(Pēc azerbaidžāņu tautas motīviem)
Tālu taiu Ziemeļkaukāzā, bezgala plašo stepju vidū, vientuļš paceļas dīvainu apveidu kalns. Tas ir viens no tiem kalniem, kuri reiz stāvēja sardzē un radīja ceļu klejotāju tautām, kad tās pSri Kaspijas un Heles- ponta stepju līdzenumiem plūda no rītiem uz vakariem; vēlāk šī kalna pakājē ļaudis meklēja pavēni un patvērumu.
No tālienes kalns liekas ļoti augsts un stāvs, tuvumā zems un strups, bet, skatoties uz to no augšas, — Ieplaku un gravu Izvagots, Itin kā to izviļu vijām būtu izložņājušas čūskas. Apkārt kalnam stiepjas klinšu un aizu labirinti.
Dažas Kaukāza tautas to sauc par Nolādēto kalnu, ziemeļnieki par Čūsku kalnu, bet Brāzmaino Vēju Zemes* iedzīvotāji to iesaukuši par Daiļās Lalas kalnu.
Kādreiz no šī kalna vēlās asiņaini dūmi, tas vēma no zemes dzīlēm karstu lavu un drebināja apkārtni. Sis kalns bija vēl jauns, kad vecumdienas pienāca Dzelzs kalnam, kūkumā sametās Mašuks, piecās virsotnēs sašķēlās Beštau kalns, nodzisa arī citi vulkāni, bet šis joprojām darbojās, vēla asiņainus dūmus, ar savu virsotni tiecās augšup un nedeva miera saviem kaimiņiem — kalnu milzeņiem.
Beidzot pienāca laiks, kad arī tas aprima: tā rīklē pamazām iesprūda akmeņi, krāteri piepildīja atdzisusi lava, atradzes nogruva, un apakšā, tur, kur kādreiz zemes garozā kūpēja un mutuļoja verdoša lava, sāka dīgt zāle, augt krūmi un parādījās dzīva radība. Drīz vien šeit apmetās arī cilvēks.
Nav zināms, cik ilgi, varbūt dažus gadu simtus, varbūt arī gadu tūkstošus šajos plašumos gani dzina savas lopu virdzes, mednieki medīja zvērus. Pēc tam ieradās
" Azerbaidžāņa.
pastāvīgie iedzīvotāji, atnāca ari iekarotāji, zemkopji sāka apstrādāt zemi.
Tā aizritēja viens gadsimts pēc otra, viens laikmets pēc otra, viena ēra nomainīja citu.
Dažkārt kāda spēcīgāka ģints vai cilts, negribēdama atstāt savu apmešanās vietu, izraudzīja to grūti pieejamos kalnos vai Jūras malā un sīvi pretojās pat varenākiem iebrucējiem.
Nezin kura laikmeta vai ēras kurā gadu simtā vai gadu tūkstotī kāda liela cilts, kad tai uzklupa iebrucēji, nevēlējās atkāpties dziļāk stepē, bet apmetās Kaspijas jūras krastā, Brāzmaino Vēju Zemes pussalā, un tur nostiprinājās. Kad tai uzbruka ienācēji, tā nikni pretojās. Atsitusi visus ienācēju uzbrukumus, cilts kļuva drošāka, pieauga varenībā, sāka gar jūru spiesties uz dienvidiem un gar Lielajiem Kalniem uz rietumiem.
Ar laiku kaimiņi vairs šai ciltij neuzbruka un t3 mierīgi dzīvoja starp jūru un kalniem.
Pamazām šī cilts kļuva liela un stipra, tā apdzīvoja milzu plašumus gar jūru un bija apmetusies arī kalnu masīvā.
No austrumiem tās zemes sargāja bezgala plašā Kaspijas jūra, dienvidos no kaimiņiem to šķīra straujā Kūra un mūžīgā sniega klātie kalnu milzeņi, pār kuriem šai
ciltij uzbrukt neiedrošinājās nekāds ienaidnieks; ziemeļrietumos atradās neapdzīvotais Sāls tuksnesis un bezgalīgās stepes; no ziemeļiem nekad neviens nenāca, bet, kas tur spēra savu kāju, tas vairs neatgriezās mājās.
