Noziegums bija izdarīts kāda diži slavena galvaspilsētas policijas iecirkņa robežās, turklāt pavisam netālu no šās iestādes. Pūlim bija tā laime pavadīt Oliveru tikai pa divi trim ielām un vēl pāri laukumam, ko sauca par Matonhilu, tālāk viņu aizveda caur zemu spraišļotu eju, tad pa apkārtceļu netīrā sētā uz šo augstākās taisnības bezmaksas izdalīšanas vietu. Tas bija mazs, akmeņiem izbruģēts pagalms, kur viņi iegriezās, un tur tiem iznāca pretī resns vīrs ar bārdas žūksni uz zoda un atslēgu žūksni rokā.
— Kas ta te nu atkal? — vīrs nevērīgi uzprasīja.
— Mazs šņurduku mednieks, — atteica tas, kurš uzraudzīja Oliveru.
— Vai jūs esat tas cietušais? — vīrs ar atslēgām vaicāja.
— Ja, es tas esmu, — vecais džentlmenis atteica, — bet es neesmu pārliecināts, ka tieši šis zēns būtu izvilcis kabatas lakatiņu. Es… man patiktu labāk, ja šo lietu tālāk nevirzītu.
— Jāiet vien pie priekšnieka, — vīrs atteica. — Viņa godība pēc pusminutes būs brīvs. Nu, karātavu putniņ!
Tas bija uzaicinājums Oliveram ieiet pa durvīm, kuras resnais vīrs runādams atslēdza un kuras veda mūra kamerā. Te Oliveru pārmeklēja un, nekā pie viņa neatraduši, tur ieslēdza.
šī kamera pēc izskata un lieluma atgādināja puspagrabtelpu, vienīgi vēl ne tik gaišu. Tā bija riebīgi netīra, jo šis bija pirmdienas rīts un tur bija mitinājusies seši piedzēruši subjekti, kas kopš sestdienas vakara iespundēti kaut kur citur. Tas vēl nav nekas. Mūsu policijas namos katru vakaru tiek ieslodzīti gan vīrieši, gan sievietes par gluži nieka apvainojumiem — šis vārds pe'na, ka to atzīmē, — pagraba cietumos, salīdzinot ar kuriem Ņugetas kameras, kur sēž visbīstamākie noziedznieki, kas tiesāti, atzīti par vainīgiem un gaida uz nāvi, ir tīrās pils zāles. Ja kāds netic, lai pats salīdzina tās.
Kad atslēga noskrapstēja caurumā, vecais džentlmenis izskatījās gandrīz tikpat bēdīgs kā Olivers. Viņš nopūzdamies pievērsās grāmatai, kas nevainīgā kārtā bijusi par cēloni visam šim tracim.
— šā puisēna sejā ir kaut kas, — vecais džentlmenis runāja pats ar sevi, lēniem soliem attālinādamies un domīgi pakšinādams zodu ar grāmatas vāku, — ir kaut kas, kas man: pievelk un aizkustina. Vai nebūtu iespējams, ka viņš ir nevainīgs? Tāds viņš izskatās. Bet paga! — vecais džentlmenis iesaucās, spēji apstādamies un raudzīdamies debesīs. — Ak tu posts! Kur tak es gluži līdzīgu seju jau esmu re lzējis?
Kādu brīdi padomājis, vecais džentlmenis arvien vēl domās sasprindzinātu seju iegāja priekšistabā, kas veda Uz pagalmu, un te nomāju stūrītī viņš ņēmās uzburt acu priekšā plašu amfiteātri ar kādreiz redzētām sejām, pār kurām jau daudzus gadus kopš bija nolaidies pelēcīgs aizkars.
— Nē, — vecais džentlmenis sacīja, nopurinādams galvu, — tās droši vien tikai manas iedomas.
