Ja tev ir kāds radinieks,
Laucinieks vai pilsētnieks,
Tad tam laipni iztapt proti,
Cieņā tad tu būsi ļoti. —
Rītos laburītu dod,
Prasi: «Ar ko pakalpot?»
Tūdaļ viņam šurpu nes
Pīpi, špickas, avīzes. —
Vai, ja mugurā kaut kur
Viņam spiež vai kož, vai dur,
Tūdaliņ ar laipnu prātu
Esi tam kā palīgs klātu.
Vai, kad tabaku viņš bauda
Un pēc prīzes stipri šķauda,
Saki tūdaļ: «Palīdz Dievs!»
Tad viņš laipni pateiksies.
Kad tas vēlu nāk uz mājām,
Velc tam zābakus no kājām,
Atnes kurpes, naktssvārku,
Lai tas sēdot nesaltu,
īsi sakot, visu dari,
Kā vien izpatikt tam vari. —
Maksim, Moricam, kā likās,
Tiem tik vien tas nepatikās. —
Iedomājiet, onkuls Fricis
Kā no viņiem nerrots ticis!
Katrs zin, kāds kukainīts
Ir tāds maija vabolīts.
Rāpodamies koku zaros,
Viņi lēkā jautros baros.
Makss un Morics tos nu ķer
Un no koka zemē ber.
Tutiņas no papīra
Kukaiņus tie iesloga.
Skrej pie onkuļa ar tiem,
Bāž tam tos zem spilveniem!
Naktsmici sev galva licis,
Drīz iet dusēt onkuls Fricis;
Segās silti ietinies,
Viņš grib saldi aizmigties.
Bet te žirgtie kukaiņi
Rāpties sāk pa matraci!
Viens no tiem, kas priekšgalā
Onkulim ķer degunā.
«Kas tas tāds?» kliedz onkulis,
Vienu rokā satvēris.
Izbailēs viņš augšā raujas
Un no gultas ārā šaujas.
«Au!» Jau atkal tek un tausta
Cits uz kājām, cits uz skausta;
Visur, kur tik griežas vien,
Rūc un dūc, un tek, un skrien.
Onkulis zem tāda spaida
Sit visapkārt, sper un svaida.
«Grauziet vēl, jūs nebēdņi,
Nu jūs guļat nobeigti!»
Atkal visur miers un klusu —
Onkuls nu var iet uz dusu.
Piektais nedarbs nu ir beigts,
Bet te sestais tiek jau steigts.