(Pēc gruzīnu tautas motīviem)
Tālajā Kaukāzā, pa Ieleju gar Širakas kalnu grēdu, tur, kur šodien bijušo triju sāļo Samgori ezeru vietā plešas Tbillsi jūra — milzīgā ūdens krātuve, kurai ūdeņus dod no kalniem novadītā Jori upe, pirms daudziem simtiem gadu pa zemo līdzenumu gāja skaitā neliela Romas ķeizara leģiona kohorta, kas atšķīrusies no galvenā karaspēka un apmaldījusies tuksnesīgajos Kaukāza kalnājos.
Tā virzījās uz rietumiem, cerēdama sasniegt Heles- ponta jūras austrumu piekrasti un no turienes ar pašu uzbūvētiem kuģiem pa ūdens ceļu atgriezties tēvzemē, Romas impērijā. Romas karavīri atgriezās no neveiksmīgā karagājiena uz saulaino Ibēriju, kur tos bija galīgi sakāvušas un izkliedējušas apvienotās eristavu dzimtas. Turklāt tās bija romiešiem nogriezušas visus ceļus, aizsprostojušas pārejas un piespiedušas savu ienaidnieku atgriezties tēvzemē pa gluži neapdzīvotām vietām: klejojošo smilšu tuksnešiem un klinšainām kalnu grēdām.
Leģiona kohortas priekšgalā uz skaista, bet no bada pavārguša zirga jāja tās pavēlnieks, kara tribūns, aiz viņa uz saviem kleperiem, kas tikko varēja pavilkties — nodaļu vecākie, izlūki un citi ierindas karavīri. Visus mocīja ne tik daudz izsalkums, cik slāpes, nežēlīgā tveice un sausums. Jau vairākas dienas viņi gāja pa neapdzīvoto apvidu, un viņiem nebija nedz ko ēst, nedz dzert, nedz pabarot zirgus. Tālajos, kalnainajos ziemeļos jau vairākas dienas bija redzams baltais, nošļaubtais, kuprainais, mākoņu kalnam līdzīgais Mkinvari[8] masīvs, kas pacēlās citiem kalnājiem pāri un Itin kā kļuva aizvien lielāks, taču, kā likās, nemaz netuvojās. No tā uz rietumiem un austrumiem stiepās tādu pašu mūžīgā sniegā tītu, lauztu un izliektu, ciļņiem un sudraba rakstiem Izrotātu dažādu nokrāsu kalnu grēda ar dziļām gravām, piramīdām līdzīgām virsotnēm un ziigiem ledājiem izklātām aizām. Kalnu grēdas pakājē arī pacēlās kalni, tie gan izskatījās zemāki, pelēcīgi, palsi un rūsgani; vēl zemāk, tuvāk tuksnesim, bija redzamas viļņu vāliem līdzīgas, plakanākas, mežiem apaugušas grēdas, kas no tālienes likās klusas, skumīgas, miglā tītas; šķita, ka tajās mīt kādas noslēpumainas būtnes. Aiz virsotnēm aizķerdamies, peldēja mākoņi, iekārās klintīs un pa sniegainām nogāzēm vēlās no dienvidiem uz ziemeļiem. Dienvidaustrumos, cik vien tālu saskatīja acs, pletās tāds pats saules izdedzināts, vēju nopūsts klejojošu smilšu tuksnesis bez gala un malas, bez dzīvības zīmēm; šajā tuksnesī vietumis rēgojās tikai kaili klints ragi un dienā to saule tā nokaitēja, ka tas neatdzisa arī naktī. Uz dienvidiem, no kurienes kohorta nāca, romiešu karavīri baidījās pamest skatienu, jo tur palika izklīdinātas nomadu ciltis, apkauti lopu ganāmpulki, izbradāti un nopostīti zemkopju sējumi un no zemes virsas noslaucītas pirmatnējās civilizācijas pēdas — šī apvidus svētnīcas… Baidījās arī no vajātājiem. Viņi virzījās pa šo smilšu, klinšu un barhanu jūru un neuzgāja nedz zemkopju apmetnes, nedz klejotāju būdas, nedz kādu oāzi, kur paganīt zirgus, nedz upi vai avotu, kur dzesēt slāpes, kas bija vēl lielākas par izsalkumu. Saule svēpēja nežēlīgi. Nokaitētās smiltis kā karsti pelni dedzināja gājējiem kāju pēdas, saule svilināja no augšas, un visiem cilvēkiem un dzīvniekiem bija grūti elpot. Ik bridi jātnieki krita zemē no zirgiem, arī gājēji klupa un vairs necēlās: zirgi aiz karstuma sāka trakot, lielākā daļa karavīru palika kājām. Tikai Āfrikas tuksneša kamieļi un graujamām ierīcēm apkrautie ziloņi vēl turējās, taču ari tie jau gāja grīļodamies, klupdami, nojauzdami savu tuvo galu; asarojošām acīm viņi skatījās uz kalniem, kas balsnīja tālumā, uz mežainajām kalnu grēdām un lūkoja saost kaut kur avotiņu vai zāles kušķīti. Visiem sasprēgāja lūpas, izkalta rīkles, mēles kļuva cietas kā siksna, elpojot bija tāda sajūta, ka viņi rij karstas smiltis.
