Mazā Sefrenhila visnetīrākajā, nolaistākajā nostūrī, kāda nožēlojama traktiereļa nomaļā viesu istabā, tumšā, spirta izgarojumiem piesātinātā riebīgā ūķī, kur ziemā cauru dienu mirgāja gāzes radziņš un kur arī vasarā neiespraucās neviens saules stars, pār alvas degvīna krūku un glāzīti noliecies, domās nogrimis, sēdēja kāds vīrišķis velveta svārkos, iedzeltenās īsās biksēs, zeķēs un puszābakos, kura personā pat šinī pustumsā ari ne visai acīgs policijas aģents uz rāviena būtu sazīmējis misteru Viljamu Saiksu.
Viņam pie kājām gulēja suns — baltā spalvā, sarkanām acīm, kurš kavēja sev laiku, pārmijus pamirkšķinādams te vienu, te otru aci savam saimniekam un tai pašā laikā laizīdams degungalā lielu, svaigu brūci, acīm redzot iegūtu nesena sadursmē.
— Mierā, nolāpītais! Mierrā! — misters Saikss uzkliedza, pēkšņi pārtraukdams klusumu.
Vai nu domas viņam strādāja tik intensivi, ka suņa mirkšķināšana viņu traucēja, vai arī šīs pašas pārdomas bija tik ārkārtīgi sabangojušas viņa jūtas, ka tās vairs citādi nebija nomierināmas kā vien ar spērienu nevainīgam lopiņam, — šis jautājums vēl prasa pamatojuma un vispusīgas apspriešanas. Lai nu cēlonis bija šāds vai citāds, bet sekas bija tādas, ka suns dabūja pie viena ir spērienu, ir lamu brāzienu.
Suņi gan parasti nemēdz atriebt netaisnību, ko tiem nodara viņu saimnieks, bet mistera Saiksa suns, būdams pēc dabas visumā līdzīgs savam īpašniekam un šai brīdī varbūt vēl pārāk sajuzdams nodarīto pārestību, bez liekas prātošanas iecirta zobus viņa puszābakā. Sirdīgi to samurdzījis, viņš rūkdams ievilkās pasolē, un īstā laikā, lai nedabūtu pa galvu ar alvas krūku, ko misters Saikss jau turēja paceltu zvēlienam.
— Ak tā, tu man kodīsi, ko! — misters Saikss sacīja, sagrābis vienā rokā kruķi, ar otru apdomīgi vāzdams vaļā prāvu saliecamo nazi, ko izvilka no kabatas. — Lien ārā, elles kāsi! Šurp! Va' dzirdi?
Suns, bez šaubām, dzirdēja, jo misters Saikss ļāva saviem rupjās balss reģistriem skanēt visgriezīgākajos toņos, bet acīm redzot viņš neizprotamā kārtā nevēlējās ļaut sev pārgriezt rīkli, tāpēc palika, kur bijis, un rūca vēl niknāk, tai pašā laikā sakampdams zobos kruķa galu un kodīdams to kā nikns meža zvērs.
Tāda pretošanās satracināja misteru Saiksu vēl vairāk, un viņš, pietupies uz ceļiem, metās mežonīgā uzbrukumā uz nabaga dzīvnieku.
Suns šaudījās no labās uz kreiso, no kreisās uz labo pusi, rūkdams, riedams, zobus ņirgdams; vīrišķis buksnīja, spārdīja, lamājās un lādējās, cīņa patlaban bija sasniegusi viskritiskāko momentu, kad pēkšņi atvērās durvis un suns kā šautra izšāvās ārā, pamezdams Bilu Saiksu ar kruķi un atvāztu nazi rokā.
Katrā ķildā jābūt vismaz divi pretiniekiem, saka veca paruna. Misters Saikss, sava pretinieka — suņa piešmaukts, tūdaļ tā vietā izraudzījās nule ienācēju.
— Kāds velns tevi dzina spraukties vidū manās un suņa darīšanās! — nikni žestikulēdams, brēca misters Saikss.
— Es jau nezināju, mans mīļais, es nezināju, — lēnprātīgi atbildēja Feidžins (jo ienācējs bija vecais ebrejs).
— Nezināji, ak tu zaķpastala, vecais zagli! Saikss rēca. — Trokšņa laikam nedzirdēji?
-— Abet ne to vismazāko, patiešām, tā kā es te stāvu, Bil, — ebrejs taisnojās.
— Kā tad! Tu jau nedzirdi neko, kur nu tu! — ņirdzīgi atsmēja Saikss. — Pazagšus ielien, pazagšus izlien, neviens tevi nedzird ne ejam, ne nākam! Es būtu gribējis, Feidžin, kaut tu bijis tā suņa vietā pusminuti atpakaļ.
