā, visbaismākā un noslēpumainākā ir Kistīnas aiza.
Braucot pa Darjala aizu, astotajā verstī ceļotājs, tās brīnumainā skaistuma apburts un baisi krācošās Terekas šalkoņas apreibināts, pēkšņi izdzird, ka skaļajai šalkoņai skan cauri mierīga gulga, kas līdzīga jūras viļņu čalai. Tereka, itin kā saklausīdama šo čalu, pēkšņi ie- krācas vēl niknāk un, neprātīgi brāzdamās un plīkšķēdama, veldama akmeņus un iegrauzdamās kalnu kraujās, putodama lec pār stāvām klintīm, itin kā steigdamās aiz bailēm, ka nesakļaujas aizas sienas un to neieslēdz šajā šaurajā gravā un neaizkavē tai saplūst ar Kistīnas upīti. Pēc brīža augstā Darjala kalnu siena pašķiras un ceļotāja acīm paveras dižens un reizē noslēpumu pilns Kistīnas aizas skats. Lasītāj, iedomājies šauru, no milzīgiem akmeņiem un klinšu bluķiem sablīvētu grēdu, kas Ietiecas mākoņos, un tās vidū pa ledāju strauji lejup skrejošu Kistīnas upīti.
Nezinu, vai zemes virsū ir jel kas dzidrāks par tās skaidro ūdeni un brīnumaināks par šīm kraujām un aizu, pa kuru upīte plūst.
Liekas, eņģeļi un citas svētlaimīgas būtnes reiz te gribējušas radīt paradīzi zemes virsū, kura būtu līdzīga paradīzei debesīs; tāpēc brīnumainās aizas vidū likušas tecēt skaidra ūdens strautam, tā krastus izdaiļojušas viskrāšņākiem dienvidu augiem, klintis izgreznojušas dažādu krāsu slāņiem, kalnu grēdas virsotnes apbirdinājušas ar baltu sniegu un vēl daudz skaista un laba gribējušas izdarīt, taču kādu nakti ļaunie elles gari, paša Lucifera vadīti, sašķēluši šīs virsotnes, sagāzuši tās aizā, izrāvuši kokus, izmīdījuši zaļos augus, dažās vietās ar klinšu bluķiem aizsprostojuši strautu… Bet tad, kāda iztraucēti, nelabie gari, nepabeiguši savu elles darbu, nozuduši un kalnu galotnēs un nogāzēs virs aizas palikuši karājamies klinšu bluķi un ledus blāķi, itin kā draudēdami ikvienai dzīvai radībai, kas šajā aizā iedrošinātos apmesties.
Un patiesi, Kistīnas upītē nav nekādu ūdens dzīvnieku, bet visā aizā neviena aula un nevienas kalniešu sakļas, izņemot dažas ganu būdas, jo gani vasaras vidū, kad tuvākajos kalnos sāk kust milzīgās sniega kūpas, šurp atdzen lielus aitu barus. Un tikpat tukšs ir gandrīz visā ielejā. Tikai retumis starp klintīm un akmeņiem, kas tik lieli kā mājas, aug līki kociņi, dzeltenās acālijas, rododendroni un kuplo lekna zāle, kurā slēpjas biklie tūri, kalnu kazas un citi zvēri, bet pie debesīm ar varenajiem spārniem gaisu šķel ērgļi, šie kalnu karaļi, un riņķo ap saviem troņiem — neaizsniedzamām kalnu gālēm.
