(Pēc gruzīnu tautas motīviem)
Vēl nekad Gruzijai nebija uzbrukusi tik liela nelaime un gruzīni tā novājināti kā tajos grūtajos laikos. Tas bija visbriesmīgākais gadsimts visā diezgan drūmajā Gruzi- jas vēsturē. Un, ja Gruzija toreiz neaizgāja bojā, tad, kā veci ļaudis dziesmās dzied, tā lēmis liktenis.
Gruzīni vēl nebija paguvuši izdzīt turkus un kalniešus — ziemeļniekus, kad no dienvidiem ar lielu kara
spēku viņu zemē iebruka pats Per sijas padišahs, kas, vairākās kaujās uzvarējis gruzīnus, nu tuvojās Gruzijas galvaspilsētām — Mchetai un Tbilisi. Turki un kalnieši no ziemeļiem, izdzirdot par gruzīnu karaspēka sakāvi, griezās atpakaļ un atkal sāka aplaupīt un dedzināt zemi.
Cerēt uz kāda palīdzību gruzīni nevarēja. Visi viņu kaimiņi bija musulmaņi, vislielākie kristīgo gruzīnu ienaidnieki. Atlika tikai paļauties uz dievu un uzvarēt ienaidnieku vai arī mirt kaujaslaukā. Un gruzīni tajos laikos tam vien bija radīti.
Ikviens vīrs, kas tikai spēja rīkoties ar zobenu, pametis mājas un nenovāktus laukus, ieročiem rokā gāja pret ienaidnieku, bet sievietes, bērni un veci ļaudis slēpās nepieejamos mežu biezokņos un stāvu kalnu alās. Dienā toreiz Gruzi ja bija līdzīga tuksnesim, bet naktī gan še, gan tur plaiksnījās un izplēnēja asiņaina blāzma, dažādās krāsās atzalgodamās sniegoto kalnu virsotnēs.
Drīz vien netālu no Tbilisi parādījās pirmie padišaha kareivju pulki, bet otrā dienā ieradās arī pats turku valdnieks ar visu savu karaspēku. Persieši kā negaiss uzkrita gruzīniem, kuri vēl nebija paguvuši sakārtoties kaujas gatavībā, un to pirmās rindas nogāza gar zemi; pārējie vēl visu dienu cīnījās ar daudzkārt lielāku persiešu pārspēku un tikai vakarpusē galīgi sakauti atkāpās un paglābās Mchetā un Tbilisi cietoksnī Metehā. Saniknotie persieši cauru nakti bez mitas apšaudīja cietokšņa sienas, lauzās iekšā, simtiem rāpās augšup gar sienu un simtiem līķu vēlās zemē. Mchetu ieņēma tikai agri no rīta, bet dienas vidū krita arī Tbilisi cietoksnis Meteha, kur bija paglābušies visdrošsirdīgākie karavīri ar saviem kņaziem. Kaut arī cietokšņa sienas grava, taču palikušie gruzīni nolēma dzīvi nepadoties un, sapulcējušies lielajā Metehas tornī, apkāva simtiem persiešu. Cik persiešu ielauzās cietoksnī, tik līķu gruzīni izmeta laukā, lai būtu ērtāk kauties šaurajās torņa ejās.
Pa visu cīņas laiku padišahs, kuru ielenca liels bars mazāku hanu un beku, stāvēja Mtacminda kalnā un nepacietīgi gaidīja persiešu uzvaru. Taču saule slīga aizvien zemāk un zemāk, bet Metehā vēl aizvien plīvoja Grazijas karogs. Tad sakaitinātais padišahs aizsūtīja dažus bekus pie karaspēka pavēlnieka ar ziņojumu: ja līdz saulrietam Metehas tornī neplīvos musulmaņu pravieša karogs, viņš liks saviem kalpiem tam no muguras izgriezt ādas sloksnes.
Bet arī tas nelīdzēja.
Jo niknāk persieši lauzās tornī, jo sirdīgāk gruzīni tos svieda atpakaļ. Pirms saules rieta persiešu karaspēka pavēlnieks, redzēdams, ka torni nevarēs ieņemt, no Meteha sienām ielēca straujās Kūras viļņos un noslīcinājās; bet tornis krita tikai pret rītu, kad pats padišahs ņēma savās rokās karaspēka vadību.