Viņš no jauna ielūkojās šajās sejās. Viņš bija tās atdzīvinājis atmiņā, un nu nenācās vairs viegli pārsegt tām līķautu, kas tās slēpis tik ilgi. Viņš redzēja draugu un nedraugu -sejas un daudzas gluži pasvešas, kas no pū|a uzmācīgi vērās uz viņu; tur pavīdēja jaunu meiteņu vaigi, kurus tagad jau va- goja vecuma grumbas; tur bija sejas, ko zemesmāte jau pārvērtusi un glabāja savā klēpī, bet gars, kas nepadodas tās varai, piešķīra tām seno svaigumu un daiļumu un lika acīm iemirdzēties senā spožumā, smaidam atplaukt senā gaišumā, dvēselei starot cauri pīšļu maskai un klusā čukstā paust par skaistumu aizsaulē, kurš pārvērsts, lai atmirdzētu vēl ko- šāk, lai iedegtos kā zvaigzne un sijātu vieglu, maigu vizmu pār taku uz debesīm.
Bet vecais džentlmenis nevarēja tur saskatīt nevienas sejas, kuras izteiksme atēnotos Olivera vaibstos. Pēdīgi viņš izdvesa dziļu nopūtu pār atmiņām, ko bija atdzīvinājis, un, būdams par laimi sev pašam izklaidīgs vecs džentlmenis, apbedīja tās atkal grāmatas sadzeltējušās lappusēs.
Viņu iztraucēja pieskāriens plecam un atslēgu žūkšņa glabātāja aicinājums iet tam līdzi uz policijas priekšnieka kabinetu. Steidzīgi viņš aizvēra grāmatu un pēc mirkļa jau stāvēja ievērojamā, slavenā mistera Fenga priekšā.
Kabinets bija ar paneli apšūta istaba ēkas fasades pusē. Misters Fengs sēdēja pretī ieejai aiz margām; bet turpat blakām durvīm atradās kaut kas līdzīgs ar koka sētu nožogotai aizgaldai, kurā jau bija novietots nabaga mazais Olivers, kas trīcēja, pārbijies no visa šā šausminošā skata.
Misters Fengs bija kalsens, slaids vidēja auguma vīrs ar stīvu kaklu, galvu tam rotāja ne visai bagāta matu audze, un tie paši, cik bija, apņēma tikai deniņus un pakausi. Seja viņam bija drūma un sveloti sarkana. Ja viņš patiešām nebūlu paradis dzert vairāk, nekā tas viņa veselībai nāca par labu, viņš būtu varējis celt sūdzību pret savu seju par neslavas celšanu un saņemt brangu atlīdzību par nodarīto pārestību.
Vecais džentlmenis cienīgi palocījās un, piegājis pie priekšnieka galda, sacīja, saskaņodams vārdus ar atbilstošu darbību:
— Te, lūdzu, mans vārds un adrese, ser.
Tad viņš pāris soļu atkāpās un, vēlreiz pieklājīgi un džentlmeniski palocījis galvu, gaidīja, kad sāks viņu noklaušināt.
Tā nu bija sagadījies, ka tieši šai brīdī misters Fengs lasīja rīta avīzes ievadrakstu, kurā bija runa par kādu viņa nesenu lēmumu un trīssimt piecdesmito reizi atgādināts iekšlietu ministram, lai taču pievēršot viņam sevišķu un ārkārtēju uzmanību. Viņam bija pavisam nelāga oma, un dusmas dega acīs, kad viņš tās pacēla augšup.
— Kas jūs tāds esat? — misters Fengs jautāja.
Vecais džentlmenis mazliet izbrīnījies norādīja uz savu vizitkarti.
— Kārtībnieki — misters Fengs sacīja, nicīgi pagrūzdams karti līdz ar avīzi projām. — Kas ir šis subjekts?
— Mans vārds, ser, — vecais džentlmenis sacīja, runādams kā jau džentlmenis, — mani sauc par Braunlovu. Bet es vēlētos zināt, kā sauc policijas priekšnieku, kurš zem tiesneša aizsega atļaujas nepelnītus, ar neko neierosinātus apvainojumus cienījamai personai.
To sacīdams, misters Braunlovs pārlaida skatienu visapkārt, it kā raudzīdamies pēc kāda, kas sniegtu viņam šo informāciju.
— Kārtībnieki — misters Fengs sacīja, aizmēzdams avīzi pavisam sānis. — Par ko šis subjekts tiek apvainots?
— Viņš ne par ko netiek apvainots, jūsu godība, — kārtībnieks atbildēja. — Viņš uzstājas kā apsūdzētājs pret šo puiku, jūsu godība.
Viņa godība to itin labi zināja, bet šis bija labs pakaitinā- šanas veids un pie tam ne ar ko nedraudēja.
