(Pēc armēņu tautas motīviem)
Tas bija sen. Tas bija ļoti sen, vēl ilgi pirms mūsu ēras. Tas notika pirms daudziem tūkstošiem gadu senajā Togarmas un Minijas zemē, Kaukāza un Taura kalnāju ieskautajā Urartu plakankalnē, auglīgajā ielejā, pašā zemes paradīzē, izmirušo tautu, kultūru un valstu šūpulī…
Tas bija ļoti sen.
No šīs plakankalnes vidus debesis slējās par visiem
kalniem augstākais, mūžīga sniega klātais svētelis Masls kalns, kuru šodien sauc par Araratu un kurš toreiz pacēlās pāri (oti plašai apkārtnei, bet tā kūstošie sniegi atdzesēja plakankalnes gaisu, deva valgmi laukiem un vēso ūdeni ieplūdlnāja bangainajā Araksā, dziļajos kalnu ezeros un plašajā Tigras un Eifratas baseinā.
Tajā pašā plakankalnē debesis slējās vēl trīs svētie kalni, kurus apdziedāja tautas dziesminieki husani, taču neviens no tiem nevarēja līdzināties augstākajam, ievērojamākajam un brīnumainākajam kalnam — Lielajam Masis kalnam, Lielajam Araratam. To klāja bieza, no laika un temperatūras pārmaiņām ledū pārvērtusies sniega kārta, un, ja tā uzreiz sāktu atkust, tad desmit dienās un naktis no Urartu plakankalnes tiktu noskalots viss, kas bija dzīvs, kas auga, ko radījuši (audis, un ūdenī nogrimtu Togarmas un Minijas zeme, kā jau pirms daudziem tūkstošiem gadu bija noticis. Taču žēlīgie Togarmas un Minijas zemes dievi, negribēdami, lai tas atkārtotos, ar laiku bija izdarījuši tā, ka arī visskaistākajās vasaras dienās gaisu atvēsināja un laukiem valgmi deva tikai masīva pakājē kūstošais sniegs, bet visa pārējā sniega blīva, kas augstienēs pārvērtās ūdenī, iesūcās atdzisušo vulkānu krāteros un plaisās un jau plakankalnes dziļumā aizplūda tālu uz dienvidiem, uz Mezopotā- mijas līdzenumu, un tur izlauzās zemes virspusē kā mutuļojoši avoti un straujas upes.
Apkārt svētajam Masls kalnam vairāku dienu brau
cienā uz visām četrām debess pusēm dzīvoja brīva, laimīga un ļoti sena ganu un mednieku tauta — haiki; viņi Izveidoja savu valsti Ajastānu, kuru kaimiņi sauca par Kalnu salu. Stāstīja, ka Ajastānas valsts pastāvējusi jau tad, kad Eiropā vēl nav bijuši nedz helēņi, nedz romieši, bet pati Eiropa saukusies par Erebas zemi. Haiklem jau toreiz bija sava kultūra, ornamenti, sava mutvārdu poēzija, kuru kuplināja asprātīgi aforismi un parunas, bet viņu dziesminieki — husanl lasīja rakstu zīmes, kas atgādināja ķīļu rakstus un bija uzzīmēti uz māla plāksnēm.
Ajastānas valsts robežas toreiz sniedzās no svētā Masis kalna pakājes līdz plakankalnes tālēm, no kurām vēl bija redzama kalna mūžīgā sniega klātā virsotne. Aiz šīm tālēm jau vairs nebija Ajastānas valsts, un tur nedzīvoja halki.
Daudz gadu un gadu simtu haiki mierīgi un laimīgi mita plakankalnes līdzenumā, neattālinādamies no sava Lielā Masis kalna. Viena daļa pa nebeidzamiem zaļo stepju plašumiem dzina savus lopu ganāmpulkus, otri medīja, citi ierīkoja dārzus, dēstīja vīnkokus un no to sulīgajām ogām gatavoja smaržīgu, viegli reibinošu dzērienu, kas viņiem laimē deva līksmību, bet bēdās — mierinājumu.
