Dramaturģijā ir iesakņojies paradums likt visās labās asiņainās melodrāmās traģiskajiem skatiem mainīties ar komiskajiem stingri noteiktā secībā, gluži tāpat kā labā bekonā sārtās kārtiņas mainās ar baltajām. Varonis, visādu nelaimju nomākts, važās sakalts, nolaižas uz sava salmu maišeļa; turpmākajā skatā viņa uzticamais ieroču nesējs, kas par to neko nezina, ielīksmo publiku ar komisku kupleju. Mēs ar sirds drebām redzam varoni augstprātīga, nežēlīga barona skavās, viņas gods un dzīvība vienlīdz apdraudēti; viņa izvelk dunci, lai glābtu godu, zaudējot dzīvību, bet tieši tai brīdī, kad mēs, līdz pēdīgam satraukti, gaidām atrisinājumu, atskan svilpe, un, viens divi, mūsu priekšā jau paveras liela pils zāle, kur sirmgalvis senešals dzied kādu jocīgu kora dziesmu kopā ar vēl jocīgākiem vasaļiem, kuri varēja uzstāties, kur vien tie grib — vai baznīcās vai pilīs, un kuri pulkiem klīda pa visu zemi, nepārtraukti skandinādami savas dziesmas.
Šādi pārlēcieni šķiet visai nejēdzīgi, bet tie ir daudz dabiskāki, nekā no pirmā acu uzmetiena liekas. Dzīvē tādas ātras maiņas kā pāriešana no bagāti klāta galda pie mirēja gultas, sēru tērpa apmaiņa pret viesību uzvalku nav mazāk pārsteidzošas, bet dzīvē mēs pasivu skatītāju vietā esam ak- tivi aktieri, un tā ir liela starpība. Aktieri, imitējot dzīvi uz skatuves, ir akli pret šīm straujām pārejām un pēkšņiem kaislību vai jūtu uzliesmojumiem, kamēr vienkāršais skatītājs, no malas raugoties, šādu parādību uzreiz nosodīs kā nedabisku un bezjēdzīgu.
Tā kā pēkšņas skatu mijas un ātras laika un vietas maiņas grāmatā liecina ne vien par senu tradiciju, bet ari, pēc daudzu atzinumiem, par autora lielu meistarību, — šādi kritiķi rakstnieka spējas un talantu vērtē vienīgi no tā, cik grūtā un sarežģītā situācijā tas atstāj savus varoņus nodaļas beigās, — šo īso ievadu jaunajai nodaļai varbūt var uzskatīt par nevajadzīgu. Ja tā, lai tad pieņem to par vēsturnieka delikātu paziņojumu, ka viņš dodas atpakaļ uz pilsētu, kur Olivers Tvists piedzima; lai lasītājs notic uz vārda, ka ir nopietni un svarīgi iemesli taisīties ceļā, citādi jau viņš netiktu uzaicināts piedalīties šai ekspedicijā.
Agrā rīta stundā misters Bambls izgāja pa darbanama vārtiem un stalti un iznesīgi majestātiskā gaitā aizsoļoja pa Haistritu. Viņš jutās pārlieku lepns un nezināja, kā dižoties ar savu bīdla amatu; viņa trijstūrene un mētelis žilbināja acis rīta saulē; spieķa aptvēriens pauda par viņa spēku un varas apziņu. Misters Bambls allaž staigāja paceltu galvu, bet šajā rītā viņš nesa to vēl cēlāk. Viņa izklaidīgais skatiens, pacilātā iznesība vērīgam skatītājam varēja likt nojaust, ka bīdlam galva pilna domu, pārāk dziļu, lai tās izteiktu vārdos.
Misters Bambls neapstājās parunāties ar bodnieķeļiem un citiem, kas viņu goddevīgi uzbildināja, kad tas gāja garām. To sveicinājumiem viņš atbildēja, tikai ar roku pamādams, un nepalēnināja savu cienīgo soli, līdz sasniedza fermu, kur misis Menna ar draudzes rūpību kopa un audzināja draudzes nabagu bērnus.
