Oliveram, nākot atkal drīz pie samaņas, ko tas zaudēja, satrūkdamies no mistera Braunlova spējās iesaukšanās, vecais džentlmenis un misis Bedvina turpmāk ļoti piesargājās ne ar vārdu nepieminēt portretu, un vispār savās sarunās viņi vairījās pieskarties jautājumiem, kas attiektos uz Olivera pagātni vai viņa nākotnes izredzēm, bet centās risināt tādas valodas, kas varētu viņu uzjautrināt, nevis uztraukt. Viņš arvien vēl bija tik vārgs, ka nevarēja celties uz brokastīm, bet, kad viņš nākamo dienu nonāca lejā saimnieces istabā, viņa acis vispirms vērsās uz sienu cerībā, ka atkal varēs lūkoties daiļās lēdijas vaigā. Viņš tomēr savās cerībās vīlās, jo ģīmetne bija aizvākta.
— A! — saimniece ieteicās, redzēdama, kurp vēršas Olivera skatiens. — Tā ir prom, kā redzi.
— Jā, kundze, es redzu, — Olivers atteica. — Bet kāpēc to noņēma no turienes?
— To noņēma tāpēc, bērniņ, ka misteram Braunlovam licies, tā tevi satraucot un tas varbūt varot aizkavēt tavu izveseļošanos, tā redz, bērniņ, — vecā lēdija paskaidroja.
— Ai nē, patiesi nē! Es nemaz neuztraucos, kundze, — Olivers sacīja. — Man tā patika skatīties. Man viņa bija tik mīļa.
— Nu, nekas! — vecā lēdija labsirdīgi teica. — Saņemies tik un tiec drīz vesels, un mēs to atkal piekārsim. Dzirdi! To es tev apsolu. Bet nu parunāsimies par kaut ko citu.
Tā tad arī bija visa informācijā, kādu toreiz Oliveram izdevās iegūt par ģīmetni.
Tā kā zēna slimības laikā vecā lēdija izturējās pret viņu tik mīļi, viņš pūlējās par gleznu vairs nedomāt, toties ar uzmanību klausījās savas kopējas garu garos stāstos par viņas krietno, glīto meitu, kas apprecējusies ar krietnu un glītu cilvēku un dzīvojot uz laukiem; par dēlu, kam esot klerka vieta pie kāda tirgotāja Rietumindijā* un kas arī esot krietns jauneklis, rakstot četrreiz gadā uz mājām tik goddevības pilnas vēstules, ka asaras viņai saskrēja acīs, par tām runājot. Kamēr vecā lēdija gari un plaši pārstāstīja par saviem bērniem, to krietnajiem tikumiem un savā mīļā, labā vīra cēlajām īpašībām, kurš — dievs lai mielo viņa labo dvēseli! bija miris un aizgājis pie tēviem pirms divdesmit sešiem gadiem, aiztecēja daža laba stundiņa un laiks bija sēsties pie tējas galda. Pēc tējas viņa ņēmās mācīt Oliveram kri- bidžu[8], kuru viņš aptvēra tik veikli, cik vien veikli viņa paspēja ierādīt; un šo spēli tad viņi spēlēja ar lielu patiku un aizrautību, līdz slimniekam bija laiks saņemt savu ar ūdeni atšķaidītā karstvīna glāzi un šķēlīti grauzdētas baltmaizes, bet tad visā omulībā ielīst gultā.