81
Stāstīja, ka haiklem nebijis ne bagātnieku, ne nabaga ļaužu kā citās to laiku zemēs; visi bijuši vienlīdzīgi un visi paēduši. Kā Lielais Masis kalns visiem vienādi dāvāja ūdeni un valgmi, bet saule Ajastānas padebešos —
6 — 2166
siltumu un gaismu, tā arī viņu zeme visus vienādi apģērba un baroja — gan ganus, gan zemkopjus un medniekus, gan vīnkopjus… Un dziesminieki — husani apdziedāja savas zemes laimīgos laikus.
Ajastānā valdīja nevis varenie, bet gan tautas izvēlēti jaudis, tie paši dziesminieki — husani.
Tā aizritēja gads pēc gada, gadu simts pēc gadu simta: vieni Ajastānas valstsvīru amatiem tautas izraudzītie husani nomainīja citus; zemē kļuva aizvien mazāk tuksnešu, paplašinājās ganības, vīna dārzi; husanu kapu vietās haiki cēla pieminekļus un svētnīcas; tās greznoja arkas, rotondas, kupoli, bareljefi un skulptūras; akmenī bija iekalti ērg|u attēli un dažādi ornamenti, no marmora izveidotas brīnišķīgi skaistas statujas. Pa visu zemi skanēja husanu dziesmas, kas pauda lielu dzīves prieku, plauka mīla, valdīja viesmīlība, īpašā gleznā glabātavā krājās aizvien vairāk māla plākšņu ar ierakstiem par paveiktajiem lauku darbiem, saules un mēness aptumsumiem, debess spīdek)u kustību, zemestrīcēm, par nedzirdētiem plūdiem Tigras un Eifratas upes baseinā, kā arī citiem svarīgiem notikumiem Ajastānā un kaimiņu valstīs.
Haiki savā zemē ilgus gadus dzīvoja jauku un mierīgu dzīvi. Dzīvodami saticībā ar kaimiņiem, viņi kļuva aizvien bagātāki: izaudzēja lielus lopu ganāmpulkus, paplašināja augļu un vīna dārzus, un viņu vīna darītavas guva slavu visā Asu cietzemē.
Vīna pārpalikumu, kā arī visu citu, ko deva viņu zeme, haiki sāka pārdot kaimiņiem, sākumā maiņas ce|S, vēlāk jau par greznuma priekšmetiem — skaistiem zobeniem, ātriem zirgiem, neredzēti krāšņiem paklājiem, spožām pērlēm, kuras ap kaklu nēsāja čaukstošos zīdos tērptas skaistules — svešu zemju sievietes. Haiklem Iepatikās uzlecošās saules zemju greznumlietas — dārgi ķīniešu zīdi, smaržīgais Arābijas zemes vīraks, kvēpināmās zāles, smalkie audumi un dažādas Tālo Austrumu zemju garšvielas, no kurām ikviens ēdiens ieguva gan smaržu, gan garšu …
Haiku virsaiši, kas pārzināja tirdzniecību, redzēja, kā dzīvo citur, redzēja, ka var paši nestrādāt, iegādāt simtiem kalpu, simtiem sievu un tikai baudīt dzīves labumus … Un viņi sāka arī haikus dalīt: vieniem lika ganīt savus lopu pulkus, otriem — medīt, trešajiem — kopt dārzus un vīnogulājus. Kaut gan, ievedot šādu kārtību, no zemes ieguva divkārt tik lielas ražas, taču labuma vairs nepietika visiem haiklem, jo virsaiši to visu paņēma tirdzniecībai un vēl vairāk sāka izkalpināt (audis. Lai no strādniekiem vairāk izspiestu, viņiem pielika sargus un nemaz vairs nerēķinājās ar tautas izvēlētajiem dziesminiekiem — husaniem. Beidzot tos pilnīgi padzina un Ieveda savu valdīšanu …
Un Ajastānā vairs nebija kārtības: valdoņi izlepa, viņu dzimtas kļuva bagātas, pierada, ka to vietā strādā citi. Sāka uzdzīvot bez mēra, dzert vīnu, apskaust cits
citu, ķildoties un no dīkās dzīves nodoties spēlēm uu Izpriecām … Iesakņojās Jaužu izmantošana, vieni sāka apspiest citus.