— Ka viņu vilks, to bīdlu! — misis Menna iesaucās, iz- dzirdusi labi pazīstamo vārtiņu raustīšanu. — Kas gan cits šurp triektos tik agrā stundā! Debestiņ! Misters Bambls, nu teic nu viens, jūs tas esat! Kur tas gan jauki, tavu prieku, no tiesas! Nāciet vien viesistabā, ser, lūdzu!
Pirmie teikumi bija adresēti Suzannai, bet prieka izsaucieni — misteram Bamblam, kad mīlīgā lēdija atslēdza vārtiņus un veda viesi iekšā, parādīdama tam daudz cieņas un uzmanības.
— Misis Menna, — misters Bambls ierunājās, nemezda- mies tūlīt uz sēdekli un krišus neiekrizdams atzveltnī, kā to būtu darījis kāds nevīža, bet ieslīgdams tarnī lēni un apdomīgi, — misis Menna, cienītā kundze, labu rītu!
— Atļaujiet arī jums, ser, novēlēt labu rītu, — misis Menna atbildēja, smaidīdama pār visu seju, — un ceru, ka jūs jūtaties labi.
— Tā pa vidām, misis Menna, — bīdīs atbildēja. — Draudzes dzīve nav rožu gulta, misis Menna.
— Jā, tas nu gan viens kas tiesa, mister Bambl, — lēdija apliecināja.
Un draudzes nabagu mazuli būtu varējuši vienā balsi apliecināt to pašu, ja vien dzirdējuši.
_ — Draudzes dienests, kundze, — misters Bambls turpi- naja, ar savu spieķi klabinādams pa galdu, — ir viens su- nisks dienests, nepatikšanu bez gala, darba bez jēgas, bet, jāteic, sabiedriskiem darboņiem jau allaž jācieš pārestība.
Misis Menna, labi nesaprazdama, kas bīdlam īsti prātā, pacēla rokas, līdzjūtīgi pasmaidīja un nopūtās.
— Ak vai! Jā, misis Menna, tur patiešām jānopūšas.
Redzēdama, ka pareizi darījusi, misis Menna nopūtās
vēlreiz, acīm redzot iepriecinādama ar to sabiedrisko darboni, kurš apslāpēja kutinošo smaidu, uzmezdams īdzīgu skatienu savai trijstūrenei, un sacīja:
— Misis Menna, es braucu uz Londonu.
— Debestiņ! Mister Bambl! — misis Menna izsaucās, atsprāgdama atpakaļ.
— Uz Londonu, cienītā, — bīdīs atkārtoja tā, ka tur vairs nebija ko iebilst, — ar diližansu. Es un divi nabagi, misis Menna. Stāv priekšā tiesas prāva, ir iztiesājama lieta par dzīves vietas noteikšanu,* un draudzes padome uzdeva man — man, misis Menna, — ierasties Klerkenvilā uz tiesas ceturkšņa sesiju* un tur celt priekšā šās lietas patiesos apstākļus. Un es sev visā nopietnībā vaicāju — vai tik šie Kler- kenvilas tiesneši neiebrauks peļķē, pirms tie ar mani būs tikuši galā.
— Ak, neizturieties pārāk bargi pret tiem, ser! — misis Menna sacīja pieglaimīgi.
— Klerkenvilas tiesneši ir paši pret sevi sakūruši šo uguni, cienītā, — misters Bambls atteica, — un, ja Klerkenvilas tiesneši nepanāks tādu lietas atrisinājumu, kādu tie cerējuši, lai tad paši sev saka paldies.
Tik liela apņēmība, tik dziļa pašpārliecība izskanēja draudīgajā balsī, kādā viņš runāja šos vārdus, ka misis Mennai tīri baisi kļuva. Pēdīgi viņa sacīja:
— Jūs braucat ar pasta diližansu, ser? Es domāju, ka parasti nabagus ved vaļējos ratos.
— Tas tādā gadījumā, ja tie slimi, misis Menna, — bīdīs sacīja. — Slimos mēs lietainā laikā sēdinām vaļējos ratos, lai tie nesaaukstējas.
— Vai! — brīnījās misis Menna.
— Atpakaļ ejošā kariete uzņemas tos divus aizvest un par lētu maksu, — sacīja misters Bambls. — Abi divi jau ir pie beigām, un mums šķiet, ka aizvest viņus iznāks par divi mārciņām lētāk nekā apglabāt, tas ir, ja mums izdosies tos uz- grust citai draudzei uz kakla, un es domāju, ka to mēs pratīsim gan… ja tik tie nesadomā ceļā nomirt mums par spīti. Ha! ha! ha!