Tās bija laimīgas dienas — Olivera atspirgšanas dienas. Visapkārt tāds miers, tīrība, kārtība, visi tik mīļi un laipni, ka pēc tā trokšņa un jezgas, kādā līdz šim bija dzīvojis, viņš šeit jutās kā pašās debesīs. Tiklīdz viņš bija tiktāl sastipri- nājies, ka varēja jau apģērbties, misters Braunlovs lika apgādāt viņam jaunu uzvalku, jaunu cepuri un jaunas kurpes. Kad Oliveram pateica, ka ar vecajām drēbēm viņš var darīt, ko grib, viņš atdeva tās kalponei, kura bijusi ļoti laipna pret viņu, teikdams, lai pārdod tās kādam ebrejam un naudu patur sev. To viņa arī ļoti labprāt izdarīja, un, kad Olivers, raudzīdamies pa logu ārā, noskatījās, kā ebrejs tās satin, iebāž savā somā un aiziet, viņš bija bezgala priecīgs, ka nu tās laimīgi projām, ka nu viņš pasargāts no briesmām tās kādreiz vēl valkāt. Taisnību sakot, tās bija nožēlojamas skrandas, bet Olivers nekad vēl nebija uzvilcis mugurā jaunu apģērbu.
Kādā novakarē, apmēram nedēļu pēc notikuma ar ģīmetni, kad viņš sēdēja pie misis Bedvinas un patriecās ar to, misters Braunlovs nosūtīja lejā ziņu, lai Olivers Tvists uzejot pie viņa kabinetā, ja jūtoties pietiekami labi, viņš labprāt brītiņu ar to parunātos.
— Ak tu kungs, nāc nu mums palīgā! Nomazgā rokas un ļauj, bērniņ, lai es tevi tā gludi sasukāju! — misis Bedvina sacīja. — Ai manu dieniņu! Būtu mēs zinājuši, ka viņš tevi sauks, mēs tak būtu uzlikuši tev tīru apkaklīti un uzspodrinājuši tevi kā vienu sešpensīti!
Olivers darīja visu, ko vecā lēdija viņam lika, un, lai gan viņa gaudās un pukstēja, ka neesot vairs pat laika iekro- kot krekla apkakles apmalīti, viņš tomēr izskatījās tik smalks un daiļš bez visas tik svarīgās vīra greznības, ka pēdīgi, noskatījusi zēnu no galvas līdz papēžiem, viņa tik lielā mērā bija apmierināta, ka varēja sacīt: bijis šiem ari vairāk laika, šī gan nedomājot, ka būtu varējusi vēl ko pielikt viņa daiļumam. ..
Tā uzmundrināts, Olivers piedauzīja pie kabineta durvīm. Pēc misterā Braunlova uzaicinājuma ieiet viņš atradās mazā, gramatām pieblīvētā istabā ar vienu logu, no kura pavērās skats uz glītiem dārziņiem.
Pie loga bija galds, aiz kura sēdēja misters Braunlovs un pašlaik lasīja. Oliveru ieraudzījis, viņš grāmatu pabīdīja tālāk nost un aicināja viņu nākt tuvāk pie galda un apsēsties. Olivers paklausīja, brīnīdamies, kur gan rodami tādi cilvēki, kas spēj tādu milzumu grāmatu izlasīt, kuras, kā likās, tak laikam bija sarakstītas, lai viestu prāta gaismu pasaulē. Tas vēl šobaltdien šķiet pasakains brīnums ne vienam vien, kam daudz lielāka dzīves pieredze nekā Oliveram.
— Daudz grāmatu, vai ne, manu zēn? — misters Braunlovs sacīja, redzēdams, ar kādu interesi Olivers noskatījās uz grāmatplauktiem, kas sniedzās no grīdas līdz griestiem.
— Milzum daudz, ser, — Olivers atteica. — Es tik daudz vēl neesmu redzējis.
— Tu varēsi tās lasīt, ja labi uzvedīsies, — vecais džentlmenis sacīja laipnīgi, — un tas tev patiks daudz labāk nekā skatīties uz tām no ārpuses, tas ir, ne vienmēr: atradīsies arī tādas grāmatas, kurām muguriņa un vāki ir to labākā sastāvdaļa.
— Tās laikam ir tur tās smagās, ser? — Olivers teica, norādīdams uz bieziem, bagātīgi ar zeltu rotātiem sējumiem.