Uzvarējis gruzīnus un iegājis to abās galvaspilsētās — Mchetā un Tbilisi, padišahs vispirms no sirds pateicās allaham par kristiešu sakaušanu, pēc tam pasludināja sevi par visas Gruzljas valdnieku un, apmeties Metehā, lika dažas gruzīnu baznīcas nojaukt, citas pārvērta par mošejām, mocīja kristiešus un ar varu piespieda tos pieņemt musulmaņu ticību. Tiem gruzīniem, kas bija palikuši dzīvi, kā arī pilsētu vecākajiem viņš paziņoja: ja tie četrās naktīs neatgādāšot viņam divus maisus zelta, desmit tūkstošus zirgu un tūkstoš visdaiļāko meiteņu, tad tur, kur viņa zirgs Iešot pāri, simt gadu zāle vairs neaugšot.
Sagādāt desmit tūkstošu zirgu, kaut arī tas grūti, gruzīni tomēr iespētu, bet par tūkstoš skaistu meiteņu un divu maisu zelta piegādāšanu padišaham nevarēja ne sapņot, jo ne tikvien visas daiļās, bet pat arī kaut cik glītās meitenes jau bija aizveduši turki, lezgīni un citi kalnieši no ziemeļiem; zeltu daļa gruzīnu ilgajos cīņu gados bija iztērējuši, bet citi slēpa kalnos un mežos, un tik īsā laikā neviens to nevarēja atgādāt.
Gruzijas kalnainajos ziemeļos, kur deviņus mēnešus gadā zemi klāj sniegs, grūti pieejamā kalnu virsotnē, Kazbeka pakājē, stāvēja sens, bagāts svētās Ņinas klosteris. Ne vienu reizi vien gruzīni bija griezušies pie svētās Ņinas klostera mūkiem, un ne vienu reizi vien brāļi bija savu tēvzemi izglābuši no lielas nelaimes — gan ar naudu, gan prātīgiem padomiem. Arī šoreiz gruzīni nolēma jo drīzāk griezties pie mūkiem pēc palīga.
Taču tobrīd bija grūti pie viņiem nokļūt. Visi kalni, pār kuriem uz klosteri veda šauras taciņas, bija aizputināti ar dziļu jo dziļu sniegu, un bieži gadījās, ka sniega lavīnas apraka aulus, mežus, aizsprostoja ceļus. Tomēr atradās daži kalnainajā ziemeļu Gruzijā dzimuši un auguši drosminieki, kuri, paņēmuši līdzi lūgumrakstu svētās Ņinas klostera mūkiem un uzkrāvuši ēzeļiem pārtiku, siltas drēbes, virves un citas lietas, kas nepieciešamas kalnos, devās ne visai tālajā, taču grūtajā un bīstamajā ceļā. Liels ļaužu pulks un svētnleki, pavadījuši sūtņus līdz sniegainajiem kalniem, palika lejā lūgt dievu un gaidīt viņus laimīgi atgriežamies.
Divas dienas un divas naktis drosmīgie gruzīni kāpa kalnos un tikai trešajā dienā ap pusnakti noguruši, nosaluši, izsalkuši, pa ceļam zaudējuši lielāko daļu savu biedru un ēzeļu, kuri nogāzās bezdibeņos, sasniedza kalna virsotni un pieklauvēja pie klostera vārtiem.
V
Izbijušies mūki viņus tūdaļ nelaida iekšā, jo nekad šajā laikā tos neviens cilvēks nebija apmeklējis; pat negantie inguši un veiklie kalnos kāpēji hevsuri šajā laikā nekad neuzbruka klosterim.
Veselus deviņus mēnešus mūki bija atšķirti no visas pasaules. Bet vasaras vidū, kad piekalnēs atkusa sniegs un pa ledājiem plūstošajās upēs nokritās ūdens, klosteri apmeklēja daudz cilvēku; tie sanesa pulka naudas un pārtikas, kuras klostera brāļiem tad pietika visam gadam. Sājos trīs mēnešos ne tikai gruzīni pa visām takām bariem nāca uz svētās Ņinas klosteri, bet to apmeklēja arī citu kristīgo zemju (audis: šurp cejoja pat tālās Grieķijas un Balkānu iedzīvotāji. Sājos mēnešos dienu un nakti skanēja klostera zvani, dega sveces un tika no- - ' turēti dievkalpojumi. Šie trīs mēneši aizskrēja kā trīs dienas, un mūki nemaz nepamanīja, ka atkal pienākusi garā ziema.