— Kā apsūdzētājs pret puiku, ak tā? — misters Fengs sacīja, nomērodams misteru Braunlovu no galvas līdz kājām. — Nozvēriniet to!
— Pirms mani nozvērina, man jālūdz atļauja pateikt pāris vārdu, — misters Braunlovs sacīja, —. proti, gribu teikt, ja savām acīm nebūtu redzējis, es nekad neticētu …
— Pievaldiet mēli, ser! — pavēlnieciski uzkliedza misters Fengs.
— Es to nedarīšu, ser, — vecais džentlmenis atteica
— Uz vietas ka būtu mute ciet, vai arī es jūs izsviedīšu ārā! — misters Fengs teica. — Jūs esat neredzēti nekaunīgs subjekts! Kā jūs uzdrīkstaties palaist muti pret tiesnesi!
— Kas! — vecais džentlmenis iesaucās nosarkdams.
— Nozvēriniet šo personu! — misters Fengs sacīja klerkam. — Citādi vairs negribu dzirdēt ne vārda. Nozvēriniet to?
Misteram Braunlovam asinis vārījās aiz sašutuma, bet, apsvēris, ka zēnam varbūt ar to varētu tikai kaitēt, ja paļautu jūtām vaļu, viņš savaldījās un padevīgi ļāva sevi nozvērināt.
— Nu, — Fengs sacīja, — ko tad šis puika noziedzies? Kas jums būtu ko teikt, ser?
— Es stāvēju pie grāmatu galda … — misters Braunlovs iesāka.
— Pievaldiet mēli, ser, — misters Fengs pārtrauca. - Polismen! Kur polismens? Tā, nozvēriniet šo polismenu! Nu, poIismen, kas tur īsti ir?
Polismens ar piedienīgu pazemību atstāstīja, kā viņš aizturējis apvainoto, kā viņš Oliveru pārmeklējis un neko nav atradis un ka tas esot viss, ko viņš šai lietā zinot.
— Vai ir vēl kādi liecinieki? — misters Fengs jautāja.
— Neviena, jūsu godība, — polismens atbildēja.
Pāris minūtes misters Fengs sēdēja klusu ciezdams, tad, pagriezies pret cietušo, sacīja ar neapvaldītu niknumu:
— Vai jūs, cilvēk, galu galā teiksiet, kāds ir jūsu apvainojums pret šo zēnu, vai neteiksiet? Jūs nodevāt zvērestu. Ja jūs te stāvēsiet un atteiksieties nodot liecību, es jūs sodīšu par necienīgu izturēšanos pret tiesu. Es brīdinu jūs no…
No kā, par ko, tā ir paliek nezināms, jo klerkam un cietuma uzraugam tieši īstajā brīdī uznāca skaļš klepus, pirmajam nokrita zemē smaga grāmata, kāpēc arī vārds nebija sadzirdams, — nejauša sagadīšanās, protams.
Lai gan misteru Braunlovu vairākkārt pārtrauca un apbēra apvainojumiem, viņš tomēr parādīja izmaņu un savu pateica, pastāstīdams, ka pirmajā mirklī viņš apmulsis un skrējis pakaļ zēnam tāpēc, ka tas meties bēgt, un izteikdams cerību, ka priekšnieks, pārliecinājies, ka zēns nav zadzējs, bet tikai līdzzinātājs zādzībā, izturēsies pret to ar likumā paredzēto saudzību.
— Diezgan jau viņš ir tramdīts un mocīts, — beigās noteica vecais džentlmenis. — Un es baidos, — viņš stingrā neatlaidībā vēl piebilda, — es patiesi baidos, ka zēns ir slims.
— O jā! To es redzu! — misters Fengs sacīja, zobgalīgi pasmiedamies. — Nu, netaisi te nekādu pigoru, tu mazais diedelniek! Ar tiem tu nekā nepanāksi. Kā tevi sauc?
Olivers gribēja atbildēt, bet mēle neklausīja. Viņš bija bāls kā audekls, un viņam likās, ka viss ap viņu griežas un grīļojas.
— Kā tevi sauc, tu nelietīgais kramagalva? — uzstājīgi noprasīja misters Fengs. — Kārtībniek, kā sauc to puiku?
