Ir jau diezgan jānomokās,
Kamēr vistkopībā sokas;
Bet šīs pūles tomēr nieks.
Vai tad nav par olām prieks?
Arī vistu cepetis
Nav vis peļams brokastīs.
Tāpat mums šo putnu spalvas
Noder spilvenos zem galvas,
Katrs ar tām pēļus pilda,
Kam gan netīk, ka to silda? -
Te, lūk, Boltes madāma,
Kurai ar tas patika.
Viņai vistas trīs bij skaita
Un viens gailis lepnā gaitā. —
Makss un Morics prātoja: —
Te kas būtu jādara. —
Viens un divi viņi lem,
Aši maizes donu ņem,
Nogriež četrus gabalus,
Ne par pirkstu resnākus.
Galā piesien šņorīti,
Kuru pārliek krustiski,
Tad šo ēsmu klusumā
Noliek Boltes pagalmā.
Te jau arī gailis klāt,
Sāk šis vistas aicināt:
Kikeriku! un tek, tek, tek!
Tūdaļ visas viņam sek.
Katra nu ar ēstgribu
Norij savu porciju;
Bet te, kad tas apdomajas,
Nevar projām aizskriet kājas.
Gan tas raustas šurp, gan turp,
Bet vairs netiek it ne kurp.
Tad tās gaisa palecas,
Bet, rau, te — ak, dievs tu pas'!
Tās ar visu savu svaru
Pakaras uz sausu zaru —
Kakli gari izstiepjas,
Žēli viņas nočiepstas.
Katra olu dēt vēl steidzas
Un tad ātrā nāvē beidzas.
Bolte, dusot miegā maiga,
Ieklausās. Kas tur klaigā?
Jau tai sirdi pārņem jausmas,
Viņa iznāk, ak, tās šausmas!
Asaras tai straumēm līst!
«Ak, mans dzīves sapnis šķīst
Visas manas cerības,
Lūk, šai zarā karājas!»
Savā lielā žēlumā
Tā nu nazi pagādā:
Atgriež nost no pazares
Savas dārgās nelaiķes
Un tad noskumusi klusi
Iet ar tām uz māju pusi.
Pirmais nedarbs nu ir beigts,
Bet te otrs tiek jau steigts.