— Ne vienmēr tās, — vecais džentlmenis atsacīja, smaidīdams un noglaudīdams Oliveram galvu, — ir vēl citas tikpat smagas grāmatas, kaut arī mazākas pēc apmēriem. Kā būtu, ka tu izaugtu liels un gudrs vīrs un sāktu rakstīt grāmatas, ko?
— Es domāju, es labāk tās lasītu, ser, — Olivers atteica.
— Ko! Tev negribas būt par grāmatu sarakstītāju? — vecais džentlmenis brīnījās.
Olivers īsu brīdi pagudroja un tad deva tādu atbildi, ka daudz labāk, pēc viņa domām, būt par grāmatu pārdevēju, par ko vecais džentlmenis gardi nosmējās un noteica, ka tas nu gan bijis viens īsti prātīgs vārds. Oliveram uzslava gāja pie sirds, kaut pašam jausmas nebija, ko tad šis tik prātīgu pasacījis.
— Nu, nekas, nekas, — misters Braunlovs ierunājās, pārstādams smiet. — Nebaidies neko! Mēs no tevis rakstnieku netaisīsim, ja jau ir iespēja izmācīties par godīgu amatnieku, kaut vai par mūrnieku.
— Pateicos jums, ser, — Olivers sacīja.
Dzirdot, ar kādu nopietnību Olivers to teica, vecais džentlmenis atkal iesmējās un sāka runāt kaut ko par instinkta dīvainībām, kam Olivers nepievērsa sevišķi lielu uzmanību, jo neko no tā nesaprata.
— Bet nu, manu zēn, — misters Braunlovs teica, ja vien iespējams vēl laipnākā balsī, bet reizē arī daudz nopietnākā, nekā Olivers bija dzirdējis viņu runājam, — es gribētu, lai tu labi ielāgo, ko es tev sacīšu. Es runāšu ar tevi pavisam atklāti, jo esmu pārliecināts, ka tu sapratīsi mani tikpat labi kā dažs, kas vecāks par tevi.
— Vai, tikai to vien, lūdzu, nesakiet, ka sūtīsiet mani projām, ser! — Olivers iesaucās, sabijies no vecā džentlmeņa pārāk svinīgās un nopietnās uzrunas. — Nedzeniet mani ārā, es negribu atkal klīst pa ielām! Ļaujiet man palikt un lieciet man strādāt! Neraidiet mani atpakaļ uz to briesmīgo vietu, no kurienes esmu ticis laukā! Apžēlojieties par mani, nabaga puiku, ser!
— Mīļais bērns, — sacīja vecais džentlmenis, kura sirdi aizkustināja zēna karstā lūgšanās, — tev nav ko baidīties, ka tevi pametīšu, ja vien tu nedosi tam ieganstu.
— Es nekad, nekad to nedarīšu, ser, — Olivers pārtrauca.
— Ceru, ka ne, — vecais džentlmenis piebilda. — Es nedomāju, ka tu tā darīsi. Esmu gan piedzīvojis, ka mani pieviļ tie, kam esmu pūlējies palīdzēt, taču tas mani neatbaida, kaut kas manī mudināt mudina tev uzticēties; kāpēc tavs liktenis man kļuvis tik tuvs, to pats sev nevaru labi izskaidrot. Cilvēki, kurus esmu mīlējis par visu vairāk pasaulē, guļ zem velēnām, un, kaut gan manas dzīves gaisma un laime ir līdzi tiem apbedīta, savu sirdi tomēr neesmu pārvērtis par zārku un noslēdzis, lai tā nekad vairs nespētu iesilt cēlākām jūtām. Dziļās bēdās sirds mācījusies just vēl stiprāk un kvēlāk.
Tā kā vecais džentlmenis to visu sacīja skumjā balsī, vairāk pats sev nekā sarunu biedram, un pēc tam uz brīdi apklusa, Olivers sēdēja pavisam rātni un klusi.
