Bija jau vēls rīts, kad Olivers pamodās no garā, cietā miega. Istabā cita neviena nebija kā vien vecais ebrejs, kas vārīja kastrolī kafiju brokastīm un, ar dzelzs karoti to neap- nicīgi maisīdams, savā nodabā klusītēm svilpoja. Sad un tad viņš gan pieklusa, jo uzmanīgi ausījās, tiklīdz padzirdās vismazākais troksnītis no apakšas, bet apmierinājies sāka atkal maisīt un svilpot kā pirmāk.
Kaut gan Oliveram miegs bija izgulēts, viņš nebija vēl pilnīgi pamodies. Ir tāds snaudas stāvoklis starp miegu un nomodu, kad jūs, pusē apzinādamies, kas notiek ap jums, piecās minūtēs puspievērtām acīm sasapņojat vairāk nekā piecās naktīs cietām acīm un pilnīgā bezapziņas stāvoklī. Šādos mirkļos mirstīgais apjauš pietiekami daudz, lai gūtu miglainu nojēgu par sava gara vareno spēku, par to, kā tas, atbrīvojies no ķermeņa gūsta, atraisās no zemes un lido ārpus laika un telpas.
Olivers atradās tieši šādā stāvoklī. Ar puspievērtajām acīm viņš redzēja ebreju, dzirdēja tā kluso svilpošanu, atskārta pēc trokšņa, ka karote skrāpējas gar katliņa malām, tin tomēr tie paši jutekļi tai pašā laikā pakavējās vai pie ikviena, ko viņš kādreiz pazinis.
Kad kafija bija gatava, ebrejs iestūma kastroli siltuma rovītī, kādu mirkli pastāvēja sadulbis, it kā nezinādams, kādu darbu nu uzsākt, tad apsviedās apkārt, pavērās Oliverā un pasauca to vārdā. Olivers neatbildēja, tā rādījās, ka būtu aizmidzis.
Sai ziņā apmierināts, ebrejs klusītiņām piegāja pie durvīm un aizslēdza tās. Tad viņš izvilka, — pēc Olivera nojausmas, no kādas paslēptuves, zem grīdas, — nelielu lādīti un piesardzīgi novietoja to uz galda. Acis viņam iegailējās, kad, atvēris vāku, viņš ielūkojās iekšā. Pievilcis pie galda vecu krēslu, viņš apsēdās uz tā un izņēma no lādītes lielisku zelta pulksteni, kas laistījās dārgakmeņu ugunīs.
— Ehē! — vecais ebrejs sacīja, uzraudams plecus un riebīgi saverkšēdams seju. — Gudri, nešpetņi! Gudri, pagāni! Uzticami līdz tam pēdīgam! Ne pušplēsta vārdiņa tam svētam tēvam, kur šie bijuši. Tie veco Feidžinu nenodos, ne, ne! Un kāpēc viņi lai to darītu? Tāpēc jau cilpa vaļā neraisītos un dēlis zem kājām nepaliktu nevienu minūti ilgāk. Nē, nē, nē! Feini zeļļi!
Šādus un līdzīgus prātojumus murminādams bārdā, ebrejs atkal noglabāja pulksteni tā drošajā paslēptuvē. Vismaz pusduci pulksteņu viņš vēl citpakaļ citam izvilka no tās pašas lādītes un izpriecājās gar tiem tāpat kā gar pirmo; un tad vēl nāca gredzeni, saktas, rokassprādzes un citas rotas lietas, tāda paša dārga materiala un smalka izstrādājuma, kādas Olivers pat redzējis nebija un nezināja arī, kā kuro sauc.
Nolicis šīs dārglietiņas, ebrejs izņēma no lādītes vēl vienu, tik mazu, ka turēja to saujā. Uz tās laikam bija kaut kas ļoti sīkiem burtiem iegravēts, jo ebrejs lietiņu nolika plakaniski uz galda, tad, aizsedzis to ar roku, pētīja ilgi un nopietni. Pēdīgi viņš, it kā atmezdams ar roku veltām pūlēm, arī šo dārgumu noglabāja un, atlaidies pret krēsla atzveltni, nomurmināja:
— Viena smalka būšana ir tāda gruntīga cilpa! Miruši ļaudis grēkos nealzislas; miruši ļaudis nelāga lietas nekad vairs gaisina necels. Oli, tā ir viena smalka iestādīšana priekš tada darba lauka! Pieci gabali pa rindiņai uzvilkti kāķi, un neviens pats . nav palicis, kas varētu izmuldēties vai pārvērsties z.aķpastala.
