Ķipariņš gauži pietvīka un čukstēja: — Ar skaistām lietām. Cik vien skaisti iespējams. Esmu to dzirdējis. — Tad viņu atkal pārņēma biklums, viņš aizsedza sejiņu ar ķepiņām, apgāza tējas tasīti un pazuda ārā pa verandas durvīm.
— Palieciet brītiņu rāmi — es tagad domāju, — trollīša Mumina tēvs sacīja. — Ja egle jāuzpoš pēc iespējas skaistāk, tad gan nav domājams, ka no briesmām zem tās slēpjas, briesmas drīzāk jāmēģina savaldzināt. Nu es sāku visu saprast.
Viņi egli tūdaļ iznesa pagalmā un iesprauda to stingri sniegā. Un tad sāka to uzpost no augšas līdz apakšai ar skaistākām mantām, kādas vien varēja izdomāt.
Viņi izdekorēja egli ar vasaras puķu dobju gliemežvākiem un Snorkes jaunkundzes pērļu virkni. No salona lustras viņi noņēma kristāla karulīšus un sakarināja tos egles zaros, bet pašā galotnē piestiprināja sarkanu zīda rozi, ko māmuļa kādreiz bija dabūjusi no trollīša Mumina tēva.
Visi nesa ārā visskaistākās mantas, lai savaldzinātu ziemas neizprotamās varas.
Kad egle bija uzposta, murmuļa mātesmāsa atkal traucās garām ar ragaviņām. Tagad viņa brauca uz otru pusi un steidzās vēl vairāk.
— Paraugies uz mūsu egli! — trollītis Mumins izsaucās.
— Pasarg dievs, — murmuļa mātesmāsa attrauca. — Bet jūs jau allaž esat bijuši savādnieki. Man jāsteidzas... Jāpagatavo Ziemassvētku ēdiens.
— Ziemassvētku ēdiens? — trollītis Mumins pārsteigts vaicāja. — Vai tad tie ēd arīdzan?
Mātesmāsa viņā neklausījās. — Vai tad jūs domājat, ka var iztikt bez Ziemassvētku ēdiena? — viņa nepacietīgi attrauca un brāzās pret nogāzi.
Visu pēcpusdienu māmuļa rosījās un rosījās. Un tieši līdz ar krēslas iestāšanos Ziemassvētku mielasts bija gatavs un sakārtots ap egli mazos trauciņos. Tur bija augļu sula un rūgušpiens, un melleņu cepumi, un olu todijs, un daudz kas cits, kas garšoja Mumina ģimenei.
— Kā jums liekas, vai Ziemassvētki ir ļoti izsalkuši? — māmuļa satraukta prātoja.
— Laikam gan ne vairāk kā es, — tēvs ilgu pilnā balsī atteica. Viņš, uzvilcis segu līdz ausīm, sēdēja sniegā un sala. — Taču maziem knēveļiem jābūt ļoti ļoti pieklājīgiem pret vareniem dabas spēkiem.
Ielejā visos logos iedegās sveces. Tās mirdzēja iekšā zem kokiem un ikvienā mājā starp egļu zariem, un pār sniegu vēdīja plīvojoša gaisma. Trollītis Mumins paraudzījās uz savu tēvu.
— Nūjā, — tēvs atbildēja un pamāja.
— Drošības labad. — Un trollītis Mumins iegāja iekšā un salasīja visas sveces, kādas tik atrada.
Viņš tās sasprauda sniegā ap egli un piesardzīgi aizdedzināja, kamēr visas sveces dega, lai savaldzinātu tumsu un Ziemassvētkus. Pamazām ielejā iestājās klusums; visi laikam bija aizgājuši uz mājām un sēdēja un gaidīja, kas nu notiks. Tikai viena vienīga ēna vēl klaiņāja starp kokiem — tas bija murmulis.
— Dzi, — trollītis Mumins klusi sauca.
— Vai viņi nāks drīz?
— Netraucē mani! — murmulis pikti atbildēja, iebāzis purniņu kādā garā sarakstā, kurā gandrīz viss jau bija izsvītrots.