— Tā ja, — vecais džentlmenis pēdīgi ieteicās jau manāmi jautrākā balsī. — Es par to ierunājos tikai tāpēc, ka tava sirds vēl ir jauna, ka tu, zinādams, cik daudz sāpju un bēdu es esmu pārcietis, varbūt piesargāsies mani no jauna apbēdināt. Tu sakies esam bārenis, bez neviena drauga pasaulē; cik esmu varējis noskaidrot, tas atbilst patiesībai. Izstāsti man visu par sevi: no kurienes tu šeit ieradies, kas tevi audzināja un kā tu nokļuvi tai kompānijā, kurā es tevi ieraudzīju? Izstāsti man visu patiesību, un, kamēr es dzīvoju, tu nebūsi bez drauga.
Oliveram uznāca raudas, un pāris minūtes viņš nespēi i muti atdarīt; bet, kad viņš savaldījies gribēja sākt stāstīt, kā ticis audzināts fermā, kā misters Bambls aizvedis viņu uz darbanamu, pie āra durvīm kāds lielā nepacietībā divreiz īsi piedauzīja un kalpone, uzskrējusi augšā, pieteica misteru Grimvigu.
— Vai viņš nāk pie manis? — misters Braunlovs vaicāja.
— Jā, ser, — kalpone atteica. — Viņš apprasījās, vai mums esot pašceptas maizītes, un, kad es pateicu, ka ir gan, viņš solījās dzert pie mums tēju.
Misters Braunlovs pasmaidīja un, pievērsdamies Oliveram, paskaidroja, ka misters Grimvigs esot šim vecs draugs un lai viņš neliekoties neko daudz zinis par šā džentlmeņa ne visai smalkajām manierēm, jo patiesībā misters Grimvigs esot zelta cilvēks, to apgalvot šim esot diezgan iemeslu.
— Vai man iet lejā, ser? — Olivers vaicāja.
— Nē, — misters Braunlovs atteica, — paliec vien labāk tepat.
Sai brīdī, atspiezdamies uz resnas nūjas, ar vienu kāju mazliet klibodams, istabā ienāca plecīgs pavecs džentlmenis; viņa apģērbs sastāvēja no ziliem svārkiem, svītrainas vestes, nankina biksēm un getrām; galvā viņam bija balta platmale ar zaļu apšuvi; sīkiem kruzuļiem nošūtā krekla priekša spraucās ārā no vestes izgriezuma, bet zem tā nokarājās gara gara tērauda pulksteņķēde, kuras galu nerotāja nekas vairāk kā atslēdziņa. No baltās kaklasaites bija savilkts apmēram apelsinam līdzīgs čumurs zem zoda, bet, cik dažādās krunkās un krokās bija savilkta viņa seja, to nav iespējams aprakslīt. Runājot viņš bija ieņēmies paradumu piešķiebt galvu uz sāniem un raudzīties no acu kaktiņiem, gluži tā, kā to dara papagaiļi. Sādā pozā viņš arī nostājās, tiklīdz bija ienācis iekšā, un, turēdams izstieptā rokā apelsina mizas gabaliņu, sašutis sirdījās:
— Paskatieties! Vai jūs redzat šo te? Tie tak ir tīrie debess brīnumi, ka es nevaru pārkāpt nevienas mājas slieksni, lai kaut kur kāpnēs neuzdurtos šādai ārsta labdarei.[9] Jau reiz es apklibu no apelsina mizas, un es zinu — apelsina miza man pēdīgi atnesis nāvi. Tā būs, ser: apelsina miza būs mana nāve, ja ne — esmu ar mieru apēst savu galvu, ser!
