{Pžc kabardiešu tautas motīviem)
Tas bija sen. Tas bija tur, kur kopš gadsimtiem kalni iesniedzas debesīs, bet lielo Kazbeku vienmēr tin balti sniegi kā čalma hadžija galvu, kur sirmais Elbruss grimst sapņos un atminas zemes tālo pagātni. Tur, kur bangainā Tereka pa Darjala aizu laužas caur kalniem, klintīm un stepēm, kur ledājos plosās aukas, bet nogāzēs zied krāšņas puķes… Kur, piekalts pie augstas klints, Prometejs
reiz cieta mokas … Kur asinsatrlebība, kaislība, mīlestība valdīja pār cilvēku, nevis cilvēks pār tām… Tur, kur miermīlīgie pēcnieki ar sāpēm sirdī atceras Kaukāza drūmos pagātnes laikus, kad cilvēki izmantoja cits citu, bet tos visus apspieda bagātnieki.
Tas bija tur. Tas bija tur un tajos laikos, kad vēl neviens svešzemnieks nebija spēris kāju uz svētā Elbrusa pakājes un kad vēl neviens kalnietis, neviens džigits nebija atkāpies, naidniekam pagriežot muguru. Tas notika zemē, kas atrodas starp Baksanas un Kubaņas upi un augstajiem, mūžīga sniega klātajiem Kaukāza kalniem.
Šajā zemes stūrītī dzīvoja brīva, kareivīga un drosmīga kalnu tauta. Visi vīri tur bija drošsirdīgi un braši džigiti, visas sievietes daiļas un slaidas kā Muhameda paradīzes dārzu hūrijas. Nekur citur neuzauga tik stalti vīri un tik dai|as melnaces kā Ziemeļkaukāza kalnos.
Džigitu tauta savos ierastajos kalnos un stepēs brīvi dzīvoja ilgus gadsimtus. Viņu nodarbošanās bija karošana, viņu likums — cīņa. Viņi karoja gan ar naidniekiem, gan draugiem. Kara iemesls bija gan sievietes, gan ieroči, gan straujie rikšotāji. Bet visbiežāk džigiti karoja par savu brīvību. Brīvība džigitiem bija tas pats, kas putniem padebeši, kaut gan brīvās dzīves ziņā viņus jau tāpat varēja pielīdzināt cienīgajiem kalnu ērgļiem, kuri kā kronēti karaji arī šodien šķeļ gaisu virs Kaukāza kalniem un joprojām valda kādreizējā džigitu zemē.
Bet nekas šajā pasaulē nav mūžīgs, un mūžīga nebija arī džigitu brīvība un labklājība. Ar laiku viņiem sāka mākties virsū neticīgie gjauri[1] — tā sauca šos svešzemniekus. Sākuma džigiti tos pacieta diezgan labi, jo ari gjauriem bija krietni zirgi, skaistas sievietes un ieroči, kuri spļāva uguni un kurus džigiti augstu vērtēja. Turklāt tie bija kareivīgi, drosmīgi, veikli, ar tādiem cīnīties drošsirdīgajiem kalniešiem bija tīrais prieks. Džigiti no saviem kalniem nolūkoja gjauru bagāto tirgoņu karavānas tālu stepē, uzzināja par to apmetnēm, par cietokšņiem, ko tie ceļ, lai aizstāvētos. Izlūki pastāstīja, kur pa nakti stepēs izliktas neticīgo sardzes.
To visu džigiti labi apsvēra, iegaumēja, pārsprieda un, nogaidījuši nakti vai Izdevīgu brīdi, gāja uzbrukumā. Gāja uzbrukumā un vienmēr uzvarēja. Tas nav džigits, kas Izšķirošā kaujā pamet savējos un pagriež naidniekam muguru. Tas nav džigits, kas ar zobena cirtienu kalnos nenogāž gar zemi šķībacaino tatāru vai nenogrūž no segliem kleinkājaino kalmiku. Tas nav džigits, kas pēc nakts uzbrukuma nepārved mājās kalnos sagūstītu neticīgo gjauru, uzmetis tam kaklā cilpu, vai neatgādā uz savu harēmu apaļvaidzi kalmikieti vai plataci urusieti ar kuplām krūtīm. No tāda novērsās ne vien dzimtais auls, no tāda novērsās arī skaistās kalnietes.