Sos vārdus penterējot, viņa zibīgas melnās acis, kas visu laiku, neko neredzēdemass, bija klaidojušas apkārt, nejauši uzskatīja Oliveru. zens mēma izbrīnā saspringti raudzījās pretī, un. kaut gan viņu skatieni sastapās tikai uz mirkli — visīsāko laika momentu, kāds vispār aptverams, — tā pielika, lai vecais virs saprastu, ka viņš ticis novērots. Ar skaļu blīkšķi viņš. aizsita kastes vāku ciet un, uzlicis roku uz maizes naža kas atradās uz galda, satracināts pietrūkās kājās. Viņš nejēdzīgi tr iceja, jo Olivers pat savās pārbailēs redzēja, ka nazis drebeja gaisā.
Kas ta' tas? ebrejs iekliedzās. — Ko tu mani vaktē? Ko tu neguli? Ko tui redzēji? Klāj vaļā, puis! Ašāk… ašāk, kad tev saka!
Man nenaca vairs miegs, ser, — Olivers bijīgi atbildēja. Man ļoti žēl, ja esmu jūs traucējis.
Vai tu jau kādu stundu esi nomodā? — ebrejs vaicāja, nikni blisinādams acis uz zēnu.
Ne! Tik ilgi ne! — Olivers atteica.
Vai tu to skaidri zini? — ķērca ebrejs, urbdamies Olivera vel niknākiem skatieniem un kļūdams pavisam draudīgs.
Ticiet man, nebija stunda, ser, — Olivers nopietni atbildēja. — Nebiju stundu augšā, patiešām ne, ser!
— Kuš, kuš, mans mīlinais! — ebrejs sacīja, spēji uzņemdams savu parasto runas veidu, un nolika nazi, brīdi vēl parotaļājies ar to, lai izskatītos, ka viņš to tāpat vien niekodamies paņēmis. — Protama lieta, es jau to zināju, mans mīlinais. Es tikai gribēju tevi pabaidīt. Tu esi dūšīgs zeņķis. Ile, he! Tu esi dūšīgs puisis, Oliver!
Ebrejs gan berzēja rokas, palaizdams sīku smiekliņu, tomēr uz kasti meta nemiera pilnus mirkļus.
— Vai tu redzēji kādu no tām skaistajām lietiņām, mans mīlinais? — ebrejs ievaicājās, uzlikdams pēc brītiņa roku uz kastes.
— Jā, ser, — Olivers atteica.
— Eh! — ebrejs nopūtās un mazliet nobālēja. — Tās… tās ir manas, Oliver; mana mazā mantībiņa. Tas ir viss, no kā man dzīvot vecuma dienās. Ļautiņi sauc mani par sīkstuli, mans mīlinais. Par sīkstuli, tas arī viss.
Olivers prātoja, ka vecajam džentlmenim tiešām jābūt sīkstulim, ja dzīvo šādā netīrā postažā, kur viņam tik daudz pulksteņu, bet, nodomādams, ka gādība par Kūmiņu un tiem citiem zēniem tam varbūt izmaksā skaistu naudiņu, viņš tikai pameta uz ebreju godbijīgu skatienu un vaicāja, vai nu šis drīkstot celties augšā.
— Protams, mans mīļais, protams, — vecais džentlmenis atteica. — Pagaidi! Tur kaktā pie durvīm stāv krūka ar ūdeni. Atnes to šurp, un es tev iedošu bļodu, kur nomazgāties.
Olivers piecēlās, pārgāja pāri istabai un noliecās pēc krūkas. Kad viņš pagrieza galvu atpakaļ, kaste bija pazudusi.
Viņš tik tik patapa nomazgāties un piekopties — izliet pa logu ūdeni no bļodas, kā ebrejs bija licis darīt, kad pārradās Kūmiņš kopā ar savu sprigano mazo draugu, ko Olivers bija jau iepriekšējā vakarā redzējis smēķējam un ko viņam tagad oficiāli stādīja priekšā kā Carliju Beitsu. Visi četri nu sēdās ieturēt brokastis. Pie kafijas nāca klāt siltas maizītes un šķiņķis, ko Kūmiņš bija pārnesis cepures dibenā.
— Nu, — ebrejs sacīja, viltīgi pašķielēdams uz Oliveru, bet uzrunādams Kūmiņu, — es ceru, jūs šorīt tak bijāt jau darbā, mani mīlinie?
— Stingri rāvāmies, — Kūmiņš atbildēja.
— Kā paši nilabie, — Carlijs Beitss piebalsoja.
