— Kur t' Olivers? — ebrejs vaicāja, pietrūkdamies kājās un nikni zibsnīdams. — Kur palika tas zēns?
Mazie zaglēni blenza uz savu dresētāju, it kā baidītos no tā dusmām, un nemierīgiem mirkļiem uzlūkoja viens otru. Atbildi tomēr palika parādā.
— Kas noticis ar zēnu? — ebrejs uzkliedza, sagrābdams Kūmiņu cieši aiz apkakles un draudēdams tam ar visnegan- tākiem lāstiem.
— Teic laukā, jeb es tevi nožņaugšu!
Misters Feidžins šķita pārskaities ne pa jokam, un Čarlijs Beitss, kas turēja par prātīgāku visur un vienmēr iziet ar veselu ādu un kam nepavisam nelikās neticami, ka nākamais žņaudzamais būs viņš, nokrita ceļos un palaida garo brēcienu, kurš pa pusei atgādināja traka buļļa baurošanu, pa pusei rupora rēkoņu.
— Vai tu runāsi beidzot? — pērkonīgā balsī uzbrēca ebrejs un ņēmās tā purināt Kūmiņu, ka tīrais brīnums, kā tas vēl noturējās savos lielajos svārkos.
— Nu tad, kurti viņu uzoda un pievāca — tik īss, tik garš tas stāsts, — Kūmiņš sadusmojies pateica. — Bet nu laidiet mani vaļā! Va* dzirdat!
Atspēries un ar vienu palēcienu izrāvies ārā no saviem lielajiem svārkiem, kurus pameta ebrejam rokās, Kūmiņš pagrāba maizes grauzdējamās dakšiņas un atvēzējies mērīja dūrienu jautrā vecā džentlmeņa vestē, un, ja vien palaimējies, būtu mazliet atvēsinājis veča jautrību tā, ka to nevarētu vairs tik viegli atgūt.
Ebrejs šai draudīgajā momentā pasitās sānis ar tādu veiklību, kādu no tik šķietami nevarīga cilvēciņa nemaz sagaidīt nevarēja, un, satvēris katliņu, grasījās to triekt pret uzbrucēja galvu. Bet, tā kā šai mirklī Čarlijs Beitss, sākdams bļaut pavisam nelabā balsī, pievērsa veča uzmanību sev, šis pēkšņi mainīja savu nodomu, un katliņš lidoja uz otru jauno džentlmeni.
— Ej, kas ta te par ļembastu iet vaļā! — ierūcās kāda zema balss. — Kas to te žāva man virsū? Labi vēl, ka tas bija alus, ne pods, kas mani ķēra, citādi es te gan kādu saberztu miltos. Skaidra lieta, ka cits neviens nevarēja atļauties šļākt pa gaisu dzērienus kā vien tas bagātais laupītājs — elles kāsis žīds, bet tas tak labi, ja nežēlo ūdens lāses, un tad ar tikai tādā reizē, ja ik gada ceturksni izdevies piešmaukt ūdensvada pārvaldi. Ko tas viss nozīmē, Feidžin? Sasper jods, ja mans kakla seģenis nav samircis alū! Va' nāksi iekšā, tu glumīzer, ko tupstuļo aizdurvē, kā sava kunga un pavēlnieka kaunēdamies!
Ienācējs, kas visu šo noburkšķēja, bija plecīgs, spēcīgs tēvainis ap gadu trīsdesmit pieci, ģērbies melnos velvetona svārkos, ļoti netīrās, īsās, iedzeltenīgās biksēs, puszābakos, pelēkās diedziņu zeķēs, kas bija cieši uzspīlētas uz pamatīgo kāju kukuļainajiem ikriem, — tādas kājas pie šāda ietērpa vienmēr izskatās kā kaut kas nenobeigts, nepilnīgs,, ja tās nerotā vēl dzelžu pinekļi. Galvā viņam bija brūna cepure un ap kaklu — netīra, raiba šalle, ar kuras noskrandušajiem galiem viņš runādams slaucīja ar alu apšļāktos vaigus. Kad šī procedūra bija galā, parādījās dienas gaismā plata, trula seja ar trīs dienas veciem bārdas rugājiem un divi niknas, draudīgas acis, no kurām vienas krāsainā apkaime liecināja par nesen saņemtu belzienu.
— Vai nāksi iekšā, dzirdi! — ierēcās šis pievilcīgais nešpetnis.
Balts, pinkains suns ar savās divdesmit vietās saskrāpētu purnu pieplakdams ielīda istabā.