Ar šo daiļskanīgo izteicienu misters Grimvigs noslēdza un apstiprināja vai ikvienu savu izteiktu apgalvojumu, un tas īpaši dīvaini skanēja tieši viņa mutē, jo, pieļaujot pat tādu varbūtību, ka zinātnes sasniegumi ar laiku nonāktu tiktāl, ka cilvēks spētu apēst pats savu galvu, ja tas viņam iepa- tiklos, mistera Grimviga galva tomēr bija pārlieku liela, — ari bez visas biezās pūdera kārtas, — tā ka jāšaubās, vai pat viskarstasinīgākais sangviniķis1 riskētu to notiesāt vienā paņēmienā.
Hs apēdīšu savu galvu, ser, — misters Grimvigs atkārtoja, uzsizdams ar nūju pa grīdu. — Hallo! Kas tas tāds? — viņš iesaucās, pamanījis Oliveru, un atkāpās pāris soļu atpakaļ.
Tas ir mazais Olivers Tvists, par kuru mes jau runājam, — misters Eraunlovs atbildēja.
Olivers palocījās.
Jūs tak gan negribēsiet man iestāstīt, ka šis ir tas pats zēns, kas gulēja karsonī, ko? — sacīja misters Grimvigs, atkāpdamies vēl mazliet. — Pagaidiet mirkli! Nerunājiet! Csst.. . •— misters Grimvigs turpināja, apraudams iesākto runu un aizmirsdams visas bailes no karsoņa aiz prieka par savu atklājumu. — Šim te puikam piederējis tas apelsins! Ja šis nav tas pats puika, ser, kas ēdis apelsinu un nometis šo mizu uz kāpnēm, es apēdīšu savu galvu un viņa vēl piedevām.
— Nē, nē, šim nav bijis neviena apelsina, — misters Braunlovs sacīja smiedamies. — Bet nu labāk nolieciet savu cepuri un aprunājieties ar manu mazo draugu.
— Man šī lieta gremž sirdi, ser, — teica uztrauktais vecais džentlmenis, novilkdams cimdus. — Mūsu ielā mūžīgi atradīsies uz ietves kāda apelsina miza, un es zinu, kas tās izmētā, — ārsta puika no stūra mājas. Vakar vakarā kādai jaunai sievietei paslīdēja kāja uz vienas mizas, un viņa pakrita pret mana dārza žogu. Tiklīdz viņa piecēlās, es pa savu logu redzu, jau šī met acis uz to sasodīto sarkano lampu,2 kas aicina iekšā kā uz kādu pantomimu. «Neejiet pie tā!» es saucu no loga, «tas jau ir slepkava! Slazdu izlicējs!» Tas viņš ir. Ja viņš tas nav …
Te dusmās iekaisušais vecais džentlmenis no visa spara cirta nūju pret grīdu, un tas, kā viņa draugiem bija zināms, aizstāja parasto teicienu, ja tas netika izrunāts vārdiem. Pēc tam, joprojām paturēdams nūju rokā, viņš apsēdās un, atvāzis lorneti, ko nēsāja pakarinātu platā melnā lentā, ņēmās apskatīt Oliveru, kas, redzēdams, ka kļuvis par novērošanas objektu, pietvīka un vēlreiz palocījās.
— Tad šis ir tas puišelis, ko? — misters Grimvigs pēdīgi ievaicājās.
1 Cilvēks, kas pēc dabas |oti dzīvs un spēj viegli aizrauties.
8 Tajā laikā Anglijā ārsti pie savām durvīm mēdza izkārt sarkanu laternu.
— Tas pats jau ir, — misters Braunlovs atbildēja.
— Kā jūties, puis? — apjautājās misters Grimvigs.
— Daudz, daudz labāk, pateicos, ser, — Olivers atbildēja.
Misters Braunlovs, laikam nomanīdams, ka viņa savādniekam draugam niez mēle pasacīt kaut ko ne visai patīkamu, palūdza Oliveru noiet lejā un pateikt misis Bedvinai, ka tējas galdu var jau klāt, un Olivers jutās laimīgs, ka var aiziet, jo viņam viesa izturēšanās diezin kā vis nepatika.