Taču džigiti karoja ne tikai ar neticīgajiem gjauriem
un saviem tuvākajiem kaimiņiem, viņi uzbruka arī citām tautām. Reizēm viņi pagrieza savus pulkus uz Kas- pijas stepēm, uz nomadu tautiņu no jurtām saceltajām pagaidu pilsētām, pāri ledājiem un mūžīgā sniega laukiem sasniedza Gruziju, Abhāziju, Svanetu kalnus; viņi iedvesa šausmas Melnās jūras austrumu piekrastes iedzī- ' votājiem un ar lielu laupījumu atgriezās savos dzimtajos kalnos. Atgriezušies pateicās allaham par uzvaru, sadalīja laupījumu, dzīroja, džigitēja un savos harēmos uzdzīvoja ar skaistulēm, bet pa to laiku kaujā kritušie džigiti ar melnacalnām hūrljām līksmoja paradīzes dārzos. Un neviens neskuma pēc kritušajiem; tie, kas bija palikuši dzīvi, kā arī sirmgalvji viņus pat apskauda, jo Muhameda paradīzē, kā vēstī korāns, izzūd visas miesas kaites un izlīdzinās gadu starpība, — visi kļūst veseli, jauni, un visi var jauties mīlai.
Džigitu tautai bija arī savi jaunumi un nelaimes. Viņu lielākais jaunums bija gazavats — svētais karš un aslns- atriebības paraža. Tīrais posts, ja džigits iemīlēja sava kaimiņa — sava kunaka meitu, māsu vai sievu un ja skaistules tēvs, brālis vai vīrs nebija ar mieru tam viņu atdot. Nelaime tad piemeklēja ne tikai šīs abas ģimenes, bet arī visu dzimtu. Ja mīlestība neatdzisa, jauneklis neapdomājās un viņu neizdevās atrunāt, precības allaž beidzās ar lielu asinsizliešanu gan vienā, gan otrā pusē.
Mīlētājs tad salīga abrekus[2], saaicināja savus kunakus un ar Ieročiem rokās uzbruka skaistules sakļai vai pat visam aulam, ja tas pretojās uzbrucēja iegribai. Vai nu drosminiekam izdevās, vai neizdevās nozagt skaistuli, taču pēc šāda soja abu ģimeņu miers jau bija vējā. Viena un otra puse zvērēja allaham atriebt nogalinātos: atriebt ar asinīm. Un sākās asinsatrlebības slaktiņi. Vecāki atriebās par nogalinātajiem bērniem, bērni — par ve- vāklem, brāļiem, tālākie radi atriebās par tuvākajiem… tā līdz septītajam augumam. Un tad savstarpējā cīņā lija džigitu asinis. Varenākās un lielākās dzimtās tās lija veselus gadu desmitus. Neviena puse nebija droša. Ja kāds mira neatriebis, tad to izdarīt uzticēja saviem bērniem — pēcnācējiem un mantiniekiem. Dažās dzimtās šādā kārtā noslepkavoja visus vīriešus, tajā palika vienīgi sievietes.
Nekādu labumu, tikai ļaunumu kalniešiem atnesa arī mullu sludinātais gazavats pret citu ticību ļaudīm.
Sls ļaunums, šī nelaime, šī asinsatrlebības paraža un svētais gazavats garus gadsimtus saēda kalnu tautu sirdis, kā rūsa saēd dzelzi, un beidzot pavisam šīs tautiņas iedzina postā.;Un varbūt savstarpējā asinsatrlebības cīņa un gazavats bija vienīgais vaininieks, kas visu laiku kal
Tas notika džigitu tautas pašos ziedu un varenības laikos.
Toreiz Elbrusa pakājē Malkas aulā dzīvoja divi kunaki, divi drošsirdīgi džigiti, vīri brieduma gados. Viena vārds bija Alibejs, otra Dvalibejs. Viņi abi bija hadžiji, abi valkāja baltas čalmas, ko apvija zaļas lentas, mošejā abi sēdēja viens otram blakus uz dārga persiešu paklāja, tuvāk pravieša karogam, un, viens otru nomainot, klusā balsī lasīja svēto alkorānu. Abiem piederēja harēms ar skaistām sievietēm, daudz strauju zirgu un dārgu ieroču krājumi. Viņiem bija lielas ģimenes un plašs radu pulks. Kaut gan viņu ģimenes nesaistīja radniecības saites, taču tās sadzīvoja labāk par radiem. Bet paši kunaki nekad nešķīrās kā divi brāļi: vai devās medībās, vai nakts pārgājienā, vai svētajā karā — aizvien viņi bija kopā. Ko nenogāza Alibeja zobens, to nogalēja Dvalibeja kinžals. Kas izmuka no Alibeja cilpas, to panāca Dvalibeja bulta. Laupījumu viņi dalīja uz pusēm un, ciemojoties viens pie otra, pārmaiņus no tās pašas pīpes smēķēja kaljanu.