Nosmejies savu smieklu, misters Bambls nejauši uzmeta acis savai trijsturenei un kļuva nopietns.
— Mēs aizmirstam darīšanas, cienītā, — bīdīs sacīja. — Te bus jusu alga par mēnesi.
Misters Bambls izvilka no portmoneja papīrā ietītas sudraba monētas un pieprasīja kvīti, ko misis Menna arī izrakstīja.
— Notraipījās gan stipri, ser, — mazuļu apgādniece sacīja, — bet citādi jau laikam viss būs uzrakstīts, kā nākas. Paldies, mister Bambl, ser! Esmu jums tiešām ļoti pateicīga, ser.
Misters Bambls laipni palocīja galvu, parādīdams atzinību viņas kniksim, un apvaicājās, kā klājas bērniem.
— Lai dieviņš svētī viņu mazās sirsniņas! — misis Menna sacīja gluži saviļņota. — Viņiem, mīlulīšiem, klājas tik labi, cik vien labi var klāties! Protams, nerunājot par tiem diviem, kas pagājušajā nedēļā nomira. Un mazo Diku.
— Vai šim zēnam nekļūst labāk? — misters Bambls apvaicājās.
Misis Menna papurināja galvu.
— Tas ir viens ļauns, samaitāts, nekrietns draudzes bērns, — misters Bambls ar dusmām noteica. — Kur viņš ir?
— Es tūliņ atgādāšu viņu pie jums, ser, — misis Menna atteica. — Eo! Dik!
Pēc vairākkārtējiem saucieniem Diks ieradās gan. Dabūjis vispirms pabāzt seju zem pumpja un noslaucīt misis Mennas brunčos, viņš nostājās mistera Bambla, bīdla bargā vaiga priekšā.
Bērns bija bāls un novārdzis, vaidziņi iekrituši, acis lielas un spožas. Nožēlojamais draudzes svārciņš, viņa nabadzības livreja, vaļīgi nokarājās pār viņa sīko ķermenīti, un mazās roķeles un kājeles bija tā izdēdējušas kā kādam večukam.
Tāds bija šis mazais cilvēciņš, kas trīcēdams stāvēja mistera Bambla priekšā, nedrīkstēdams acis pacelt uz augšu un baiļodamies pat no bīdla balss.
— Vai tad uz džentlmeni pavērties nevari, tu spītīgais puika! — misis Menna uzrājās.
Bērns bikli pacēla acis un saskatījās ar misteru Bamblu.
— Kas ta tev īsten kait, draudzes Dik? — misters Bambls sacīja, — īstā reizē! — ar joka pieskaņu.
— Nekas, ser, — bērns gurdi atteica.
— Es to pašu saku, nekas, — piebilda misis Menna, kas atsmieties vien nebija varējusi mistera Bambla zobgalīgajam jautājumam.
— Es gribētu… — zēns stostījās.
— Ūja, ūja! — misis Menna pārtrauca. — Nu tu vēl teiksi, ka tev tomēr kā trūkst? Ak tu mazais pluska! . ..
— Pagaidiet, misis Menna, pagaidiet! — misters Bambls sacīja, paceldams roku un gribēdams parādīt, ka ir persona, kam vārds un teikšana. — Ko tu, kundziņ, gribētu?
— Es gribētu, — bērns stostīdamies atsāka, -— lai kāds, kas māk rakstīt, uzrakstītu manā vietā pāris rindiņu uz vienas papīra lapiņas un tad salocītu to un aizlīmētu, un paglabātu pie sevis, kad es būšu aprakts zemē.
— Ko, kas tam zēnam prātā? — izsaucās misters Bambls, kuru, kaut arī apradušu ar tādām lietām, skumjā nopietnība un bērna bālais vaigs bija tomēr padarījis mazliet nemierīgu.
Ko tu tur runā, kundziņ?