Ar pēdējo jautājumu viņš vērsās pie paraupja, labsirdīga veca vīra svītrotā vestē, kurš stāvēja netālu no tiesneša galda. Tas noliecās pie Olivera un atkārtoja jautājumu, bet, redzēdams, ka zēns tiešām nav spējīgs saprast, ko no viņa grib, un zinādams, ka atbildes izpalikšana tiesnesi vēl vairāk satracinās, kas nāks par ļaunu spriedumam, viņš noriskēja paķert vārdu no zila gaisa.
— Viņš saka, šo saucot par Tomu Vaitu, jūsu godība, — sacīja šis mīļsirdis zagļu ķērājs.
— Vai viņš vēl nedomā sākt runāt, ko? Ļoti jauki, ļoti jauki. Kur viņš dzīvo?
— Kur pagadās, jūsu godība, — kārtībnieks atteica, atkal izlikdamies saņēmis Olivera atbildi.
— Vai vecāki viņam ir? — taujāja tālāk misters Fengs.
— Viņš saka, ka miruši jau sen, viņam vēl mazam esot, — kārtībnieks joprojām riskēja atbildēt uz labu laimi.
Pie šā nopratināšanas punkta Olivers pacēla galvu un, aplaidis visapkārt žēlas acis, vārgā balsī palūdza malciņu ūdens.
— Blēņas, ko vēl ne! — misters Fengs sirdījās. — Nedomā tu te mani par muļķi pataisīt!
Man tā liekas, viņš par tiesu ir slims, — kārtībnieks iebildās.
— Es gan zināšu labāk, — misters Fengs atbildēja.
— Palīdziet viņam, kārtībniek, — vecais džentlmenis sacīja, instinktivi pastiepdams rokas, — viņš tūliņ pakritīs.
— Nost, pie malas, kārtībniek! — Fengs uzkliedza. — Lai gāžas vien, ja viņam tā patīk.
Olivers izmantoja laipno atvēli un bez samaņas nokrita uz grīdas. Visi, kas atradās istabā, raudzījās cits uz citu, bet neviens neuzdrošinājās pakustēties no vietas.
— Es jau zināju, ka viņš tikai mošķojas, — misters Fengs sacīja, it kā ar to jau būtu neapšaubāmi pierādīts šis fakts. — Lai guļ vien, gan viņam tas drīz apniks.
— Kā jūs esat nodomājis izspriest šo lietu? — paklusi ievaicājās klerks.
— īsi un ātri, — misters Fengs atteica. — Trīs mēneši apcietinājumā un pie stingra darba, protams. Atstāt zāli!
Sim nolūkam tika atvērtas durvis, un divi vīri patlaban grasījās aiznest noģībušo zēnu uz kameru, kad pēkšņi kāds pavecs vīrietis, nabadzīgs, bet godīgs pēc izskata, ģērbies apvalkātā melnā uzvalkā, drāzeniski ieskrēja zālē un steidzās pie priekšnieka galda.
— Paga, pagaidiet! Nenesiet viņu ārā! Dieva dēļ, uzgaidiet brītiņu! — ar lielu skubu un aizelsies sauca ienācējs.
Kaut gan prezidējošie gari šādās iestādēs kā šī ir piesavinājušies pilnīgu un neierobežotu varu pār viņas majestatei padoto — it sevišķi trūcīgo šķiru — brīvību, neaptraipīto vārdu, labo slavu, pat dzīvību un kaut gan šo iestāžu sienās ik dienas tiek nospēlēti tik fantastiski numuri, ka eņģeļi varētu savas acis izraudāt, — atklātībai tie netiek rādīti, ja nu varbūt retumis kas iezogas dienas presē.[6] misters fengs tātad ne mazumis varēja noskaisties par šāda nelūgta viesa tik nepieklājīgu kārtības traucējumu.
— Kas tad nu? Kas šis tāds? Sviediet šo cilvēku ārā! Atbrīvojiet zāli! — misters Fengs kliedza.
— Es gribu runāt! — ienācējs arī kliedza. — Es neļaušu, ka mani izsviež. Es visu redzēju. Esmu grāmatu kioska turētājs. Es prasu, lai mani nozvērina. Jūs mani nepiespiedīsiet klusēt! Mister Feng, jums jādzird, ko es teikšu. Jūs nedrīkstat mani noraidīt, ser.