Reiz abi kunaki sadomāja apmeklēt gjauru apmetni tālu aiz Kubaņas un no turienes pārvest straujus zirgus un daiļas meitenes. Viņi paaicināja džigitus arī no citiem auliem un devās tālajā nakts gājienā. No šī karagājiena visi džigiti nepārnāca, bet tie, kas atgriezās, pārveda lielu laupījumu. Drīz vien džigiti laupījumu sadalīja, tikai abi kunaki — Alibejs un Dvalibejs nekā nevarēja vienoties par kādu gūstekni, ļoti Jaunu, zilacainu, gaišmatainu urusieti. Alibejs Dvalibejam par viņu solīja visus saņemtos gūstekņus, Dvalibejs pielika viņam ari visus straujos zirgus. Alibejs Dvalibeja labā atteicās no visām nolaupītajām sievietēm, Dvalibejs pielika Alibe- jam vēl vienu savu sievu, skaisto Fatimu. Alibejs uzlika viņam uz galda savu izrotāto kinžalu dārgā makstī ar Kubaņas meistaru Iegrieztiem vārdiem no svētā korāna, Dvalibejs sniedza viņam savu līko Damaskas tērauda zobenu ar Muhameda šķirsta attēlu uz roktura.
Gudrie mullas un cienījamie hadžijmuridi[3], kas bija klāt pie laupījuma dalīšanas, deva viņiem padomu pārdot skaisto usurieti turku sultāna vai Persljas šaha harēmam un iegūto naudu sadalīt uz pusēm, taču abi derībnieki nebija ar mieru. Viņi noraidīja arī prātīgo padomu abu kunaku mīļā miera dēļ nogrūst gūstekni no kalna bezdibenī vai iemest viņu straujajā Baksanā … Alibejs rauca pieri, Dvalibejs sadrūma. Tā kā laupījumu dalīja Alibeja sētā, tad gūstā saņemtā uruslete palika viņa harēmā. Abi kunaki vairs nešķīrās kā kunaki: Dvalibejs aiziedams nenovēlēja mieru Alibeja namam, bet Alibejs nepavadīja savu bijušo kunaku līdz vārtiem.
Pagāja kāds laiks. Dvalibejs viens pats bija izjājis medībās kopā ar saviem kalpiem. Arī nakts pārgājienos viņš devās viens pats. Tāpat Alibejs sev izraudzīja citus
kunakus un ar tikpat lielām sekmēm stepēs uzbruka karavānām, aplaupīja apmetnes. Kādu nakti, kad viņš ar saviem jaunajiem kunakiem bija devies stepē, pēkšņi viņa sakļai uzbruka Dvalibejs, apsita elnuhus, izzaga no harēma skaisto urusieti, piesmēja ari citas sievietes.
Kad atgriezās Alibejs un redzēja, ka skaistā urusiete nozagta un harēms apgānīts, viņā iedegās nevaldāmas dusmas; tūdaļ sasaucis abrekus un saaicinājis savus (aunos kunakus un radus, viņš uzbruka Dvallbeja sētai. No sākuma tikai šāva cits uz citu un cirta ar zobeniem, bet drīz izvilka no makstīm kinžalus un nostājās vīrs pret vīru. Un sāka līt džigitu asinis. Daudz džigitu un abreku krita vienā pusē, arī otrā pusē nebija mazāki zaudējumi, tomēr Alibejam izdevās atņemt kaut daiļās urusietes līķi; Dvalibejs, redzēdams, ka skaistuli nevarēs paturēt, iedūra viņai krūtīs kinžalu un atstāja savu sakļu.
