Otrā dienā ap pusdienas laiku, kad Kūmiņš ar māsteru Beitsu bija izgājuši savā parastajā ikdienas darbā, misters Feidžins izmantoja izdevību un nolasīja Oliveram gargaro lekciju par brēcošo grēku, skaidri pierādīdams tam, ka šādā grēkā arī viņš ir vainojams un smagi vainojams, jo ar nodomu ir vairījies no savu nobažījušos draugu pulka un, kas pats galvenais, mēģinājis no tiem atkal izsprukt pēc tam, kur tik daudz pūļu un līdzekļu ziedots, lai sadzītu viņam pēdas. Misters Feidžins sevišķi uzsvēra, ka viņš devis tam patvērumu un parādījis tēvišķu gādību tobrīd, kad bez šās īstā laikā sniegtās palīdzības tas būtu varējis nomirt bada nāvē, un vēl viņš izstāstīja bēdīgu, aizkustinošu stāstu par kādu zēnu, kam viņš aiz cilvēkmīlestības arī līdzīgos apstākļos sniedzis palīdzīgu roku, bet kas, velti valkādams viņa uzticību un izrādīdams tieksmi pīties ar policiju, panācis to, ka viena jaukā rītā Oldbeilijā* to pakāruši. Misters Feidžins necentās slēpt arī savu līdzdalību šai katastrofā, tomēr ar asarām acīs gaudās par minētās jaunās personas zemisko, nodevīgo izturēšanos, kādēļ tam bijis nenovēršami jākļūst par dažu tiesā nodotu liecību upuri, un kuras, ja arī ne gluži patiesas, bijušas katrā ziņā jānodod viņa (mistera Feidžina) un vēl dažu izmeklētu draugu drošības labad. Misters Feidžins nobeidza savu lekciju ar diezgan atbaidošu pakāršanas notēlojumu un, rādīdamies sevišķi draudzīgs un laipnīgs, izteica lielas cerības, ka viņam nekad nevajadzēšot likt Oliveram Tvistam pieredzēt šo nepatīkamo operāciju.
Mazajam Oliveram asinis sastinga dzīslās, klausoties šajos ebreja vārdos un neskaidri nojaušot, kādi tumši draudi slēpjas tajos. Ka arī tiesa var noturēt nevainīgo par vainīgo, ja gadījums tos savedis kopā, to viņš jau zināja; un, ka tādus plānus, kā pazudināt personas, kurām pārāk daudz kas zināms vai kurām pārāk šaudīgas mēles, vecais ebrejs ir kaldinājis un arī izpildījis ne vienreiz vien, par to viņš gandrīz bija pārliecināts, atcerēdamies šā džentlmeņa strīdīgās valodas ar misteru Saiksu par kādu šķietami agrāk notikušu līdzīga rakstura sazvērestību. Bailīgi pacēlis acis un sastapies ar ebreja pētījošo skatienu, Olivers juta, ka viņa bālais vaigs un trīcošie locekļi nav palikuši nepamanīti un sagādā prieku šim modrajam vecajam džentlmenim.
Ebrejs, riebīgi smīknēdams, papakšķināja Oliveram pa galvu un sacīja, ka viņi vēl kļūšot labi draugi, ja vien Olivers kārtīgi uzvedīšoties un gribēšot strādāt. Tad, paņēmis cepuri un uzrāvis vecu, nolāpītu mēteli, viņš izgāja un aizslēdza durvis.
Tā nu Olivers visu šo dienu, kā ari daudzas turpmākās, palika viens un nedabūja redzēt neviena no agra rīta līdz pat pusnaktij. Un šajās garajās stundās nu viņam bija dota vaļa domu domas izdomāt. Un šīs domas, aizvien aizkīīzdamas pie viņa labajiem draugiem un pie tā, kādu tie viņu ir varējuši iztēloties, protams, bija skumjas domas.
Kāda nedēļa varēja būt pagājusi, kad ebrejs atstāja durvis neaizslēgtas, un Olivers nu drīkstēja staigāt pa visu māju.