— Feini zeļļi, feini zeļļi! — ebrejs priecājās. — Kas tev, Kūmiņ, ķērās?
— Pāris kabatas portfelīšu, — jaunais džentlmenis atbildēja.
— Ar pildījumu? — alkatīgi vaicāja ebrejs.
— Diezgan pamatīgu, — Kūmiņš atbildēja, pasniegdams divus kabatas portfelīšus — vienu zaļu, otru sarkanu.
— Ne tik smagi, kā varēja būt, — ebrejs sacīja, kad bija labi izpētījis iekšpusi, — bet ļoti tīrs un glīts darbiņš. Smalks amatnieks bijis, vai ne, Oliver?
— Ļoti, jā gan, ser, — Olivers atbildēja.
Te nu māsters* Carlijs Beitss sāka visā galvā smieties par lielu izbrīnu Oliveram, kurš visā, kas šeit notika, neko smieklīgu neredzēja.
— Un tu, mans mīļais, ko pārnesi? — Feidžins jautāja Carlijam Beitsam.
— Snīpslauķus, — māsters Beitss atbildēja, tai pašā brīdī nododams četrus mutautiņus.
— Tā, tā, — ebrejs sacīja, tos rūpīgi apskatīdams, — nekas, ir labi, tīri labi. Tikai tu, Carlij, neesi tos pareizi iezīmējis, burti ar adatu jāizurbina laukā; mēs ierādīsim Oliveram, kā tas darāms. Gribi, lai ierāda, Oliver, ko? He, he, he!
— Lūdzu, ser, — Olivers sacīja.
— Tev tak patiktu, ja prastu pagatavot kabatas lakatiņus tāpat kā Carlijs Beitss? Nu, ko tu saki uz to?
— Es ļoti gribētu, ja tik jūs mani iemācītu, ser, — Olivers atbildēja.
Māsters Beitss saklausīja šajā atbildē kaut ko tik pārliecīgi komisku, ka tas no jauna sāka nevaldāmi smiet, un šie smiekli, sastrēgdami ar kafiju, ko viņš šai brīdī dzēra, ievadīja kafiju aplamā rīklē, un daudz netrūka, ka tie būtu viņu pāragri noslāpējuši.
— Viņš tak ir tik bezgalīgi zaļš! — Carlijs sacīja, kad bija atsmējies, it kā attaisnodamies pārējo priekšā par savu nepiedienīgo uzvedību.
Kūmiņš Carlijam nepiebalsoja, bet noglauda Oliveram matus uz acīm un sacīja, ka ar laiku gan jau iemanīšoties arī šis. Te nu vecais džentlmenis, ievērojis, ka Oliveram sārtums sakāpj vaigos, uzņēma citu runu, ievaicādamies, vai šorīt liels pūlis saradies noskatīties nāvessoda izpildīšanā. Tas nu Oliverā sacēla vēl jo lielāku izbrīnu, jo pēc zēnu atbildes bija skaidri noprotams, ka viņi abi tur bijuši, un gluži dabiski, ka Olivers varēja brīnīties, pa kuru laiku tad tie paveikuši tos lielos darbus.
Kad brokastgalds bija nokopts, jautrais vecais džentlmenis un abi zēni uzsāka dīvainu, neparastu rotaļu, kas norisa šādā veidā: jautrais vecais džentlmenis, iebāzis vienā bikšu kabatā tabakas dozi, otrā — piezīmju grāmatiņu, vestes kabatā — pulksteni ar važiņu, kas bija uzmaukta kaklā, kreklā iespraudis neīsta briljanta adatu, sapogāja svārkus uz visām pogām un, ielicis vēl kabatā aceņu futrāli un mutautu, ar spieķi rokā sāka krustu šķērsu soļot pa istabu, atdarinot vecu džentlmeņu pastaigu pa ielām, kur jūs tos varat redzēt vai tā diena, vakars vai rīts. Dažbrīd viņš apstājās pie pavarda, dažbrīd pie durvīm, tēlodams, it kā ar lielu aizrautību pētītu skatlogus. Tai pašā reizē viņš aizvien aplaida acis apkārt, baidīdamies zagļu, un, lai pārliecinātos, ka neko nav pazaudējis, viņš ņēmās papakšināt pēc kārtas pa visām kabatām, un viņam tas iznāca tik ļoti jocīgi un tik dabiski, ka Olivers varēja smiet līdz asarām. Abi zēni visu laiku mina vecajam džentlmenim vai uz papēžiem, bet iekrita kā akā, tiklīdz tas pagriezās atpakaļ, nozuzdami tik veikli, ka to kustībām nevarēja izsekot. Pēdīgi Kūmiņš vai nu uzmina viņam uz pirkstgaliem, vai nejauši aizķērās aiz viņa zābaka, bet Carlijs Beitss uzklupa no mugurpuses, un šai vienā mirklī tie ar neiedomājamu veiklību nolaupīja tam tabaķdozi, piezīmju grāmatiņu, pulksteni ar visu važiņu, briljanta adatu, kabatas lakatiņu un pat aceņu futrāli. Ja vecais džentlmenis sa juta roku kādā kabatā, viņš tūlīt uzsauca, kurā kabatā ta atrodas, un tad rotaļa sākās atkal no jauna.
