Šaurās ieliņas un sētas izveda beidzot plašā laukumā, kurā bija ierīkoti aploki un citi iekārtojumi, kas liecināja, ka te tiek noturēti lopu tirgi. Kad viņi bija nonākuši līdz šejienei, Saikss palēnināja soli, jo meiča vairs nevarēja izturēt tik ātru gaitu, kādā tie visu laiku bija skrējuši. Pievērsies Oliveram, viņš tam strupi pavēlēja ķerties Nensijai pie rokas.
— Dzirdi, ko tev saka? — Saikss uzbļāva, redzot, ka Olivers vēl vilcinās un raugās apkārt.
Sis bija tumšs, nomaļš stūris, kur reti kad parādījās kāds gājējs. Olivers pārāk labi saprata, ka ar pretošanos neko nepanāks. Viņš izstiepa roku, kuru Nensija cieši saspieda savējā.
— Do' man otru, — Saikss sacīja, sagrābdams Olivera brīvo roku. — Buļļaci, šurp!
Suns pacēla galvu un ierūcās.
— Skat šu', draugs! — Saikss teica, otru roku pielikdams Oliveram pie kakla. — Ja šis mēģina kaut vārdiņu pīkstēt, grāb cie'! Saprati?
Suns atkal ierūcās un, aplaizīdams purnu, zibināja acis uz Oliveru, it kā degdams iekārē uz vietas ķerties tam pie dziesmas.
— Nudie', viņš tikpat asinskārīgs kā kristusbrāļi, lai man acis no pieres izsprāgst, ja tā nav! — Saikss sacīja, ar savu nikno, nežēlīgo skatienu it kā uzslavēdams suni. — Nu jūs, māster, zināt, kas jūs sagaida, bļaujiet nu, cik tik uziet! Suns to spēlīti drīz vien izbeigs. Nu, kucēntiņ, uz priekšu!
Buļļacis asti vien luncināja aiz pateicības par tik neparasti laipnu uzbildinājumu un, vēlreiz nikni ierūcies par brīdinājumu Oliveram, tecēja atkal tālāk.
Viņi šķērsoja Smitfildu, bet tas varēja arī būt Grosveno- ras skvērs, tikpat Olivers to nebūtu pazinis. Nakts bija tumša un miglaina. Veikalu ugunis tik tikko spēja izlauzties cauri biezajai miglai, kas ar katru mirkli sabiezēja jo vairāk, ietīdama ielas un namus dūmakainā tumsā, vērsdama svešās vietas Olivera acīs vēl svešākas un viņa bezcerīgo stāvokli vēl drūmāku un baigāku.
Viņi bija pametuši tikai pāris veiklu soļu, kad baznīcas pulkstenis sāka dobji dimdināt stundas. Pie pirmā sitiena abi Olivera pavadoņi apstājās un pagrieza sejas uz to pusi, no kurienes nāca skaņas.
— Pulkstenis astoņi, Bil, — Nensija ierunājās, kad zvans bija apklusis.
— Ko tu man to saki, es tak pats dzirdu, vai tad man ausu nav? — Saikss atcirta.
— Es domāju — diezin, vai viņi arī to dzird, — Nensija teica.
— Protams, dzird, — Saikss atteica. — Tas bija ap Bēr- tuļiem*, kad mani iespundēja, un lielajā gada tirgū pat bērna svilpītē nevarēja iepūst, lai es tās pīkstoņas nebūtu sadzirdējis. Pēc āra trokšņa un dārdoņas, kad nakti mani ietupināja aiz atslēgas, šis nolādētais vecais tuktūzis šķita tik neganti kluss, ka biju gatavs vai pauri sašķaidīt pret duru dzelzs plāksnēm.
— Nabaga zeņķi! — nopūtās Nensija, arvien vēl raudzīdamās uz to pusi, kur nodimdēja pulksteņa zvans. — Ak Bil, šitādus skaistus, zaļokšņus puikas kā viņus!