Husani iznīka, jo jaunajiem valdoņiem vairs nebija prātā tautas dziesmas, tie domāja tikai par zeltu un greznību. Daži haiki, atgriezušies mājās no braucieniem uz svešām zemēm, sāka darināt dievu tēlus, kā bija tur redzējuši, un tos pielūgt, nest tiem upurus.
Ajastānā no paaudzes uz paaudzi tagad valdīja tikai bagātie un varenie. Sākumā vara piederēja bagātnieku Kuti dinastijas pārstāvjiem, bet vēlāk to ieguva citi, vēl bagātāki un lepnāki.
Un atkal aizritēja gads pēc gada, gadu simts pēc gadu simta. Mainījās cilvēki, mainījās laiki, mainījās arī valdnieku dinastijas, valdnieki sāka jau saukties par kara- Jiem. Kad valdīja karalis Arams, kaimiņi Ajastānu vairs nedēvēja par Ajastānu, bet par Armēniju un haiku pēctečus par armēņiem.
Nostiprinājuši savu varu, Armēnijas karaļi vairs nevarēja sadzīvot ar saviem kaimiņiem un ar zobenu un uguni bruka iekšā viņu zemē, aplaupīja tās iedzīvotājus, slepkavoja tos, bet gūstā saņemtos lika pie jaunu cietokšņu celšanas. Šādā kārtā viņi paplašināja savas valsts robežas un tās jau sniedzās līdz Gurganas un Pontas jūrai[7] un līdz Jordanai dienvidos. No šīm leka- iotu)ain zemēm Jau vairs nevarēja saredzēt Masls kalnu. I'ar «uvlem pavalstniekiem karaļi rūpējās tikai tik daudz, ka vienmēr centās no viņiem vairāk izspiest. Toties viņi cītīgi izmantoja savas dinastijas privilēģijas.
Kaut gan Armēnijas valsts kļuva liela un varena, liulku tautas pēcteči vairs nepieredzēja kādreizējos labos laikus.
Armēnijas karaļi karoja ne tik daudz ar saviem Ienaidniekiem, cik savā starpā nikni cīnījās par troni, par dinastijas mantošanas tiesībām. Vienreiz uzvarēja viena dinastija, citreiz pārsvaru guva cita. Uzvarētāji centās troni paturēt savas dinastijas rokās un bez žēlastības va- jaja un nogalināja savus sāncenšus. Taču vienmēr gan vienas, gan otras dinastijas cīņās cieta armēņu tauta un ar nopūtām atcerējās dziesminieku busanu valdīšanu. Savus husanus tā atcerējās arī visgrūtākajos laikos.
Kamēr karaļi plēsās, ļaudis, kam bija ieroči, bēga no viņiem kalnos — sākumā pa vienam, vēlāk arī llelā- koN pulkos. Apmetušies grūti pieejamos kalnos, viņi vakaros un naktis klinšu korēs dedzināja sārtus, vēcina |u lākturus un IBpus, tā aicinot pie sevis visus, kas mīl brīvību un neatkarību. Tfl kā tajā laikā Armēnijas karaļi un bagātie kņazi, gatavodamies jaunam lielam karam, vervēja karaspēku, gādāja pārtikas krājumus un aplika iedzīvotājus ar vēl lielākiem nodokļiem, tad visa tauta sadumpojās un sāka jau atklāti pretoties saviem apspiedējiem. Toreiz tautā paklīda baumas, ka Masls kalna nogāzēs parādījies tautas dziesminieks — husans, vārdā Hosrovs, seno, jau iznīkušo husanu pēctecis, kurš pulcinot kopā visus brīvību mīlošos armēņus un aicinot uz cīņu pret karajiem un bagātajiem kņaziem.