— Ko t' nenāci tūlīt? — saimnieks uzsauca. — Tu laikam esi par lepnu, lai ar mani kopā rādītos ļaudīs, ko? Gul nost!
Šai pavēlei sekoja spēriens, kas aizsvieda dzīvnieku istabas pretējā sienmali. Kā likās, suns ar šādu apiešanos bija labi apradis, jo itin mierīgi saritinājās kaktā, pat neieņurdē- jās un, mirkšķinādams savas zvērīgās acis reizes divdesmit minūtē, šķitās noņēmies aplūkojam istabu.
— Ko tu te ārdies? Puišeļus spīdzini, tu rijīgais, ne-pie- pil-dā-mais mantrausi, zagtu mantu pievācēj? — špetnais vīrs sacīja, apdomīgi apsēzdamies. — Brīnos, kā tie nav vēl tevi nokniebuši. Es, viņu vietā būdams, gan to būtu izdarījis. Ja es būtu bijis tavs māceklis, sen jau to būtu izdarījis un … nē, pārdot tevi pēc tam man vis neizdotos, jo kam gan tu deri, ja nu varbūt kā reta riebekļa un neglīteņa paraugs uzglabāšanai stikla pudelē, bet, man domāt, tik lielas pudeles nemaz netiek gatavotas.
— Klusāk, klusāk, mister Saiks, — ebrejs sacīja trīcēdams. — Nerunājiet tik skaļi!
— Nesāc nu te misterot, — tēvainis atteica. — Tev vienmēr kas nelabs aiz ādas, kad tu uzsāc šādā meldiņā. Tev mans vārds zināms, un beigta balle. Es tam kauna nedarīšu, kad mana stundiņa pienāks.
— Nu labi jau, labi, tātad — Bil Saiks, — ebrejs noteica lēnprātīgā pazemībā. — Kā rādās, jūs esat nelabā omā, Bil.
— Varbūt ar, — Saikss atteica, — bet man liekas, tu neesi labākā, jeb vai tev mētāšanās ar alvas podiem šķiet tikpat nekaitīga rīkošanās kā mutes palaišana un. ..
— Vai jūs prātu izdzīvojis! — ebrejs iesaucās, saķerdams Saiksu aiz piedurknes un norādīdams uz zēniem.
Misters Saikss apmierinājās ar to, ka parādīja iedomātas cilpas savilkšanu zem kreisās auss, ļaujot galvai nokrist uz labā pleca, un ebrejs, kā likās, šo pantomimu gluži labi saprata. Pēc tam viņš žargona vārdiem, ar kādiem viņa valoda
bija bagātīgi piebārstīta, — tie būtu pilnīgi nesaprotami, ja tiktu šeit atkārtoti, — pieprasīja glāzi degvīna.
— Neiedomājies tik tam ģipti piešaut, — misters Saikss sacīja, uzlikdams cepuri uz galda.
Tas bija jokā teikts, bet, ja sacītājs redzējis, ar kādu velnišķīgu smīnu vecis sakoda bālās lūpas, kad pagriezās pret bufeti, viņam būtu gan varējis ienākt prātā, ka piesardzība nebūt nav gluži lieka, un tas galvenokārt tāpēc, ka vecā džentlmeņa jautrajā sirdī sēdēja gan velniņš, kas kārdināja uzlabot deģa mākslu.
Pēc divi trim mēriņiem misters Saikss visžēlīgi atļāvās veltīt mazliet uzmanības jaunajiem džentlmeņiem, un šās lielās laipnības ierosmē sākās saruna, kurā sīki jo sīki tika izklāstīts, kā tas gadījies, ka Olivers arestēts, protams, noklusējot un sagrozot patiesību par tik, cik Kūmiņš pašreizējos apstākļos atzina par vajadzīgu.
— Man bail, — ebrejs sacīja, — ka tik viņš tur neizmuld kaut ko, kas var mūs ievest ķibelē.
— To var sagaidīt, — Saikss, ļauni smīkņādams, atteica. — Tevi, Feidžin, iegāzīs.
— Es, lūk, baidos, — ebrejs turpināja, cieši nolūkodams Saiksu, it kā pārtraukuma nebūtu ievērojis, — es baidos, ja mums tā spēlīte būs jāizbeidz, to nāksies izbeigt vēl vienam otram, un jūsu kaulā tas kodīs vēl sāpīgāk nekā manējā, mans mīlinais.