— Jā, jūs, meitieši, jau tālāk nespējat aizdomāt, — Saikss atbildēja. — Skaisti, zaļokšņi puikas! Tie tikpat kā vairs pasaulē neskaitās, ko gar tiem vēl mēli dzisināt.
Ar šiem līdzjūtības vārdiem Saikss, kā likās, gribēja noslāpēt jau mostošos greizsirdību un, sažņaudzis Olivera delnu vēl ciešāk, skubināja atkal uz iešanu.
— Pagaidi vēl brītiņu! — meiča teica. — Es nesteigtos prom, ja būtu pienākusi tava kārta tikt pakārtam, kad nākamo reizi pulkstenis sitis astoto stundu. Es ietu un ietu riņķi apkārt "tai vietai, līdz turpat nokristu, ja arī sniegs klātu zemi un man nebūtu lakata, ar ko apsegties.
— Un kāds tur labums būtu? — jautāja misters Saikss, kam šāda jūtelība bija pilnīgi sveša. — Ja tu nevari man nodot viii un divdesmit jardu pamatīgas virves, tad staigā vai piecdesmit jūdžu tālumā vai nestaigā nemaz, man no tā ne silts, ne salts. Ejam, te nav ko stāvēt un sprediķot!
Meiča skaji iesmējās un apņēma lakatu ciešāk apkārt; viņi alkal gāja tālāk. Bet Olivers juta, ka viņas roka dreb, un, ejot garām gāzes lukturim, ieskatījies viņai sejā, redzēja, ka tā ir līķa bālumā.
Droši savu pusstundu viņi slāja pa maz apdzīvotām, netīrām ieliņām, sastapdami ceļā reto gājēju, un tie paši nedaudzie pēc izskata šķita sabiedrībā stāvam ar misteru Saiksu uz vienas kājas. Pēdīgi viņi iegriezās riebīgi netīrā, šaurā ielā, kur gandrīz vai katrā namelī bija vecu apģērbu tirgotava; suns paskrējās uz priekšu, it kā zinādams, ka nu jau viņš savu dienestu var atstāt, un apstājās pie vienas šādas bodeles, kas bija noslēgta un likās neapdzīvota. Eka jau gruva gandrīz kopā, pie durvīm bija pienaglots dēlītis, kas vēstīja, ka tā izīrējama, bet dēlītis izskatījās tāds, ka būtu tur jau ilgus gadus karājies.
— Viss gods godam! — Saikss, pārlaizdams apkārtnei uzmanīgu skatienu, iesaucās.
Nensija pieliecās pie aizvirtņiem, un Olivers izdzirda noskanam zvanu. Viņi pārgāja otrā pusē ielai un tur zem luktura pastāvēja kādu brīdi. Bija dzirdams skrapšķis, it kā logs tiktu viegliņām pavilkts uz augšu, un drīz pēc tam klusi pavērās durvis. Misters Saikss tad bez kādām ceremonijām sagrāba nobijušos zēnu aiz apkakles, un visi trīs mudīgi iemetās iekšā.
Priekšnamā bija akla tumsa. Viņi gaidīja, kamēr cilvēks, kas viņus ielaida, aizliek važiņu un stieni durvīm priekša.
— Vai kāds ir te? — Saikss apvaicājās.
— Nava, — atbildēja balss, kas Oliveram šķita jau kādreiz dzirdēta.
— Vai vecis ir šeit? — laupītājs jautāja.
— Joā, — balss atsaucās, — tam deguns pelnos, staigā nošņurcis. Vai, jūs ieraudzījis, viņš atkal nesāks smaidīt, ko? Un kā vēl!
Atbildes stils un balss, kādā to teica, Oliveram izklausījās tik pazīstami, bet šai tumsā nevarēja saredzēt pat cilvēka augumu.
— Dabū tik gaismu, — Saikss sacīja, — citādi mes te sev sprandu aplauzīsim vai uzskriesim vel sunim virsū. Un tad sargiet savas kājas!
— Paliek brītiņu uz vietas, es tūlītās sameklēs gaismu, balss atsaucās.
