Kariete dārdēdama ripoja lielāko tiesu pa tām pašām ielām, pa kurām Olivers bija nācis, kad tas Kūmiņa pavadībā pirmoreiz ieradās Londonā; pie «Eņģeļa» Islingtonā nogriezās pa citu ceļu un pēdīgi klusā, ēnainā ieliņā netālu no Penton- vilas apstājās glīta nama priekšā.
"Šeit nu steigšus vien sagatavoja gultu, un misters Braunlovs noskatījās, kā tajā uzmanīgi un ērti tika noguldīts viņa aizbilstamais. Sai mājā nu viņu kopa ar neizsakāmu rūpību un mīlestību.
Bet Olivers vēl daudzas dienas palika nejūtīgs pret savu jauno draugu sirsnīgo laipnību. Saule uzlēca un norietēja, atkal uzlēca un norietēja un daudzreiz vēl pēc tam, bet zēns joprojām nemierīgs mētājās savā slimības gultā un, degdams vienās ugunīs, dila kopā acīm redzot. Tārps mirušā ķermenī nepadarīs savu darbu veiksmīgāk kā tāda lēna, nedziestoša uguns dzīvā cilvēkā.
Vārgs, vājš un bāls no vaiga viņš pēdīgi pamodās kā no gara, nemierīga sapņa. Lēni pacēlies, atbalstījis galvu uz drebošās rokas, viņš iztrūcies raudzījās apkārt.
— Kas šī par istabu? Kur es esmu atvests? — Olivers brīnījās. — Šai vietā gan es neaizgāju gulēt.
Viņš runāja pavisam klusā balsī, jo bija pārlieku vārgs un gurdens, bet atradās ausis, kas šos vārdus tūdaļ izdzirda. Aši atvilkās aizkars no gultas galvgaļa, un mīlīga, jauka māmuļa, tīri, glīti ģērbusies, piecēlās no atzveltņu krēsla turpat blakus gultai, kur tā bija sēdējusi un strādājusi rokdarbu.
— Nerunā vis, manu bērniņ, — viņa sacīja maigā balsī. — Tev jāguļ pavisam mierīgi, citādi tu atkal saslimsi. Tu jau biji tik slimiņš, tik slimiņš, ka tīri bail. Gulsties vien atkal nost; tā, re' ku' labs puisītis.
Runādamās vecā lēdija maigi nolika Olivera galvu uz spilvena un, atglaudusi viņam matus no pieres, noraudzījās viņa sejiņā tik siltām, mīļām acīm, ka zēna izdilusī rociņa negribot ieslīdēja viņas rokā un apvija to sev ap kaklu.
— Tu manu mīļu dieniņ! — ar asarām acīs teica vecā lēdija. — Cik labs un piemīlīgs bērniņš! Skaists puisītis! K.o gan izjustu viņa māte, ja varējusi sēdēt šeit, kā es sēžu, un redzēt viņu tagad!
— Varbūt viņa redz mani, — Olivers čukstēja, salicis rokas. — Varbūt viņa sēdēja pie manis. Man tā vien liekas, ka viņa sēdēja.
— Tie drudža murgi, dārgumiņ, — vecā lēdija mīlīgi noteica.
— Es jau arī tā domāju, — Olivers atbildēja, — jo debesis tak ir ļoti tālu un viņi tur ir tik laimīgi, vai tie nāks zemē pie nabaga slima puisēna! Bet, ja viņa zināja, ka esmu slims, tad viņai gan vajadzēja par mani iežēloties arī tur, jo viņa pati bija stipri slima, kad vēl nebija nomirusi. Laikam viņa tur neko par mani nevar zināt, — brīdi klusējis, Olivers iebildās. — Ja viņa būtu redzējusi, cik daudz man te pāri darīja, tas viņu būtu apbēdinājis, bet viņa vienmēr smaidīja un izskatījās laimīga, kad es par viņu sapņoju.
Vecā lēdija vairs nekā neatbildēja, bet. noslaucījusi vispirms acis un pēc tam acenes, kas bija noliktas uz gultas segas, it kā tās būtu nešķirama, nedalāma vienība ar acīm, viņa atnesa Oliveram kādu spirdzinošu dzērienu un, noglaudījusi viņam vaigu, vēl piekodināja gulēt pavisam mierīgi, lai nesaslimtu par jaunu.