Tas bija viens netīrs mājoklis. Augšstāva istabās bija milzīgi augsti koka kamini, lielas durvis, sienas ar paneli, griesti ar karnizēm, kas, lai gan kopšanas neredzējušas un gluži melnas no putekļiem, rādīja vēl dažnedažādu ornamentu rotājumus. Pēc visām šīm pazīmēm Olivers sprieda, ka ilgus gadus atpakaļ, vēl pirms ebreja dzimšanas, šī māja piederējusi labākiem ļaudīm un bijusi varbūt dzīvības pilna un skaista, ne drūma un samelnējusi kā tagad.
Zirnekļi bija aizauduši visus kaktus gar sienām un griestiem, un dažreiz, kad Olivers klusiņām iegāja istabā, peles paklīda pa grīdu un nobijušās sabēga atpakaļ savās alās. Bez šiem šeit nebija ne redzama, ne jaušama kāda cita dzīva būtne, un bieži, tumsai uznākot, kad Olivers jau bija noguris, klaidodams no vienas istabas otrā, viņš nolīda kaktiņā pie ielas durvīm, lai būtu tuvāk dzīviem cilvēkiem, cik vien tas viņam iespējams, un palika tur, klausīdamies un skaitīdams pulksteņa sitienus, līdz pārnāca ebrejs vai zēni.
Visās istabās ietrunējušie logu aizvirtņi stāvēja ciet; stieņi, kas tos saturēja, bija cieši pieskrūvēti kokam; gaisma, cik iezagās pa aizvirtņu augšējiem apaļajiem caurumiem, vērta istabas jo drūmākas un piemargoja dīvainām ēnām. Sētas pusē viens jumtistabas logs nebija aizvirtņots, tikai no ārpuses aiz- režģīts ar sarūsējušiem stieņiem, un pa šo logu Olivera skumjais vaigs stundām varēja raudzīties ārā, bet nekas tur liels nebija saskatāms, vienīgi juceklīga jumtu un nokvēpušu dūmeņu blīva. Dažbrīd tiešām kādā attālākā namā varēja ieraudzīt kādu sirmu galvu palūkojamies pāri aizsargmargām, bet drīz tā atkal pazuda, un, tā kā Olivera novērošanas posteņa logs bija aiznaglots un ilgajos gados no lietus un dūmiem kļuvis neskaidrs, viņš varēja raudzīties pa to un cerēt ielūkoties vienīgi apkārtējo priekšmetu kontūrās, necerot, ka viņu kads ieraudzīs vai izdzirdēs, — uz to viņam tikpat lielas izredzes butu bijušas arī tad, ja viņš atradies svētā Pāvila katedrales kupolā.
Kādā pēcpusdienā, kad Kūmiņam ar māsteru Beitsu bija paredzama iziešana vakarā, pirmis pieminētais jaunais džentlmenis bija ieņēmies galvā parūpēties par savas personas uzpošanu (viņam par attaisnojumu jāsaka — šī vājība nekādā ziņā nav piedēvējama tam kā paradums), un ar šādu nodomu viņš visžēlīgi pavēlēja Oliveram tūdaļ nākt palīgos sakārtot tualeti.
Olivers bija ļoti priecīgs par iespēju izrādīties noderīgs, jutās ļoti laimīgs, ka dabū redzēt cilvēkus, kaut arī nekrietnus, un ļoti vēlējās iemantot šo cilvēku labvēlību, kuru vidū viņš dzīvoja, ja vien tas panākams godīgā ceļā, kālab pat nedomāja ko iebilst pret šo priekšlikumu. Viņš uzreiz bija priecīgs palīdzētājs un, nometies uz grīdas, lai varētu uzlikt sev uz ceļgala Kūmiņa kāju, kurš sēdēja uz galda, ķērās pie darba, ko misters Daukinss dēvēja par «savu rikšotāju uzla- košanu». Sis teiciens vienkāršā angļu valodā nozīmēja viņa zābaku spodrināšanu.
