Daudz dienu no vietas Olivers pavadīja ebreja istabā, knibinādams ārā burtus no mutautiem (tos vienmēr lielā skaitā piegādāja mājās) un reizēm piedalīdamies jau notēlotajā rotaļā, kuru ebrejs ar abiem zēniem atkārtoja ik rītus. Beidzot viņš sailgojās svaiga gaisa un katrā izdevīgā brīdī no sirds lūdzās vecajam džentlmenim, lai atļauj viņam iet darbā līdzi tiem diviem zēniem.
Olivers dzinās pēc darba jo vairāk vēl tāpēc, ka bija iepazinis vecā džentlmeņa stingro, nepiekāpīgo raksturu. Ja vien Kūmiņam vai Carlijam Beitsam gadījās pārnākt vakarā tukšām rokām, viņš ņēmās plaši un gari un ar lielu aizrautību notēlot to posta dzīvi, kāda sagaidāma sliņķiem un slaistiem, un mēģināja iedvest tiem darba svētīguma apziņu, raidot gulēt bez vakariņām. Reiz bija pat tāds gadījums, kur viņš tos tenteriski nogrūda lejā pa kāpnēm, bet te nu krietnais skolotājs gan pāršāva pār svītru.
Beidzot kādu rītu Olivers saņēma tik karsti ilgoto atļauju. Jau dienas divi trīs nebija kabatas lakatiņu, ko apstrādāt, un pusdienas nāca galdā tādas paplānas. Varbūt tie arī bija iemesli, kas pamudināja veco džentlmeni piekāpties.
Lai nu galu galā iemesls bija tas vai cits, bet viņš atļāva Oliveram iet un uzticēja Carlijam Beitsam un tā draugam Kūmiņam viņa apsardzību.
Trīs zēni devās savās gaitās, Kūmiņš kā arvien uzlocītām piedurknēm un pakausī uztupinātu cepuri, māsters Beitss soļoja gāzelēdamies, rokas kabatās sabāzis, un starp viņiem
Olivers, būdams neziņā, uz kurieni tiem ceļš un ar kādu darba nozari to iepazīstinās vispirms.
Viņi vilkās tik lēnā solī kā īsti slaisti un dīkoņi, un Oliveram jau ienāca prātā, ka viņa biedri nodomājuši veco džentlmeni piemānīt un darbā nemaz neiet. Turklāt Kūmiņam bija nelāgs niķis raut maziem puišeļiem cepures no galvām nost un aizsviest tās pa roku galam, kamēr Carlijs uzrādīja ļoti brīvus ieskatus par īpašuma tiesībām, no sakņu galdiem ielas malās aizvien pagrābdams pa ābolam, pa sīpolam un iegrūzdams tos kabatās, kas izrādījās tik apbrīnojami tilpī- gas, ka varētu domāt — tās viņa apģērbā sniedzas uz visām pusēm. Tās nu Oliveram šķitās tik nelāga lietas, ka viņš jau teju teju grasījās teikt biedriem, ka gribētu lūkot kā nekā tikt atpakaļ mājās, kad pēkšņi viņa domas tika aizrautas citā gultnē, kam par iemeslu bija Kūmiņa negaidītā un ļoti dīvainā izturēšanās.
Viņi bija tikko iznākuši no kādas šauras sētas tuvu pie Klerkenvelas publiskā dārza, kuru pavisam ačgārnā kārtā dēvē par «Zaļo pļavu», kad Kūmiņš spēji, apstājās un, uzlicis pirkstu uz lūpām, ar vislielāko uzmanību un piesardzību atvilka biedrus atpakaļ.
— Kas noticis? — Olivers apvaicājās.
— Kuš! — Kūmiņš apsauca. — Vai tu redzi tur to večuku pie grāmatu galda?
— To veco džentlmeni pāri ielai? — Olivers jautāja. —' Jā, es redzu to.
— Tas noderēs, — Kūmiņš ieminējās.
— Piemērots tips, — māsters Carlijs Beitss piebilda.
Olivers, izbrīnās pārņemts, vērās te vienā, te otrā, bet
jautāt nekā nepaguva, jo abi zēni slēpu aizmanījās pāri ielai un klusām no aizmugures piezagās tuvāk vecajam džentlmenim, kuru pirmāk viņam bija rādījuši. Olivers paspēra dažus soļus tiem nopakaļus, bet, nezinādams, vai iet uz priekšu vai atpakaļ, palika uz vietas un klusā mulsā raudzījās, kas notiks.