Varēja dzirdēt attālināmies runātāja soļus, un jau pēc mirkļa parādījās misters Daukinss, citiem vārdiem — Kūmiņš. Labajā rokā viņš turēja iešķeltā nūjas galā iespraustu tauku sveci.
Jaunais džentlmenis nepagodināja Oliveru ar citādu pazīšanās zīmi kā vien ar zobgalīgu smīnu, tad novērsies aicināja apmeklētājus nokāpt vienu trepīti zemāk. Viņi izgāja cauri tukšai virtuvei, un, kad atvēra durvis uz zemu istabiņu, no kuras sitās pretī pagraba gaiss, — tā laikam atradās kādā piebūvītē sētas pusē, — tos saņēma ar skaļiem smiekliem.
— Ak tu mī, ak tu žē! — iesaucās Čarlzs Beitss, no kura plaušām nāca šie smiekli. — Te viņš ir — oi, nivaru! Te viņš ir! O Feidžin, paverieties uz to! Feidžin, nu tak paskatieties uz viņu! Vai die', es nivaru izturēt! Tie tik nu ir vienreiz kumēdiņi! Pieturiet mani kāds, kamēr es to smieklu izsmeju ārā!
Nevarēdams apvaldīt šo prieka uzliesmojumu, māsters Beitss izstiepās uz grīdas un savā neprātīgajā jūsmā kuļāja un mētāja kājas minūtes piecas. Tad uzlēca stāvus, izrāva Kūmiņam no rokām iešķelto nūju un, tuvodamies Oliveram, ņēmās to aplūkot no visām pusēm, kamēr ebrejs, noņēmis naktsmici, neskaitāmas reizes klanījās līdz zemei samulsušā zēna priekšā.
Pa to laiku Kūmiņš, kas bija pēc dabas nopietnāks un reti kad aizrāvās ar jokiem, ja tie traucēja darbā, itin čakli pārčamdīja Olivera kabatas.
— Apskatiet, kā viņš uzcirties, Feidžin, — sacīja Carlijs, piebāzdams sveci tik tuvu Olivera jaunajam svārciņam, ka tas bezmaz aizdegās. — Apskatiet šo mundieri! Vissmalkākā drāna un švītīgākais piegriezums! Va' tu traks, tie tik ir pigori! Un grāmatas ar vēl! Ni dots, ni ņemts — džentlmenis, Feidžin!
— Liels prieks redzēt, ka tu tik brašs izskaties, mans mīlinais, — sacīja ebrejs, ārkārtīgā pazemībā palocīdamies. — Kūmiņš tev iedos citu uzvalku, mans mīlinais, citādi svētdienas kārta nosmērēsies. Kāpēc tu, mīlinais, neatrakstīji un nepateici, ka nāksi? Mēs tak būtu tad apgādājuši ko siltu vakariņām.
Te nu māsters Beitss atkal sāka zviegt tik skaļi, ka ari pašam Feidžinam pielipa šī jautrība un pat Kūmiņš pasmaidīja, bet, tā kā Kūmiņš šai brīdī izvilka piecmārciņu banknoti, tad ej nu sazini, kas viņu uzjautrināja — Feidžina ākstīšanās vai paša atradums.
— Hallo! Kas ta tā nu par būšanu? — ievaicājās Saikss, pasperdams pāris soļu uz priekšu, kad ebrejs sagrāba naudas zīmi. — Tā pieder man, Feidžin.
— Ne, nē, mans mīļais, — ebrejs iesaucās, — mana, Bil, mana! Jūs dabūsiet grāmatas.
Ak nebūšot mana! — Bils Saikss sacīja un kā draudēdams lika jau galvā cepuri. — Tas ir, ja ne mana un Nensijas, nu tad es vedu puiku tūlītās atpakaļ.
Ebrejs satrūkās. Satrūkās arī Olivers, bet aiz pavisam citiem iemesliem: viņā modās cerība, ka šī saruna tiešām var beigties ar to, ka viņu vedīs atpakaļ.