Un sākās abās dzimtās asinsatriebība: vēl abi kādreizējie kunaki nebija noslēguši asiņaino rēķinu par uzbrukumu viena un otra sētai un harēmu piesmiešanu, kad Alibejs kalnos izsekoja Dvalibeja brāli un ar vienu šāvienu nolika viņu gar zemi. Vēl nebija atdzisis Dvalibeja brāļa līķis, kad asinsatriebība! par upuri krita divi Alibeja dēli un znots … Un tā arī sākās … Mēness nepaguva pieaugt vai sadilt, kad vienā vai otrā dzimtā kāds jau ceļoja uz Muhameda paradīzes dārziem. Un, jo tālāk, jo vairāk. Alibejs jau vairs neuzbruka gjauru nometnēm aiz Kubaņas, neaplaupīja stepēs bagātās karavānas.
Ari Dvalibejs aprobežojās ar tuvākajiem kalniem un tajos medīja nevis lazānus, kalnu lāčus un mežacūkas, bet kādu no Alibeja kuplās radu saimes. Kaut ari Alibejs centās darīt tāpat, viņa radu loks saruka aizvien Šaurāks, bet nogalināto upuru skaits kļuva arvien lielāks.
Arī neticīgie gjauri sasparojās un kļuva aizvien drošāki, neatlaidīgāki un jau apmetās viņpus Kubaņas upes.
Bija tumša, klusa rudens nakts. Virs Kaukāza kalniem mirgoja miljoniem lielu un mazu zvaigžņu. Uzmaucis galvā baltu sniega cepuri, snauda sirmais Kazbeks, apsedzies ar biezu ledus apmetni, gulēja divgalvalnais El- bruss; snaudā grima visa kalnu grēda. Bet tur, tālu tālu ziemejos, bezgalīgajās, krēslainajās stepēs Kaukāza pievārtē, bija nomodā milzu kalni, vecie apdzisušie vulkāni: piecgalvainais Beštau kalns, Mašuks, Drupu kalns, Dzelzs kalns, Čūsku kalns un citi. Arī tur bija kluss un mierīgs: stepēs nerēja pieguļnieku suņi, nekauca šakāji, ne- sasaucās sargu posteņi un nededza kalnu korēs ugunskurus. Visur bija klusu, mierīgi, tikai krāca pa Darjala aizu plūstošā Tereka, kas nekad nepazina miera, un upes cīņa ar klintīm radīja dobju atbalsi, kas grandīja kalnos kā tāla auka.
Bija jau pusnakts un viss grimis dzi)ā miegā, kad Alibejs ar dažiem ceļabiedriem piejāja pie Kubaņas upes un uzsauca gjauru sardzei viņā pusē. Kad sardze atsau
cās, Alibejs pasacīja, kas viņš tāds, un pavēlēja tūlīt viņu pārcelt pāri upei un aizvest pie atamana. Sardze kavējās viņu celt pāri. Jau Alibeja vārds vien iedvesa viņiem tādas bailes, ka viņi tagad sacēla kājās visu apmetni un pret Kubaņas otru krastu pagrieza cietokšņa lielgabalu stobrus. Izbijās arī pats atamans un, tikai pārbaudījis, vai likti lietā visi piesardzības līdzekļi, pavēlēja atvest atbruņoto džigitu Alibeju.
— Ko tu vēlies?! — atamans viņam jautāja, pirmo reizi tik tuvu ieraudzījis savu niknāko ienaidnieku, kurš tik bieži bija aplaupījis viņa nometni, nogalinājis tik daudzus viņa karavīrus un aizvedis gūstā tik daudz vīru un sieviešu.
— Es vēlos iegūt Dvalibeja galvu! — Alibejs viņam strupi atbildēja, sarauca uzacis un aizbāza aiz bešmeta jostas abas rokas; viņa acis iekvēlojās — tajās bija iedegusies tā kā atriebe savam niknākajam ienaidniekam, tā kā naids pret neticīgo vadoni, kuru viņš pirmo reizi redzēja tik tuvu.
Abi ilgi klusēja. Tulks tūdaļ izstāstīja atamanam par visām pārestībām, ko Dvalibejs bija nodarījis savam bijušajam kunakam Allbejam, saskaitīja nogalinātos un vēl neatriebtos Alibeja radus. Un atamans guva pārliecību, ka tā nav viltība un krāpšana, ka saniknotais kalnietis — džigits citādi nevar rīkoties.
— Labi, esmu ar mieru, — atamans viņam atbildēja, — tikai ar tādu noteikumu, ka tu pats vedīsi mūs
kalnos, parādīsi visas kalnu pārejas un apsolīsi kopš šīs dienas kjūt par miermīlīgu kalnieti: neuzbruksi mūsu apmetnēm, nelaupīsi ne zirgus, ne sievietes un būsi uzticīgs mūsu baltajam caram.