Sim cilvēkam bija taisnība. Viņa uzstāšanās bija noteikta. Lieta izvērtās pārāk nopietna, lai to notušētu.
— Nozvēriniet šo cilvēku! — noņurdēja misters Fengs ļoti nelabprāt. — Nu, kas tad jums ir sakāms?
— Lūk, kas, — sacīja grāmatu tirgotājs. — Es redzēju trīs zēnus, divus citus un šo apcietināto, slaistāmies ielas pretējā pusē, kamēr šis džentlmenis lasīja. Zādzību izdarīja cits puika. Es redzēju, kā tas notika, un es redzēju, ka šis zēns bija pagalam iztrūcies un apstulbis par visu to.
Šimbrīžam mazliet jau atguvis elpu, cienījamais grāmatu kioska turētājs tālāk atstāstīja sakarīgāk, kādos apstākļos zādzība notikusi.
— Kāpēc jūs neieradāties šeit agrāk? — brīdi nogaidījis, ievaicājās misters Fengs.
— Nebija nevienas dzīvas dvēseles, kam atstāt bodi, — grāmatu tirgotājs atbildēja. — Visi. kas būtu varējuši man izpalīdzēt, bija aizskrējuši zagli ķert. Nevarēju ātrāk sameklēt kā tikai pirms piecām minūtēm, un tad es skriešiem vien devos šurp.
— Prasītājs tobrīd lasīja, tā bija? — atkal pēc maza starpbrīža Fengs jautāja.
— Jā, — stāstītājs atbildēja. — To pašu grāmatu, kas viņam rokā.
— Ak to grāmatu, hm? — Fengs sacīja. — Vai tā ir samaksāta?
— Nē, nav vis, — grāmattirgotājs pasmaidīja.
— Vai die', pavisam par to biju aizmirsis! — nevainīgi izsaucās izklaidīgais vecais džentlmenis.
— īstais vīrs, kam pieklājas mest apvainojumu uz nabaga zēnu! — sacīja Fengs, komiski piepūlēdamies parādīt sevi žēlsirdīgu. — Man tā liekas, ser, ka jūs šo grāmatu esat ieguvis gaužām aizdomīgos un apkaunojošos apstākļos, un jūs varat vēl justies sevišķi laimīgs, ka lietas īpašnieks atsakās ierosināt pret jums sūdzību. Lai tas būtu par mācību jums, cienījamais kungs, vai arī likumam būs vēl darīšana ar jums. Zēns ir attaisnots. Atbrīvot zāli!
— Nolādētie velni! — kliedza vecais džentlmenis, nespēdams vairs valdīt dusmas, kas viņu visu laiku jau smacēja. — Nolādētie velni! Es tiem …
— Atbrīvot zāli! — priekšsēdētājs sacīja. — Kārtībnieki, vai jūs dzirdat? Atbrīvot zāli!
Pavēle tika izpildīta, un saniknoto misteru Braunlovu, kam iekšā viss vārījās aiz trakām dusmām un sašutuma, ar grāmatu vienā un bambusniedres spieķi otrā rokā smalki izvadīja ārā. Viņš nonāca pagalmā, un karstās dusmas acumirkli pārgāja. Mazais Olivers gulēja uz akmeņainā bruģa ar vaļā atrautu krekliņu un saslapētiem deniņiem; seja tam bija līķa bālumā un viss ķermenis raustījās aukstos drebuļos.
Nabaga puisēns, nabaga puisēns! — sacīja misters Braunlovs, pārliecies pār viņu. — Pasauciet ormani, lūdzami, pasauciet kāds' Ātrāk!
Karieti sameklēja, un, kad Olivers bija rūpīgi nolikts uz viena sēdekļa, vecais džentlmenis iekāpa un nosēdās uz otra.
— Vai mani arī nevarētu pieņemt? — sacīja grāmatu kioska turētājs, ielūkodamies iekšā.
— Vai die', jā, manu dārgo ser, — misters Braunlovs sacīja attapdamies. — Es par jums aizmirsu. Vai, vai! Tā nelaimīgā grāmata joprojām vēl pie manis. Metieties iekšā! Nabaga puišelis! Nedrīkst kavēties ne mirkli.
Grāmatu kioska turētājs iekāpa karietē, un rati aizripoja.