Tēvainis satrūkās un spēji pasviedās pret ebreju. Bet vecā džentlmeņa pleci bija uzrauti līdz ausīm un acis izklaidīgi vērās pretējā sienā.
Iestājās ilgs klusuma brīdis. Katrs šās respektablās sabiedrības loceklis šķita nogremdējies pats savu lietu apcerē; šķita, ka pat suns, nikni aplaizīdamies, apcerēja, kā mesties ikros pirmajam džentlmenim vai lēdijai, kuru sastaps, izejot uz ielas.
— Kādam vajadzēs izdibināt, ar ko tas viss tur policijā īsti beidzies, — misters Saikss ierunājās daudz pielaidīgākā tonī nekā visu laiku, kopš ienācis.
Ebrejs, būdams vienis prātis, palocīja galvu.
— Ja viņš vēl nav izmuldējies un ir iespundēts, pagaidām var neuztraukties, bet, kad nāks ārā. tad iānoķīķerē, kur šis paliek. Sā vai tā, bet tev viņš jādabū rokā.
Ebrejs atkal pamāja ar galvu.
Sādu rīcības plānu varēja tiešām apsveikt, bet kā par nelaimi tā izpildīšanai stājās ceļā visai svarīgs kavēklis, un proti: Kūmiņam, Carlijam Beitsam, Feidžinam, misteram Saiksam —• visiem viņiem bija stipri dziļi iesakņojusies anti- patija pret pastaigām policijas iecirkņu tuvumā, uz to viņus nevarēja pamudināt nekādi apstākļi.
Cik ilgi viņi tā būtu sēdējuši un viens otrā blenzuši savā svārstībā un neuzņēmībā, grūti uzminēt, bet tas var arī mierīgi palikt neminēts, jo pēkšņi ienākušās divi jaunās lēdijas, kuras Olivers jau pirmajā vakarā šeit dabūja redzēt, atdeva atkal valodai dzīvību.
— Nāk kā sauktai — ebrejs ierunājās. — Beta ies. Vai iesi, mana mīlinā?
— Uz kurieni? — jaunā lēdija atvaicāja.
— Tikai līdz policijas iecirknim, mana mīlinā, — ebrejs pieglaimīgi sacīja.
Jaunā lēdija pelnīja, ka viņu pienācīgi novērtē: viņa skaidri un noteikti neapgalvoja, ka neies, tikai dedzīgi un nopietni izsaucās, lai šī esot «nolādēta», ja to darīšot, — godprātīgi delikātā izvairīšanās, kas liecināja par viņas iedzimtu takta sajūtu, kura neļāva savu tuvāku apbēdināt ar klaju un strupu atteikšanos.
Ebreja seja apmācās. Viņš novērsās no šās jaunās lēdijas, kas bija sevišķi spilgti, neteiksim, krāšņi, apģērbusies — sarkanā kleitā, zaļās kurpēs, dzelteniem papīrrullīšiem matos — un pievērsās otrai.
— Nensij, mīlinā, — ebrejs sacīja pielabinādamies, — ko tu teiksi?
— Ka tā lieta neies, un tāpēc nav vērtē muti dzisināt, Feidžin, — Nensija atteica.
— Ko tu ar to gribi teikt? — misters Saikss ievaicājās, uzmezdams viņai bargu skatienu.
— Ko jau teicu, Bil, — lēdija mierīgi atbildēja.
— Kā, bet tu tak esi kā izmeklēta priekš tā, — misters Saikss ņēmās pārliecināt, — te par tevi neviens vēl ne vella nezina.
— Un, tā kā es ar negribu, lai ko zinātu, — Nensija sacīja tikpat savaldīgi, — tad mans vārds būs drīzāk «nē» nekā «jā».
— Viņa ies, Feidžin, — Saikss sacīja.
— Nē, viņa neies, Feidžin, -— sacīja Nensija.
— Ies gan, Feidžin, — Saikss palika pie sava.
Un Saiksam bija taisnība. Visvisādi — gan ar draudiem, gan solījumiem un kukuļiem beidzot tomēr minēto lēdiju piedabūja uzņemties šo misiju. Viņai tiešām nebija ko baidīties no tādiem apsvērumiem kā viņas draudzenei, jo viņa tikai nesen bija pārnākusi no attālā, bet smalkā Retklifas* rajona uz Fīldlenas apkaimi un varēja būt droša, ka te neviens no viņas kuplā paziņu skaita ce]ā nepagadīsies.