Bez tam atamans viņam no sava cara apsolīja izgādāt kņaza titulu, bet Alibejs to itin kā palaida gar ausīm; viņš tikai rauca pieri, kļuva aizvien drūmāks, un likās, ka viņš cieš sāpes.
— Nu, vai esi ar mieru? — atamans beidzot stingri noprasīja.
Alibejs vēl ilgi domāja un turēja abas rokas aizbāztas aiz bešmeta jostas.
— Labi, esmu ar mieru, — Alibejs viņam atbildēja un, brīdi padomājis, nelūkodamies atamanam acīs, piebilda: — Bet arī ar vienu noteikumu!
— Ar kādu?l — atamans noprasīja un ieurbās viņā ar acīm.
Alibejs klusēja.
— Ar kādu?! — atamans nepacietīgi un jau norūpējies atkārtoja savu jautājumu. — Saki taču — ar kādu noteikumu? Es gaidu.
— Ja es kristu neatriebis, tad tu man zvēri pie sava allaha un baltā cara, ka iznīcināsi visu Dvalibeja dzimtu līdz septītajam augumam!
Kad atamans zvērēja pie sava dieva un cara, abi apmainījās kinžaliem un sāka saukt viens otru par kunaku. Ar to noruna arī palika spēkā.
Kunaks atamans ilgi gatavojās karagājienam kalnos. No ziemeļiem atjāja un atsoļoja daudz karavīru, atveda tādus lielgabalus, kādus Alibejs vēl nebija redzējis.
Kad viss bija sagatavots, naidnieku pulki vairākās vietās pārcēlās pār Kubaņas upi un pa stepi devās kalnos. Kaut gan bija norunāts uzbrukt tikai dažiem auliem, kuros dzīvoja Dvalibeja radi, bet tagad saaicinātie karavīri soļoja plašā frontē, un Alibejam nebija skaidrs, ko tas nozīmē.
— Tas nozīmē, ka mēs vienā karagājienā, tev vēl dzīvam esot, iznīcināsim visu Dvalibeja dzimtu, lai tā atrastos kur atrazdamās; tu tikai rādi mums taisnāko ceļu, — viņam paskaidroja kunaks atamans.
Pamanījuši, ka visa stepe un kalnu pakājes kā nosētas ar gjauru pulkiem, džigiti sakustējās, sarosījās savos aulos. Viņi vēl vairāk satraucās, kad uzzināja, ka neticīgos vada drosmīgais džigits Alibejs. Mullas viņu nolādēja no mošeju minaretiem, džigiti un hadžiji izstūma no sava vidus un pasludināja par abreku; no viņa atsacījās visi radi, kunaki, sievas, bērni, viņa māte un visi kalnieši.
— Lai viņam nav auglīga nedz zeme, nedz sieviete! — viņu nolādēja visās mošejās un sanāksmēs.
— Lai viņu uz noguruša zirga kalnos pārsteidz auka!… Lai šaltans viņam parāda ceļu uz riebīgo gjauru apmetni, un lai viņu tur sagaida neticīgo meiča un Izslāpušu padzirda ar piegānītu ūdeni!…
Kaukāza kalnos mēdza gadīties visādi: karoja kaimiņu tautas, saplēsās radi, sanaidojās kunaki, bet, ka savs karavīrs, kalnietis, džigits sauktu palīgā neticīgos gj aurus, kaut ari pret niknāko ienaidnieku, liekas, tā gan kalnos nekad nav noticis, kamēr vien Elbruss tur uz saviem pleciem debess velvi.
Ienaidniekam pretī stāties pienācīgi sagatavojās arī kalnieši. Mullas no minaretiem pieteica neticīgajiem svēto karu — gazavatu.