Vai tā bija brīves un neatkarības apzināšanās, ko saprātīgs lopiņš laikam izjustu, ja tas ērtā pozā sēdētu uz galda, smēķētu pīpi un bezbēdīgi kuļātu vienu kāju, kamēr tai pašā laikā viņam spodrina zābakus, kur viņš nemaz nav pacenties tos novilkt un viņam nestāv priekšā nepatīkamā procedūra ar to uzvilkšanu; jeb vai tā bija labā tabaka, kas atmaidzināja Kūmiņa sirdi; jeb vai tas bija alutiņa saldumiņš, kas darīja tam vieglu prātu, — lai nu kas, bet tieši šoreiz viņu bija skārusi romantikas un jūsmas dvesma, visumā sveša parādība viņa raksturam.
īsu brīdi viņš domīgu seju nolūkojās lejup uz Oliveru, tad, pacēlis galvu un maigi nopūties, sacīja, ej nu sazini, vai aiz- sapņojies, vai varbūt māsteram Beitsam:
— Tīrais žēlums, ka viņš neir krampētājsl
— Eh, ko nu! — māsters Carlijs Beitss noteica. — Viņam jau nav ni jēgas, kāds labs no tā var atlēkt pašam.
Kūmiņš atkal nopūtās un ķērās pie pīpes; to pašu darīja arī Carlijs Beitss. Kādu brīdi abi smēķēja klusēdami.
— Man liekas, tu jau laikam nemaz nezin, kas tas kram- pētājs tāds i'? — Kūmiņš sērīgi ieprasījās.
— Es domāju, ka zinu gan, — Olivers atteica, paskatīdamies uz augšu. — Tas ir z.. . tu esi viens no tiem, jā? — viņš sastomījies ievaicājās.
— Es ir, — Kūmiņš atteica. — Par ko citu būt es tur' par kaunu.
Pateicis savas domas, misters Daukinss sirdīgi pagrūda cepuri uz pakauša un uzlūkoja māsteru Beitsu, it kā dodams zīmi, ka tā pienākums būtu runāt ko pretī.
— Es i', — Kūmiņš atkārtoja. — Tāds pats i' Carlijs. Tāds i' Feidžins. Tāds i' Saikss. Tāda ir Nensija. Tāda ir Beta. Tādi mēs visi ir, līdz pat tam sunim. Un tas vēl ir tas slīpētākais no visiem.
— Un drošs, ka niizmuldēsies nikad, — piebilda Carlijs Beitss.
— Viņš tev pat neieriesies uz liecinieku sola aiz bailēm, ka neizsprūk kas nevajadzīgs, ne, ne, piesie', ja gribi, to tur un atstā' bez ēsmas vai nedēļas divas, — Kūmiņš jūsmoja.
- Ni domiņas no riešanas, — Carlijs apstiprināja.
— Tas tik i' brīnumīgs suns. Cik briesmonīgi viņš blenž
uz svešu zelli, ka' tas sadomājas smieties vai uzziņģēt, ja viņš i' kompānijā! — Kūmiņš turpināja. — Un kā viņš rūc, ja i/.dzirst pijoli spēlējam! tin kā viņš neieredz suņus, kas nav no viņa slakas! Oi! oi!
Viņš ir ni dots, ni ņemls īsts kristīgais, — sacīja Carlijs
Ar šo teicienu viņš domājās nodevis tikai meslus dzīvnieka labajiem tikumiem, bet ar to bija arī izteikta cita doma, lai gan māsters Beitss pats to neapzinājās, proti: ir laba tiesa lādu lēdiju un džentlmeņu, kuri pretendē uz tiesībām saukties par īstiem kristīgiem un kuriem tomēr daudzējādā ziņā ir neiedomājami liela līdzība ar Saiksa suni.
— Gana, gana par to. — Kūmiņš sacīja, atsākdams sarunu, no kuras tie bija novirzījušies, jo bija tā iekodies savā profesijā, ka domas par to ietekmēja visu viņa rīcību. — Mūsu zaļajam no tā netiek ne silts, ne auksts.
— Tā laikam gan, — Carlijs atteica. — Nu, kāpēc tu, Oliver, stīvējies pretī Feidžinam?
— Kāpēc tu negrib stāvu bagāts palikt? — Kūmiņš piemetināja pavīpsnādams.