Viņš apsēdās pie vienas sveces un sāka aplēst. — Māmuļa, tēvs, Lēnprāte, — viņš čukstēja. — Visas māsīcas... vecākais ežuks... mazajiem nav vajadzīgs. Un pērngad no Snifa es nekā nesaņēmu. Misa un cirslīte, mātesmāsa... nē, es nudien zaudēšu prātu...
— Kas tev kaiš? — Snorkes jaunkundze bailīgi ievaicājās. — Vai kas noticis?
— Dāvanas, — murmulis izsaucās. — Ar katriem jauniem Ziemassvētkiem vajag aizvien vairāk dāvanu!
Viņš savā sarakstā ievilka drebulīgu svītru un burtoja tālāk.
— Pagaidi! — trollītis Mumins teica. — Paskaidro... Un tavi dūrainīši...
Bet murmulis pazuda tumsā, viņš, tāpat kā visi citi, aiz steigas vai prātu zaudēja, jo tuvojās Ziemassvētki.
Tad Mumina ģimene rāmi iegāja mājās, lai sameklētu dāvanas. Tēvs izvēlējās savu skaistāko līdaku spiningu ar jauku kārbiņu. Uz kārbiņas viņš uzrakstīja «Ziemassvētkiem» un nolika to sniegā. Snorkes jaunkundze novilka savu kāju pirkstu gredzenu un, mazliet nopūzdamās, ietina to zīda papīrā.
Tas, ko iesaiņoja trollītis Mumins, bija tik skaists un tik personisks. Neviens to nedrīkst redzēt. Pat ne vēlāk, pavasarī, — viņš bilda par savu dāvanu.
Tad viņi visi apsēdās sniegā un gaidīja katastrofu.
Laiks aizritēja, bet nekas nenotika.
Tikai mazais ķipariņš, kas bija dzēris tēju, parādījās aiz malkas šķūnīša. Viņš bija paņēmis līdzi visus savus tuviniekus un tuvinieku draugus, un visi bija tikpat maziņi un pelēki, un nožēlojami, un nosaluši.
— Priecīgus Ziemassvētkus! — ķipariņš bikli čukstēja.
— Tu tiešām esi pirmais, kas atzīst, ka Ziemsvētki ir priecīgi, — Mumina tēvs atteica. — Vai tev nemaz nav bail, kas notiks, kad tie ieradīsies?
— Tie jau ir klāt, — ķipariņš murmināja un apsēdās sniegā ar visiem saviem tuviniekiem. — Vai drīkstu paskatīties? Jūsu egle ir tik brīnumaini krāšņa.
— Un kur vēl ēdiens! — viens tuvinieks alkaini teica.
— Un īstas dāvanas, — kāds cits ieminējās.
— Visu mūžu esmu sapņojis redzēt šo krāšņumu tuvumā, — ķipariņš nobeidza un nopūtās.
Iestājās dziļš klusums. Rāmajā naktī nemierīgi dega sveces. Ķipariņš un viņa tuvinieki sēdēja gluži klusi. Bija jūtams, cik ļoti viņi visu apbrīnoja un alka, to juta aizvien stiprāk un stiprāk, līdz beidzot Mumina māmuļa pievirzījās mazliet tuvāk tēvam un čukstēja:
— Vai tev neliekas?
— Un kā vēl, — tēvs attrauca.
— Katrā gadījumā, — trollītis Mumins piebilda. — Un, ja Ziemassvētki sadusmosies, mēs varbūt varam paglābties verandā.
Tad viņš pievērsās ķipariņam un teica: — Lūdzu, tas viss pieder jums.
Ķipariņš nespēja ticēt savām ausīm. Viņš piesardzīgi tuvojās eglei, un aiz viņa nāca visa tuvinieku un draugu varza, visu spalvas aiz bijības trīsēja.
Līdz šim viņi nekad nebija pieredzējuši savus Ziemassvētkus.
— Tagad drošākais būs, ja dodamies prom, — trollīša Mumina tēvs satraukts bilda.
Aši viņi uzšāvās uz verandas un paslēpās pagaldē.
Nekas nenotika.
Pēc laiciņa viņi bailīgi paraudzījās ārā pa logu.
Ķipari tur ārā sēdēja un ēda, un dzēra, un atraisīja dāvanas, un jutās tik līksmi kā vēl nekad. Beidzot viņi uzrāpās eglē un visos zaros piestiprināja degošās sveces.