Jaukās Lieldienas kad nāk,
Krietnie maiznieki tad sāk
Saldu mīklu abrās maisīt,
Plāceņus un raušus taisīt,
Mūsu puikām cukurkar'šas
Arī izlikās pēc garšas.
Maiznieks tik ar apdomu
Noslēdz savu maiznīcu.
Ja kam tīk nu kreņģeļi,
Lai tas lien caur skursteni.
Brīkš! tur iekrīt puisēni
Melni it kā krauklēni.
Pūks! tie kastē ielaižas,
Kurā milti atrodas.
Visa kaste izbārstīta,
Puikas balti ka no krīta.
Bet nekas, tie jautri smaida:
Plauktā kreņģeļi jau gaida.
Krāks! te krēsls lūst un zveļas;
Abra iekša puikas veļas.
Viscaur mīklas apņemti,
Tie nu stāv kā biedēkli. —
Pašulaik nāk beķeris
Un nu redz, kas noticis.
Viens un divi! abi knauši
Guļ nu savelti kā rauši.
Krāsnī iekša, kurā vēl
Ogles neapdzēstas kvēl!
Tad tie izvilkti top abi.
Nu tie izcepti un labi. —
Katrs domās: beigts kas beigts!
Bet tas vēl nebūt nav teikts.
Skrib, skrib! tie ka peles graužas
Un caur apcepumu spraužas;
Maiznieks tikai iekliedzas,
Tur jau puikas aizlaižas.
Sestais nedarbs nu ir beigts,
Bet jau pēdējais tiek steigts.