— Es gribētu atstāt vismīļākos sveicinājumus nabaga Oliveram Tvistam, es gribētu, lai viņš dabon zināt, cik bieži es esmu viens pats sēdējis un raudājis, domādams par to, kā viņš tumšās naktīs klīst apkārt, ka nav neviena, kas viņam palīdzētu. Un vēl man gribētos viņam pateikt, — bērns sacīja, sažņaugdams savas mazās rociņas un runādams ar lielu dedzību, — ka esmu priecīgs, ka nomirstu, maziņš būdams, jo varbūt, ja es izaugtu liels un kļūtu vecs, mana mazā māsiņa, kura ir debesīs, būtu jau mani aizmirsusi vai izskatītos citāda nekā es, bet daudz jaukāk būs, ja mēs tur abi satikdamies būsim vēl bērni.
Misters Bambls mēms aiz brīnumiem ar acīm nomērīja mazo runātāju no galvas līdz kājām un, pievērsies savai sarunu biedrei, sacīja:
— Tie visi ir viens otra vērti, misis Menna. Tas nelietis Olivers ir tos visus saderemolizējis[11].
— Nekad es tam nebūtu ticējusi, ser, — misis Menna sacīja, pacēlusi rokas un nikni uzlūkodama Diku. — Nebiju vēl redzējusi tāda tik rūdīta nelieša!
— Vediet viņu projām, kundze! — pavēlnieciski teica misters Bambls. — Par to ir jāziņo padomei, misis Menna.
— Ceru, ka džentlmeņi nesāks par to mani vainot, ser, - misis Menna vaidulīgi gaudās.
— Viņi to sapratīs, cienītā, viņiem tiks apgaismoti lietas patiesie apstākļi, — misters Bambls atbildēja. — Vediet tak viņu projām, man derdzas uz viņu pat paskatīties!
Diks tika tūdaļ aizvests un ieslēgts ogļu pagrabā. Drīz pasteidzās aiziet ari misters Bambls, lai sagatavotos ceļojumam.
Nākamajā rītā pulksten sešos misters Bambls, apmainījis trijstūreni pret apaļu cepuri un ietūcījis savu cienīgo personu platā, zilā mētelī ar kapuci, ieņēma vietu uz diližansa jumta līdz ar abiem kriminālistiem, par kuru pastāvīgas dzīves vietas noteikšanu gāja pašlaik strīdi, un ar abiem noteiktā laikā ieradās Londonā.
Ceļā viņam nekādi citi traucējumi negadījās kā vienīgi tie, ko sagādāja abi nabagi ar savu nekaunīgo uzvedību, visu laiku tik neganti drebinādamies un žēlodamies par aukstumu, tā ka, — misters Bambls stāstīja, — arī šim sākuši zobi klabēt un uzmākties vēsa neomulība, kaut arī bijis ģērbies ceļa mētelī.
Ticis uz nakti vaļā no šiem ļaunprātīgajiem subjektiem, misters Bambls pats iekārtojās tanī namā, pie kura apstājās diližanss, un ieturēja pieticīgas pusdienas — šķēlēs ceptu gaļu austeru mērcē un tumšalu. Uzlicis karsta džina glāzi uz kamina dzegas, viņš piestūma krēslu pie uguns; tad, brīdi pakavējies dažādās morāliskās pārdomās par pārāk izplatīto neapmierinātības un nepateicības netikumu, viņš sniedzās pēc avīzes.
Rindkopā, pie kuras pašas pirmās apstājās mistera Bambla acis, bija šāds sludinājums:
Piecas ginejas1 atlīdzības
Pagājušās ceturtdienas novakarā aizbēdzis vai ticis aizvilināts no savām mājām Pentonvilā mazs zēns, vārdā Olivers Tvists, par kuru līdz šim vēl nekas nav uzzināts. Augšā minēto atalgojumu izmaksās jebkurai personai, kas ar savu informāciju palīdzēs atklāt Olivera Tvista atrašanās vietu vai arī zinās ko neko pastāstīt par viņa agrāko dzīvi, par kuru aiz daudziem iemesliem ļoti interesējas sludinājuma ielicējs.
Tālāk sīki bija aprakstīts Olivera apģērbs, viņš pats, kā viņš uzradies, kā pazudis, un uzdota pilnīga mistera Braunlova adrese.
Misters Bambls ieplēta acis, izlasīja sludinājumu lēni un uzmanīgi trīsreiz no vietas un jau pēc minūtēm piecām bija ceļā uz Pentonvilu, pametis savā uztraukumā džina glāzi ne- nogaršotu.