Jauks, patīkams zēns, vai nav tiesa? — misters Braunlovs vaicāja.
Nezinu, — misters Grimvigs īgni atņurdēja.
— Nezināt?
— Nē. Es to nezinu. Es nekad nekādas atšķirības zēnos neredzu. Mana acs izšķir tikai divas zēnu sugas — putras strēbējus un cepešu ēdējus.
— Kurā tad ietilpst Olivers?
— Putras strēbējos. Manam labam paziņam bija dēls no gaļas ēdēju sugas; skaists puika, tie teica par viņu; apaļa galva, sarkani vaigi, spīdīgas acis; šausmīgs puika; rumpis, kājas, rokas plēsa pušu viņa zilo uzvalku, balss kā locim un apetite kā vilkam. Es to pazīstu! Maita tāds!
— Nu-ū, — misters Braunlovs iebilda, — bet tās tak nepavisam nav mazajam Oliveram Tvistam raksturīgas īpašības, tātad viņš nevar būt par cēloni jūsu dusmu uzliesmojumam.
— Jā, nav vis raksturīgas, — misters Grimvigs piekrita. — Bet viņam var būt vēl ļaunākas.
Te nu misters Braunlovs jau nepacietībā iekāsējās, kas acīm redzot sagādāja misteram Grimvigam vislielāko iepriecinājumu.
— Viņam var būt ļaunākas, es saku, — misters Grimvigs atkārtoja. — No kurienes viņš uzradies? Kas viņš tāds? Kas tas par putnu? Viņš gulēja karsonī. Kāda tam nozīme? Karsonis tak nav nekāda sevišķa labo cilvēku privilēģija, nav tak? Sliktiem cilvēkiem tak ar kādreiz piemetas drudzis, vai nav tiesa? Es pazinu kādu cilvēku, kuru Jamaikā pakāra par to, ka tas noslepkavojis savu saimnieku, un šis cilvēks sešas reizes bija izgulējis karstuma drudzi, bet nekādu žēlastību ar to neizpelnījās. Tpu tu! Nospļauties!
Patiesība tomēr ir tāda, ka sirds dziļumos misters Grimvigs bija ar mieru atzīt ir Olivera izskata, ir viņa uzvedības ārkārtējo pievilcību, bet viņš sirga ar nepārvaramu tieksmi allaž apstrīdēt citu domas, šoreiz atrastās apelsina mizas jo niknāk saērcināts; un, sevī apņēmies, ka neviens viņam nepavēlēs atzīt kādu zēnu par jauku vai nejauku, viņš tūlīt sākumā nolēma turēties savam draugam pretī. Kad misters Braunlovs aizrādīja, ka pagaidām viņš ne uz vienu jautājumu nevar dot apmierinošu atbildi, ka tuvāku Olivera pagātnes izpētīšanu viņš atlicis līdz tam laikam, kad zēns būs pietiekami atspirdzis, lai to izprašņātu, misters Grimvigs ļaunā priekā nokrekstējās. Zobgalīgi vīpsnādams, viņš ieprasījās, vai saimniecības vadītājai esot paradums vakaros pārskaitīt galda sudrabu; ja kādā jaukā rītā netrūkšot vienas otras sudraba karotes, viņš ar mieru … un tā tālāk.
Misters Braunlovs, kaut arī pats bija diezgan ātras dabas džentlmenis, bet, pazīdams sava drauga dīvainības, visu šo tirādi noklausījās gaužām miermīlīgi; vēlāk pie tējas galda misters Grimvigs nevarēja vien diezgan noslavēt gardās maizītes, un tad jau viss noritēja gludi un pa godam; pat Olivers, kas arī dzēra tēju kopā ar viņiem, sāka justies daudz brīvāk nekā pirmāk dusmīgā vecā džentlmeņa klātbūtnē.