Kad kalnos uzkrita pirmais sniegs, visi dievlūdzēji steidzās kāpt lejā no kalna, un kādu dienu klosterī vairs nepalika neviena sveša cilvēka. Aizvadījuši pēdējos dievlūdzējus, visi mūki sapulcējās lielajā tornī un, noskaitījuši lūgšanas, sāka pārcilāt un šķirot sanestās dāvanas un pārskaitīt zeltu, lai pēc tam to noslēptu klostera pagrabos.
Ziemas mūkiem vilkās bezgala gari. Kopā ar cilvēkiem no klostera paspārnēm aizlaidās arī visi putni. Tie lidoja uz vienmēr za|ajām, zilā dūmakā tītajām dienvidu ielejām, kuras no klostera kalna virsotnes izskatījās līdzīgas jūrām ar daudzām klintīm un salām. Pārējās trijās pusēs ap klosteri pacēlās mūžīgo sniegu klātie kalni ar Kazbeku pašā vidū, pletās zllgi ledāji un itin kā mil-
zīgu ragavu sliecēm Izbraukti sniega lauki, pa kuriem stiepās šauras aizas un kuros melnēja dziļi bezdibeņi. Nedēļām ilgi saules staros mirgoja tīrais, mūžam spodrais kalnu sniegs.
Mūki ilgas stundas lūkojās laukā, apbrīnoja pasakaino dabu un nevarēja vien nopriecāties par tās cēlo skaistumu. Viņiem sevišķi patika raudzīties sniega vlzmojumā saullēkta stundās, kad baigās kalnu virsotnes pēkšņi it kā aiz kauna vai liela prieka nosarka, mazgādamās staru viļņos, iemirgojās visās varavīksnes krāsas un meta lejup garas ēnas.
«Svēts, svēts ir tas kungs, debess un zemes radītājs…» svinīga pacilātība tad dziedāja klostera brāļi, un klostera priekšnieks pacēla rokas virs Gruzijas un no kalna svētīja visu zemi un cilvēkus. Mūkiem tad likās, ka arī diženās kalnu virsotnes un mēmās klintis, tāpat brāzmainie kalnu strauti piebalso un kopā ar viņiem godina diženo Kaukāza radītāju.
Retumis brāļi devās arī pastaigā kalnos. Viņi gāja pa divi, dziedāja garīgās dziesmas, bet, aizgājuši kādu gabalu tālāk no klostera un atraduši piemērotu vietu, sakūra uguni, cepa šašlikus, izvilka no azotes ādas maisiņus ar vīnu un sāka līksmoties. Piepeši nez kur radās sāzs, tas iedunējās, acumirklī tam piebalsoja zurna, skumjā čianura un spalgais pidlipits…
Tad no pulka iznāca mūks un līgani sāka dejot lez- ginku… Iznāca otrs, daiļi pacēla virs galvas labo roku, lūkojSs zemē un, graciozām kustībām ar kreiso roku plivinādams nezin kur dabūtu sievietes čadru, kā meln- acaina gruzīniete vilināja pirmo sev līdzi dejā …
«Tra, ta, ta, ta, taa…» kalnos raudāja skumjā čianura, un zurna tai dobji piebalsoja.
«Viens, divi, trīs; viens, divi, trīs…» mūki sāza dunoņas taktī sita plaukstas.
«Lalalaa … lalaa…» spiedza pidllplts, itin kā pūlēdamies visus pārkliegt.