Reizumis pie apvāršņa parādījās zaļās oāzes, pāri tuksnesim aizstiepās vizmojoša upe, mirdzēja zilgl ezeri, pavīdēja apmetnes, avoti, izauga palmu, platānu un bambusu birzes… Ēzeļi sāka bļaut, zirgi zviegt, ziloņi un kamieļi paātrināja soli; atžirga arī cilvēki; taču, kad mirāža izzuda gaisā, visus pārņēma vēl briesmīgāks Izmisums, vēl lielākas šausmas, un jātnieki cits pēc cita izkrita no segliem, kājnieki palika iepakaļ, un kohorta kļuva aizvien mazāka.
Dažreiz debesis apmācās bez mākoņiem, satumsa saule un sakaitēta gaisa viesulis ņēmās griezt karstu smilšu virpuļus. Kas vēl turējās pie dzīvības, knupus nometās zemē un, apsedzis galvu ar kādu drēbes gabalu, lerakās smiltīs, taču karstās smiltis kā putekļi līda degunā, acīs, ausīs, mutē un slāpēja nost gan dzīvniekus, gan cilvēkus. Kad viesulis rimās, tie, kas piecēlās, devās tālāk un pēdējiem spēkiem pūlējās nepadoties, dzīvot. "Vietumis romiešu karavīri uzgāja vēju nopūstas, zem smiltīm gulošas seno akveduktu atliekas: māla cauruļu suķes, akmens skaldņus, apstrādāta marmora bluķus; viņi gāja pāri kādreizējo upju gultnēm, to krastos redzēja nezināmu cilšu apmetņu zīmes un citas pirms gadsimtiem plaukušās civilizācijas pēdas, kuras nebija Iznīcinājušas nedz vētras, nedz vēji, nedz garie gadsimti.
Pārgājuši pāri kādam lielākam barhanam, viņi pēkšņi tālumā ieraudzīja trīs zilgus ezerus. Atkal sāka bļaut ēze{i, zviegt zirgi, paātrināja soli ziloņi un kamieļi, tikai cilvēki nepadevās panikai: viņi visi nodomāja, ka tā atkal kāda mirāža. Taču ezeri nešūpojās gaisā, neizklīda miglā, neizgaisa, bet pletās vēl aizvien tajā pašā vietā un, kad tiem tuvojās, kļuva arvien skaidrāk saredzami. Beidzot nemiers pārņēma arī cilvēkus, kājniekus un jātniekus, apmulsa arī pats kara tribūns un viņa apakšnieki. Ai, kāda laime!… Te mūsu glābiņšl… Tā nebija mirāža, nebija acu apmānīšana, bet trīs ezeri ar īstu ūdenil
Klupdami krizdami pie ūdens metās zirgi, ēzeļi, mūļi; tajā iebrida ar smagajām nastām apkrautie ziloņi un kamieļi … Tikko paguvuši nokāpt no zirgiem, drāzdamies cits citam garām, steidzās padzerties arī cilvēki, taču diemžēl pēkšņi atskanēja lamas, lādēšanās, dzīvnieku bļāvieni, un atkal bija jāpiedzīvo vilšanās, atkal pārņēma vislielākais izmisums: Izrādījās, ka visi trīs ezeriņi ir pilni nevis ar saldūdeni, bet ar biezu, smirdīgu sāls
ūdeni, kas apsvilināja lūpas, dedzināja rīkli, un tie, kuri bija norijuši kaut dažus malkus, spļaudījās, žagojās, vēma asinis un sāpēs locījās.