— Dzirdi! Do' šurp! Nu, kas būs? — Saikss uzstāja.
— Tas ir gaužām netaisni, Bil, gaužām netaisni, vai ne, Nensij? — ebrejs vaicāja.
— Taisni vai netaisni, — Saikss atcirta, — do' šurp, es tev saku! Tu laikam domā, ka mēs ar Nensiju nezināsim, kur savu dārgo laiku likt, ja neskraidīsim okšķerēdami un bērnus laupīdami, ķerdami rokā katru puišeli, kas sagūstīts tevis dēļ? Atdo' naudu, tu mantrausīgais vecais kaulu kambari, uz vietas atdo'!
Pēc šā laipnā brīdinājuma misters Saikss izrāva banknoti, ko ebrejs turēja starp īkšķi un rādāmo pirkstu, un, aukstasinīgi raudzīdamies vecim sejā, salocīja to vairākkārt un iesēja savā kaklautā.
— Tas mums par pūlēm, — Saikss sacīja, — bet varēja gan būt otrtik. Grāmatas tu vari paturēt, ja esi kārs uz lasīšanu. Ja ne, pārdod.
— Varenīgi skaistas, — sacīja Carlijs Beitss, kas mošķī- damies un vaikstīdamies izlikās lasām vienu sējumu. — Brīnišķīgi raksti, vai ne, Oliver?
Redzot, ar kādām izmisušām acīm Olivers noraudzījās uz saviem spīdzinātājiem, māsters Beitss, ko dievs bija svaidījis par visa pārsmējēju, sāka atkal smiet un ērmoties vēl nesavaldīgāk.
— Tās pieder vecajam džentlmenim, — Olivers sacīja, žņaudzīdams rokas, — labajam, laipnajam džentlmenim, kas paņēma mani uz savām mājām, kopa mani, kad es gulēju drudzī un gandrīz vai nomiru. Ak, lūdzu, sūtiet tās atpakaļ, atdodiet viņam atpakaļ grāmatas un naudu! Paturiet mani vai visu mūžu, bet, lūdzu, lūdzu, aizsūtiet tās viņam atpakaļ! Viņš nodomās, ka es to visu esmu nozadzis; vecā lēdija un visi, kas tur bija ar mani tik labi, noturēs mani par zagli. Apžēlojieties par mani un sūtiet atpakaļ!
Dziļās bēdās lūgdamies, viņš nokrita ceļos ebreja priekšā un, pilnīgi izmisis, sita savas dūrītes vienu pret otru.
Zēnam taisnība, — Feidžins piebilda, zaglīgi raudzīdamies apkārt un saraukdams savas pinkainās uzacis vienā cieša čumurā. — Tev taisnība, Oliver, tev taisnība. Viņi domas gan, ka tu tās esi nozadzis. He! he! — ebrejs, rokas berzēdams, palaida ņirdzīgu smiekliņu. — Smalkāks ķēriens mums vairs nevarēja gadīties, lai mēs nez kādu reizi tam būtu izvēlējušies!
Skaidrs, ka nevarēja, — Saikss atteica. — Es to uz vietas apjēdzu, tiklīdz ieraudzīju šo nākam caur Ķlerkenvilu ar grāmatām padusē. Tagad tā būšana ir droša. Tie ļaudis ir pātarnieki un mīkstsirži, vai citādi šo būtu pievākuši, un pakaļ meklēties tie neies aiz bailēm, ka var iznākt darīšana ar tiesām un tā vel sagādāt puikam katorgu. Pašlaik viņš ir drošībā.
Sās sarunas laikā Olivers kā apmāts raudzījās no viena uz otru un nespēja skaidri apjēgt, kas te īsti notiek, bet, kad Bils Saikss beidza, viņš spēji pietrūkās kājās un kā viesulis izdrāzās no istabas, kliegdams pēc palīdzības, un šie kliedzieni vecajā, tukšajā mājā atbalsojās līdz pat jumtam.