Vecais džentlmenis bija ļoti cienīga izskata vīrs ar pūderētu galvu un zelta acenēm, ģērbies pudeles zaļuma svārkos ar melnu samta apkakli un baltās biksēs, elkonī uzmetinātu elegantu bambusniedres spieķi. Viņš bija paņēmis no letes grāmatu un tāpat stāvēdams lasīja to, bet tik nopietni iedziļinājies, it kā sēdētu klubkrēslā pats savā kabinetā. Ļoti iespējams, ka viņš patiešām arī domājās tur sēžam, jo viņa domu promesība skaidri rādīja, ka viņš neredz ne grāmatgalda, ne ielas, ne zēnu, ne — vārdu sakot, neko citu kā vien grāmatu pašu, kurai bija nolēmis izurbties cauri, jo, tiklīdz nonāca
līdz pēdējai rindiņai lappusē, tūdaļ to pāršķīra un sāka atkal no augšējās rindas, un tā viņš šķīra lapu aiz lapas un lasīja ar lielu interesi un nopietnību.
Bet kas tās bija Oliveram par šausmām un izbailēm, kad viņš, stāvēdams pāra soļu atstatu un skatīdamies tik platām acīm, cik plaši vien tās atveramas, ieraudzīja, ka Kūmiņa roka ienirst vecā džentlmeņa kabatā un izvelk no turienes mutautu! Kad ieraudzīja, ka Kūmiņš to jau atdod Carlijam Beitsam, kad pēdīgi pamanīja, kā tie abi apmetas ap stūri un jož projām, cik jaudas!
Tai pašā brīdī visi noslēpumi ar kabatas lakatiņiem, pulksteņiem, dārglietām un ebreju kļuva zēnam skaidri un saprotami. Mirkli viņš stāvēja, šaušalu pārņemts, un asinis tā dunēja dzīslās, ka viņš jutās, it kā to apņemtu uguns versme, bet tad samulsis un pārbijies zēns deva kājām ziņu un, neatjēgdams, ko dara, skrēja tā, ka ne papēži pie zemes nemetās.
Viss tas norisinājās vienā minūtē. Tieši tai brīdī, kad Olivers sāka skriet, vecais džentlmenis bāza roku kabatā un, neatradis mutauta, spēji atskatījās atpakaļ. Ieraudzījis zēnu mūkam tik straujā riksī, viņš, protams, noturēja to par vainīgo un, kliegdams pilnā kaklā: «Ķeriet zagli!» — devās tam pakaļ ar visu grāmatu rokā.
Nebija jau vecais džentlmenis vienīgais, kas sacēla troksni. Kūmiņš ar māsteru Beitsu, baidīdamies pievērst sev publikas uzmanību, skrienot pa ļaužu pilnām ielām, apmetušies ap stūri, tūlīt bija paslēpušies pirmajos vārtos. Tiklīdz tie izdzirda kliedzienu un ieraudzīja Oliveru skrējām, tā tūdaļ aptvēra, kā tās lietas sastāv, tāpēc steigšus vien līda laukā un, arī saukdami: «Ķeriet zagli!» — piebiedrojās gūstītājiem, kā daždien kārtīgiem pilsoņiem pienākas.
Lai gan Oliveru bija audzinājuši filozofi, viņš nebija teorētiski iepazīstināts ar teicamo aksiomu, ka pašaizsardzība ir dabas pirmais likums. Ja viņš to zinājis, varbūt viņš būtu sagatavots šādam gadījumam. Tā kā viņam trūka šās sagatavotības, bailes viņu pārņēma jo trakāk un viņš drāzās kā vējš, bet pakaļ tam kliegdami un brēkdami dzinās vecais džentlmenis un'divi zēni.
«Ķeriet zagli, ķeriet zagli!» Sie vārdi izstrāvo kādu maģisku spēku. Pārdevējs pamet savu leti, vezumnieks — ratus, miesnieks nosviež savu muldiņu, maiznieks — grozu, piena pārdevējs —- spaini, izsūtāmais zēns — savu nesamo, skolas puikas — spēļu bumbiņas, bruģētājs — cērti, bērns — savas rotaļlietas. Visi nu drāžas brizdu brazdām, buru burām, pa galvu pa kaklu; grūstīdamies, rēkdami, spiegdami, ielu stūros gājējus gar zemi gāzdami, sarīdinot suņus, satramdot vistu saimes, un ielās, skvēros un sētās gaiss virmo šā trokšņa atbalsīs.
«Ķeriet zagli! Ķeriet zagli!» Kliedzienu uztver simtiem balsu, un pūlis pieaug uz katra ielas stūra. Visi brāžas, dubļus šļakstīdami, ielas dangādami; atveras logi, skrien ārā ļaudis, uz priekšu brāžas pūlis, skatītāji atstāj «Panču»* pašā interesantākajā priekšnesuma momentā un, pievienodamies kliedzēju baram, auro līdzi — jo spēcīgāk nu uzšļāc kliedziens: «Ķeriet zagli! Ķeriet zagli!»