Kistīnas aiza nobeidzas ar lielu, vēl maz izpētītu ledāju, no kura apakšas izlaužas tāda paša nosaukuma upīte. Sākumā tā urdz un šalc pa līdzenu, mazliet ieliektu aizas dibenu mazām, straujām tērcēm; satikusi ceļā stāvas klintis un akmeņainas krāces, it kā negribēdama aizlaikus cīnīties un pāragri izšķiest savus spēkus, upīte mierīgi tām apliec loku un paslēpjas zem klinšu radzēm, retumis atkal parādīdamās, itin kā izlūko tālāko ceļu, lai izvairītos no briesmām un cīniņiem. Taču, jo tālāk, jo vairāk gadās ceļā šķēršļu, upīte, it kā zaudējusi pacietību, pēkšņi savieno vienā straumē visus savus spēkus un izlien no klintīm baisma, saniknota un varena; izlien, krāc un veļ akmeņus, klints gabalus un vairs negriež ceļu nekam un neizšķir — draugs vai ienaidnieks, bet met šļakatas, šņāc, uzbrūk ikvienam cietoksnim, ko tikai sastop savā ceļā. Taču, jau no tālienes pamanījusi Darjala aizā Tereku, kas cīnās ar kalniem un vilina līdz arī viņu, norimst un netālu no carienes Tamāras pils torņa drupām sadodas rokās ar Tereku. Bet tā nevaldāmā priekā pasniedz pretī savas rokas, un tad abas kopā laužas cauri visšaurākajām aizām.
Taču ne vienmēr Kistīnas aiza bijusi tik tuksnesīga, baiga un reizē tik skaista. Ne vienmēr Kistīnas upīte tecējusi tik satracināta, nevienam nenesdama nekādu labumu, un ne vienmēr aizu aizsprostojuši akmeņi un klintis, kas to padara drūmu, baigu un grūti pieejamu cilvēkiem un zvēriem. Kādreiz Kistīnas ieleja ir pieredzējusi arī laimīgus laikus — un pat ļoti laimīgus. Kādreiz tajā dzīvoja laimīga un visā Kaukāzā pazīstama kistīnu tauta, kura no citām kalniešu ciltīm atšķīrās ar valodu, paražām, kultūru un kurai bija arī savs vadonis — Kistīnas un Darjala ielejas imams. Tolaik šajā ielejā atradās vairāki bagāti un visā Kaukāzā slaveni kistīnu auli, kuru mošeju minaretl augstumā sacentās ar zemāko kalnu virsotnēm, bet skaistumā ar Persijas un Mazāzijas mošejām.
Kistīnas mošeju mullas bija izslavēti visā Kaukāzā ar savu gudrību un svētā korāna zināšanu; kistīnu vīri — ar savu drošsirdību, veiklību un prasmi uzbrukt no slēptuvēm, bet meitenes — ar savu daiļumu: Kaz- beka virsotnes sniegi nevarēja sacensties ar viņu vaiga baltumu, aizas magoņu melnie ziedi ar viņu acu, uzacu un matplņu melnumu un Kistīnas upītes maigā šalkoņa ar viņu valodas un dziesmu skanīgumu.
Kistīnas ielejā piedzima un uzauga padišahu, sultānu, hanu un citu Āzijas valdītāju harēmu nākamās zvaigznes un pērles. Katru gadu garas kamieļu karavānas no Kistīnas ielejas uz Per sijas un Mazāzijas pilsētām aizveda pārdot bagāto musulmaņu harēmiem simtiem jaunu meiteņu.
Kistīnu tauta bija laimīga un slavena, un itin nekā tai netrūka. Tā uzbruka visiem saviem kaimiņiem, visus aplaupīja, nospieda verdzībā un pieprasīja lielu izpirkšanas maksu, bet tai nekad neviens neuzbruka, neviens to neaplaupīja un nepakļāva verdzībā, kaut gan tā bija vismazākā un visvājākā tauta visā Kaukāzā. Tas tāpēc, ka allahs uz šo tautu turēja labu prātu, viņš to bija iemīlējis un no trim pusēm nožogojis ar augstiem, sniegotiem kalniem, pāri kuriem neviens ienaidnieks tai neuzdrošinājās uzbrukt, bet no ceturtās puses ar Darjala aizu, kur maza kistīnu saujiņa varēja stāties pretī vislielākajiem uzbrucēju pūļiem.