— Un kad tad jus esat nodomājis noklausīties pilnīgu, patiesīgu un sīku pārskatu par Olivera Tvista dzīvi un piedzīvojumiem? — misters Grimvigs pēc vakariņām vaicāja misteram Braunlovam un runādams pašķielēja uz Oliveru.
Rīt no rīta, — misters Braunlovs atteica. — Es gribētu, lai mēs tobrīd būtu divi vien. Uznāc, draudziņ, rīt pie manis ap pulksten desmitiem!
— Labi, ser, — Olivers sacīja.
Viņš atbildēdams mazliet sastomījās, jo viņu mulsināja mistera Grimviga urbīgais skatiens.
— Es jums, lūk, ko pateikšu, — vecais džentlmenis čukstēja misteram Braunlovam, — viņš rīt no rīta pie jums neieradīsies. Es manīju, kā viņš vilcinājās. Viņš jūs krāpj, mans labais draugs.
— Varu zvērēt, ka ne, — dedzīgi attrauca misters Braunlovs.
— Ja viņš nemānās, esmu … — un nūja noklaudzēja pret grīdu.
— Es atbildu ar savu dzīvību par šā zēna taisno valodu! — misters Braunlovs sacīja, uzsizdams dūri uz galda.
— Un es ar savu galvu, ka viņš melo, — misters Grimvigs atcirta, savukārt arī uzsizdams ar dūri pa galdu.
— Redzēsim, — misters Braunlovs sacīja, apslāpēdams dusmu uzplūdus.
— Redzēsim, — teica misters Grimvigs, izaicinoši smīnēdams, — redzēsim.
Liktenim labpatikās, lai misis Bedvinai šai mirklī gadītos ienest nelielu saini grāmatu, kuras misters Braunlovs no rīta bija nopircis pie tā paša grāmatu galda turētāja, kas šai stāstā jau minēts; nolikusi tās uz galda, viņa grasījās jau iet laukā no istabas.
— Aizkavējiet to puiku, misis Bedvin! — misters Braunlovs sacīja. — Man ir viņam kas nododams.
— Puika jau aizgāja, ser, — misis Bedvina atbildēja.
— Pasauciet viņu atpakaļ! — misters Braunlovs teica. — Lieta ir svarīga. Grāmattirgotājs ir nabadzīgs vīrs, un par grāmatām nav samaksāts. Dažas te būs arī atpakaļ sūtāmas.
Parādes durvis bija vaļā. Olivers metās uz vienu pusi, jaunā kalpone — uz otru, un misis Bedvina stāvēja uz sliekšņa un spiedzošā balsī sauca puiku, bet puikas nekur vairs nemanīja. Olivers un meiča aizelsušies atskrēja atpakaļ un paziņoja, ka zēns kā ūdenī iekritis.
— Ak die's, kā tas mani var kremst! — misters Braunlovs izsaucās. — Par visām lietām es gribēju, lai šīs grāmatas jau būtu šovakar aiznestas.
— Nu, aizsūtiet Oliveru ar tām! — ironiski smīnēdams, deva padomu misters Grimvigs. — Jūs tak varat būt drošs, ka viņš tās nodos, kur nākas.
— Jā, lūdzu, ser, ļaujiet man tās aiznest! — Olivers sacīja. -— Es skriešus vien noskriešu visu ceļu.
Vecais džentlmenis pašlaik plēta muti sacīt, ka Olivers nu nekādā gadījumā nebūs gājējs, kad mistera Grimviga izsmējīgā ieklepošanās pamudināja lēmumu mainīt: Olivers ies un, ātri veicis uzdevumu, uz vietas pierādīs misteram Grimvigarņ, ka vismaz šinī reizē viņa aizdomas bijušas nepamatotas.
— Labi, tu iesi, mans mīļais, — vecais džentlmenis sacīja. — Grāmatas ir uz krēsla pie mana galda. Atnes tās šurp!