Veltīgi kohortas pavēlnieks un nodaļu vecākie centās aizkavēt karavīrus, lai viņi nedzertu šo indīgo ūdeni, veltīgi no šī dvakainā purva dzina laukā lopus, visi — gan cilvēki, gan dzīvnieki — bija gluži kā prātu zaudējuši: tikko tos aiztrenca no viena ezeriņa, tie bļaudami un grūstīdamies skrēja pie otra; pat nodaļu vecākie un izlūki nevarēja nociesties nenogaršojuši šo pretīgi sāļo ūdeni. Tikai kohortas pavēlnieks izturēja un nesaslapināja muti ar ezeriņu ūdeni, un tikai viņš vienīgais palika par visu karavīru un lopu briesmīgā likteņa liecinieku.
Saule vēl nebija norietējusi aiz Kaukāza kalniem, kad kohortas pēdējās atliekas piedzīvoja savu galu; vieni jau gulēja bez samaņas, citi vēl locījās, raustījās, svaidījās, vēma asinis un tepat mira šausmīgās mokās …
Kad uzlēca mēness, tas Ielejā pie trīs ezeriņiem apspīdēja Romas ķeizara leģiona kohortas pēdējos vīrus, kuri uz mūžiem bija aizdarījuši acis, un kohortas pavēlnieku, kas viens vienīgais palicis dzīvs. Kara tribūns ilgi nostāvēja, pret klinti atspiedies, un, nespēdams nedz pakustēties, nedz domāt, ilgi raudzījās uz saviem mirušajiem karavīriem, uz sniegotajiem kalniem, kuri tālu rietumos balsnīja mēnesnīcas gaismas cauraustā dūmakā
un aiz kuriem atradās Helesponta Jūra, Roma un Romas impērija, ko viņam jau vairs nekad nebija lemts skatīt…
«Varbūt šajos kalnos vēl klejo citas neuzvaramā leģiona kohortas? Varbūt tās vēl iziet kaujās pret ienaidnieku, cīnās ar izsalkumu un slāpēm un grib sasniegt Helesponta jūras krastus?» klusībā izteica minējumus kohortas pavēlnieks, domās aizklīzdams uz savu tēviju. Taču sniega kalni tālumā šķita nesasniedzami, sveši un vienaldzīgi pret viņu un viņa karavīru likteni… Salts, nejūtīgs pret romiešu nelaimi šķita arī mēness… Un kohortas pavēlnieks juta, ka arī viņa spēki jau galā, ka ari viņš tūdaļ noliks galvu līdzās saviem bijušajiem karavīriem … Viņu vairs nemocīja nedz izsalkums, nedz slāpes. Raizes nesagādāja arī neapglabātie mirušie, Jo viņu pašu tāpat neviens neapglabās… Ap nometni jau kauca šakāļi un vilki. Rīt no rīta uz dzīrēm atlidos tālo kalnu ērgļi… Viņš vēlējās atvadīties no sava dieva Ieceltā ķeizara un mirušajiem karavīriem.
— Ave Caesar, moriturus te salutatl* — izstiepis roku uz rietumiem, kur atradās Roma un Romas impērija, kara tribūns atvadījās no sava ķeizara un, pagriezies pret mūžīgā miegā dusošajiem karavīriem, uzsauca: — Vivos voco, mortuos piango!" — Taču neviens viņam neatbildēja, neviens vairs nepacēla roku, tikai vāja atbalss tuksnesī atkārtoja viņa vārdus un aiznesa tos pa ieleju ar trim ezeriņiem… Kara tribūns sabruka, atsitās ar galvu pret klinti Un aižvēra acis… un viņam rādījās, ka tālumā blīvējas nevis kalns aiz kalna, nevis dūmakā tītas viļņu vāliem līdzīgas grēdas, bet gan cits aiz cita virknējas ar cilvēku asinīm un asarām pieduguši, drūmi gadsimti, kad ļaužu posta pilnajā dzīvē neredz neviena gaiša stara…
Kad otrā dienā saulainās Ibērijas tautas un ciltis apvienojušās pie Širakas kalnu grēdas sāļo Samgori ezeru Ielejā panāca savus naidniekus, Romas ķeizaru leģiona kohortas atliekas, viņi atrada tos visus mirušus, vienīgi kara tribūns vēl bija dzīvs un pa murgiem lūdza dzert.