— Pieturi suni, Bil! — iesaucās Nensija, mezdamās uz durvīm un tās aizvērdama, kad ebrejs ar abiem saviem mācekļiem aizšāvās bēglim pakaļ. — Pieturi suni, tas viņu saplosīs gabalos!
— To viņš pelnījis! — Saikss atkliedza, pūlēdamies izrauties no meičas rokām. — Nost no manis vai es sašķaidīšu tavu galvu pret durvīm!
— Man vienalga, Bil, es nebaidos, — meiča kliedza, mežonīgi spēkodamās ar vīrieti. — Suns to bērnu nesaplosīs, ja tu mani papriekšu nebūsi nositis.
— Ak nesaplosīs! — Saikss šņāca caur zobiem. — Es to drīz vien izdarīšu, ja tu neatšūsies.
Kramplauzis aizsvieda meiču pāri istabai tieši tai brīdī, kad ebrejs un abi zēni nāca iekšā, vilkdami Oliveru sev līdzi.
Kas ta te notiek! — Feidžins brīnījās, pārlaizdams acis visapkārt.
— Skuķis, man domāt, ir prātu izdzīvojis, — Saikss, mežonīgi saniknots, atteica.
Nē, nav vis, — Nensija sacīja, bāla un bez elpas pēc niknā cīniņa. — Nav vis viņa prātu izdzīvojusi, Feidžin, netici tam!
— Nu, tad uzvedies rāmi, vai saprati? — ebrejs sacīja, draudīgi pazibsnīdams.
— Nekā nebūs, es to nedarīšu vis, — Nensija atteica, paceldama vēl balsi. — Nu, ko jūs nu teiksiet!
Misters Feidžins pietiekami labi pazina tās īpatnējās ļaužu šķiras tikumus un paražas, pie kuras piederēja Nensija, lai puslīdz saprastu, ka turpināt pašreiz sarunu ar viņu būtu diezgan riskanti. Ar nodomu novērst klātesošo uzmanību viņš uzrunāja Oliveru:
— Tātad tu gribēji aizšmaukt, mans mīlinais, ko? — ebrejs sacīja, paceldams zarainu, grubuļainu rungu, kas gulēja kaktā pie pavarda, — jā?
Olivers neatbildēja ne vārda, bet uzmanīgi sekoja ebreja kustībām un ātri elpoja.
— Gribēji meklēt palīdzību, saukt policiju, tā bij? — ebrejs ņirgājās, satverdams zēnu pie rokas. — Nu, mums ir dziedēklis pret šo kaiti, kundziņ manu.
Ebrejs spēcīgi iezvēla ar rungu zēnam pa pleciem un jau atvēzējās otram zvēlienam, kad meiča metās uz priekšu un izrāva rungu viņam, no rokām. Viņa iesvieda to ugunī ar tādu sparu, ka dažas degošas ogles izvirpuļoja uz grīdas.
— Es negribu te stāvēt klāt un redzēt tādas nelietības, Feidžin! — meiča izsaucās. — Jūs puiku dabūjāt, kā jums vēl vajag? Lieciet viņu mierā, lieciet mierā! Citādi es kādam no jums uzlikšu tādu zieģeli, kas mani bez laika novedīs pie karātavām.
Reizē ar draudiem meiča nikni spēra ar kāju pret grīdu un, lūpas sakniebusi, rokas dūrēs samiegusi, pārmijus uzlūkoja te vienu, te otru laupītāju; viņas vaigos vairs nebija ne asins pilītes aiz traka niknuma, līdz kuram tā sevi bija iekvel- dinājusi.
— Oi Nensij! — ebrejs ierunājās pieglaimīgā balsī un apmainījies ar misteru Saiksu ar mulsiem skatieniem. — Tu … tu šovakar esi āķīgāka nekā jebkad. He! he! Mīlinā, brīnišķīgi tu proti izlikties.
— Es izliekos? — meiča sacīja. — Nu tad piesargieties, ka es kādam neielieku par tiesu! Jums, Feidžin, klāsies visļaunāk, ja es sākšu likt. Tāpēc saku jau pie laika — nost no manām kājām!