Tad neizturēja arī klostera priekšnieks. Viņa sirds sāka strauji pukstēt, vecās asinis dzīslās mutuļot; pacēlis vīna kausu, arī viņš griezās dejā. Visi mūki vēl sparīgāk sita plaukstas, un pidlipits spiedza vēl griezīgāk. Mūkus pārņēma īsta omulība: viņi kliedza, auroja, nežēloja vīnu un, saķērušies pa divi, dejoja …
Ērgļi, Izbiedēti savās ligzdās, bija pacēlušies padebešos un izbrīna lidinājās virs mūku līksmības vietas; biklo kalnu kazu un tūru bari šaudījās pa ledājiem, nezinādami, kur sprukt…
Bet tad iedunējās klostera zvani. Mūzika un aurošana apklusa vienā mirklī. Mūki tūdaļ apstājās un, zemu locīdamies, sāka mest krustus un skaitīt lūgšanas…
Atkal kalnos skanēja psalmi, un mūki pāros atgriezās klosteri…
Taču daudz vairāk bija vienmuļu, pat baigu dienu, kad mūki garas nedēļas nevarēja kāju spert pāri slieksnim, jo viņiem visapkārt blīvējās tumši mākoņi un putināja sniegs. Kad kalnos sāka trakot auka, pūst no KaZ- beka puses sniegu, dzīt to pa aizām un triekt pret klostera sienām, kad visapkārt sāka kaukt un svilpt vējš, krakšķēt Devdoraka ledājs, tad… tad kļuva baigi, un pārbiedētajiem brāļiem šķita, ka viņu mītni no visām pusēm ielenkuši ļaunie gari, kas kaukdami, riņķodami apkārt, grib nogrūst klosteri no kalna bezdibenī vai ie- putināt to sniegā. Tad dienām un naktīm skanēja klostera brāļu nopūtas, tie lūdza dievu un gaidīja, kad mitēsies trakot sniega vētra. Viņi vairs nesaprata, vai ir diena vai nakts. No pasaules atšķirtie mūki tad pieredzēja daudz brīnumu un neizskaidrojamu parādību: te paši no sevis sāka skanēt zvani, te uz altāriem, neviena neaiz- degtas, iedegās sveces, te aiz logiem veļi cilvēka balsī sāka lūgties mūkiem, lai laiž viņus iekšā… Klostera brāļi pielūdza dievu, gavēja un garas stundas uz grīdas gulēja krustā. Ne viens vien mūks tad atcerējās savu dzimteni rāmajās Gruzijas lejās, kur nekad nebija nedz sniega, nedz tādu briesmīgu puteņu; atcerējās līksmās jaunības dienas, skaistās meitenes, kas reiz mīlētas… Ne viens vien tad nožēloja, ka devis solījumu kalpot dievam šajā klosterī un atsacījies no visiem šīs pasaules jaukumiem…
Taču sniega vētra norima, un atžirbušajiem mūkiem bija darba pilnas rokas, kamēr viņi noraka sniegu pie klostera sienām, kamēr izlaboja saārdītos jumtus, izgāztos krustus…
Bija jau krietni pāri pusnaktij, kad mūki pēc vairākkārtējās taujāšanas un skaidrošanas uzzinājuši, ka tie patiešām gruzīnu sūtņi, Ielaida viņus pa vārtiem. Sūtņi, saņēmuši no klostera priekšnieka svētību, tūdaļ, nevērojot lielo nogurumu un izsalkumu, sāka stāstīt par briesmīgo nelaimi, kas uzbrukusi gruzīniem no visām pusēm, un ar asarām lūdza brāļus, lai viņi jo drīzāk palīdz.
Noklausījušies sūtņus, visi mūki sagāja lielajā, slepenajā klostera pagrabā, kurā bija paslēpts zelts, un tur sāka apspriesties, kā glābt tēvzemi no bojā ejas. Bez garām pārrunām, bez strīdiem visi kā vienā balsī norunāja ar skubu iemērīt divus maisus zelta, atdot to sūtņiem un pašiem arī pavadīt tos lejā no kalna.
Taču, kad mūki atraka dzelteno, mirdzošo zeltu un sāka bērt to maisos, viņiem pēkšņi kļuva žēl nolādētā metāla, un viņi ņēmās pārspriest, vai padišahs neapmierinātos ar vienu maisu, vai viņu neizdotos pielūgties tāpat bez visa zelta, varbūt varētu izglābt tēvzemi citādā ceļā… Un beidzot nolēma — zeltu nemaz nedot, jo drīzāk to uznest kalnos un tur paslēpt zem mūžīgā sniega, bet sūtņiem sacīt, ka visā klosterī nav sagrabināms pat viens maiss zelta.
«Vai tad nu gruzīnu zemi pirmo reizi izlaupa un dedzina ienaidnieki — musulmaņi? Vai tad ne vienu reizi vien izpostītā Gruzija ir cēlusies no asiņu paltīm un pelniem un atkal uzplaukusi?…»
Tā sirdsapziņas mokās mūki paši sevi mierināja un bēra mazos maisos tik daudz zelta, cik katrs varēja panest. Drīz vien visu zeltu sabēra tik maisos, cik bija mūku. Uzcēluši cits citam maisus plecos un nodzēsuši lāpas, mūki klusi izgāja pa vārtiem, aizmirsuši pirms tik bīstama gājiena ne tikvien noskaitīt lūgšanu, bet pat pārmest krustu.