Taču cīņu Ilgi neuzsāka ne vieni, ne otri. Džigiti un muridl gaidīja, kamēr gjaurl ieies kalnu aizās, uzkāps augstienēs, lai tad no turienes nogrūstu naidnieku bezdibeņos, apmētātu neticīgos ar akmeņiem, klinšu šķembām un citu pēc cita apšautu kā fazānus. Turklāt džigiti zināja, ka kalnos gjauru lielgabaliem nav nekādas lielas nozīmes, bet viņu zirgi, nepieraduši kāpajāt pa klintīm un kraujām, ātri nogurst un klūp. Zināja to un gaidīja. Bet arī ienaidnieki zināja, ka džigiti ir bīstami tikai tik ilgi, kamēr viņi atrodas kalnos un sēž savos zirgos, ka kalniešu zirgi baidās no lielgabalu grāvieniem un ka, palicis bez zirga, džigits ir tas pats, kas vanags ar apgrieztiem spārniem. Zināja to un arī gaidīja. Gaidīdami viņi cirta meža biezokņus, raka ierakumus, cēla nocietinājumus un augstienēs un kalnu korēs vilka augšā savus lielgabalus. Bet pār Kubaņas upi katru dienu cēlās pāri arvien Jauni pulki.
Apnika gaidīt gan vieniem, gan otriem. Reizēm abās pusēs apšaudījās sargi, saķērās lielākas un mazākas karaspēka daļas, drošsirži izgāja tuvcīņā, bet sākt lielo, izšķirošo kauju abas puses kavējās.
Džigitu vadoņi, gudrie mullas un dievbijīgie hadžij- muridi ilgi apspriedās, ko darīt. Beidzot nolēma nolaisties no augstajiem kalniem un uzbrukt pirmajiem. Uzbrukt strauji un drosmīgi, jo gjauru skaits jau vairākkārt pārsniedza kalniešu skaitu un arvien vēl pieauga.
Kalnieši laidās lejup no saviem kalniem kā mūžīgā sniega lavīna un, saukdami marža[4], allah kerim, allah kerlm, uzbruka gjauriem. Viņi sabradāja neticīgo sardzi, sajauca to ar zemi, izlauzās cauri ienaidnieka pirmajām rindām un, vicinādami zobenus un kinžalus, iebruka gjauru pulku pašā vidū. Bet tad notika tas, ko kalnieši nebija paredzējuši: pēkšņi visos pakalnos Iezibējās uguns, kaut kas nodārdēja, un uz džigitu ciešajām rindām sāka birt svins, dzelzs un uguns. Lielgabalu uguns un dārdu izbiedētie kalniešu zirgi cēlās pakaJkājās, klupa, svaidījās, spērās, un džigiti vairs nevarēja tos savaldīt. Daži zirgi, nometuši Jātniekus, šausmu pārņemti, joņoja pa kaujaslauku, mina zem kājām gan savējos, gan ienaidniekus, gan veselos, gan ievainotos. Džigiti, kas palikuši kājām, jau vairs nebija nekādi džigiti un nekādi karotāji: viņi tikai spiedās kopā un aizsargājās ar zobeniem un kinžaliem. Ienaidniekiem tikai to vien vajadzēja: tie pagrieza uz viņiem lielgabalu stobrus un apšaudīja kājām palikušos vīrus no augšas, gāza viņiem virsū no priekšas, no mugurpuses un no sāniem … Un notika tas, kas vēl nekad ar kalniešiem nebija noticis: pirmo reizi, kopš Ošha-Maho* uz saviem pleciem tur debesu velvi, viņi pagrieza ienaidniekam muguru un — cits kājām, cits jāšus — laidās atpakaj uz saviem kalniem. Ienaidnieki viņiem sekoja, palikušos sacirta ar zobeniem, sadūra ar pīķiem un, piesteigušies no sāniem, pulkiem vien saņēma viņus gūstā.
Visu to kalnos no saviem auliem redzēja gudrajie mullas un sirmie, dievbijīgie hadžiji. Baigā vēsts vienā mirklī aplidoja kalnus, un visus sagrāba šausmas: raudāja sievietes un bērni, rēja suņi, kas vien spēja, steidzās slēpties pats un glābt savu mantu. Velti mullas un hadžiji sauca palīgā allahu un viņa pravieti Muhamedu, velti viņi plēsa sev uz krūtīm drēbes, ar kinžaliem graizīja miesu un Izstiepa rokas uz allaha troņa — Elbrusa pusi. Šoreiz gan allahs, gan tā pravietis Muhameds palika kurli. Un tas viss Alibeja un viņa kunaku vainas dēj.
" Allaha tronis — Elbruss.