Satracinātā sievietē, sevišķi, ja citam tas nevaidamam kaislībām pievienojas vēl pārgalvība un izmisums, ir kaut kas tāds, kas retajam no vīriešiem neliks atkāpties nostāk. Ebrejs redzēja, ka būtu veltīgas pūles vēl talak tēlot neticēšanu mis Nensijas dusmām; viņš gluži neapzinīgi atspraga pāris soļu atpakaļ un uzmeta Saiksam puse ludzošu, pusē izbijušos skatienu, ar to it kā dodams mājienu, ka pašlaik šis būtu tā īstā persona dialoga turpināšanai.
Sapratis šo mēmo lūgumu un varbūt arī sava personīgā lepnuma un autoritates skubināts mis Nensiju uz vietas vest pie saprāta, misters Saikss izgrūda pāris desmit lāstu un draudu, kuru atrais birums darīja godu viņa atjautai. Bet, tā kā tiem nebija nekādas redzamas ietekmes uz personu, kurai tie domāti, viņš sāka to šaustīt asākām bultām.
— Kādu nelabo tu tagad dzen? — sacīja Saikss, pavadīdams jautājumu ar ļoti izplatītu lāstu cilvēka skaistākajai sejas rotai. Ja šo zemes virsū skandināto lāstu tur augšā uzklausītu kaut reizi no piecdesmittūkstoš reizēm, tad aklums būtu tikpat izplatīta slimība kā masalas. — Kādu nelabo tu dzen? Piķis un zēvele! Vai tu atjēdz ar, kas tu esi un kāda tu esi?
— O jā, to es itin labi zinu, — meiča atteica, histēriski iesmiedamās un galvu mētādama, par varēm cenzdamās iz- likties vienaldzīga.
— Nu, tad stāvi rāma, — Saikss atzinīgi noteica tādā ņurdošā balsī, kādā bija paradis savu suni uzrunāt, — vai arī es pataisīšu tevi rāmu uz ilgāku laiku.
Meiča atkal iesmējās, vēl brāzmaināk nekā pirmāk; tad, uzmetusi ašu skatienu Saiksam, novērsās sānis un sakodīja sev lūpu līdz asinīm.
— Esi gan tu man labā, — Saikss piebilda, noskatīdamies viņā ar nicinājumu, — turēties ar cilvēkmīļotājiem, cēsiržiem uz vienu roku! Tu jau nu pati esi īstā, ar ko šim bērnam, kā tu viņu sauc, nodibināt draudzību!
— Visuvarenais die's, palīdzi man, tā ir! — Nensija kaisli iesaucās. — Es vēlos, kaut mani trieka būtu ķērusi uz ielas, kaut būtu apmainījusies vietām ar tiem, kuriem tik tuvu gājām garām šovakar, pirms sniedzu roku, lai atvestu viņu šurp. Sākot ar šovakaru, viņš nu būs zaglis, melis, velns, visāda nešķīstuma iemiesojums. Vai tā vēl ir par maz vecajam praulam, vai tam vēl jāķeras pie rungas?
— Kas ta nu, kas ta nu, Saiks, — ebrejs viņu brīdinoši apsauca, pamādams uz abiem zēniem, kas lielā ziņkārē vēroja visu notiekošo. — Mums tak jārunā pieklājīgiem vārdiem, pieklājīgiem vārdiem, Bil.
-— Pieklājīgiem vārdiem! — kliedza meiča tik satracināta, ka bail bija viņā noskatīties. — Pieklājīgiem vārdiem, jūs bendesmaiss! Pelnāt gan jūs pieklājīgus vārdus no manis! Es zagu priekš jums, kad man vēl nebija puse gadiņu, kas šim bērnam, — viņa norādīja uz Oliveru. — Divpadsmit gadu esmu jums kalpojusi, divpadsmit gadu jums zagusi. Vai jūs to nezināt? Atdariet muti, vai jūs to nezināt?