Olivers nu gulēja klusi kā pelīte, pa daļai tādēļ, ka gribēja būt paklausīgs vecajai lēdijai, pa daļai, patiesību sakot, arī tāpēc, ka jau līdzšinējā runāšana viņu bija pagalam nogurdinājusi. Drīz viņš ielaidās saldā snaudā, no kuras to uzmodināja gaisma. Pavēris acis, viņš ieraudzīja sveci, kas bija nolikta tuvu pie gultas, un džentlmeni ar lielu, skaļi tikšķošu zelta pulksteni rokā, kurš skaitīja viņam pulsu un sacīja, ka viņš nu esot krietni veselāks.
— Tev ir daudz labāk, vai ne, manu draudziņ? — džentlmenis sacīja.
— Jā, pateicos, ser, — Olivers atbildēja.
— Jā, es zinu, ka tu jau jūties labāk, — runāja džentlmenis. — Tev kāro arī ēst, vai nav tiesa?
— Nē, ser, — atteica Olivers.
— Hm! — džentlmenis norūca. — Nē, es zinu, tu nekāro. Viņam negribas ēst, misis Bedvin, — sacīja džentlmenis, likdamies liels zinātājs, un vecā lēdija godbijīgi palocīja galvu, kam bija nozīmēt, ka viņa tur ārstu par ļoti gudru vīru. Šķita, ka arī ārsts par sevi bija tādās pašās domās.
— Tev nāk miegs, vai ne, draudziņ? — vaicāja ārsts.
— Nē, ser, — Olivers atteica.
— Nē, — sacīja ārsts ļoti pašapzinīgs un apmierināts, — tev nenāk vis miegs. Tev dzert ari negribas? Tā ir?
— Dzert gan gribas, ser, — Olivers atbildēja.
— Taisni kā jau es paredzēju, misis Bedvin, — ārsts teica. — Gluži dabiski, ka viņam slāpst. Jūs, kundze, varat viņam iedot mazliet tējas un kādu grauzdētu maizes šķēlīti bez sviesta. Nesasedziet viņu pārāk silti, kundze, bet pierau- giet, lai viņš neapaukstējas, būsiet tik laipna?
Vecā lēdija pakniksēja. Ārsts, nogaršojis Oliveram atnesto dzērienu un paslavējis to, steidzās projām, skaļi un dīžīgi zābakiem čīkstot, kamēr viņš gāja lejā pa kāpnēm.
Drīz pēc tam Olivers atkal iesnaudās; kad viņš pamodās, pulkstenis jau rādīja turpat pusnakts - stundu. Vecā lēdija, vēl īsu brīdi pakavējusies, mīļi novēlēja viņam labunakti un uzticēja viņa uzraudzību resnai večukai, kura tikko bija atnākusi, atnesdama līdzi mazu lūgšanu grāmatu un lielu nakts- mici. Uzlikusi mici galvā, bet grāmalu uz naktsgaldiņa un pateikusi Oliveram, ka šī palikšot nomodā pie viņa pa nakti, večuka piestūma savu krēslu tuvāk kaminam un tūdaļ sāka gulēt guļamo, bieži gan miegā trūkdamās, vai nu kad galva uz priekšu sasvērās, vai arī kad pati stiprāk iešņācās vai iekrācās. Tie tomēr nebija nekādi lielie traucējumi — pakasīja tikai degungalu dūšīgāk un snauduļoja tālāk.
Lēni vilkās šī nakts. Olivers vēl labu laiku gulēja vaļā acīm, skaitīdams mazos gaismas aplīšus, kas, blāvai sveces liesmiņai plivinoties, atņirbēja griestos, vai arī novērsa gurdeno skatienu uz tapešu sarežģītajiem ornamentiem. Krēslai- nība un dzi|ais klusums radīja svētsvinības atmosfēru istabā un atgādināja Oliveram, ka daudzas dienas un naktis te lidinājusi nāve apkārt, kuras aukstā elpa varbūt vēl tagad nav izvēdījusies no šās telpas; šādām baigām domām uzmācoties, viņš iespieda seju spilvenā un raidīja debesīm karstu lūgšanu.
Pamazām viņš ieslīga tai dziļajā, cietajā miegā, kas vienīgais spēj dot īstu atspirdzinājumu pēc tikko pārciestas slimības; tai mierīgajā, klusajā miegā, no kura sāpīgi ir pamosties. Kurš gan, ja tāda būtu nāve, gribētu atkal atmosties cīņu un nemiera pilnai dzīvei, kur tevi nomāc rūpes par ikdienu, bažas par nākotni, bet vēl vairāk smagās atmiņas par pagātni!