— Un tad prom no dienesta, dzīvot no savas bagātības un darīt svētīgus darbus? Es to pašu esu nodomājis — pēc četriem garajiem gadiem nākošajā garajā, kas kādreiz nāks, četrdesmit otrā otrdienā vasarsvētku nedēļā, — teica Carlijs Beitss.
— Man tas nepatīk, — Olivers bikli atbildēja. — Es gribētu, ka man ļautu iet projām. Es … es … gribētu labāk aiziet.
— Bet Feidžins teiks, ka labāk ne, — Carlijs piebilda.
Olivers to pārāk labi zināja, bet, nodomājis, ka varbūt
diezgan bīstami savas jūtas vēl atklātāk parādīt, viņš tikai nopūtās un turpināja spodrināt Kūmiņa zābakus.
— Aiziet? — Kūmiņš iesaucās. — Nu saki, ku' tev prāts! Va' ta tev lepnuma nekāda nava? Tu gribi aiziet un dzīvot no draugu žēlastības?
— Skrej ellē! — māsters Beitss sirdījās, izvilkdams no kabatas divi trīs zīda mutautus un iesviezdams tos skapī. — Tā dara nelieši, to es tev pasaku.
— Es to nevarētu izdarīt, — Kūmiņš sacīja, un viņa balsī skanēja augstprātība un nicinājums.
— Savus draugus pamest jūs tomēr varat, — Olivers atteica, viegli pasmaidīdams, — un pieļaut, lai tos soda jūsu vietā.
— Tas, — Kūmiņš sacīja, pavēdinādams pīpi, — tas, redz, Feidžina dēļ tā iznāca; okšķernieki jau zi', ka mēs te rauj uz vienu roku, un vecim varē' iziet plāni, ja mums nepalaimējies izšmaukt. Tā, redz, tas bi', va' ne, Carlij?
Māsters Beitss piekrizdams pamāja ar galvu un gribēja ari ko teikt, bet Olivera bēgšana notēlojās tam atmiņā ar tādu pēkšņumu, ka vilktais dūms ar smieklu šalti iesitās galvā, tad saskrēja rīklē, un nu sākās klepošana un mīdīšanās savas piecas minūtes ilgi.
— Skat šu'! — Kūmiņš sacīja, pastiepdams pilnu sauju ar šiliņiem un puspensiem. — Zaļa dzīve, es tev saku! Va' nav vienalga, kā tie radušies? Se, bāz ķešā! Tās mantas tur palika vēl daudz, kur šie tika pagrābti. Negribi, neņemsi vis? Ak tu jēra dvēsele!
— Tas tak ir nigodīgi, vai ne, Oliver? — Carlijs Beitss sacīja. — Viņu uzraus vēl kāķī, vai ne?
— Es nesaprotu, ko tas nozīmē, — Olivers atteica.
— Kaut ko apmēram uz šitādu vīzi, vecais puika, — Carlijs sacīja.
To teikdams, māsters Beitss paķēra sava kaklauta stūri un,_ turēdams to izstieptu gaisā, nokāra galvu uz pleca, izgrūda caur zobiem nejēdzīgu skaņu, tādā kārtā ar šās dzīvās pantomimas palīdzību parādīdams, ka kāķi uzraušana ir tas pats, kas pakāršana.
— Re, ko tas nozīmē, — Carlijs sacīja. Paskat, Džek, kā šis blisina acis! Jāndie', pirmo reizi redzu šitādu ērma kukaini kā šo puiku. Viņš būs mana nāve, nudie' es nobeigšos!
Carlijs Beitss, nosmējies atkal savu aizrautīgo smējienu, ķērās pie pīpes, vēl ar asarām acīs.
— Tu ir slikti audzināts, — Kūmiņš sacīja, ar labpatiku aplūkodams savus zābakus, kad Olivers tos bija nospodrinājis.
— Feidžins no tevis kauc ko tomērt iztaisīs, vai ar tu viņam būs pirmais, pie kura viņa pote neiedarbojas. Labāk jau būtu sācis tūlītās, jo tik un tā tu to uzsāks vēl agrāk, nekā pats domā, un šitā tu tikai zaudē laiku, Oliver.