«Ķeriet zagli! Ķeriet zagli!» Cilvēkam nu vienreiz piemīt tā nevaldāmā tieksme kādu trenkāt un vajāt. Nelaimīgs, aizkusis bērns, elsdams aiz pārguruma — šausmastam sejā, izmisums acīs, lielas sviedru lāses tek pa vaigiem, — sasprindzina pēdējo nervu, lai izbēgtu saviem vajātājiem, bet tie dzenas pēdu pēdās pakaļ, ar katru mirkli tam tuvodamies, un, redzēdami, ka trenktais sāk pagurt, kliedz, brēc vēl skaļāk, irgo un spiedz, prieka pārņemti: «Ķeriet zagli!» Ak, dieva dēļ, saķeriet to — kaut vai aiz žēlsirdības vien!
Saķēra beidzot! Veikls pagrūdiens. Viņš guļ uz ietves, un pūlis ziņkārē spiežas tam apkārt; katrs jaunpienācējs, citus atgrūzdams, spraucas tuvāk, lai kaut ar vienu aci to dabūtu redzēt. «Paejiet tak nostāk!» — «Ļaujiet tak viņam drusciņ elpu!» — «Blēņas! Viņš nav to pelnījis!» — «Kur tas džentlmenis palika?» — «Tepat jau i', re, ku' nāk pa ielu!» — «Pagriezieties, paļaujiet tak džentlmenim pienākt!» — «Vai šis ir tas puika, ser?» — «Jā.»
Olivers gulēja, aptašķījies dubļiem un putekļiem, asiņainu muti, bezprātīgām acīm vērdamies aplencēju sejās, kad paši veiklākie no tiem pakalpīgi ievilka veco džentlmeni loka vidū.
— Jā,' — džentlmenis sacīja, — liekas gan, ka šis pats ir tas zēns.
— Liekas! — pūlī murdēja. — Ta tad labsirdīgs tēvainis!
— Nabaga puišelis! — džentlmenis nopūtās. — Viņš taču ir sasities.
— Es to izdarīju, ser, — lempīgs lamzaks, panākdamies uz priekšu, sacīja, — es pat pamatīgi ieskrambāju savus krumšļus pret viņa zobiem. Es biju tas, kas viņu apturēja, ser.
Lempīgais puisis smīknēdams piedūrās cepures malai, sagaidīdams, ka viņam atmetīs kaut cik par sāpēm, bet vecais džentlmenis, pavēries viņā ar nepatiku, bažīgi lūkojās apkārt,
it ka prātodams, vai nemukt pašam projām, ko tas droši vien būtu arī mēģinājis darīt, tā sarīkodams jaunas medības, ja šai brīdī pūlī neiespraucies polismens (kas šādos gadījumos parasti ierodas kā pēdējais) un nesatvēris Oliveru aiz apkakles.
Nu, slienies augšā! — viņš rupji uzkliedza.
Es tas nebiju, ser, patiesi. Par tiesu, par visu tiesu tie bija divi citi zēni, — Olivers taisnojās, rokas izmisumā saņemdams un lūkodamies apkārt. — Viņi tepat kaut kur ir.
O nē, viņu te nav, — polismens sacīja. Viņš bija domājis mazliet paironizēt, bet negribot pateica patiesību, jo Kūmiņš ar Carliju bija pamanījušies iešmaukt jau pirmajā sētā, kas pagadījās pa rokai. — Nu, slienies augšā!
— Nenodariet viņam pāri, — vecais džentlmenis sacīja līdzjūtīgi.
— O nē, es viņam pāri nedarīšu, — polismens atteica, gandrīz vai svārkus noraudams zēnam no muguras par apstiprinājumu saviem vārdiem. — Žiglāk, es tevi gan pazīstu, niķi nelīdzēs! Vai tu tiksi reiz uz kājām, velna pilnais knēveli!
Oliveram, kas tikko spēja noturēties uz kājām, kā nekā tomēr palaimējās pašam piecelties, un tūlīt to sagrāba aiz svārku apkakles un raušus aizrāva pa ielu projām. Vecais džentlmenis gāja tiem līdzi, turēdamies blakus polismenam, manīgākie un veiklākie no pū|a skrēja gabaliņu pa priekšu, ik pa brīdim pablenzdami atpakaļ uz Oliveru. Puikas bļaustījās gavilēdami, un ļaužu straume plūda tālāk.