Norobežojušies ar kalniem, upēm, neapdzīvotiem tuksnešiem un jūru, šie ļaudis daudzus gadsimtus brīvi un laimīgi dzīvoja Brāzmaino Vēju Zemē; daži kaimiņi viņus dēvēja par kaspiem, citi par mūžīgās uguns pielūdzējiem, bet viņu valsti sauca par Azerbaidžāņu.
Taču nelaime dažkārt uzbrūk gluži negaidot, un parasti tā nenāk viena. Tā atnāca arī uz šo zemi. Atnāca, kad azerbaidžāņu tautas dzīve zēla un plauka.
Kamēr azerbaidžāņus pārvaldīja no pašu vidus izvēlētie uzticamie ļaudis, tikmēr visi bija apmierināti un laimīgi. Taču ar laiku saviesās mantkārīgi bagātnieki, kuri patvaļīgi piesavinājās auglīgākās zemes, leknākās ganības, sagrāba varu, pasludināja sevi par valdniekiem un sāka apspiest ļaudis, tos kalpināt un ieveda verdzību.
Bēdu dienas vēl aizvien nebeidzās: no ziemeļiem, no bezgalīgi plašās zemes, no kurienes nekad neviens nebija nācis un, ja atnāca, tad neatgriezās mājās, pēkšņi sāka ielauzties bruņotu vīru pūļi. Kas viņi ir, šie bruņotie vīri, ko viņi šeit meklē, ko vēlas, to Brāzmaino Vēju Zemes iedzīvotāji nezināja. Tikai bija dzirdējuši, ka tie esot ļoti neatlaidīgi, kareivīgi, lieli dziesmu mīļotāji, tiem patīkot skaistas sievietes un strauji zirgi.
Azerbaidžānas valsti tajos laikos pārvaldīja sirms satraps Varazs. Uzzinājis par valstij draudošajām briesmām, viņš sasauca savus gudrajos, rakstu pratējus, karaspēka pavēlniekus, virsaišus un ar viņiem kopā ilgi sprieda, ko darīt, vai naidniekam tūdaļ brukt virsū un atspiest viņu atpakaļ vai arī salīgt ar labu un apmierināt viņa prasības. Beidzot nolēma izraudzīt sūtņus, lai tie dotos uzzināt, ko naidnieks vēlas.
— Kas jūs esat un ko gribat? — Varaza sūtņi jautāja nezināmajiem karotājiem. — Ja jūsu ganāmpulkiem trūkst ganību un lauku, mēs atdosim jums daļu savu kalnu un stepju; ja jums vajadzīgi zirgi, sievietes un kamieļi, mīļu prātu tos pārdosim, jo Brāzmaino Vēju Zemē auļotāji ir ātrāki par vēju, mūsu tuksnešu kuģi — kamieļi izturīgāki par jūras kuģiem, bet mūsu skaistules daiļākas par zvaigznēm pie debesīm; ja jums nav asu kinžalu un tērauda zobenu, apmierināsim arī šo jūsu prasību.
Ziemeļnieki nekā neatbildēja. Viņi arī turpmāk draudīgi lūkojās uz Brāzmaino Vēju Zemes pusi un palēnām virzījās uz priekšu.
Kad sūtņi atgriezās mājās un pastāstīja savam kungam par atnācēju izturēšanos, vecais Varazs ilgi domāja un glaudīja savu sirmo bārdu. Beidzot, pielūdzis mūžīgo uguni, saaicināja gudrajos, padomdevējus, ašugus[5], dailniekus, Igldu[6] pavēlniekus, pasauca abus savus dēlus, vecfiko Džavanširu un jaunāko Urmuzu, un sacīja:
— Mani dēli, esmu jau vecs un manas dienas skaitītas; man par grūtu pārvaldīt tik lielu valsti, kāda ir mūsu Azerbaidžāņa. Redzu, ka mūsu laimīgajai dzīvei Brāzmaino Vēju Zemē starp jūru un kalniem tuvojas gals. Mūsu ienaidniekus vairs neaizkavē nedz plašās Jūras, nedz straujās upes, nedz mūžīga sniega klātie augstie kalni, nedz kailie, neapdzīvotie tuksneši — naidnieki ielenc mūs no visām pusēm. Pasaule Iet pa asiņainu ceļu. Vai nu mēs citus padarīsim par vergiem, vai citi mūs. Un jauni klāsies tam, kas nenoturēsies un tiks uzvarēts. Mūsu valstij jau no visām pusēm draud briesmas; briesmas draud gan no ziemeļiem, no tas zemes, kurā, ka šķita, pat laiks bija apstājies un no kurienes neviens nekad nenāca šurp… Lai pārvaldītu Azerbaidžāņu, ir vajadzīga jauna, svaiga galva, asas, gaišas acis un stipra, veikla roka… Bet es esmu Jau vecs — acis man tumšas, rokas gurdas. Džavanšir, — viņš vērsās pie vecāka dēla, — tu jau esi parādījis savu izmaņu un rokas stiprumu, kad reiz tevi aizsūtīju aizstāvēt tēvzemi no naidniekiem — klejotājiem un tu tos piespiedi atkāpties aiz straujās Kūras upes … No šīs dienas atdodu tavās rokās valdīšanas zīmi — pārvaldi un aizstāvi Azerbaldžānas valsti, es svētīju tevi kā savu mantinieku: esi kareivīgs
un izveicīgs, gudrs spriedumos un nesaudzīgs pret ienaidniekiem. — Ar šiem vārdiem viņš nodeva Džavanši- ram zizli un griezās pie jaunākā dēla Urmuza:
— Urmuz, kaut gan esi jaunāks par savu brāli Džavanširu, tomēr arī tu tikpat labi kā viņš proti turēt rokā šķēpu un ar sitienu atvairīt sitienu. Azerbaidžāņa ir par mazu, lai tajā valdītu abi. Ņem savu harēmu, savus igidus, savus padomdevējus un, mūžīgās uguns vadīts, dodies uz ziemeļiem dibināt jaunu valsti: cik daudz zemes tu ziemeļos ieņemsi, ta visa piederes tev! Ej un manā vārdā ar zobenu dod atbildi iebrucējiem, atriebies par viņu tīkojumiem uz mūsu zemi un dzīvību. Es tevi svētīju lieliem varoņdarbiem: esi gudrs sarunās, noteikts lēmumos un bīstams viltībā. Un lai tavus nodomus neizjauc nedz naidnieka viltība, nedz skaudīga drauga daiļrunība, nedz skaistas sievietes valdzinājums. Labāk karagājienu nemaz neuzsākt nekā to sākt un pamest pusceļā. Labāk iet uz priekšu un mirt nekā iziet sveikā, pagriežot naidniekam muguru… Tā nu, mani dēli, līdz šim dzīves akmeni vēlu es, kopš šīs dienas to velt uzticu jums… Tad nu palīdziet viņiem. — Varazs beidzot griezās pie saviem padomdevējiem, sirmgalvjiem, ašugiem, dailniekiem, igidu pavēlniekiem, virsaišiem un noguris piecēlās no troņa. Kalpi un galminieki paņēma vārgo sirmgalvi zem rokas un aizveda uz telti atpūtā.
Džavanšlrs tajā pašā dienā pārņēma no tēva Azerbai- «Unnas pārvaldīšanu, bet Urmuzs ar visu savu galmu, gudīajlem sirmgalvjiem, padomdevējiem, dailniekiem, nftnglem un igidu pulkiem posās uz tālajiem ziemeļiem dibināt Jaunu valsti. /
Pēc vairāku dienu ceļojuma pa Sāls tuksnesi un neapdzīvotām stepēm viņš beidzot sasniedza auglīgās Kaukāza pievārtes zemes un tur apmetās.
Azerbaidžāņi uz kamieļiem bija atgādājuši šurp savas ģimenes, savus harēmus; atdzinuši neskaitāmus lopu ganāmpulkus, zirgu un kamieļu virdzes un čīkstošās arbās atveduši savu mantību un teltis.
Ienācēji no ziemeļiem ne tik daudz izbijās, ieraugot tādus lielus savu pretinieku pūļus, cik izbrīnījās, izdzirdējuši viņu ganāmpulku blēšanu, arbu riteņu čīkstēšanu un Ieraudzījuši svētās uguns liesmas.