' Tātad, aplikusi baltu priekšautu un papīra rullīšus paslēpusi zem salmu cepures, — abi šie tualetes piederumi tika izvilkti no ebreja neizsīkstošajiem krājumiem, — mis Nensija jau posās uz aiziešanu, lai izpildītu uzdevumu.
— Pagaidi drusciņ, mana mīlinā! — ebrejs aizturēja, sniegdams viņai nelielu, aizvāžamu grozu. — Nes to vienā rokā! Tā izskatīsies cienīgāk, mana mīlinā.'
— Do' vēl viņai duru atslēgu, Feidžin, lai tur otrā rokā, — pamācīja Saikss, — ta jau pavisam labi un cienīgi izskatīsies.
— Jā, jā, tas būs gan smalki, mīļais, — ebrejs sacīja un uzkarināja jaunajai lēdijai uz labās rokas rādāmā pirksta ārdurvju lielo atslēgu. — Tā, brīnišķīgi! Oi, tiešām lieliski, mīļais! — ebrejs priecājās, rokas berzēdams.
— Ai manu brālīt! Manu nabaga mī]o, jauko, saldo, nevainīgo mazo brālīt! — Nensija vaimanāja, izplūzdama asarās un izmisumā kratīdama groziņu un atslēgu. — Kas ar viņu noticis! Kur tie viņu likuši! Ak, esiet tik žēlīgi un pasakiet, džentlmeņi, ko tie nodarījļjši manam mīļajam puisītim! Izstāstiet, džentlmeņi, lūdzu, lūdzu, džentlmeņi!
Norunājusi to visu klausītājiem par iepriecinājumu, cik vien žēlabaini un izmisīgi varēdama, mis Nensija apklusa, pamirkšķināja ar acīm visai kompanijai, smaidīdama palocījās visapkārt un aizskrēja, ka nebija ko redzēt.
— Eh! Tas tikai ir viens varenīgs meitēns, mīlinie, — ebrejs sacīja, pievērsdamies saviem mazajiem draugiem un svarīgi locīdams galvu it kā par mēmu brīdinājumu tiem — ņemties piemēru no šā gaišā parauga, ko nupat redzējuši.
— Viņa dara godu visai savai slakai, — pielējis sev glāzi, teica misters Saikss, vareno dūri triekdams pret galdu. — Lai iet uz viņas veselībām, un lai visi bābieši būtu tādi kā viņa!
Kamēr šie un vēl daudzi citi slavinājumi tika birdināti pār Nensiju, šī jaunā lēdija naigi sojoja uz policijas iecirkni, kur viņa, kaut mazliet baiļodamās — aiz gluži saprotamiem iemesliem, jo gāja taču viena un neaizsargāta, — pēc neilga laiciņa laimīgi arī nokļuva.
Iegājusi no sētas puses, viņa ar atslēgu klusi piedauzīja pie kādas kameras durvīm un klausījās. Nebija dzirdams ne mazākais troksnītis; tad viņa iekāsējās un atkal klausījās. Klusums, nekādas atbildes; tad viņa ierunājās.
— Nollij[7], mīlulīt! — maigā balsī klusi sauca Nensija. — Nollij!
Sinī kamerā bija ieslodzīts tikai viens nožēlojams baskājis, kurš saņemts par to, ka spēlējis flautu, un kuram par skaidri pierādītu noziegšanos pret sabiedrību misters Fengs bija piespriedis vienu mēnesi labošanas iestādē, pie tam vēl palaizdams piedienīgu joku: ja jau šā pūšamam organam esot tāds dvašas pārpalikums, tad jau lietderīgāk būšot to izmantot dzirnas griežot nekā muziķu taisot.
Bet šis vīrs neatbildēja, jo domās apraudāja savu flautu, kas bija konfiscēta un nodota grāfistes rīcībā.
Nensija gāja pie nākošās kameras durvīm un pieklauvēja
tur.
— Kas i'? — atsaucās klusa, vārga balss.
— Vai pie jums ir kāds mazs zēns? — Nensija vaicāja, iepriekš nošņukstējusies.
— Nē, — balss atbildēja, — lai die's atpestī!
Sis te bija gadus sešdesmit piecus vecs klaidonis, kam piespriests cietums par to, ka viņš nebija spēlējis flautu jeb, citiem vārdiem sakot, par ubagošanu ielās un izvairīšanos no jebkāda darba, ar ko nopelnīt sev iztiku. Blakus kamerā atradās kāds cits vīrs, kura cejš bija novedis tai pašā cietumā par to, ka bez atļaujas tirgojies uz ielas ar skārda kastroļiem, tātad, kaut arī apiedams nodokļu inspekciju, tomēr nebiia vairījies kaut ko darīt, lai sevi uzturētu.
