Pēc šī bēdu notikuma
Bolte tā vairs nenoskuma;
Šurp un turp tā pārlika
Un par labu atrada
Savas no šis pasaules
Aizgājušās nelaiķes
Visā klusumā un godā
Brūni ceptas salikt bļodā.
Skumjas, protams, lielas
Kad tā viņas ieraudzīja
Noplūktas tur pavardē,
Kas reiz jaukā pagātnē
Dārza sētmalā pie mājas
Jautri smiltīs rušinājās. —
Atkal Bolte apraudas,
Taksis līdzi sērojas.
Puikām darbs to saostīt,
Nu tik jumtā kāpt tūlīt!
Skurstenī tie ieskatās,
Ierauga, ka vistiņas,
Kurām galvas trūkst un kājas,
Jautri pannā čurkstinājas. —
Bolte, paņēmusi bļodas,
Pagrabā nupat kā dodas,
Lai tur sevim paņemtu
Labu daļu kāpostu,
Kurus, kad tie sildīti,
Viņa mīl it sevišķi.
Pa tam mūsu puišeļi
Jumtā nav vis snauduši:
Maksim, kas tā neiet bešā,
Sava makšķere ir ķešā.
Šnupdivpud! No apakšas
Viena vista paceļas.
Viņai otra seko drīz;
Šnupdivpud! Nāk numurs trīs;
Šnupdivpud! Nu ceturtais —
Gailis uzbrauc pēdējais. —
Taksis redz gan, kurp tas skrej,
Vau! ravau! viņš žēli rej.
Bet jau zēni nokāpuši
Un — viens, divi! — aizbēguši.
Tagad nu tik sāksies tracis,
Bolte nāk un iepleš acis —
Paliek it kā apstulbusi,
Skatoties uz pannas pusi.
Projām viņas vistiņas!
«Taks' !» tā tūdaļ iesaucas.
«Taksi, ak tu nelieti!
Pag! tu to man matīsi!»
Un tā lielo pavārnīcu
Tūdaļ izlieto kā vicu;
Dikti Taksis nokaucas,
Jo viņš vainīgs nejūtas.
Makss un Morics pa tām lāgām
Krūmos guļ ar pilnām māgām.
Cepets apēsts viss ar kāri,
Lūk, kur kāja vien tik pāri.
Otrais nedarbs nu ir beigts,
Bet ar trešais tiek jau steigts.