Taču ne vienmēr Širakas kalnu grēdas atzarojumā plūdušas tikai klejojošas smiltis un rēgojušās kailas klintis, ne vienmēr tas bijis neapdzīvots tuksnesis. Tur ir pieredzēti ari labi laiki, ļoti labi laiki. Vēl pirms dažiem gadsimtiem te pletās ziedošas, biezi apdzīvotas oāzes ar lieliem ganāmpulkiem. Valgmi tām deva trīs Samgori saldūdens ezeri. Tālu pa visu Kaukāzu aizskanēja slava, cik šo ezeru ūdens gards, zivīm bagāts, cik skaisti to krasti. Aizskanēja slava par ielejas auglīgajiem dārziem un bagātajām vīnogu ražām. Ļaudis šo zemes stūrīti nosauca par Vaziani — vīnogulāju zemi. Pa visu Vaziani novadu skanēja dziesmas, smiekli, ziedēja puķes, plauka mīla un ļaudis ar prieku strādāja uz saviem zemes gabaliņiem un iebaudīja vīnu un dārzu augļus. Zemes stūrītis pie trim Samgori ezeriem bija taisni pasakains: no ienaidniekiem un no aukstajiem vējiem ziemeļos to sargāja augsti, mūžīga sniega klāti kalni, austrumos bija stepes, dienvidos atkal kalni un kalnu grēdas, bet no mežainajiem rietumu apgabaliem vēji nesa lietu un atvēsināja saules sakarsētās klintis.
Vaziani zemes slava aizsniedza arī tālo zemju bagātos, varenos eristavus, kuri dzīvoja, nožogojušies ar vaļņiem, sardzes torņiem, un nemitīgi ķildojās par robežām un ūdeni un uzbruka cits citam. Viņi mazāk nodarbojās ar zemkopību un maiņas tirdzniecību, bet vairāk ar laupīšanu. Kopā ar savām ģimenēm erlstavi dzīvoja augstos torņos, katru dienu gaidīja uzbrukumus un paši allaž bija gatavi uzbrukt vai atvairīt uzbrukumus. Viņu zemi apstrādāja vergi, kuri nolādēja savus apspiedējus.
Eristavi jau sen tīkoja pēc Vaziani zemes oāzēm un tās iedzīvotāju laimes un brīvības, tomēr vieni baidījās uzbrukt. Viņi baidījās nevis no tā, ka vīnogulāju zemes ļaudis dos pretsparu, bet gan no saviem kaimiņiem, kuri bija tikpat alkatīgi laupītāji kā viņi paši. Baidījās, ka tad, kad viņi atstās savus valdījumus, svešie tiem var uzbrukt un tos piesavināties. Beidzot trīs kaimiņi apvienojās un, savās pilīs atstājuši stiprus garnizonus, devās uz Vaziani zemi. Tas viņiem nesagādāja nekādas grūtības, jo oāzu jaudis nebija kareivīgi, bet mierīgi un strādīgi zemkopji. Viņi nekad netīkoja pēc svešām zemēm un tāpēc domāja, ka arī viņu apvidu neviens neapdraudēs. Kad pie vazianiešiem ieradās trīs eristavi ar saviem pavadoņiem, viņi, neko ļaunu nedomādami, laipni tos sagaidīja, uzņēma un trīs dienas cienāja ar vīnu, dažādiem gardumiem un izrādīja savu bagāto ražu un mantību.
Kad ceturtajā dienā ieradās arī eristavu karaspēks, vazianieši izbrīnījās, sadrūma un jautāja saviem viesiem, ko tas nozīmē.
— Tas nozīmē to, ka mēs jūsu valsti aizsargāsim no jebkādiem ienaidniekiem, kas vien mēģinātu apdraudēt jūsu zemi.
Kad vazianieši sapulcējās pārrunāt briesmīgo notikumu, eristavi viņus izklīdināja ar Ieročiem un aizliedza viņiem jebkādas sanāksmes vai apspriešanos. Tūdaļ viens no eristaviem sagrāba vienu ezeru ar oāzi, otrs — otru, trešais — trešo, un ezeru krastā katrs sāka celt sev pili. Sadalījuši ezerus, viņi sadalīja arī zemi un ļaudis. Nosprauduši robežas un nošķīrušies cits no cita ar vaļņiem un grāvjiem, viņi sāka saimniekot kā savos īpašumos un Ieveda jaunu kārtību. Veciem ļaudīm, sievietēm un bērniem lika strādāt lauku darbus, bet jaunos vīriešus sadzina teltīs un sāka viņus apmācīt kara mākslā. Bez tam piespieda viņus celt cietokšņus, uzbērt dambjus un rakt grāvjus.