Daudz reižu tās tautas, kam kistīni bija nodarījuši pārestību, mēģināja apvienoties un viņiem atriebt — sagrābt ieleju, izlaupīt tās bagātos aulus un it visus kis- tīnus pakļaut verdzībā, taču nekad viņiem tas neizdevās. Par katru Darjala aizā spertu soli ienaidniekiem vajadzēja samaksāt ar savu drosmīgo karavīru galvām;
kistīnu vajātiem, viņiem vienādi nācās griezties atpakaļ, iekams viņi nebija tikuši tuvumā pat pirmajam aulam, kā arī zaudēt lielu daļu no sava karaspēka. Pēc katra šāda uzbrukuma Tereka pa Kaukāza gravām un klajiem tecēja asiņaina, nesdama uz jūru nelaimīgo uzbrucēju līķus un vēstīdama kalniešiem par atriebēju briesmīgo neveiksmi un kistīnu uzvaru.
Tos ienaidniekus, kuri mēģināja kistīnlem uzbrukt pār Kūru, pār Kistīnas ledājiem vai pār citiem mūžīgā sniegā tītajiem kalniem, piemeklēja vēl briesmīgāks liktenis: viena daļa no tiem gāja bojā ledāju plaisās, otra nosala mūžīgā sniega laukos, citi, apmaldījušies mākoņu grēdās, nokrita bezdibeņos, un tikai retais kā ēna pārvilkās dzimtajos kalnos un atnesa savējiem vēsti par visa karaspēka briesmīgo galu.
Vēl ilgi pēc tam maitas ērgļi pa Kaukāza kalniem par prieku kistīniem un par biedinājumu citiem kalniešiem knābjos nēsāja nelaimīgo kaulus.
Kistīniem bija tikai vienas bēdas, vienas raizes, un šo raižu iemesls slēpās tajos pašos kalnos, kuri viņus aizsargāja no ienaidniekiem un kuros kopš neatminamiem laikiem dzīvoja visvarens, neredzams kalnu gars — Dzuārs, kas reizumis kistīniem iedvesa bailes un nedeva viņiem miera.
Dzuārs mita neaizsniedzamos augstumos, Kistīnas un Kūru ledājos, savā zelta, sudraba un ledus pilī, kur cilvēks vēl nekad nebija spēris kāju, kur tikai slīdēja mākoņu vāli un kauca kalnu aukas, sapūzdamas un atkal noslaucīdamas sniega barhanus. Tādos augstumos nelidoja pat ērgli.
Dzuāra valstība bija plaša un noslēpumu pilna.
Saviem kaimiņiem kistīniem Dzuārs nodarīja daudz posta un atnesa daudz bēdu. Neviens ielejas iedzīvotājs nebija drošs, ka arī rīt, tāpat kā šodien, teiks pateicību allaham par savu laimīgo dzīvi: visi labi zināja — katru stundu, katru brīdi var zaudēt ne tikai mantu, bet arī dzīvību.
Kad Dzuārs ņēmās līksmoties savā pilī, kad ņēmās diet un lēkāt pa ledājiem, tad viņam zem kājām aizā ripoja Iedus un sniega blāķi, raudami līdzi akmeņus un klinšu šķembas.