— Vai misters Braunlovs mājās? — misters Bambls vaicāja meičai, kas atvēra durvis.
Uz šo jautājumu meiča atbildēja, kā jau parasti mēdz atbildēt, tā diezgan izvairīgi:
— Es nezinu … No kurienes jūs?
Tiklīdz misters Bambls, paskaidrodams nāciena iemeslus, pieminēja Olivera vārdu, misis Bedvina, kas bija klausījusies viesistabas durvīs, aizelsusies izskrēja priekšnamā.
— Nāciet iekšā, nāciet iekšā! — vecā lēdija sacīja. — Es jau to zināju, ka mēs dabūsim par viņu dzirdēt. Nabaga puisītis! Es zināju, ka dabūsim! Es dzīvoju svētā pārliecībā. Dieviņ, esi viņam žēlīgs! Es jau to teicu vienā gabalā.
To sacījusi, vecā lēdija, šī krietnā sirds, iesteidzās atpakaļ viesistabā, nosēdās uz sofas un ļāva asarām vaļu. Meiča, kas nebija tik jūtīga, pa tām starpām bija jau uzskrējusi augšā un nu nonāca un lūdza, lai misters Bambls tūliņ iet viņai līdzi, ko tas arī nekavējās darīt.
Viņu ieveda mazajā kabinetā, kur pie karafītēm un glāzēm sēdēja misters Braunlovs ar savu draugu misteru Grimvigu. Šis džentlmenis kā dzelts iesaucās:
— Bīdīs! Draudzes bīdīs, vai arī es apēdīšu savu galvu!
— Lūdzams, netraucējiet pašlaik! — misters Braunlovs sacīja. — Vai nepiesēdīsieties?
Misters Bambls apsēdās; mistera Grimviga ālestīgā izturēšanās bija viņu galīgi izsitusi no sliedēm.
Misters Braunlovs pabīdīja lampu tā, lai bīdla seja vienmēr atrastos gaismā, un sacīja mazliet nepacietīgi:
— Jūs, ser, laikam atveda pie manis sludinājums?
— Jā, ser, — atbildēja misters Bambls.
— Un jūs tak esat bīdīs, vai ne? — misters Grimvigs atkal uzplijās ar savu jautājumu.
— Esmu draudzes bīdīs, džentlmeņi, — misters Bambls ar cieņu apstiprināja.
— gkaidrs, — misters Grimvigs noteica, pievērsies savam draugam. — Es tak to tūliņ redzēju. Bīdīs — ne ko pielikt, ne ko atņemt!
Misters Braunlovs ar vieglu galvas mājienu lika savam draugam saprast, lai tas klusē, un turpināja:
— Vai jūs zināt, kur šis nabaga zēns pašlaik atrodas?
— Ne labāk par citiem nezinātājiem, — misters Bambls atteica.
— Tā, bet ko tad jūs zināt par viņu? — vecais džentlmenis vaicāja. — Runājiet droši, mans draugs, ja jums ir kaut kas sakāms! Ko jūs zināt par viņu?
— Kas nu jums ko labu deva zināt, tak jau ne? — dzēlīgi ieteicās misters Grimvigs, kas visu laiku bija vērīgi pētījis mistera Bambla sejas vaibstus.
Misters Bambls, ļoti ātri uztaustījis jautājuma dzeloni, ar uzpūstu svinīgumu pakratīja galvu.
— Jūs redzat? — misters Grimvigs triumfēja, uzlūkodams misteru Braunlovu.
Misters Braunlovs ar bažām vēroja mistera Bambla piepū- tušos fizionomiju un lūdza, lai pēc iespējas īsos vārdos pastāsta, kas šim zināms par Oliveru.
Misters Bambls nolika cepuri, atpogāja mēteli, sakrustoja rokas, piešķieba galvu, itin kā nododamies atcerei, un pēc īsām pārdomām iesāka savu stāstu.
