Bailulis devās atpakaļ uz aizliegto staignāju, lai pierādītu pats sev, ka ir patstāvīgs. Staignājs tagad bija gandrīz melns, bet debesis zaļas. Tālu lejā pletās saulrieta dzidri dzeltenā lente, vērsdama staignāju briesmīgi lielu un skumju.
«Es nemaz nemānos,» bailulis teica un plundurēja tālāk. «Viss kā nākas. Ienaidnieks un hotomombs, un purva odzes, un spoku rati. Tieši tāpat kā, piemēram, egles un dārznieks, un vistas, un divritenis.»
Tad bailulis apstājās grīslī, izturējās pagalam klusi un klausījās.
Kaut kur tālu staignājā sāka ripot spoku rati, tie šķīla sarkanu gaismu pār viršiem, tie džinkstēja un knikstēja un paātrināja braucienu ašāk un ašāk.
«Tev vajadzēja izlikties, ka tādu ratu nemaz nav,» bailulis sevī noteica. «Nu tie ir klāt. Joz!»
Zem viņa ķepiņām ciņi šūpojās un slīdēja prom, no grīšļa kā acis raudzījās melni akači, un starp viņa ķepu pirkstiem spiedās rāva.
«Tu nedrīksti domāt par purva odzēm,» bailulis sevi pārliecināja, bet tūdaļ par tām domāja tik spēji un dzīvi, ka tās izlīda no savām alām un laizījās vien.
«Kaut būtu mazais apaļais brālītis,» viņš izmisis sauca. «Viņš domā ar vēderu un ēd zāģu skaidas un smiltis, un zemi, kamēr aizrijas. Reiz viņš mēģināja apēst savu balonu. Ja tas viņam būtu izdevies, mēs viņu nekad vairs neredzētu.»
Šīs iedomas bailuli itin kā apbūra, un viņš apstājās. Mazs, tukls brālītis šaujas tieši gaisā. Kājeles nevarīgi kuļājas ārā, un no mutes nokarājas aukla...
— Nē, nē!
Tālu purvā spīdēja kāds logs. Tie nebija nekādi spoku rati, dīvaini gan, tas bija tikai mazs kvadrātveida logs, kas visu laiku spīdēja.
«Tagad ej turp,» bailulis sev teica. «Ej lēnām un neskrej, jo tad tev uzmāksies bailes. Un nekā nedomā, tikai ej.»
Mājiņa bija apaļa, tātad tajā dzīvoja kāda bumbulīte. Bailulis pieklauvēja. Viņš klauvēja vairāk reižu, bet, kad neviens neatvēra, viņš gāja iekšā.
Iekšā bija silti un jauki. Uz palodzes stāvēja lampa, vērsdama nakti ogļu melnumā. Kaut kur tikšķēja pulkstenis, un augšā uz skapja gulēja gauži mazītiņa bumbulīte un raudzījās uz bailuli.
— Hei! — bailulis sacīja. — Izglābos pēdējā brīdī. Purva odzes un dzīvas sēnes. Tu pat iedomāties nevari.
Mazītiņā bumbulīte klusēdama viņu kritiski aplūkoja. Tad viņa teica:
— Esmu Mija. Esmu tevi redzējusi jau agrāk. Tu ganīji mazu, apaļu bailuli, visu laiku savā nodabā kaut ko purpināji un vicināji ķepiņas pa gaisu. Hahā.
— Nu un tad? — bailulis atcirta. — Kādēļ tu tupi uz šā skapja. Tas ir jocīgi.
— Dažam labam jā, — bumbulīte vilcinādamās atbildēja. — Dažam labam tas var likties jocīgi, bet tā ir vienīgā iespēja izglābties no šausmīga likteņa.
Viņa pārliecās pār skapja malu un čukstēja:
— Dzīvās sēnes jau nokļuvušas līdz priekšnamam.
— Koo? — bailulis vaicāja.
— No šejienes varu redzēt, ka tās sēž ārā pie durvīm, — bumbulīte stāstīja. — Viņas gaida. Tu rīkotos gudri, ja saritinātu tur to paklāju un aizliktu durvīm priekšā. Citādi viņas saraujas planas un ielien pa durvju apakšu.