— Nu, nu, nu, — ebrejs atsaucās, gribēdams viņu nomierināt, — jā, tu to darīji, bet tu tak no tā arī dzīvoji!
— Aijā, dzīvoju! — meiča attrauca, ne vairs runādama, bet ļaudama vārdiem plūst vienā nepārtrauktā, skaļā straumē. — Tāda ir mana dzīvošana, ka aukstās, slapjās, dubļainās ielas ir manas mājas, un jūs esat tas briesmonis, kas izdzina mani šajās ielās jau kur tie laiki, kas liksiet man slāt pa tām dienām un naktīm, kamēr reiz būšu pie gala.
— Es tev gan parādīšu velnu, — ebrejs pārtrauca, pārskaities par šiem pārmetumiem, — un ne tādu vien vēl, ja tev uz vietas nebūs mute ciet!
Meiča vairs neteica ne vārda, bet ārkārtīga satraukuma lēkmē, plēsdama sev matus un drēbes, metās ar tādu niknumu uz ebreju, ka būtu atstājusi viņa sejā savas atriebes pēdas, ja vien Saikss īstajā brīdī nebūtu sagrābis viņu aiz rokām; un tad, veltīgi vēl mēģinādama izrauties, viņa zaudēja samaņu.
— Nu ir die's un miers ar viņu, — Saikss sacīja, noguldīdams Nensiju istabas kaktā. —- Kad viņai uznāk šie trakumi, tad tai rokās ir neredzēts spēks.
Ebrejs noslaucīja pieri un pasmaidīja, it kā sajuzdams apmierinājumu par laimīgi likvidēto traci, bet ne viņš, ne Saikss, ne suns, ne zēni, kā likās, neraudzījās uz šo notikumu citādi kā uz vienkāršu starpgadījumu savā profesijā.
— Nu, lūk, šitāda ķeza iznāk ar sieviešiem, — ebrejs sacīja, nolikdams rungu, — bet viņas ir gudras un slīpētas, un grūti mūsu nozarē iztikt bez viņām. Carlij, parādi Oliveram viņa guļvietu!
— Es domāju, ka rīt viņam niderētu vilkt mugurā savu parādes mundieri, Feidžin, kā jums šķiet? — Carlijs Beitss jautāja.
— Protams, ne, — ebrejs atbildēja Carlijam ar tādu pašu smīnu, ar kādu tika jautāts.
Māsters Beitss, acīm redzot ļoti priecīgs par uzticēto uzdevumu, paņēma iešķelto nūju un ieveda Oliveru turpat līdzās virtuvē, kur atradās divi trīs maišeļi, uz kādiem viņš jau agrāk bija gulējis, un, palaizdams no jauna vaļā savu nevaldāmo smieklu strūklu, Carlijs izvilka atkal dienas gaismā to pašu pazīstamo veco uzvalķeli, no kura Olivers ar tādu prieku bija ticis vaļā pie mistera Braunlova un kurš, nejaušā kārtā no kāda cita ebreja rokām nokļuvis atpakaļ pie Feidžina, izrādījies par pirmo pavedienu, kas norādīja uz Olivera dzīves Vietu.
— Velk nu no' savu smalko praķi, — sacīja Čarlijs, — un es to nodos Feidžinam glabāšanā. Tas tik ir numurs!
Nabaga Olivers negribīgi paklausīja. Māsters Beitss, sarullējis jauno uzvalku, pasita to padusē, izgāja no istabas, pametot Oliveru tumsā, un noslēdza durvis.
Čarlija skaļie smiekli un mis Betsijas balsenīca — viņa bija ieradusies kā saukta, lai uzšļāktu savai draudzenei ūdens šalti un izdarītu citus sieviešu pakalpojumus, kas palīdzētu atžirdzināt paģībušo, — būtu aizdzinuši miegu daudziem jo daudziem ne tuvu tik nelaimīgiem kā Olivers. Bet viņš bija vārgs un pārguris un drīz vien cieši aizmiga.