— Kāpēc? — ebrejs atvaicāja ar piespiestu smaidu uz lūpām.
— Tāpēc, ka valdība, kas ļauj dzīvot tādiem cilvēkiem kā tu, kas neesat ne tuvu pēdīgā plušķa vērts, tomēr suni cilvēkam atļauj nosist, kad vien tam labpatīk, — Saikss atbildēja, savāzdams nazi un uzmezdams ebrejam sevišķi izteiksmīgu skatienu. — Lūk, kāpēc!
Ebrejs berzēja rokas un, nosēdies pie galda, varītēm centās parādīt, ka pasmejas par sava drauga joku. Tomēr nebija apslēpjams, ka viņš jutās gaužām neomulīgi.
— Ņirdz vien, ņirdz, — Saikss sacīja, nolikdams kruķi un ar riebuma un nicinājuma pilnu skatienu vērodams Fei- džinu. — Rādi vien zobus. Neizdosies tev par mani pasmieties, nekur citur kā vienīgi varbūt ar aizsietām acīm pie kāķa. Man ir virsroka pār tevi, Feidžin, un, lai tad velns mani parauj, bet es to paturēšu. Dzirdi! Ja mani kārs, kārs tevi arī, tātad esi uzmanīgs ar mani!
— Labi jau, labi, mans mīļais, — ebrejs sacīja, — es jau to visu saprotu, mums. . . mums, tā teikt, ir kopīgas intereses, Bil … kopīgas intereses.
— Hm, — norūca Saikss, it kā domādams, ka ebrejs te ir vairāk ieinteresēts nekā viņš. — Nu, ko ta tu gribēji man pasacīt?
— Viss ir laimīgi izgājis caur kausējamo podu, — Feidžins atteica, — un te būs jūsu tiesa. Tā ir gan lielāka, nekā jums pienāktos, bet, tā kā es zinu, ka citā reizē jūs atkal mani neaizmirsīsiet un .. .
— Nedzisini mēli! — laupītājs nepacietīgi pārtrauca. — Kur tā ir? Do' šu'!
— Dabūsiet jau, dabūsiet, Bil, dodiet tak man laiku, dodiet laiku! — ebrejs atteica mierinādams. — Te būs. Dzīva un vesela!
Runādams viņš izvilka no krūšu kabatas vecu katūna mutautu un, atraisījis lielu, vienā stūrī sasietu mezglu, izņēma brūnā papīrā ievīstītu paciņu. Saikss, izrāvis to ebrejam no rokām, steidzīgi attina un ņēmās pārskaitīt savrinus[10].
— Tas viss, ko? — Saikss noprasīja.
— Viss, — ebrejs atteica.
- Vai tikai tu pa ceļam neattini un neapriji vienu otru ripiņu? — Saikss ievaicājās, aizdomīgi veco uzlūkodams. — Nemaz netaisi apvainotu ģīmi, to tu esi ne vienreiz vien darījis. Parauj skārdnieku!
Vienkāršā angļu valodā pārtulkoti, šie vārdi izteica pavēli pazvanīt. Pēc zvana ienāca kāds cits ebrejs, jaunāks par Fei- džinu, bet gandrīz tikpat pretīgs pēc izskata.
Bils Saikss norādīja uz tukšo krūku. Ebrejs, mājienu itin pareizi sapratis, paņēma trauku un izgāja to piepildīt, iepriekš uzmetis zīmīgu skatienu Feidžinam, kas, uz mirkli pacēlis acis, it kā to jau bija gaidījis, atbildei palocīja galvu tik viegli, ka to būtu grūti nācies pamanīt kādai novērotājai trešai personai. To nenotvēra arī Saikss, kas šai brīdī bija noliecies, lai sasietu zābaku aukliņu, kuru suns bija atrāvis vaļā. Ja gadījies viņam šo īso signālu apmaiņu ievērot, droši vien viņš būtu no- jautis, ka tie viņam neko labu nevēstī.
— Vai te ir kāds, Bārnij? — joprojām acis nodūris grīdā, vaicāja Feidžins, kad Saikss savējās jau bija pacēlis uz augšu.
— Nhevienas dhvēselītes, — atteica Bārnijs, kura vārdi, vai tie nāca no sirds vai ne, ceļu vienmēr ņēma caur degunu.
— Neviena? — pārjautāja Feidžins, rādīdams izbrīnu, kas varēja nozīmēt, ka Bārnijs drīkst runāt atklāti.
— Nheviena vairāk kā mhis Nhensija, — Bārnijs atbildēja.
— Nensija! — Saikss iesaucās. — Kur? Lai mani sit ar aklību, ja es šo skuķi necelšu gaisā par viņas iedzimtiem talantiem!
— Vhiņa mielojas bufetē ar vhārīta vērse gale, — Bārnijs piebilda.