Jaunie saimnieki neko daudz nenoņēmās ar zemkopību, viņi domāja par aizstāvēšanos no jauniem uzbrukumiem, jo cits citam sevišķi neuzticējās. Viņi tikai cēla, nocietināja pilis, mūrēja sardzes torņus un visiem šiem darbiem izmantoja apspiestās tautas labākos spēkus.
Pamazām aizlaida vīna dārzus un augļu dārzus. Raža vairs nebija tik liela. Bez uzraudzības akvedukti sāka bojāties, netīrītie dīķi un kanāli pieauga ar zālēm, pārvilkās ar zaļu plēvi, to malas nogruva, bet tajos stāvošais ūdens sāka smirdēt.
Drīz vien Vaziani zemes oāzēm uzbruka jaunas bēdas un nelaimes: eristavi sāka ķildoties pārvaldāmo zemju robežu dēļ, nevarēja mierīgi sadalīt lietojamo ūdeni, nekādi nespēja rast kopēju valodu un pieteica viens otram karu. Sev līdzi karā dzina apspiestos ļaudis un lika vienam otru nogalināt.
Karodami, aizstāvēdamies savās pilīs un sargtorņos, viņi galīgi aizlaida postā zemkopību — laikā neiesēja, laikā nenovāca ražu, visu darīja lielā steigā, pa roku galam, un vienmēr baidījās, ka tikai neuzbrūk ienaidnieks un neatņem to pašu, kas vēl palicis.
Ezeri izsīka, dīķi un kanāli izžuva, akvedukti aizsērēja, saule Izdedzināja tīrumus, dārzus, puķes, vīnogulājus …
Vaziani zemē apklusa dziesmas, vairs neskanēja smiekli. Ļaudis dzīvoja pusbadā, staigāja noskranduši, izvārguši un kustējās kā ēnas. Pamazām Vaziani zeme k(uva par nolādētu vietu. Ļaudis, lādēdami nežēlīgos eristavus, kas viņiem atnesuši tik daudz bēdu un nelaimju un dzēruši viņu asinis un sviedrus, bēga kalnos un stepēs. Tos dzina ar suņiem, ja noķēra, tad sita ar pletnēm un rīkstēm un ilgus gadus turēja pilu pagrabos.
Laika gaitā triju Samgori ezeru ūdens no Jaužu asarām, sviedriem un asinīm kļuva sāļš un sūrs. Pamazām tajā izzuda zivis un visa dzīvā radība. Stepju vēji sanesa smiltis kanālos, dīķos, akveduktos, bijušajās apmetnēs, un viss apvidus pārvērtās par neapdzīvotu klejojošu smilšu tuksnesi, kurā tikai vietumis rēgojas bar- hani un klinšaini pauguri.
Kopš tā laika aizritējuši daudzi gadsimti. Šajos gadsimtos sabrukusi Romas impērijas varenība, iznīkušas ķeizaru dinastijas. Pasaku zeme Ibērija ar savām divām jaunajām galvaspilsētām Mchetu un Tbilisi sāka saukties par Gruziju un sadalījās provincēs. Pašos pamatos k)uva citāda arī visu Kaukāza tautu un cilšu dzīve. Gadsimtu gaitā daudzkārt bija plosījies karš un mēris. Mainījušies valdnieki. Mainījušās valstu robežas. Sabruka ezeru krastos uzceltās eristavu pilis, sagruva sargtorņi. Ieplakā pie
Samgori ezeriem satrupējušie romiešu karavīru kauli pārvērtās par klejojošo smilšu putekļiem, bet Širakas kalnu grēda kā bija, tā arī palika uz mūžiem tāds pats klejojošo smilšu un pelēku klinšu tuksnesis, kur nedzīvoja nedz zvērs, nedz cilvēks. Daudz nemainījās arī Samgori sāļie ezeri. Apkārt tuksnesim saradās ciemi, pilsētas, dzīvoja aizvien vairāk cilvēku; kalnos viņu ganāmpulkiem vairs nepietika ganību, aramzemes strēmeles kļuva aizvien šaurākas. Karsta gaisa virpuļi, kas izcēlās tuksnesī, šīm strēmelēm sanesa virsū smiltis un dažkārt apraka arī veselus ciemus… No tuksneša uzklīdušie vilki un plēsigie šakāļi uzbruka aitu ganāmpulkiem, bet pie sāļajiem ezeriem saviesās indīgu odu spieti, kas ar briesmīgo malāriju aplipināja gan lopus, gan cilvēkus…