Jau dažas stundas kā bija ataususi gaiša diena, kad Olivers atvēra acis; viņš jutās spirgts un līksms. Slimības krize bija laimīgi pāri. Viņš atgriezās atkal dzīvē.
Pēc dienām trim viņš jau varēja sēdēt atpūtas krēslā, visapkārt aplikts ar spilveniem, un, tā kā viņš vēl tomēr bija par vārgu, lai staigātu, misis Bedvina nonesa viņu lejā savā mazajā saimnieces istabiņā. Nosēdinājusi viņu pie kamina, mīlīgā vecā lēdija nosēdās arī pali un, redzēdama, ka zēns jūtas daudz labāk, aiz liela prieka sāka nevaldāmi raudāt.
— Tas nekas, manu mīlulīt, — vecā lēdija sacīja. — Man reizēm uznāk tāds dūšīgs raudiens. Nu re, ir jau pāri. Būšu atkal priecīga.
— Jūs, kundze, esat ļoti ļoti laba pret mani, — Olivers sacīja.
— Nu, par to tev nav galva jālauza, manu mīlulīt, — vecā lēdija atteica, — svarīgākais tagad ir buljons, sen jau bija laiks tev to iebaudīt, jo ārsts sacīja, ka misters Braunlovs drīkstēšot šorīt tevi apmeklēt; un mums tak tad jāizskatās brašiem; jo tev būs brašāks izskats, jo viņš būs priecīgāks.
Vecā lēdija tūlīt arī cēlās un uzlika sasildīt mazā kastrolītī pilnu bļodiņu buljona, lik spēcīga, tā Olivers domāja, ka, atšķaidot to līdz reglamentā paredzētajam stiprumam, tur iznāktu, godīgi aprēķinot, bagātīgas pusdienas trīssimt piecdesmit nabagiem.
— Vai tev, mīļumiņ, patīk bildes? — vecā lēdija ievaicājās, redzēdama, ka Olivers noņēmies raugās kādā ģīmetnē, kas karājās pie sienas tieši pretī viņa krēslam.
— Es labi nezinu, — Olivers atbildēja, acu no audekla nenovērsdams. — Es tik maz esmu redzējis, ka grūti pateikt. Cik skaista un mīlīga tur tā lēdija izskatās!
— Ko nu! — vecā lēdija sacīja. — Gleznotājs jau vienmēr iztaisa lēdijas skaistākas, nekā tās patiesībā ir, citādi jau
tiem nebūtu tām bildēm pircēju. Tam, kas izgudrojis to mašīnu, ar kuru var uzņemt cilvēku pēc viņa līdzības, gan bija zināt, ka tai ierīcei panākumu nebūs, mazlietiņ par godīgu darbs, par godīgu, — vecā lēdija teica, pasmiedamās par savu asprātību.
— Vai.. . vai šī bilde, kundze, ir kādas lēdijas nobildējums? — Olivers ievaicājās.
— Jā, — misis Bedvina sacīja, pavērsdama uz brīdi acis nost no buljona. — Tā ir ģīmetne.
— Kā ģīmetne? — Olivers taujāja.
— Nudien, kad man jāteic, draudziņ, es nezinu, — veca lēdija atbildēja piemīlīgā balsī. — Nedomāju, ka tā būtu kāda, ko tu vai es pazītu. Kā rādās, tevi šī ģīmetne padarījusi tīri domīgu, mīlulīt.
— Viņa tak ir tik skaista, — Olivers atteica.
— Bet vai tikai tā tevi neuzbudinās? — vecā lēdija iebilda izbrīnījusies, pamanot, ar kādu bijīgi satrauktu skatienu bērns vēro gleznu.
— Ai nē, nē, — Olivers aši attrauca. — Bet acis tik skumjas; šeit, kur es sēžu, man liekas, tās noraugās tieši uz mani. Sirds tad sāk man ālrāk sist, — klusā balsī Olivers piebilda. — It kā tā būtu dzīva un gribētu ar mani runāt, bet nevarētu.