Ļaudis sadzirdēja dziesminieka Hosrova aicinājumu un pulku pulkiem sāka plūst uz Masls kalnu.
Uzzinājuši par dziesminieka Hosrova parādīšanos, karaļi un kņazi sūtīja pret viņu savu karaspēku. Bet Hosrovs, ap kuru bija sapulcējušies aizbēgušie armēņi, sakāva visus kņazus un, izklīdinājis viņu karaspēku, pats pārgāja uzbrukumā. Karalis un kņazi pārbijās un pret savu sacēlušos tautu sauca palīgā kaimiņu valdniekus. Tie, izdzirdējuši par apspiestās armēņu tautas sacelšanos, aiz bailēm, ka arī viņu pavalstnieki neseko nemiernieku paraugam, drīz vien atsūtīja algotņu karaspēku.
Algotņu karaspēks ilgi cīnījās ar Hosrova pulkiem, kas bija nocietinājušies Masis kalna nogāzēs un iekal- nos, tomēr nekādi nevarēja tos no turienes Izsist. Daudz bēdu un nedienu uzbruka arī nemierniekiem, tomēr viņi no brīvības neatteicās. Kad bija ļoti grūti, kad pāri kalnu grēdām un ledājiem vajadzēja veikt ilgus, nogurdinošus pārgājienus, tad Hosrovs atpūtas stundās viņiem dziedāja par brīvību, un viņa dziesmas tā uzmundrināja ļaužu garu, tā iedvesmoja viņus, ka nekādas grūtības viņiem vairs nelikās nepārvaramas. Hosrovu karagājienos pavadīja viņa vienīgā meita — skaistā Hosrovlduhta. Tur, kur viņa parādījās, gaišs kļuva zemes vaigs, viņai zem kājām kusa sniegs, uzziedēja puķes un kalnu pārejas sarāvās īsākas. Nemiernieki mīlēja Hosroviduhtu un sargāja viņu no visām briesmām. Dziesminieka — hu- sana meita bija vienmēr jautra, vienmēr labā omā un visus apbūra ar savu daiļumu.
Reiz, nokāpis no Mazā Masls — Ararata kalna un pa aizu pārceldamies uz jaunu apmetni, Hosrovs gāja savu puiku priekšgalā un, turēdams rokā baltu karogu, nemiernieku zīmi, dziedāja dziesmas par tiem laikiem, kad virs zemes vairs nebūs nedz karaļu, nedz kņazu, kad visi armēņi varēs laimīgi dzīvot vienā vietā un cits citam nedarīt pāri. Nemiernieki jau tuvojās sava pārgājiena mērķim, bija sasnieguši Sardarbulagas pāreju, kur abās ceļa pusēs kā šautln šāvās uz augšu stāvas, kailas klintis, kad pēkšņi no slēpņa, no citas pārejas viņiem uzbruka ienaidnieks un Iesprostoja nemierniekus šaurajā aizā, aizlaikus noslēgdams visas izejas. Notika asiņaina kauja. Nemiernieki sīvi pretojās, lauzās uz priekšu, ienaidnieka uzbrukumu atvairīdami ciešās falangās; viņi piespieda tos pie klintīm, dūra ar durkļiem un pīķiem un visu laiku virzījās tālāk. Viņi jau gandrīz izlauzās ielejā, taču no kalna virsotnes Hosrovu izsekoja kņaza izlūki, un, kad viņš cīnījās aizas visšaurākajā vietā, algotņiem tika dota ziņa un tie nogrūda no kalna klints bluķi, kas sašķaidīja tautas dziesminieku — karavadoni. Aizu pāršķēla griezīgs kliedziens. Simtiem reižu to atkārtoja atbalss aizā un aiznesa pa visu kalnu masīvu. Tā bija Hosrova vienīgās meitas skaistās Hosrovidubtas balss. Nemiernieki pārbijās, apjuka, visi metās pie tās, gribēdami to