Pirmais gāja klostera priekšnieks un pats ar savu roku atslēdza un aizslēdza klostera slepeno pagrabu durvis. Izgājuši pa vārtiem un ielūkojušies nakts tumsā, mūki jau dzīrās iet lejup pa nogāzi, kad pēkšņi viņu priekšā kā no zemes izauga viens no sūtņiem un, Ieraudzījis mūkus ar maisiem, satvēra klostera priekšnieku aiz rokas un baiļu un izbrīna pilnā balsī iejautājās:
— Tēvs, ko tu dari?!
Taču viņš vēl nebija izteicis pēdējo vārdu, kad viens no mūkiem iedūra viņam nazi krūtīs un nogrūda viņu no kalna.
— Esiet nolādēti! Nolādēti… — nelaimīgais iesaucās, gāzdamies lejā bezdibenī.
— Esiet nolādēti! Nolādēti… — dažādās balsīs atkārtoja kalni nakts tumsā.
— Esiet nolādēti! Nolādēti… — kalniem atbildēja bezdibeņi un aizas.
— Esiet nolādēti! Nolādēti… — vāra atbalss no
beidza apakšā, tur, kur, lauzdamies ārā no ledāja apakšas, krāc Devdoraka ūdeņi un gravā gulgo AmOuša.
Taustoties, cits citam piepalīdzot un cits citu pieturot, tikai pa viņiem vien zināmām taciņām nesdami zeltu, mūki sāka kāpt lejup no kalna.
— Esiet nolādēti! Nolādēti… — mūkiem bez mitas skanēja ausīs.
— Esiet nolādēti! Nolādēti… — it kā sauca katra sniega lēkšķe, kas zem kājām vēlās lejup.
Sasnieguši «Dieva pirksta» klinti, pie kuras kādreiz bija līksmojušies, mūki gribēja nomest smagos zelta maisus un apsēsties, lai atpūstos, kad piepeši klints virsotnē sasita spārnus pūce un, kliegdama dīvainā, baismā balsī, nozuda nakts tumsā.
— Esiet nolādēti! Nolādēti… — šajā saucienā saklausīja šausmu pārņemtie mūki.
Kā bez prāta, piespieduši sev klāt maisus, viņi metās skriet pāri ledājam, vairs nevērodami nedz ce)u, nedz biedrus, vēlās lejup pa nogāzēm, iestiga sniegā, lēca pāri plaisām un klupa uz slidenā ledus.
Nosvīduši, noguruši mūki sasniedza Chera kalnu. Te klostera priekšnieks, smagi elpodams, paskrēja citiem mūkiem priekšā, gribēdams viņiem kaut ko pateikt un nomierināt, taču apmātie brāļi pagrūda viņu sāņus un vēl straujāk sāka kāpt augstāk.
Klostera priekšnieks piecēlās, paskatījās atpakaļ un sastinga aiz brīnumiem: tālu tālu dienvidos vairākās
vietās liesmoja lieli ugunsgrēki, un plata sarkanas blāzmas svītra pletās gar visu apvārsni. Padišahs, no gruzīniem nesagaidījis atbildi, bija sācis postīt un dedzināt Gruziju.
— Kungs, apžēlojies! — klostera priekšnieks izmisuma pilnā balsī iekliedzās, tikai tagad sapratis, ko ir izdarījis.
Ar skaļiem saucieniem viņš panāca mūkus un, izstiepis roku, rādīja uz nokaitētajām debesīm. Mūki, acumirklī apstājās, saspiedās bariņā un, izmisuma pārņemti, ievaimanājās. Ieraudzījuši, ka uguns plešas arvien plašāk, atkal sāka kāpt uz augšu un malstīties pa ledāju.
No Arčkorda kalna virsotnes mūki ieraudzīja visu Gruziju vienās liesmās, bet austrumos, it kā patlaban būtu saullēkts, ugunsgrēku blāzmā degošo Kazbeku, no kura virsotnes krustā sistais Kristus nolūkojās uz liesmojošo zemi.
Klostera priekšnieks, ieraudzījis šo baismīgo parādību un lielo brīnumu, nometa maisu, nolaida rokas un, kā zibens ķerts, sastinga uz vietas. Pieci mūki rindā nometās ceļos, divi saknupa uz saviem maisiem, divi nokrita augšpēdus, trīs, it kā cits no cita slēpdamies, sastinga uz vietas, bet visi pārējie saspiedās barfņā un apsedza galvas ar lielu apmetni.