Tā kā neviens no šiem noziedzniekiem neatsaucās, dzirdot Olivera vārdu, un neko par viņu nezināja' pateikt, Nensiia devās tieši pie kārtībnieka svītrainajā vestē, kurš izskatījās tāds labsirdīgs no vaiga, un, bēdu satriekta, žēlabaini vaimanādama — vēl satricinošāku iespaidu panākdama, veikli un enerģiski rīkojoties ar atslēgu un grozu, — lūdza, lai atdod viņas mīļo brālīti.
— Bet pie manis tak viņa nav, mīļā, — vecais vīrs atteica.
— Kur tad viņš ir? — kā ārprātīga iespiedzās Nensija.
— Viņu paņēma līdzi džentlmenis, — kārtībnieks atbildēja.
— Kas par džentlmeni? Žēlīgā debess, kas par džentlmeni? — Nensija uztraucās.
Atbildot uz šo neatbildamo jautājumu, vecais vīrs pastāstīja dziļi satriektajai māsai, ka Oliveram tiesas zālē uznācis nelabums, ka viņu attaisnojuši, jo gadījies liecinieks, kas redzējis, ka zadzējs bijis kāds cits zēns, kas nav saķerts, un ka prasītājs viņu nesamaņas stāvoklī paņēmis un aizvedis līdzi uz savām mājām. Par šim mājām stāstītājs zināja tikai tik daudz, ka tās atrodas kaut kur Pentonvilā, šo vārdu viņš sadzirdējis, kad dots norādījums važonim.
Briesmīgā satraukumā, palikdama šaubās un neziņā, izmisusī jaunava izstreipuļoja pa vārtiem, bet tad, apmainījusi ļodzīgo gaitu pret žiglām kājām, skrēja, mezdama līkumus, kur vien redzēdama, lai jauktu pēdas, un atgriezās atpakaļ pie ebreja.
Misters Bils Saikss, tik tikko paguvis noklausīties ziņojumu par gājiena rezultātiem, uzsauca savam baltajam sunim un, uzlicis cepuri, steigšus metās ārā, nedomādams par tādām formalitātēm kā atsveicināšanos.
— Mums, mani draugi, jādabū zināt, kur viņš ir. Mums viņš jāatrod, — ebrejs sacīja, briesmīgi uzbudinājies. — Car- lij, tu nedari neko citu, kā tikai slāj apkārt, līdz vari atnest kādas ziņas par viņu. Nensij, dārgā, man viņš jādabū rokā. Es paļaujos uz tevi, mīlā, — uz tevi un Kūmiņu. Pagaidiet, pagaidiet! — ebrejs piebilda, ar trīcošu roku atslēgdams galda atvilktni. — Te jums būs nauda, mani mīļie. Es šovakar šo bodīti slēdzu ciet. Jūs zināsiet, kur mani atrast! Neuzkavējieties šeit vairs nevienu minūti, nevienu brīdi, mani mīlinie!
Runādams viņš tos izstūma no istabas un, uzmanīgi divreiz apgriezis atslēgu un aizbultējis durvis, izvilka no paslēptuves kasti, kuras noslēpumu nejaušā kārtā bija atklājis Oliveram. Tad viņš steidzīgi sāka nobāzt pulksteņus un dārglietas zem sava paltraka.
Viegls klauvējiens pie durvīm izbiedēja viņu šai darbā.
-— Kas tur ir? — viņš iesaucās griezīgā balsī.
— Es, — atsaucās Kūmiņa balss atslēgas caurumā.
— Kas ta nu vēl? — nepacietīgi noprasīja ebrejs.
— Vai viņš esot jāstiepj uz otru pažobeli, Nensija prasa? — Kūmiņš vaicāja.
— Jā, — ebrejs atteica. — Lai kur viņa to nomedītu. Atrodiet viņu, sameklējiet rokā, tas viss! Gan tad es zināšu, kas tālāk darāms, par to nebaidieties!
Puika atburkšķēja, ka šis saprotot gan, un metās pa kāpnēm lejā, lai panāktu savus biedrus.
— Vēl viņš nav paspējis izpļāpāt, — runāja ebrejs, atsākdams pārtraukto darbu, — bet, ja viņš būs sadomājis palaist muti par mums saviem jaunajiem draugiem, tad mēs vēl varam viņam lūpas aizšūt.