glābt, tai palīdzēt, bet, Ieraudzījuši, ka tās tēvu, viņu karavadoni, sašķaidījis klints bluķis, apjuka vēl vairāk, un viņu falangas cita pēc citas sāka irt. Līdzās klints bluķim gulēja arī dziesminieka un karavadoņa asinīm aptašķītais nemiernieku karogs. Hosroviduhta drīz atjautās un, Ieraudzījusi pajukušās nemiernieku rindas, pacēla no zemes karogu un tēva vietā pati sāka dziedāt cīņas dziesmu. Uz brīdi apjukušie cīnītāji tūdaļ atguvās, sapulcējās ap Hosroviduhtu, un falanga aiz falangas no aizas Izlauzās klajumā. Kauja Iedegās no jauna. Cīņa bija nevienāda, nevienādi bija arī cīņas apstākļi. Ienaidnieks, kas pirmais iznāca no aizas ielejā un tajā sakārtoja savas rindas, trenca nemierniekus atpakaļ kalnos un spieda klāt pie stāvajām klintīm un pa to laiku no virsotnēm meta viņiem virsū gan lielākus, gan mazākus akmeņus, sajauca viņu falangas un deva triecienu aizmugures līnijām. Nemiernieku spēki ātri izsīka. Viņu kādreiz baltais karogs no nogalināto asinīm bija kļuvis gluži sarkans…
Hosroviduhta, redzēdama, ka šādos slazdos var aiziet bojā daudz nemiernieku, sagaidījusi nakti, pavēlēja visiem sadalīties mazos bariņos un pa grūti pārejamām kalnu grēdām, pa reti kam zināmām tūru iemītām taciņām izklīst visos virzienos, bet vēlāk atkal sapulcēties pie Masis kalna. Viņa pati, paņēmusi sarkano, asinīm slacīto karogu, pa viņai vien zināmu taku atgriezās pie Masis kalna. Uzkāpusi tā virsotnē, viņa palūkojās apkārt un, redzēdama, ka visi armēņi vēl nav atgriezušies, atgūlās atpūsties un apsedzās ar karogu. Atpūzdamās, gaidīdama, kamēr vienā vietā sapulcēsies visi armēņi, viņa iemiga, Iesala sniegā un guļ līdz šai baltai dienai. Laizdamās miegā, viņa pasacīja dziesminiekiem, kas viņu pavadīja, ka atmodīšoties un pacelšot no asinīm sārto karogu tikai tad, kad visi armēņi sanākšot no Masis kalna saredzamās zemes robežās. Un tad armēņi pieredzēšot tādus laikus, kādi vēl nekad nav bijuši… Tā apsolīja skaistā Hosroviduhta. Apsolīja un piekodināja nekad neaizmirst, ka par brīvību jācīnās un nekad nevajag zaudēt cerības.
Un visi dziesminieki gaidīja, kad piepildīsies Hosro- viduhtas solījums, gaidīja un dziedāja par to. Un līdz ar viņiem gaidīja un dziedāja visa armēņu tauta.
Kopš tiem laikiem armēņu tauta izcieta daudz bēdu un posta. Kādreiz tik augstas kultūras zeme pilnīgi panīka. Tuksnešos sagruva armēņu sentēvu reiz ierīkotie akvedukti, bieza gadsimtu putekļu kārta pārklāja tautas kultūras pieminekļus, un tur, kur reiz atradās ziedošā Urartu zeme, kur cilvēka aci pievilka auglīgie dārzi, puķes, vīnogulāji, kur debesīs cēlās pilsētu torņi, skaisti izveidotās svētnīcas un kur haiki kādreiz svinēja savus Vartevaras rožu svētkus, tur rēgojās vienīgi drupas, zem kurām saviem upuriem uzglūnēja kapeņu iemītnieki — indīgi skorpioni, ķirzakas, čūskas un citi rāpuļi.