Katra tāda kalnu gara izprieca atņēma kistīniem vairākas dzīvības un iznīcināja daudz mantas. Lāgiem kalnu gars, nezin par ko sadusmojies uz kādu kistīnu, sāka velt no kalna akmeni, trāpīja šī kalnieša sakļā un to saārdīja. Dažu labu reizi, jautri rotaļādamies, gars paņēma sniega blāķi un uzgāza to virsū veselam aitu ganāmpulkam, kas rāmi ganījās aizā, vai arī sev par prieku ar sniegu aizsprostoja Kistīnas upīti un pēc tam, tupēdams uz ledāja, tīksmē noraudzījās, kā upīte, izkāpusi no krastiem, applūdina kistīnu aulus un gandrīz vai pusi ielejas. Visvairāk kalnu gars necieta medniekus, kas uzdrīkstējās tuvoties viņa valstībai, kur bija bezgal- daudz tūru, kalnu kazu un citu lielu zvēru. Tikai nedaudzi atgriezās mājās: vienus gars nožņaudza un iemeta Kistīnas upītē, citus iegāza bezdibenī, citus tur augšā sasaldēja un nedzīvus nogrūda no kalniem, bet dažus dzīvus saņēma gūstā un turēja savā valstībā. Neviens no šiem gūstekņiem vairs neatgriezās ielejā …
Kistīni mēnesnīcas naktīs redzēja un pazina bojā aizgājušo mednieku ēnas, kas klīda pa ledājiem, taču nevarēja atgriezties ielejā.
Tomēr kistīni nekad neskuma un viņiem nenāca prātā pārcelties uz citiem kalniem, kur nedraudētu tādas briesmas: allahs bija viņus apveltījis ne tikai ar lielu drošsirdību, bet arī ar lielu pacietību.
Katru svētdienu gudrie mullas mošejās viņiem atkārtoja, ka bez allaha ziņas neviens akmens nenoripo no kalna virsotnes un arī neviens mats nenokrīt no cilvēka galvas, bet, ja kāds bija ierakstīts allaha dzīvības un nāves grāmatās, tad no sava likteņa izbēgt tikpat nevarēja.
Vai tad lielais allahs ar Muhameda muti nebija pasacījis, ka, tāpat kā katrā augā mīt savs tārps, tāpat katram cilvēkam ir sava nelaime.
Viņi arī paši Joti labi zināja, ka, nesadurot ar ērk- šķiet rokas, nevar saplūkt rozes un, neiznesot ciešanu nastu zemes virsū, nevar ieiet Muhameda paradīzes dārzos, jo kas gan par velti ļaus mūždien līksmot ar meln- acainajām hūrijām …
Taču nevienai Kaukāza tautai allaha debesu grāmatās nebija ierakstīts tik briesmīgs liktenis kā kistīniem.
Pat svētajā korānā nebija minēts, ka allahs par vislielākajiem grēkiem jebkad būtu kādu tā sodījis, kā viņš vēlāk sodīja savu bezgala mīlēto, uzticamo kistīnu tautu.
Bet, ja reiz tā notika, tad tāda bija allaha griba, un lai top slavēts viņa svētais vārds!
Kādu vakaru pa Darjala pāreju Kistīnas ielejā ieradās neparasts, dīvains, noskrandis ceļinieks bez ieroča, mazu pauniņu pār plecu un vecu, pagalam nobružātu vijoli padusē.
Kistīni, turēdamies pie allaha svētajiem likumiem, laipnīgi viņu uzņēma, kistīnietes ar ūdeni apmazgāja ceļiniekam nogurušās kājas, paēdināja, padzirdināja viņu un noguldīja atpūsties uz mīksta persiešu paklāja.
Kistīniem bija parasts, ka ikvienam ceļiniekam, ko ielaida Darjala ielejā, vajadzēja šejienes imamam atdot ceturto daļu no visas savas mantības, kuru viņš nesa vai veda līdzi; ja viņam nekādas mantas nebija, tad nācās atstrādāt noteiktu dienu skaitu.
Tāpat notika arī ar vijolnieku. Tā kā viņam nekas nebija līdzi, vienīgi veca, nobružāta vijole un skrandains aizsainītis, tad viņam vajadzēja atstrādāt imama galmā.
Spēlmanis katru vakaru, pabeidzis darbu, ņēma rokā vijoli, izgāja no aula, uzkāpa augstā klintī Kistīnas upītes krastā un sāka spēlēt.