— Sūti viņu šurp! — Saikss pavēlēja, ieliedams glāzītē degvīnu. — Ved viņu šurp!
Bārnijs nedroši pablenza uz Feidžinu, it kā pēc atļaujas taujādams, bet, kad nu ebrejs klusēja un pat acu nepacēla no grīdas, viņš izslīdēja no istabas un viens divi bija atpakaļ kopā ar Nensiju, kas bija izgreznojusies ar cepuri, priekšautu, grozu un durvju atslēgu — kā nākas.
—- Nu, esi ko uzodusi, Nensij? — Saikss apvaicājās, piedāvādams viņai glāzīti.
— Jā, Bil, esmu gan, — jaunā lēdija atteica, iztukšodama glāzītes saturu, — bet bija ar ko sliept, esmu pagalam piekususi. Mazais svāpurs bijis slims, vajadzējis gulēt nost un . . .
— Ē Nensij, mīlinā! — iesaucās Feidžins, paceldams acis.
Vai nu ebreja rudo uzacu savādā savilkšanās, vai varbūt viņa dziļi iegrimušās, pusaizvērtās acis brīdināja Nensiju nekļūt pārāk vaļsirdīgai, to zināt nav visai svarīgi. Sinī gadījumā no svara ir fakts, un fakts ir tas, ka viņa spēji aprāvās un, apveltīdama misteru Saiksu koķetiem, mīlīgiem smaidiem, novirzīja sarunu uz citām lietām. Pēc minūtēm desmit misteram Feidžinam uznāca klepus lēkme; tad Nensija uzmeta šalli uz pleciem un paziņoja, ka viņai nu laiks atkal iet. Misters Saikss, uzzinājis, ka mazu gabaliņu viņam ar Nensiju iznāktu pa ceļam, piedāvājās meiču pavadīt, un viņi izgāja abi reizē. Turēdamies gabaliņu atstatu, viņiem pakaļ tecēja suns, kas pazagšus izlīda no sētas, tiklīdz redzēja, ka saimnieks jau- gabalā.
Kad Saikss bija no istabas ārā, ebrejs pabāza galvu pa durvīm, noskatījās, kā tas aiziet pa tumšo gaiteni, nokratīja viņam pakaļ sažņaugtu dūri, nobēra kādus lāstus un pēc tam, riebīgi ņirgdams, par jaunu nosēdās pie galda, kur drīz vien pilnīgi aizmirsās, iegremdēdamies policijas avīzes «Palīgā!»* interesantajās lappusēs.
Tai pašā laikā Olivers Tvists, nenieka nejauzdams, ka atrodas pavisam netālu no jautrā vecā džentlmeņa, mēroja ceļu uz grāmatu bodīti. Nonākušam līdz Klerkenvelai, viņam nez kā gadījās iegriezties šķērsielā, kur nemaz nevajadzēja iet, bet viņš aptvēra savu kļūdu, tikai kad bija jau krietnu pusceļu nogājis; uztverdams tomēr, ka arī šī iela iet pareizā virzienā, viņš nodomāja, ka nav vērts atpakaļ cilpot, un soļoja tik uz priekšu, cik naski vien varēdams, ar grāmatu saini padusē.
Zēns gāja un domāja, cik gan laimīgs viņš tagad var justies un ko viņš nedotu, ja varētu kaut ar vienu aci paskatīties uz mazo Diku, kas izbadējies un sakaustīts varbūt šinī pat mirklī raudāja, kad pēkšņi viņu iztraucēja kāda jauna sieviete,, skaļi iekliegdamās: «Ai manu mīļo brāļukiņ!» Nepaguva viņš ne labi apskatīties, kas noticis, kad tika apturēts un kādas rokas cieši apvijās viņam ap kaklu.
— Laidiet! — Olivers iesaucās, kārpīdamies vaļā. — Laidiet taču mani! Kas jūs esat? Kāpēc jūs mani aizturat?
Skaļa vaimanašana bija vienīgais, ko atbildēja sieviete, kas viņu bija apkampusi un kam rokā bija groziņš un ielas durvju atslēga.
— Ak žēlīgais die's! — jaunā sieviete nerimās. — Beidzot tak viņu atradu! Ai Oliver, Oliver! Ak tu nekrietnais puišel, likt man šitādas bailes izciest tevis dēļ! Nu iesim, iesim, mīlulīt, mājās! Ak,
es viņu atradu! Lai slavēts die's debess augstībā, es viņu atradu!
Pēc šā grābstīgā vārdu viruma viņa sāka atkal visā galvā gaudot un uzvedās tik mežonīgi un nesavaldīgi, ka divi sievas, kurām šai brīdī gadījās pienākt, uzbilda miesniekzēnu ar vērša taukiem saspīdinātu galvu, kurš ari bija iznācis paskatīties, vai viņam neliekoties, ka prātīgākais tagad būtu, ja viņš aizskrietu pēc ārsta, uz ko miesniekzēns, kam, kā rādījās, atpūta, neteiksim, slaistīšanās, bija vairāk pa prātam, atteica, ka šim tā neliekoties vis.