Pirmie kalniešu bēgļi jau bija sasnieguši Bermamīta stāvās klints virsotni, kad no Malkas aula izjāja pulks, vicinādams kailus zobenus. Tas ar joni izdrāzās cauri bēgošo džigitu rindām un iejaucās pašā gjauru vidū. Viņi neaizsargāja savus bēgļus no gjauriem, neuzbruka ari pašiem gjauriem, bet ar kailiem zobeniem brāzās pa ienaidnieku rindām un meklēja AUbeju, viņa kunakus un kalpus. Ieraugot pretinieku, Alibejs ar saviem kuna- kiem atdalījās no gjauriem un divi asinsatrlebības upuri sāka cirst viens otram ar zobeniem, durt ar pīķiem un kinžaliem. No saviem vadoņiem niknumā un nežēlībā neatpalika arī viņu kunaki. Arī tie cirta ar zobeniem, vē- zēja pīķus, dūra ar kinžaliem, un viņu galvas ripoja. Karavīri, ieraudzījuši, ka kalnieši tik sīvi cīnās savā starpā, izbrīnījās un nezināja, ko darīt — tos izšķirt vai iet palīgā. Apjuka arī pats atamans un visi virsaiši…
Abu džigitu un viņu kunaku cīniņš neturpinājās ilgi. Drīz vien kunaki bija nogalējuši cits citu; daži, kam vairs nebija zirgu, vēl c^iījās tāpat, valstījās pa zemi, sita cits citam ar dūrēm, koda ar zobiem un saķērušies mira briesmīgās mokās. Viņus mina ar pakaviem pasprukušie zirgi, spārdīja kājām vēl dzīvi palikušie. Ilgāk turpinājās Alibeja divkauja ar Dvalibeju. Ne tikai viņi paši cirta viens otram ar zobeniem un dūra ar kinžaliem, bet arī viņu zirgi, ar zobiem ieķērušies viens otram krēpēs, centās viens otru nogāzt zemē un atmuguriski nogrūst bezdibenī. Beidzot Dvalibejs piespieda savu pretinieku pie bezdibeņa malas. Alibeja zirgs bija iekāries ar priekškājām bezdibeņa malā. Dvalibejs tam ietrieca krūtīs kinžalu, bet Alibejs paguva ar zobenu Dvalibejam nocirst galvu… un abi bijušie kunaki, abi džigiti ar visiem saviem zirgiem, aizķerdamies aiz izciļņiem, nogāzās no klints bezdibenī.
Kad gjauri iesojoja Malkas aulā, viņi tur atrada tikai raudošas sievietes, bērnus un sirmgalvjus. Visus jaunos vīriešus, Alibeja un Dvalibeja radiniekus, kunakus un kalpus bija iznīcinājusi asinsatriebība.
Kaut arī citur vēl ilgi lija Kaukāza tautu un cilšu asinis asinsatrlebības cīņās, Malkas aulā vairs nebija ko iznīcināt…
Beidzot jauns laikmets atnāca ari visām Kaukāza tautām un mazākām tautiņām. To atnesa Lielā Oktobra revolūcija, kura arī kalnos pasludināja visu cilvēku brīvību un vienlīdzību. Un kopš tā laika Kaukāza tautu vidū izzuda asinsatrlebības cīņas, mitējās tautu savstarpējais naids, reliģijas fanātisma saceltās ķildas un cilvēks vairs neizmantoja otru cilvēku.
Aizgāja pagātnē un aizmirsās tas laiks, kad Kaukāza tautas un ciltis smaka despotu un apspiedēju jūgā.
Neviens vairs nepasludina gazavatu, nesauks citus par neticīgajiem, gjauriem un netireļlem. Uz mūžiem izzudusi briesmīgā asinsatriebība. Tikai augstu Bermamīta kalnā, kur kādreiz viena otru iznicināja divas dzimtas, šodien rēgojas vientuļa klints, kas no tālienes atgādina obelisku, kuru veido divi kopā saķērušies burkās tērpti jātnieki. Kalnieši šo klinti sauc par Asinsatriebības klinti. To apskata tūristi, uz tās atpūšas mednieki, bet sirmie kalnieši stāsta jaunajiem par briesmīgajiem reliģisko aizspriedumu upuriem, pie kuriem Kaukāza tautas un ciltis bija novedusi šī asinsatriebības paraža. Viņi vēl stāsta, ka ikkatru nakti dzirdot, kā bezdibenī ar zobeniem viens otru kapā divi džigiti, divi bijušie kunaki, Alibejs un Dvalibejs.
1943—1947