Katrs pazīst Āzīti,
Ciema lielo skroderi,
Valka drēbes, svētku jakas,
Garas bikses, spicas frakas,
Vestes ērtām kabatām,
Svārkus līdz ar gamašām -
Un, kas vien tik vēl var būt,
Visu Āzītis prot šūt, —
Un, ja kur kas izlāpāms,
Nogriežams vai piešujams,
Bikšu pogas norautas
Vai kas klāt vēl karājas —
Lai tas būtu kur un kā,
Priekšā vai ar pakaļā, —
Visu padarīs viņš jums,
Tas tam dzīves uzdevums.
Tādēļ viņš pie visiem līdz
Sādžā ļoti iecienīts,
Tikai puikas, nelieši,
Kaitināt grib meistari.
Te netāl' no viņa nama
Upe aiztek čurkstēdama.
Tur pa šauro laipu pāri
Veda tālāk ceļš uz āri.
Mūsu abi puišeļi
Nāk ar zāģi slepeni.
Rikuraku! tie ar viltu
Ņem un pušu zāģē tiltu,
Tad pēc beigta nedarba
Skaļi sauc un ķircina:
«Āzīt, Āzīt! buku bē!
Skroder, skroder, vai tu še?»
Daudz gan Āzīts panest spēja
Un ne vārda netērēja,
Bet, kad to viņš izdzirda,
Žults tam tūdaļ pārskrēja.
Ātri ķer viņš olekts kātu,
Skrej, lai puikas sadzenātu,
Jo jau atkal mēdoši
Atskan: «Mek, mek, Āzīti!»
Steigšus viņš pa tiltu drāžas,
Brākš! un brīkš! tilts kopā gāžas.
«Mek, mek, mek!» dzird atkal jau
Plunks! un skrodera vairs nav. —
Te, kad skroders beigts jau šķietas,
Tuvu pie šīs briesmu vietas
Peld kāds zosu pārītis.
Bailēs tver tās skroderis —
Katru turēdams aiz kājas,
Viņš uz krastu lidinājās.
Bet, lai labs ar iznākums,
Tīkams nav šāds gadījums!
Tā ar Azītim nu raizes,
Jo tam stipras vēdergraizes.
Bet te pati Āzītiene
Nāk kā liela dakteriene:
Karsta dzelzs uz aukstu māgu
Padara to atkal lāgu.
Drīz vien dzird pa visām mājām:
Āzīts atkal ir uz kājām!
Trešais nedarbs nu ir beigts,
Bet jau ceturtais tiek steigts.