— Pasarg' dies! — vecā lēdija iesaucās satrūkdamās. — Tādas valodas, bērns, nevajag runāt. Tu vēl esi vārgs un ātri uzbudinies pēc savas slimības. Labāk es aizstumšu tavu krēslu uz otru pusi, tur tu nevarēsi to redzēt. Nu, re, tā! — vecā lēdija runāja, vārdus pavadījusi ar darbiem. — Nu vismaz tā nebūs tev redzama.
Olivers redzēja to gara acīm tikpat skaidri, it kā nebūtu vie+u nemaz mainījis, bet viņš nodomāja, ka labāk būs, ja jauko veco lēdiju neapbēdinās, un tāpēc mīlīgi pasmaidīja, kad sastapās ar viņas skatienu, bet misis Bedvina, nopriecājusies, ka viņš jūtas labāk, piemeta buljonam sāli, iedrupināja pāris sausiņu, rīkodamās un rosīdamās tik veikli un izmanīgi, kā jau tas piederas tādā svinīgā procedūrā. Olivers buljona šķīvi iztukšoja ar neparastu steigu. Tik tikko bija izstrēbis pēdējo lāsīti, kad pie durvīm klusi pieklauvēja.
— Lūdzu, iekšā! — vecā lēdija aicināja, un ienāca misters Braunlovs.
Vecais džentlmenis ienākdams izskatījās možs un mundrs, kādam arī vajadzēja būt, bet, tiklīdz viņš atstūma acenes uz pieres un sakrustoja zem sava rītasvārka rokas uz muguras, lai varētu Oliveru tā labi apskatīt, viņa seja sāka dīvaini raustīties. Olivers pēc slimības izskatījās pagalam sanīcis, ēnai līdzīgs; veltīgi viņš mēģināja aiz cienības pret savu labdari piecelties, mēģinājums beidzās ar to, ka viņš atslīga krēslā atpakaļ, un nu, ja taisnība jāsaka, notika tas, ka mistera Braunlova sirds, kas bija gana spēcīga, lai tās pietiktu sešiem tādiem cilvēkmīlestībā kaistošiem veciem džentlmeņiem, sadzina viņam acīs asaras; šo hidraulisko procesu neesam spējīgi izskaidrot, jo neesam pietiekami lieli filozofi.
— Nabaga zēns! Nabaga zēns! — misters Braunlovs sacīja iekrekstēdamies. — Esmu šorīt mazliet aizsmacis, misis Bedvin. Būšu laikam apaukstējies.
— Es gan nedomāju, ser, — misis Bedvina iebilda. — Visu taču jūs dabūjat sausu un izvēdinātu, ser.
— Nezinu, Bedvin, nezinu, — sacīja misters Braunlovs. — Vakar gan, man liekas, pie pusdienām bija nolikta mitra salvete, bet tas jau nekas. Nu, kā jūties, mans mīļais?
— Esmu laimīgs, ser, — Olivers atbildēja, — un es jums no sirds pateicos, ser, ka bijāt pret mani tik labs.
— Jauks zēns, — misters Braunlovs sacīja, turēdamies, lai neparādītu aizkustinājumu. — Vai jūs, Bedvin, esat ar devusi viņam ko ēst? Kādu plānu slimnieku tumīti, ko?
— Viņš, ser, nupat dabūja šķīvi garšīga, spēcīga buljona, — misis Bedvina atbildēja, mazliet sasliedamās un pēdējo vārdu sevišķi uzsvērdama, lai taču jauš, ka tāda tumīte un labi pagatavots buljons nav nemaz salīdzināmi, ne blakus liekami.
— IJh! — noteica misters Braunlovs, viegli nopurinādamies. — Pāris glāžu portvīna viņam gan būtu derējušas daudz labāk. Vai nav tiesa, Tom Vait, ko?
— Mani sauc par Oliveru, ser, — mazais slimnieciņš atteica, un viņa skatiens pauda lielu izbrīnu.
— Olivers, — misters Braunlovs arī brīnījās. — Kas par Oliveru? Olivers Vaits, ko?
— Nē, ser, Tvists, Olivers Tvists.
— Savāds vārds! — teica vecais džentlmenis. — Bet ko tad tu tiesnesim sacīji, ka tevi sauc par Vaitu?
— Es neesmu viņam tā teicis, ser, — Olivers atteica pavisam apmulsis.
Tas jau nu tik ļoti atgādināja melus, ka vecais džentlmenis diezgan stingri ielūkojās Oliveram acīs. Bija neiespējami viņam neticēt, katrs vaibsts viņa vājajā sejā pauda patiesību.