— Vai tu runā patiesību? — bailulis vaicāja, un kaklā viņam iesprūda kamols. — Tās sēnes no rīta nemaz nebija. Es tās izdomāju.
— Ak šitā gan? — Mija augstprātīgi novilka. — Tās lipīgās? Tās, kuras biezas kā filcs aug un rāpjas uz cilvēkiem un līp klāt?
— Es nezinu. Es nezinu... — bailulis trīsēdams attrauca.
— Mana vecmāmuļa ir ļoti ļoti veca, — Mija pavirši izmeta. — Viņa atrodas priekšnamā. Vai, patiesību sakot, tas, kas no viņas vēl palicis. Viņa izskatās kā liela, zaļa gabana, tikai vienā galā rēgojas mati. Arī pie tām durvīm tu vari nolikt paklāju, kas zi, vai tas ko līdzēs.
Bailuļa sirds stipri dauzījās, un viņa ķepiņas bija tik stingas, ka tikai ar pūlēm varēja saritināt paklājus. Kaut kur mājā joprojām tikšķēja pulkstenis.
— Šī skaņa nāk no augošajām sēnēm, — mazā Mija skaidroja. — Tās augs un augs, kamēr durvis pārsprāgs, un tad tās rāpsies uz tevi.
— Ņem mani augšā uz skapja! — bailulis kliedza.
— Te nav vietas, — mazā Mija atbildēja.
Pie āra durvīm klauvēja.
— Dīvaini, — mazā Mija sacīja un nopūtās, — dīvaini, ka cilvēkiem patīk klauvēt, lai gan viņi var ienākt tāpat...
Bailulis aiztraucās pie skapja un mēģināja uzrāpties augšā.
Pie durvīm atkal klauvēja.
— Mija, pie durvīm klauvē! — mājā atskanēja kāda balss.
— Jā, jel jā! — Mija atsaucās. — Durvis nav aizslēgtas. Tā bija vecmāmuļa, — viņa paskaidroja. — Iedomājies tikai, viņa vēl var parunāt.
Bailulis blenza uz priekšnama durvīm. Tās lēnām vērās vaļā, parādījās maza, melna sprauga. Bailulis iekliedzās un palīda zem paklāja.
— Mija, — vecmāmuļa uzsauca, — cik reižu tev esmu sacījusi, ka durvis jāatver, ja kāds klauvē. Un kādēļ tu esi salikusi paklājus pie durvīm? Un kādēļ tu man neļauj mierīgi nosnausties?
Tā bija briesmīgi veca un nikna vecmāmuļa, ģērbusies platā, baltā naktskreklā. Viņa pārgāja pāri istabai, atvēra ārdurvis un teica:
— Labvakar.
— Labvakar, — atbildēja bailuļa tēvs, — piedodiet, ka traucēju. Vai jūs neesat redzējusi manu dēlu, otro, skaitot no mazākā...
— Viņš atrodas zem dīvāna! — Mija atsaucās.
— Nāc vien ārā, — tētuks sacīja. — Es uz tevi nedusmojos.
— Ak tad šitā, zem dīvāna! Tā gan, — vecmāmuļa gurdi noteica. — Protams, ir jauki, ja tevi apciemo mazbērni, un Mijiņa var ielūgt savus rotaļu biedrus. Bet es vēlētos, lai viņi rotaļājas dienā, nevis naktī.
— Man gauži žēl. Citureiz viņš ieradīsies priekšpusdienā, — bailuļa tēvs paskaidroja.
Bailulis izlīda no dīvāna apakšas. Viņš neskatījās uz Miju un arī uz viņas vecmāmuļu ne. Viņš devās tieši uz durvīm, ārā uz kāpnēm un tālāk tumsā.
Tētuks gāja viņam blakus, ne vārda neteikdams. Bailulis bija tā aizvainots, ka gandrīz vai raudāja.
— Tētuk. Šitā meitene... tu pat nenoģied, viņa teica.