Olivers, priecīgs, ka var būt noderīgs, ar lielu skubu pa- sitis grāmatas padusē, nonesa tās lejā un, cepuri rokā turēdams, gaidīja, ko viņam liks pateikt tirgotājam.
— Tu viņam pateiksi, — misters Braunlovs sacīja, cieši uzlūkodams misteru Grimvigu, — tu pateiksi, ka šīs grāmatas tiek sūtītas atpakaļ un ka tu esi atnācis samaksāt četras mārciņas desmit šiliņu, ko es viņam esmu parādā. Še būs piecu mārciņu banknote, tātad tev jāatnes man atlikums — desmit šiliņu.
— Nepaies ne desmit minūtes, ka būšu atpakaļ, ser! — Olivers dedzīgi izsaucās.
Noglabājis naudas zīmi svārku aizpogājamā kabatā un grāmatas rūpīgi paņēmis padusē, viņš pieklājīgi palocījās un izgāja no istabas. Misis Bedvina pavadīja viņu līdz ārdurvīm, pastāstīja, kā nokļūt pa īsāko ceļu, kā sauc grāmattirgotāju, kā sauc to ielu, un Olivers visu teicās labi sapratis. Apveltījusi vēl dažnedažādām pamācībām un, protams, piekodinājusi, lai nesaaukstējas, viņa beidzot ļāva tam iet.
— Lai die's pasargā šo mīļo vaidziņu! — noteica veca lēdija, noskatīdamās, kā viņš aiziet. — Man tīri tā kā bail palaist viņu prom no acīm.
Šai mirklī Olivers jautri atskatījās atpakaļ un pameta viņai ar galvu, pirms nogriezās sānielā. Vecā lēdija smaidīdama atņēma sveicinājumu un, aizvērusi durvis, iegāja savā istabā.
— Nu tad redzēsim, viņš būs atpakaļ pēc divdesmit minūtēm, visvēlākais, — misters Braunlovs sacīja, izņemdams kabatas pulksteni un nolikdams to uz galda. — Ap to laiku būs jau satumsis.
— O! Jūs tiešām ticat, ka viņš nāks atpakaļ, ko? — misters Grimvigs ievaicājās.
— Jūs ne? — smaidīdams atjautāja misters Braunlovs.
Mistera Grimviga krūtīs šai brīdī plosījās protesta gars,
kas kļuva jo spēcīgāks, redzot mistera Braunlova paļāvīgo smaidu.
— Nē, — viņš sacīja, triekdams dūri pa galdu. — Es ne. Puikam mugurā jaunu drēbju kārta, vērtīgu grāmatu sainis padusē, piecas mārciņas kabatā. Viņš aizlaidīsies pie. saviem draugiem zaglēniem un pasmiesies par jums. Ja tas vēl kādreiz atgrieztos šai mājā, es ar mieru savu galvu apēst, ser.
Pie pēdējiem vārdiem viņš piegrūda savu krēslu tuvāk galdam, un tur nu sēdēja divi draugi mēmās gaidās, vērodami pulksteni savā priekšā.
Lai ilustrētu, cik lielu nozīmību mēs piešķiram saviem spriedumiem un ar kādu pašapzinīgu lepnumu īsi un ātri taisām vispārsteidzīgākos slēdzienus, der atzīmēt, ka misters Grimvigs, lai gan viņš nebūt nebija cietsirdīgs cilvēks, lai gan viņam no sirds būtu bijis žēl sava drauga, ja tas tiktu piemuļķots un piekrāpts, šinī brīdī patiešām svēti un cieši ticēja savai paredzēšanai, ka Olivers atpakaļ nenāks.
Krēsla tā sabiezēja, ka tikko vairs varēja samanīt rādītājus uz ciparnīcas, bet abi vecie džentlmeņi sēdēja joprojām klusēdami, un uz galda tikšķēja pulkstenis.