Gadsimtu skrejā vēji husanu kapenēs sairdināja svētnīcu pamatus, ūdens izskaloja šķirstus, sagrāva celtnes un tautas dziesminieku kapi vairs nepauda tikai leģendas un teiksmas, bet sāka runāt akmenī iecirstās haiku rakstu zīmes, ornamenti, zīmējumi, kuros attēloti vien- galvainle ērgļi, kas skatās tikai uz vienu pusi.
Tie stāstīja arī par skaistuli Hosroviduhtu.
Viņa šodien svētā Masis—Ararata kalna virsotnē vairs neguļ mierīgi, jo zina, ka nav vairs tālu tā diena un stunda, kad viņa pamodīsies no letarģiskā miega un pacels rokās sarkano karogu, visas armēņu tautas brīvības un vienības karogu.
Hosroviduhta svētā Ararata kalna virsotnē vairs nav mierīga, bet līdz ar viņu nemieru jūt arī visa armēņu tauta, kas izkaisīta pa plašo pasauli.
Kaut gan viena daļa armēņu jau atsvabināta un brīva, bet divas trešdaļas vēl otrpus Araksas velk Jūgu un arī lūkojas uz svētā Masis — Ararata kalna virsotni, kur vēl guļ iemigusi skaistule. Lūkojas uz viņu arī haiku husanu pēcteči — dziesminieki un skandē dziesmas, ka drīz būs izpildīts Hosroviduhtas solījums, ka armēņu tauta pulcējas pie svētā Ararata kalna. Dažkārt agrā
rīta, saulei lecot, tie laimīgie armēņi, kas dzīvo šaipus Ararata, tā virsotnē redz, ka sniega vizmainajos atspulgos no letarģiskā miega ceļas skaistule. Tā cejas augšā, zaigodama visās varavīksnes krāsās, ņem savās rokās sarkano karogu un raugās uz visām četrām debess pusēm. Redzēdama, ka no Masls — Ararata kalna pārskatāmo zemju robežās vēl nepulcējas visi armēņi, vēl viņu daudz dienvidos viņpus Araksas upes un aiz kalniem rietumos, atkal apsedzas ar karogu un nogulas sniegā. Taču vēl neviens no tiem armēņiem, kuri dzīvo Ararata dienvidaustrumu malā, kā arī viņpus kalna rietumos, nav redzējis Hosroviduhtas karogu un tikai sapņo par to. Tomēr arī no turienes savas tēvijas brīvajā padomju valstī Jau atgriežas haiku pēcteči, lai noliktajā stundā visi būtu kopā un katrs pieliktu savu roku jaunās armēņu valsts radīšanā, kura plešas Urartu plakankalnes līdzenumā, senajās no Masis — Ararata kalna pārredzamajās robežās. Atgriežas, apmetas uz dzīvi un aizvien raugās uz otrpus Araksas Ararata kalnā iemigušo skaisto Hosrovl- duhtu. Pasaules vēji pluinī viņas matpīnes, purina smalkās drānas un reizēm pilnīgi nopūš sniegu no iemigušās skaistules; tad armēņi atkal ierauga viņas daiļā auguma aprises, viņas vaiga pasakaino jaukumu un dārgo, sniegbalto drānu krokas.
Citreiz pasaules vēji ar sniega smeltni pilnīgi aizber skaistules apveidus, slaido augumu sakaj ledū, un atkal viņas baltās drānas plīv pār visu kalna nogāzi…
Bet haiku tautas pēcnieki, kuri cauri gadsimtiem Iznesuši nerimtīgās ilgas pēc tēvijas un nekad nezaudē drosmi un cerību, neizsamist arī tagad, jo zina, ka lr pelnījuši brīvību, zina, ka nekas pasaulē nedzimst bez sāpēm un nerodas, pirms nav pienācis īstais laiks, — ne cilvēks, ne lieli darbi, ne idejas, lai tās būtu cik cēlas būdamas.
1947