Tad, pavērsusies pret mūkiem, parādība Ierunājās:
— Mūki, esiet uz mūžiem nolādēti! Esiet uz mūžiem nolādēti, Jo jūs izlējāt savu nelaimīgo brāļu asinis, zelts jums bija mīļāks par savu tuvāku! Uz mūžiem dienā palieciet stāvam tajā pašā vietā, uz mūžiem naktis pavadiet mokās, stiepjot pa kalniem nolādēto zeltu! Vai jums, nolādētie, ja pa nakti nebūsiet sasnieguši Kazbeka virsotni un jūs apspīdēs saules stars vai ieraudzīs ļaužu acs! Es saku, vai jums tad, nolādētie, vai!
Pēc šiem vārdiem parādība nozuda, bet Kazbeka virsotne kļuva vēl sarkanāka no jaunām uguns liesmām, kas apņēma Gruzijas aulus, un meta uz akmenī sastingušajām mūku statujām savu sārto atblāzmu …
No tiem laikiem aizritējuši jau daudzi gadsimti, pa Kaukāza upēm aiztecējis daudz daudz ūdens. Šajā laikā daudzkārt persieši ir dedzinājuši un postījuši Gruziju, daudzkārt, gruzīnu dedzināta, ir liesmojusi arī Persija. No svētās Ņinas klostera, no Tbilisi un Mchetas cietokšņiem tikai drupas vien palikušas. Bet nolādētie mūki, kas pārvērtušies par akmeņiem, vēl šodien stāv tajā pašā vietā, kur parādība tos nolādējusi, un vēl šodien naktīs vārgst, stiepdami pa kalniem nolādēto zeltu. Vēl tagad tuvāko aulu iedzīvotāji naktīs dzird, kā nolādētie mūki, stiepdami savu zeltu uz Kazbeka virsotni, smagi pūš, raud un vaid. Dzird, kā nelaimīgie klimst pa sniegotajiem laukiem, šļūc pa ledājiem, kāpaļā pa kailām klintīm. Dzird, kā mūku maisos skan nolādētais zelts un kā tiem zem kājām ripo lejup akmeņi, sniegs un ledus, kas nodara kalniešiem lielu postu.
Brīžiem mūki, kāpaļādami pa kalniem, netīšām nogāž tik lielu klints bluķi vai ledus gabalu, ka no tā kritiena sadreb pat visas apkārtnes kalni. Visbīstamāk šajos kalnos ir agri no rīta, pirms dienas ausmas, kad mūki, nesasnieguši Kazbeka virsotni un pamanījuši austrumos rītsvīdu, pa galvu pa kaklu metas uz savu vietu.
Baisi kļūst kalniešiem, kad dažkārt saplīst kāda mūka maiss un no tā pa ledāju sāk birt nolādētais metāls. Tad saceļas milzīgs troksnis un atskan nelaimīgā mūka raudas, kuras dzirdot pat visdrošsirdīgākajiem pavadoņiem pārskrien baiļu tirpas. Tad mūki līdz pat rītausmai pa ledāju lasa augšā zeltu, skaita to un liek maisos. Vēl kalnos nav izklīdusi migla, kad nolādētie mūki jau stāv savās vietās un atkal gaida nakti ar cerību, ka iespēs sasniegt Kazbeka virsotni, paslēpt tur zeltu un kaut reizi atvilkt elpu pēc tik garus gadsimtus ilga, veltīga darba.
Drūmi un baisi šodien ir šajos tuksnesīgajos, visu aizmirstajos kalnos. Ikvienu gruzīnu pārņem dziļas skumjas, kad tas, mākoņiem pašķiroties, kalnā ierauga klostera drupas un pārakmeņojušos nolādēto mūku statujas. Nevienam viņu nav žēl, neviens viņus nepiemin, un neviens par viņiem neaizlūdz. Tikai mūžīgie ceļinieki, palsie, saltie mākoņi, retumis apmeklē klostera drupas un,
Iežēlojušies par akmenī pārvērstajiem mūkiem, tos noglāsta, skūpsta, iztaujā. Taču iztaujājuši, neizliedaml ne asaras, neizteikdami ne vārda, tādi paši salti un drūmi turpina savu mūžīgo cejojumu. Bet nežēlīgie kalnu vēji, irgādamies par mūku ciešanām, kauc un gaudo apkārt, met tiem acīs sniega smeltni un gadu gadiem dungo vienu un to pašu sērīgo dziesmu.