Kad šī spēlīte bija nezin cik reižu atkal un atkal pārspē- lēta, divas jaunas lēdijas ieradās apciemot jaunos džentlmeņus; viena vārdā Beta, otra Nensija. Abām bija kupli mati, bet kaut kā nekārtīgi savīkstīti pakausī, arī kurpes un zeķes nerunāja par labu viņu kārtībai un tīrībai. Viņas nebija varbūt sevišķi skaistas, bet krāsas vaigos bija bagātīgi, tā ka abas izskatījās brašas un mundras. Vērodams turklāt vēl viņu brīvo, patīkamo iznesību, Olivers nodomāja, ka tās ir ļoti jaukas meitenes, kādas tās, bez šaubām, arī bija.
Sīs viešņas uzkavējās diezgan ilgi. Degvīns atkal parādījās galdā, jo, lūk, viena no meičām bija pažēlojusies par drebuļiem iekšās, un sarunas nu sprēgāja jautri un vaļīgi. Pēdīgi Carlijs Beitss ieminējās, ka būtu laiks kāpt seglos. Oliveram iešāvās prātā, ka tas droši vien ir franču valodā un nozīmē iziešanu, jo tūlīt pēc tam Kūmiņš un Carlijs, kā arī abas jaunās lēdijas, visi reizē aizgāja, pie kam laipnīgais vecais ebrejs tiem iedeva līdzi naudu tēriņam.
— Tā, redz, mans mīlinais, — Feidžins sacīja. — Jauka, jautra dzīvīte, vai ne, ko? Tie nu aizgāja uz visu dienu.
— Vai tad darbu viņi jau padarījuši, ser? — Olivers vaicāja.
— Ja, — ebrejs atbildēja, — ja nu varbūt tiem pa ceļam kas nejauši pagadās; garām tie neko nepalaidīs, mans mīlinais, par to tu vari būt drošs. Ņem viņus par paraugu, mans mīlinais! Ņem tos par paraugu, — viņš runāja, ar ogļu lāpstiņu piesizdams pavardam, lai piešķirtu saviem vārdiem sevišķu spēku, — dari visu, ko viņi tev liek, un ņemies no viņiem padomu visās lietās, it īpaši no Kūmiņa! No viņa iznāks liels vīrs, un no tevis arī tādu iztaisīs, ja tu ņemsi paraugu no viņa. Vai mutautiņš man nekarājas ārā no kabatas? — ebrejs, pēkšņi apraudams sarunu, ievaicājās.
— Jā, ser, — Olivers atteica.
— Palūko, vai tu ar vari to izvilkt tā, lai es nepamanu, kā tu redzēji šos darām šorīt tai mūsu spēlītē.
Olivers ar vienu roku no apakšas pacēla kabatu uz augšu, kā bija^ redzējis Kūmiņu rīkojamies, un ar otru viegliņām izvilka kabatas lakatiņu.
— Vai jau ārā? — ebrejs sauca.
— Te tas ir, ser, — Olivers sacīja, pastiepdams rokā drāniņu.
— Tu esi izmanīgs zenka, mans mīlinais, — vecais džentlmenis uzjautrināts paslavēja, paglaudīdams Oliveram galvu.
— Apķērīgāka puišeļa neesmu vēl redzējis. Se tev viens šiliņš. Ja uz priekšu turpināsi tādā pašā garā, no tevis laikos iznāks varenākais vīrs. Bet nu panāc šurp, es tev parādīšu, kā izņemt burtus no kabatas lakatiņiem.
Olivers nevarēja saprast, kas tādai rotaļai, kur izvelk pa jokam mutautu no vecā džentlmeņa kabatas, var būt kopīgs ar izredzēm kļūt par varenu vīru. Bet, nodomādams, ka ebrejs, kas tik daudz vecāks par viņu, gan zina, ko runā, viņš lēnā garā sekoja tam pie galda, un drīz vien visas viņa domas aizņēma jaunais darbs.