Viņa jaukā, skumjā un reizēm arī prieka pilnā spēle tā iepatikās kistīniem, ka tie katru vakaru, sapulcējušies no visiem auliem, uzmanīgi viņā klausījās. Arī pats imams dažkārt nevarēja noturēties un, atstājis savu grezno harēmu un skaistās sievas, uzkāpa uz jumta un garas stundas nosēdēja, klausīdamies vijolniekā.
Spēlmanim imama galmā nācās strādāt ilgāk par citiem. Galu galā viņu visi tā Iemīlēja, viņš visiem fā patika, arī pašam imamam, ka gudrie mullas sadomāja viņu pievērst allaha un tā pravieša Muhameda ticībai un pierunāt uz visiem laikiem palikt dzīvot pie kistīniem. Viņam apsolīja uzdāvināt arī īpašumu un vairākas skaistas kistīnietes.
Vienīgā nelaime, ka neviens nesaprata viņa valodu.
Kistīnas un Darjala ielejas imams pavēlēja sasaukt visu mošeju mullas un citus gudrus, daudz redzējušus vīrus, kuri prata runāt visādās valodās.
Sapulcējās mullas, hadžiji*, tirgoņi un citi. Viņi vairākkārt bija bijuši Mekā un Medinā, kā arī citās tālās zemēs, prata daudzas valodas un vēl vairāk valodu bija dzirdējuši, taču neviens no viņiem ne tikai nesaprata spēlmaņa valodu, bet pat teicās, ka tādu nekur neesot
dzirdējusi. Dīvainais spēlmanis par visiem viņu mēģinājumiem kaut kā sarunāties tikai rauca pieri, kratīja galvu un kā prazdams viņiem skaidroja, ka savu brīvību viņš neatdošot ne par kādām bagātībām un skaistulēm.
Galu galā, kad bija nostrādāts trīskārt vairāk dienu pie imama galma, spēlmani izlaida pa aula vārtiem, un viņam līdzi gāja kupls pavadītāju pulks. Nonācis pie tās klints, uz kuras vakaros bija spēlējis, vijolnieks domīgi uzlūkoja visus, kas bija sapulcējušies ap viņu, paskatījās uz aizu, ledājiem, sirmo Kazbeku, kura sniegotā smaile viznīja plašā apkārtnē, ar dzijas mīlas pilnu skatienu apveltīja skaistules, un viņa acīs Iemirdzējās asaras. Tad viņš uzkāpa klintī, vēlreiz palūkojās apkārt un ar lociņu pieskārās stīgām.
Visapkārt visi apklusa un brīnā klausījās vijoles dziesmu.
Pat allaž drūmais, domās nogrimušais un vienādi ar kaut ko neapmierinātais sirmais Kazbeks, izdzirdējis ie- raudamies stīgas, pēkšņi nopurināja mākoņu lēkšķes no savas galvas, izlīdzināja grumbas pierē, un viņu reizē pārņēma ir prieks, ir izbrīna, it kā viņš būtu izdzirdējis to, par ko tik garus gadsimtus sapņojis.
Aprima arī Terekas baisā šalkoņa, ieklausījās Kistīnas upīte, mēmās klintis un kalnu gars Dzuārs.
Bet vijolnieks vēl joprojām spēlēja — un ar katru brīdi aizvien skumjāk un skumjāk. Jau norietēja saule,
tās pēdējie stari vairs nerotājās Kazbeka virsotnes sniegos.
Darjala aizā cēlās migla, aiz ledājiem parādījās mēness, bet vijolnieks vēl aizvien spēlēja, un viņam no acīm pa vaigiem ritēja lielas asaras. Arī ļaudis raudāja. Lāgiem spēlmanis itin kā pagura un tad stīgas tikai klusi vaidēja: bet pēkšņi, uzimetot dziļas mīlas pilnu skatienu skaistulēm, kalniem, aizai, viņu pārņēma dziļš aizkustinājums, un stīgas atsaukdamās ietrīsējās un, it kā aizelsdamās asarās un vaidos, ar žēlām raudām piepildīja visu aizu.