Atstāstīt to visu bīdla vārdiem būtu diezgan garlaicīgi, jo viņam tas aizņēma minūtes divdesmit, bet satura būtība īsumā bija tāda, ka Olivers esot atradenis, pagrimušu, netiklu vecāku bērns, ka viņš jau no pašām mazām dienām bijis blēdības, nepateicības un ļaunuma pilns; ka savu īso karjeru dzimtajā pilsētiņā viņš izbeidzis kā neģēlis un gļēvulis, uz- brukdams godīgam, nevainīgam bērnam, un pēc tam naktī aizbēdzis no sava saimnieka mājām. Lai pierādītu, ka viņš tiešām ir tā persona, par ko uzdodas, misters Bambls uzlika uz galda papīrus, kurus bija paņēmis līdzi uz lielpilsētu. Sakrustojis no jauna rokas, viņš gaidīja, kamēr misters Braunlovs iepazīstas ar tiem.
— Es baidos, ka viss tas ir taisnība, — vecais džentlmenis skumji noteica, kad bija pārskatījis papīrus. — Atlīdzinājums par jūsu ziņām nav liels, bet cik labprāt es trīskāršotu šo sumu, ja tās ziņas bijušas labvēlīgas zēnam.
Nemaz nav tik neiespējami, ka misters Bambls, ja vien agrāk to paredzējis, būtu savam īsajam stāstam piešķīris pavisam citu nokrāsu. Diemžēl, nu par to bija pārāk vēlu domāt, atlika tikai svinīgi palocīt galvu, iebāzt kabatā piecas ginejas un pazust.
Misters Braunlovs krietnu brīdi šķērsoja istabu no viena gala uz otru, acīm redzot tik ļoti sagrauzts par to, ko dzirdēja no bīdla, ka pat misters Grimvigs likās mierā ar savu kai- tavāšanu.
Pēdīgi viņš pārstāja staigāt un nikni paskandināja zvaniņu.
— Misis Bedvin, — misters Braunlovs sacīja, saimniecei ienākot, — tas zēns, Olivers, ir nekrietnelis un krāpnieks.
— Tas nevar būt, ser! Tas nevar un nevar būt! — vecā lēdija dedzīgi attrauca.
— Es jums saku, tā ir, — vecais džentlmenis turējās pie sava. — Ko jūs domājat ar to «nevar būt»? Mēs nupat dzirdējām sīku ziņojumu par viņa dzīvi no pat dzimšanas, un nelabojams nelietis tas bijis visu laiku.
— Nekad es tam neticēšu, ser, — vecā lēdija sacīja ar stingru pārliecību. — Nekad!
— Jūs, vecās sievas, nekam citam neticat kā pūšļotājiem un melšu pasakām, — misters Grimvigs norūca. — Es jau visu laiku to zināju. Kāpēc jūs tūlīt sākumā nepavaicājāt man pēc padoma? Laikam būtu gan aprunājušies, nesaķēris šis drudzi, ko? Sis bija pievilcīgs, vai ne? Pievilcīgs! Pū! — un misters Grimvigs, pavēcinājis urķi, ņēmās sabakstīt ogles kaminā.
— Viņš bija mīļš, jauks, rātns bērns, ser, — misis Bedvina atcirta uzskaitusies. — Es gan zinu, kādi ir bērni, ser; četrdesmit gados esmu diezgan tos izredzējusies, un tie, kas nevar par sevi teikt to pašu, lai labāk nesaka nekā. Tādas ir manas domas!
Sim smagajam sitienam vajadzēja ķert misteru Grimvigu, kas bija vecpuisis. Tā kā šis džentlmenis atbildēja uz to tikai ar smaidu, vecā lēdija sapurināja galvu, pārglaudīja priekšautu, gatavodamās jaunai aizstāvībai, bet misters Braunlovs viņu apturēja.
— Diezgan! — vecais džentlmenis uzsauca, likdamies dusmīgs, kāds viņš sirdī nemaz nebija. — Lai es nekad vairs nedzirdētu šā zēna vārdu! Es zvanīju, lai jums to pateiktu. Nekad! Nekad, nekādā gadījumā, lieciet to vērā! Jūs varat iet, misis Bedvin. Atcerieties! Es runāju nopietni.
Sai naktī mistera Braunlova mājās visiem bija bēdu nomāktas sirdis.
Oliveram sirds gluži pagura, domājot par saviem laipnajiem draugiem; labi, ka viņš nezināja, ko tie par viņu dzirdējuši, citādi tā tiešām būtu pārtrūkusi.