— Ak nē, nē, nevajag! — jaunā sieviete sacīja, sagrābdama Oliveru pie rokas. — Man jau ir labāk. Nu žigli uz māju, tu palaidņa puika! Ejam!
— Kas tad, kundzīt, noticis? — ieprasījās viena no pienācējām.
— Ak vai, cienītā, — jaunā sieviete atteica, — nu jau būs turpat mēnesis, kā viņš aizbēga no saviem vecākiem, godīgiem darba cilvēkiem; sametās kopā ar zagļiem un visādiem salašņām; mātei vai sirds trūkst pušu.
— Mazais nešpetnis! — viena no sievām noteica.
— Tūlīt uz māju, tu nekrietnais vazaņķi! — sacīja otra.
— Es neesmu tas, — Olivers atteica, pavisam nobijies. — Es viņas nepazīstu. Man nav nevienas māsas, man nav arī ne tēva, ne mātes. Es esmu bārenis, es dzīvoju Penton- vilā.
— Paklausieties tikai, melo, acis skatīdamies! jauna sieviete sacīja.
— Vai! Tā tak ir Nensija! — Olivers iesaucās, nule tik ieskatījies tai sejā, un, ārkārtīgi pārsteigts, atsprāga pāris soļu nost.
— Redziet nu, viņš pazīst gan mani! — Nensija iekliedzās, kā taisnību meklēdama pie klātesošajiem. — Nu viņš vairs nevar izķepuroties. Palīdziet piedabūt viņu, lai nāk uz māju, es jums būšu pateicīga, labie ļaudis; citādi viņš novedīs kapā savu tēvu un māti un salauzīs manu sirdi.
— Kas, velns, te notiek? — izskrējis no alus bodes, iesaucās kāds vīrietis, kuram uz pēdām sekoja balts suns. — Mazais Olivers! Marš uz mājām pie nabaga mātes, kucēn! Uz vietas mājās!
— Es neesmu radu tiem! Es tos nepazīstu! Glābiet! Glābiet! — Olivers mēģināja izrauties no vīrieša stingrās rokas.
— Glābiet! — vīrietis atkārtoja. — Es tevi gan glābšu, tu mazais nedarbi! Kas tās par grāmatām? Tu esi nozadzis tās, ko? Do' šu' man tās!
Turpat runādams viņš izrāva zēnam grāmatas no paduse un iesita ar tām viņam pa galvu.
— Tas velk un dziedē! — sauca kāds ziņkārīgs skatītājs no jumtis- tabas loga. — Tas ir vienīgais ceļš, kā vest tos pie atģišanas!
— Taisnība gan! - atsaucās kāds miegulīga izskata galdnieks, uzmezdams atzinīgu skatienu jumta logam.
— Tas nāks viņam par svētību! — tās divi sievas vēl noteica.
— Un viņš to saņems ar! — piebalsoja pirmajais vīrietis, dodams vēl vienu zvēlienu un sagrābdams Oliveru aiz apkakles.
—- Nu, ejam, mazais nešpetni! Buļļaci, puc! Ielāgo viņu, draugs! Ielāgo labi!
Vārgs vēl pēc nesenās slimības, apdullis no belzieniem un negaidītā uzbrukuma, pārbijies no sirdīgās suņa rūkšanas un vīrieša negantības, izmisis par šā trača aculiecinieku pārliecību, ka viņš patiešām arī ir tāds rūdīts nekrietnelis, par kādu notēlots, — ko gan nabaga bērns lai būtu darījis! Bija uznākusi tumsa; šo nostūri apdzīvoja paklīduši ļaudis, palīdzība te nebija gaidāma, pretošanās būtu veltīga. Mirkli vēlāk viņš jau bija ierauts tumšu, šauru sētu labirintā, un, ja viņš arī brīžiem iedrošinājās palaist kādu kliedzienu, viņam lika tik ātri skriet, ka vārdi kļuva nesaprotami. Galu galā tam arī nebija nekādas nozīmes, vai tie skanēja saprotami vai nesaprotami, jo nebija neviena, kas tajos klausās, ja arī tie tikuši skaidri izrunāti.
* * *
Ielās jau dega gāzes lukturi; misis Bedvina uztraukta gaidīja pie atvērtām durvīm; kalpone reizes divdesmit bija paskrējusies pa ielu paskatīties, vai nepamanīs kur Oliveru, bet divi vecie džentlmeņi sēdēja, kā sēdējuši, tumšajā viesistabā, un uz galda tikšķēja pulkstenis.