— Noticis kāds pārpratums, — misters Braunlovs noteica.
Kaut gan šis iemesls pētīt Olivera seju atkrita, bet agrākā
doma par tās līdzību ar kādu citu, tuvu pazīstamu seju atkal mācās virsū tik neatlaidīgi, ka viņš nespēja novērst acu no Olivera.
— Jūs tak neesat dusmīgs uz mani, ser? — Olivers sacīja, lūdzoši paceldams acis.
— Nē, neesmu, — vecais džentlmenis atteica. — Vai! Kas ta tas? Bedvin, paskatieties šurp!
Runādams viņš aši parādīja uz ģīmetni virs Olivera galvas un tad uz zēna seju. Tā bija dzīva kopija. Acis, piere, mute — uz mata kā ģīmetnē. Arī sejas izteiksme tik apbrīnojami vienāda, it kā sīkākā līnija būtu ar vislielāko precizitāti nokopēta!
Olivers šā spējā izsauciena cēloni nedabūja zināt, jo bija vēl tik vārgs, ka no šīs iesaukšanās satricinājuma zaudēja samaņu.
Sis Olivera vājuma brīdis nu dod izdevību apmierināt lasītāju, kas palika neziņā par tiem diviem jautrā vecā džentlmeņa skolniekiem, un darīt tam zināmu …
Tobrīd, kad Kūmiņš un viņa tikpat slavenais draugs māsters Beitss iejuka rēcošajā pūlī un piedalījās Olivera vajāšanā, kas, kā tas jau aprakstīts, izcēlās tāpēc, ka viņi bija nelegālā ceļā piesavinājušies mistera Braunlova personīgu īpašumu, viņu rīcību noteica visai teicamā un atzīstamā pašaizsardzības dziņa; bet, tā kā īsts zvērināts anglis visupirms un galvenokārt lepojas ar pilsoņa privilēģijām un personas neaizskaramību, gandrīz lieki lūgt lasītāju pievērst uzmanību tam, ka šo divu zēnu rīcība tos tikai cels visu sabiedrības pīlāru un patriotu acīs tikpat lielā mērā, cik neapgāžamo patiesību — bažas par pašu drošību un labklājību — pierāda un apstiprina nelielais likumu kopojums, kuru daži gaiša prāta, dziļi domājoši filozofi likuši pamatā visām Dabas norisēm un darbībām. Minētie filozofi šīs cēlās lēdijas' darbību Varen gudri pratuši novest līdz maksimām un teorijām, un, parādīdami lielu atzinību tās augstai gudrībai un saprašanai, tie pilnīgi nostūmuši pie malas visu, kas gribētu apelēt pie sirds, pie cilvēka augstsirdības un citām jūtām. Jo šādas īpašības gan pilnīgi sagrautu uzticību šai sievišķai būtnei, kuru vispārības atziņa pacēlusi pāri visām tādām vājībām un vājībiņām, ar kādām sirgst viņas dzimuma pārstāves.
Ja nu vajadzētu vel kāda pierādījuma, kas runātu par labu šo jauno džentlmeņu filozofiskā rakstura uzvedībai, es to tuda| atrastu tai faktā (par kuru jau arī minēts pēdējā notikuma atstāstījuma sākumā), ka viņi, tiklīdz vispārīgā uzmanība pievērsās Oliveram, izstājās no dzinēju bara un pa īsāko ceļu veikli vien matoja mājup. Kaut gan man nenāk ne prata apgalvot, ka ievērojami un augsti mācīti vīri vienmēr mēdz meklēt īsāko ceļu, lai nokļūtu pie gudriem prāta slēdzieniem (drīzāk jau patiesībā tiem paradums ir pagarināt distanci ar dažnedažādiem sānis novirzieniem un nesakarīgiem spriedelējumiem, kā to dažkārt mēdz darīt iereibušie, kad tiem veļas virsū lielu ideju gāzma), bet toties gribu teikt un saku pilnā pārliecībā, ka daudzi jo daudzi lieli filozofi, attīstīdami savas teorijas, allaž mēdz parādīt augstu gudrību un piesardzību, lai novērstu katru nejaušību, kas tos pašus kaut vai visniecīgākā mērā varētu apdraudēt. Tādā kārtā, lai izdarītu lielu labumu, jūs drīkstat izdarīt mazu ļaunumu un varat izmantot ikvienu līdzekli, kuru galu galā mērķis attaisnos; pie kam noteikšana, cik lielam jābūt labuma, cik ļaunuma mēram un, protams, arī starpībai starp tiem abiem, pilnīgi atstājama ieinteresētā filozofa ziņā, lai viņš noteic to, kā viņa gaišais prāts un saprašana, un objektivitāte tam diktē.