Ieradies šeit, Urmuzs pameta skatienu visapkārt, pielūdza mūžīgo uguni, nolūkoja vietu, apspriedās ar sirmgalvjiem un padomdevējiem un pavēlēja igidiem doties kaiiļn. Taču Ienācēji nevis nobijās un izklīda, bet, it kā to vien gaidījuši, lielos baros, sakopojuši visus savus Np< Iuih, kaļam un jāšus, ar zobeniem, pīķiem un kinžaliem, kliegdami un brēkdami, bungas rībinādami, zemi drebinādami un saceldami putekļu mākoņus kā svelošs Sāls tuksneša vējš, ielenca azerbaidžāņu rindas. Azerbaidžāņi no sākta gala pajuka uz visām pusēm, taču drīz sakārtoja savas rindas un apbēra Ienaidnieku ar smailu bultu spietu, viena daļa izvilka no makstlm spožus, līkus zobenus, un k3 saulgriezes sāka ripot svešinieku galvas. Citi tiem gāja virsū ar lāpām, kas aizdegtas pie mūžīgās uguns. Bet pats Urmuzs ar savu harēmu, sirmgalvjiem un padomdevējiem stāvēja kāda kalna galā, sekoja kaujai un ar sakarniekiem nodeva igidu vadoņiem pavēles.
Asi Ir azerbaidžāņu līkie zobeni, trāpīgas un nāvējošas no lokiem izšautās bultas, un jau pa gabalu svilina pie mūžīgās uguns aizdegtās lāpas, taču vēl asāki bija svešinieku durkļi, vēl trāpīgāki viņu pīķi un nāvējošākl kinžali.
Sīvā kauja nenorima visu dienu. Kalnu virsotnes un stepju plašumi gāja no rokas rokā. Uzvaras laime smaidīja te vieniem, te otriem; pie vakara mūžīgās uguns pielūdzēji, kas nebija pieraduši pie tik ilgām un asiņainām kaujām, apgura. Ari neatlaidīgo svešinieku drošsirdība izsīka, taču ne vieni, ne otri neatkāpās.
Nākamajā dienā, tikko Elbrusa virsotnē ievizējās rīta blāzma un no stepēm sāka atkāpties nakts baisās ēnas, niknas cīņas Iedegās ar vēl jo lielāku sparu. Azerbaidžāņi nolēma sagrābt jaunus stepju plašumus un kalnu virsotnes, bet svešinieki — pilnīgi salauzt naidnieka pretestību. Visu dienu cīnījās vīrs pret vīru.
Un atkal kalnu virsotnes un stepju plašumi gāja no rokas rokā, un pa asiņu paltīm brida gan tie, kas uzbruka, gan tie, kas aizstāvējās… Pie vakara azerbaidžāņi atkal pagura, spēkus bija zaudējuši arī svešinieki, taču ne vieni, ne otri nepadevās un neatzina, ka ir sakauti vai uzvarēti.
Ari trešā diena neatnesa uzvaru ne vieniem, ne otriem. Agri no rīta, kad iemirgojās mūžīgā sniega klātās kalnu smailes, bet no Sāls tuksneša izkāpa sārta saule, Urmuzs pie mūžīgās uguns un visiem naidnieku un draugu dieviem zvērēja cīnīties līdz pēdējam igidam, līdz pēdējai asins lāsei, tomēr neatkāpties.
— Labāk es pārvērtīšos par mēmu klinti, bet mani bērni, manas sievas, padomdevēji un igidi — par mazākiem un lielākiem akmeņiem nekā atkāpšos kaut vienu solil — šādiem vārdiem jaunais Urmuzs nobeidza savu zvērestu un pavēlēja igldu vadoņiem no jauna uzbrukt ienaidniekam.
Un atkal Izceļotāji no Brāzmaino Vēju Zemes metās niknā kaujā ar atnācējiem no ziemeļiem. Un atkal abās pusēs lija asiņu Jūras. Jo tālāk uz priekšu lauzās azerbaidžāņi, Jo neatlaidīgāk ziemeļnieki viņus spieda atpakaļ. Un, ja pirmajās trijās dienās uzvara pārsviedās gan vienā, gan otrā pusē, tad tagad to neguva ne vieni, ne otri…
Noskuma gudrajle, padomdevēji nezināja, ko Iesākt, arī Igidu pavēlnieku cīņas gars saplaka, un tie cits pēc cita ņēmās pierunāt valdnieku izbeigt veltīgās kaujas un pagriezt savus ļaudis atpakaļ. Daži pat norādīja pārejas un kalnu grēdas, pāri kurām, ienaidnieka nemanīti, varētu atkāpties uz austrumiem. To darīt viņu lūgtin lūdza arī sievas un bērni, taču Urmuzs palika uzticīgs savam zvērestam un, it kā viss ritētu gludi, nodeva jaunas pavēles, sūtīja kaujā jaunus igidu pulkus un katrreiz pats bija gatavs mesties kaujas virpulī.