Bieži Dzuārs no ledājiem bija klausījies skaistajās kistīnu dziesmās, priecājies par viņu dejām, jokiem un līksmi, bieži pa visu ieleju bija skanējušas skaļās kistīnu kara dziesma, un katru rītu un vakaru līdz viņa valstībai no aizas vējš atnesa mullu sērīgo dungošanu un saucienus, bet neko līdzīgu vijolnieka spēlei kalnu gars vēl nekad nebija dzirdējis. Un to sagrāba vēlēšanās, lai spēlmanis vienmēr paliktu Kistinas ielejā un lai vienmēr, katru nakti, tikai tam vien spēlētu, un lai nekad vairs vijolnieka spēli neklausītos neviens cilvēks. Kā bija nodomājis, tā arī izdarīja: pēkšņi ledājos atskanēja baismīgs grāviens, nodrebēja kalni.
Ļaudis nepaguva atjēgties, kad no visām pusēm aizā sāka velties ledus, sniegs, akmeņi, un viss Kistīnas ledājs ar milzīgu troksni un dārdiem, savā ceļā raudams līdzi kokus un kalnu virsotnes, nogruva aizā.
— Allah kerlm! Allah keriml* — viena mutē iesaucās visi kistīni un pirmo un pēdējo reizi ieraudzīja kalnu garu Dzuāru, kurS, pāršķēlis uz pusēm Kūru kalna virsotni un vienu pusi saņēmis ar rokām, svieda to aizā, tieši virsū spēlmanim. Nepagāja ne mirklis, kad visa Klstīnas ieleja, visi auli un visi Iedzīvotāji bija uz mūžiem aprakti zem sniega, ledus un akmeņiem. Dzīvi palika tikai tie kistīni, kuri tajā laikā nebija ielejā.
Kaimiņu tautas, naktī izdzirdējušas kistīnu kalnos skalus grāvienus, loti Izbijās, bet no rīta nopriecājās, kad uzzināja par savu Ienaidnieku briesmīgo nelaimi, un reizē arī izbrīnījās, Terekas vietā ieraugot akmeņu lauku.
Trīs dienas un trīs naktis Tereka lauzās cauri sniegam, ledum un akmeņiem, kas tajā bija nogruvuši no Kūru kalna un uz laiku to iesprostojuši Darjala aizā. Bet Kistīnas upīte ar šiem akmeņiem cīnās vēl līdz šai baltai dienai. Pēc briesmīgās katastrofas dzīvi palikušie kistīni tūda) pārcēlās uz citiem kalniem. Arī šodien neviens viņu pēcnieks tur nedz dzīvo, nedz medī. Un neviens kistīns tagad nepaiet un nepabrauc garām Klstīnas aizai, nenomazgājis rokas un kājas Klstīnas upītes ūdenī un no svētā korāna nenoskaitījis lūgšanu par saviem slavenajiem sentēviem, kas reiz šeit tika dzīvi aprakti. Katru gadu noteiktā dienā kistīnu mullas un ha- džlji no visiem kalniem pulcējas Kistīnas aizā un šeit,
' Allah, palīdzi! Allah, palidzll urdzošas Kistīnas upītes krasta, skaita par mirušajiem lūgšanas un pēc savas ticības izdara apmazgāšanos.
Kalnu pavadoņi stāsta ceļotājiem, ka ikkatru nakti no klinšu un akmeņu apakšas izlienot noskrandis vijolnieks ar pauniņu plecā un melnu platmali galvā, nostājoties uz klints, spēlējot, bet kalnu gars skatoties no ledāja, klausoties viņā un reizumis kā rotaļādamies no- ripinot aizā akmeņus un sniega pikas. Un vai tam drosminiekam, kurš uzdrīkstas naktī ierasties aizā paklausīties spēlmanī! Neviens kalnu pavadonis ne par kādu naudu nepaliek kopā ar ceļotājiem nakšņot Kistīnas aizā…
1905