Ļaudis cieta postu un garus gadsimtus sapņoja par to, kā nokratīt eristavu jūgu, kā padzirdīt zemi ar saldūdeni, lai tā kļūtu auglīga. Redzot, ka tepat gluži tuvu stiepjas mežainas kalnu grēdas, no kurām bez kādas lielas vajadzības uz tālajām jūrām traucas upes un upītes, no augstuma bezdibeņos veļas ūdenskritumi, no zemes garozas laužas ārā avoti, kurus kā par spīti kāda atriebīga roka pagriezusi projām, nevis uz saules lzsvē- pēto, sausuma izsūkto tuksnesi, cilvēki sapņos skatīja, kādas ražas dāvātu tuksneša zeme, cik daudz cilvēku paēdinātu, ja to padzirdītu ar kalnu upju ūdeni, ja tai dotu avotu valgmi, ja to apslacinātu ūdenskritumu šļakatas un ja visus trīs Samgori ezerus atšķaidītu ar tepat netālu kalnos plūstošās Jori upes saldūdeni… Nabaga (audis sapņoja par to Ilgus gadsimtus. Vieni ticēja saviem sapņiem, citiem šķita, ka tā tikai pasaka … Ļaudis cieta postu, bet sāļo Samgori ezeru apkārtne vienmēr atgādināja visas pārestības, ko eristavi ļaudīm nodarījuši un joprojām nodara. Bet zemes valdniekiem nebija ne prātā viņu pavalstnieku bēdas un posts: viņiem pietika auglīgo provinču.
Beidzot ļaudīm zuda pacietība. Un Kaukāza tautas un ciltis kopā ar citām lielās Krievijas tautām sacēlās pret kungiem, cīnījās par brīvību, gribēja dzīvot cilvēcisku dzīvi. Prasīja savas tiesības ne vairs ar vaidiem un nopūtām, ne vairs ar vārdiem un lūgumiem, bet sacēlās Ieročiem rokās. Sacēlās pret saviem apspiedējiem, uzbruka tiem un uzvarēja … Ļaudis brīvi uzelpoja un, kad saņēma varu savās rokās, iekārtoja tā, lai cilvēks visur varētu dzīvot laimīgi un tam nebūtu jābaidās par savu nākotni un maizes kumosu. Viņu skatiens pievērsās arī Samgori tuksnesim. Un tā pagāja nedaudz gadu, un šodien triju bijušo sāļo Samgori ezeru vietā viļņo Tbilisl jūra ar saldūdeni, bet tuksnesis gar Slrakas kalnu grēdu pēc dažiem gadiem būs pārvērties par mūžam zaļojošu dārzu. Jau tagad Tbilisl jūras ūdens griež turbīnas, rada gaismu, ražo enerģiju, pa lielākiem un mazākiem kanāliem plūst uz tuksnesi un apūdeņo laukus, pļavas, baro citrusaugu un vīnogulāju jaunos stādījumus un pārveido pašu klimatu. Bijušajā tuksnesi jau ceļas pilsētas un
ciemi. Pa asfaltētajiem ceļiem viesuļus sagriež nevis nokaitēta gaisa strāvas, bet automašīnas, kas ir pilnīgi aizstājušas tuksnešu kuģus — kamieļus. Mainījusies visas zemes seja, tikai tālumā, kalnainajos Gruzijas ziemeļos, palicis tas pats baltais, nošļaubtais, kuprainais, mākoņu kalnam līdzīgais Mkinvari (tagad saukts par Kazbeku) masīvs, kas paceļas citiem kalnājiem pāri, un no tā uz rietumiem un austrumiem vēl joprojām stiepjas tāda pati mūžīgā sniegā tītu, lauztu un izliektu, ciļņiem un sudraba rakstiem izrotātu dažādu nokrāsu kalnu grēda ar dziļām gravām, piramīdām līdzīgām virsotnēm un zilgiem ledājiem izklātām aizām.
Bet vecie Kaukāza kalnu gani, bārdainie čabani, stāsta tūristiem senu senu pasaku — leģendu par Vaziani zemi, par ciemiem, ezeriem, vīna dārziem, kas atradās tuksnesī gar Širakas kalnu grēdu, un par Romas ķeizara leģiona likteni bijušajā ielejā pie trim sāļajiem Samgori ezeriem.
1952