Kad Ienaidnieks jau bija pie paša kalna, kad tā pakājē jau cīnījās vīrs pret vīru, bet neviens padomdevējs, neviens sirmgalvis un igidu vadonis vairs nezināja, ko iesākt, Urmuzs pavēlēja viņam dot zirgu.
— Vai nu uzvara, vai godpilna nāve, bet naidniekam neredzēt, ka es pagriežu muguru! — viņš iesaucās, atcerējies, ko bija mācījis tēvs, un uzlēca zirgā; bet te klāt piesteidzās daiļā verdzene Lala, ieķērās viņa apmetnī un sāka lūgties:
— Augsto pavēlnieki Lielo valdniek! Vai tev nav žēl savu sievu, savu bērnu, igidu, ašugu un gudro sirmgalvju?! Vai gan tev nepietiks stepju ganību šaipus Kaukāza vārtiem un ziemeļos gar bezgala plašo Kaspljas jūru, kur kopš gadsimtiem neviens nav traucējis tavu vectēvu un vecvectēvu mieru. Pažēlo, kungs, neliec līt savu sievu asinīm, aiztaupi viņām mokas! Pažēlo mani, savu daiļo Lalu! Sūti mani kopā ar pavadoņiem pie svešiniekiem piedāvāt godpilnu pamieru vai arī salīgt mūžīgu mieru, — un, sacīdama šos vārdus, Lala ar savām baltajām rokām apskāva valdnieka kājas.
Urmuzs sarauca pieri, kļuva nikns un uzbļāva:
— Verdzene, ja tu gribi dzīvot, tad tūdaļ pazudi no manām acīm! — un valdnieks, kaunā pietvīcis, paspēra viņu ar kāju.
Lala piecēlās no zemes lepna kā karaliene un Iemeta valdniekam sejā:
— Es neesmu tava verdzene, esmu gūstekne, un tu man neesi pavēlnieks, bet gan varmāka. Ja tu nepiekriti, tad mēs ar svešiniekiem vienosimies ari bez tevisl
Un skaistule tūdaļ, paņēmusi abus savus bērnus — vienu uz rokām, otru pie rokas — dažu sirmgalvju un ašugu pavadībā devās lejup no kalna uz ienaidnieka nometni.
Ziemeļnieki, ieraugot tik neparastu skatu, aizmirsa sīvās kaujas, aizmirsa savus ienaidniekus, cits pēc cita nolaida paceltos ieročus, nolūkojās uz dīvaino sievieti ar bērniem un gaidīja, ko viņa sacīs.
— Drosmīgie džigiti, varonīgie karavīri! — viņus uzrunāja Urmuza verdzene daiļā Lala. — Mūs vienus no otriem līdz šim šķira nevis plašās jūras, upes, kalni, nevis okeāni, bet mūsu valdnieku stūrgalvība!..« Drosmīgie džigiti, kam mums valdnieku untumu pēc Iet pazušanā un liet vienam otra asinis?! Vai mēs neesam tādi paši cilvēki kā viņi? Vai mums icfcsnd tā pati saule, vai mūs nebaro tā pati zeme? Kāpēc mums jānaidojas un jāplēšas kā tādiem bezprāta radījumiem: pasaule plaša— vietas pietiks visiem; mūsu dzīve īsa; skaists jaunība vēl īsāka; kaislās mīlestības laiks līdzinās zieda mūžam, rozes lai grezno dzīvo galvas, nevis nogalināto līķus!… Drosmīgi® dļfcigiti, varonīgie karavīri, sadodieties rokās un ejiet, no kurienes esat nākuši, bet mēs atgriezīsimies savās bezgala plašajās stepēs gar jūru. Un šis kalns lai kļūst par to robežu, kuru mēs nekad nepārkāpsim un no kuras arī jūs turēsieties tālāk! Bet, lai uz visiem laikiem darītu galu mūsu kariem un atvēsinātu karotāju un valdnieku cīņas degsmi, mūsu un jūsu dailniekiem šī kalna klintis jāizcērt triju dienu asiņaino ciņu ainas — jāattēlo, kā mokās mirst džigiti, kā lej asaras un cieš sāpes viņu mātes, atraitnes un bāreņi… Bet, ja mūsu valdnieki tā alkst tukša goda un nežēlo savu ļaužu asinis, tad lai paši cits ar citu cīnās, nevis mēs!