Kad abi zēni jau krietnu brīdi kā vēja virpuļi bija drāzu- šies pa šauro ieliņu un sētu līkloču ejām, tikai tad tie iedrošinājās apstāties kādā tumšā un zemā vārtu velvē. Pastāvējis mierīgi tik vien ilgi, lai atvilktu elpu un atgūtu valodu, māsters Beitss izgrūda prieka pilnu spiedzienu un aiz lielas līksmes, nevaldāmos smieklos rīstīdamies, novēlās uz durvju pa- sliekšņa un virpuļoja kā vilciņš.
— Kas ta nu lēcies? — Kūmiņš ievaicājās.
— Ha, ha, ha! — Carlijs Beitss smējās pilnā kaklā.
— Aizbāz rīkli! — pavēlēja Kūmiņš, uzmanīgi apkārt vērdamies. — Va' tu tīši gribi, lai tevi nogrābj, stulbeni?
— Vai, es nivaru izturēt, — Carlijs sacīja, — es nivaru izturēt! Tas tik bija skats, kā viņš laida ļekas vaļā, kā viņš apsviedās āp stūri, drāzās virsū ielas stabiņiem un, atsprā- dzis no', atkal joza ka joza, — bet snīpslauķis manā kabatā, un es tik šim no pakaļas auroju, ko māku, — vai die', vai die', man gals klāt!
Māsters Beitss ar savu dzīvo fantaziju notēloja šo ainu pārāk sabiezinātās krāsās. Ticis līdz šai vietai, viņš atkal sāka ripeniski valstīties uz sliekšņa un smejas vel trakak.
— Bet ko nu Feidžins teiks? — ieminējās Kūmiņš, izmantodams mirkli, kad Carlijs atkal aizelsies apklusa.
— Ko? — Carlijs Beitss atjautāja.
— Nūjā — ko? — Kūmiņš atkārtoja.
— Nu, ko šis gan var teikt? — Carlijs sacīja, pēkšņi mitēdamies delverēt, jo Kūmiņš rādīja pārāk nopietnu seju. — Ko t' šis var teikt?
Misters Daukinss pāris minūtes pasvilpoja, tad, noņēmis cepuri, pakasīja galvu un trīs reizes to palocīja.
— Nu, ko tu domā savā somā? — Carlijs vaicāja.
— Tradiridiritam, tika citam! Dižīgo gailīt, saki nu «pu tu!» — tittiņa — tutū! — sacīja Kūmiņš, un viņa dziļdomīgajā sejā pavīdēja smīns. Paskaidrojums tas gan bija, bet gaužām neskaidrs. Māsters Beitss to tā uztvēra un tāpēc jautāja vēlreiz:
— Ko tu īsti domā?
Kūmiņš nekā neatbildēja, bet, uzlicis cepuri galvā, sakro- kojis un pasitis garā svārka malu padusē, viņš iespieda mēli vaigā, uzknipāja kā aizvien, bet šoreiz ļoti iespaidīgi reizes piecas sešas pa virsdeguni, apgriezās uz papēža un laidās cauri sētai prom. Māsters Beitss domīgu vaigu metās viņam pakaļ.
Dažas minūtes pēc šās sarunas soļu troksnis uz čīkstošajām kāpnēm iztraucēja jautro veco džentlmeni, kas ar maizes gabalu un desu vienā rokā un kabatas nazi otrā sēdēja pie pavarda, kur uz trijkāja virda alvas katliņš. Riebīgā smīnā noraustījās viņa bālā seja, kad viņš apsviedās apkārt un, glūnēdams pa rudo, kuplo uzacu apakšu, pagrieza ausi pret durvīm, lai paklausītos.
— Nu, kas ta tas! — murmināja ebrejs, pārvērsdamies sejā. — Tikai divi? Kur ta trešais? Tie tak nevarēja iekulties ķezā!
Soļi tuvojās, tie jau sasniedza kāpņu laukumiņu. Durvis klusi atvērās, ienāca Kūmiņš ar Carliju Beitsu, un durvis atkal aizvērās.