Izdzirdējuši tādus vārdus, abu pretinieku karavīri un igidi nometa ieročus un lēnīgi paklanījās drosmīgajai skaistulei. Norima cīņas kvēle, un vieni pagriezās atpakaļ uz ziemeļiem, otri aizgāja uz rītiem.
Tad mieru noslēgušo naidnieku dailnieki paņēma savus darba rikus un sāka kalna klintīs izcirst kauju briesmīgās ainas: nogalināto mūžīgo mieru, ievainoto mokas, dzīvo izmisumu un žēlās asaras.
Bet Urmuzs, ieraudzījis, ka viņā viens pats palicis karalaukā, ar visu nolēca no kalna bezdibenī un,
kā bija zvērējis, pārvērtās par akmens klinti, kura līdz šai baltai dienai rēgojas bezdibeņa dzīlēs.
Vēl daudzkārt mūžīgās uguns pielūdzēju pēcnieki bija no Brāzmaino Vēju Zemes devušies uz ziemeļiem, taču, tuvojoties daiļās Lalas kalnam un Ieraugot tajā iecirstās baismīgās kauju ainas, ko veidojuši nezināmi mākslinieki, atkal griezās atpakaļ. Daiļās Lalas kalns apturēja arī klejotājus no ziemeļiem.
Šodien Azerbaidžāņa ir brīva padomju republika — tā zeļ un plaukst savās senajās robežās starp jūru, kalniem, tuksnešiem un stepēm, un visā pasaulē tā ir slavena gan ar savām bagātībām, gan ar savām dziesmām un dziesminiekiem — ašugiem. Ari šodien Azerbaidžāņa skan lielā dziesminieka Nizami dziesmas, plauksml piedzīvo dzeja, iemīļotie dzejnieki. Azerbaidžāņa skan dziesmas gan par varonīgo tautas pagātni, gan arī par laimīgo tagadni — padomju republiku.
Azerbaidžānas padomju republika zel un plaukst, bet dīvainu apveidu kalns, ko sauc par dai)ās Lalas kalnu, arī šodien vientuli paceļas Kaukāza pievārtes stepēs un rāda ceļu, pa kuru kādreiz no rītiem uz vakariem plūda tautas. Palūkojoties uz to no Dzelzs kalna virsotnes, no Mašuka vai no Beštau kalna nogāzēm, arī bez tālskata šī kalna vēju appūstajās klintīs vēl var ieraudzīt nezināmu meistaru izcirstās milzīgās cilvēku figūras, kas attēlotas cīņā. Šeit, tāpat kā mākoņu veidojumos, var saskatīt, ko vien vēlas: te var redzēt nāves agonijā sastingušus karavīrus ar paceltiem zobeniem, izstieptiem pīķiem, uzvilktiem lokiem; te plecīgie janičārl cīnās ar platbikšainiem kazakiem; azerbaidžāņi, vicinot savus līkos zobenus, cērt nost galvas stepju iemītniekiem kal- mikiem ar smailām cepurēm; te šķēpus krusto nomadi ar zemkopjiem, milži ar punduriem; daudz vienā pusē, veselas ordas otrā. Kurš kuram uzbrūk, kas pret ko aizstāvas — neko nevar saprast. Te ir īsts asiņainas kaujas jūklis… Bet kalna otrā pusē attēlotas sieviešu šausmas, bērnu izbailes, izmisums un bēdas. Sievas un mātes Izmisumā lauza rokas, plēš matus, spiež pie krūtīm savus mazuļus un itin kā sauc pēc palīdzības: viņu sejas šausmu izķēmotas, matpīnes izjukušas, krūtis kailas… Te visur redzams izmisums, sēras un vislielākās skumjas…
Kalna virsotni apjož mežrožu krūmi, lejup stiepjas rožu vijas, it kā iezīmēdamas ceļu, pa kuru reiz uz Ienaidnieka nometni gāja divu bērnu māte — daijā Lala.
Kopš šīm asiņainajām kaujām aizritējuši daudzi daudzi gadsimti, bet Azerbaidžānā dziesminieki — ašugi vēl šodien dzied par Urmuza karagājienu uz ziemeļiem, par viņa gūsteknes Lalas gudro prātu un mīlošo mātes sirdi. Dzied arī par seno meistaru veidojumiem kalna klintīs, un pagātnes teiksmas mijas ar šodienas dzīvi.
1947