Māsters Beitss pastiprināja šo padomu vēl no savas puses ar dažādiem morala rakstura padomiem; kad tie bija izsmelti, viņš ar savu draugu misteru Daukinsu sāka spožās krāsās notēlot tos neskaitāmos jaukumus, ko sola tāda dzīve, kādu viņi dzīvoja, pa starpām ar dažādiem mājieniem likdami Oliveram saprast, ka prātīgākais, ko viņš varētu darīt, būtu — bez kavēšanās mēģināt iemantot Feidžina labvēlību tādā pašā ceļā, kādā viņi to iemantojuši.
— Un iekal to savā apaļajā olā uz visiem laikiem, Nollij, — Kūmiņš sacīja, padzirdējis, ka ebrejs augšā atslēdz durvis, — ja tu neievilks nāsīs šņurdukus un tiktākus…
— Kāda jēga tev šitā runāt? — māsters Beitss pārtrauca.
— Viņš tak tur nikā nisaprot.
— Ja tu nepievāksi kabatas lakatiņus un pulksteņus, — Kūmiņš teica, piemērodams savu runu Olivera attīstības līmenim, — būs cits čoms, kas to darīs, tātad visvairāk paspēlēs šai būšanā tas čalis, kuru apstrādās, tikpat liels paspēlētājs būs' tu, un neviens cits ar nebūs lielāks vinnētājs kā tas čo- miņš, kas pratis izvilkt to mantu, abet tev uz t© ir uz mata tikpat lielas tiesības kā tam.
— Pareizi, pareizi! — apstiprināja ebrejs, kas bija ienācis, Oliveram nemanot. — Tas tikpat skaidrs kā vienreizviens, mans mīlinais, kā vienreizviens; Kūmiņam tu vari ticēt uz vārda. He! he! he! Viņš savus amata baušļus zina no galvas.
Vecis priecīgi berzēja rokas, ar šiem vārdiem apstiprinādams Kūmiņa atziņas, un ķiķināja aiz jūsmas par sava skolnieka spējām.
Šoreiz sarunu nācās pārtraukt, jo ebrejs nebija pārnācis mājās viens, bet atvedis līdzi mis Betsiju un vēl kādu džentlmeni, kuru Olivers vēl nekad nebija redzējis; Kūmiņš uzrunādams to sauca par Tomu Citlingu; tas bija aizkavējies uz kāpnēm, pārmīdams pāris laipnu vārdu ar lēdiju, un patlaban ari ienāca iekšā.
Misters Čitlings bija gados vecāks par Kūmiņu, — varbūt bija jau pārlaidis ziemas astoņpadsmit savā mūžā, — bet pret šo jauno džentlmeni viņš izturējās ar zināmu godbijību, kas šķitās izskaidrojama ar to, ka viņš apzinājās sevi mazvērti- gāku, ja runa gāja par ģeniālām un profesionālām spējām. Viņam bija mazas, zibīgas acis, bakurētaina seja; galvā viņam bija zvērādas cepure; tumša ripsa žakete, notaukotas parķa bikses un priekšauts ietērpa viņa augumu. Sī tualete, taisnību sakot, bija nožēlojamas driskas, bet viņš par to atvainojās kompanijai, paskaidrodams, ka «sēdēšanu» esot izbeidzis tikai pirms stundas, un, tā kā sešas pēdējās nedē|as šis valkājis tikai formas tērpu, šim nebijis nekādas iespējas padomāt un parūpēties par civilo uzvalku. Misters Čitlings vēl piebilda, likdamies bezgala sašutis, ka jaunā kārtība iztvaicināt drēbes esot ellišķīgs, pretkonstitucionals jauninājums, jo drēbēs tiekot izdedzināti caurumi, bet kas gan varot stāties pretī grāfistes varas orgāniem.
Tādu pašu iebildumu viņš cēla arī pret matu apcirpšanu, ko viņš atzīstot par pilnīgi pretlikumīgu. Savas piezīmes misters Čitlings noslēdza ar aizrādījumu, ka četrdesmit divās nāvīgi garās smagā darba dienās viņš neesot piles savā mutē ieņēmis un «lai tad viņu kauč nožmiedzot, ja viņš tagad neesot izkaltis kā lūku grozs».
— Kā tu domā, no kurienes šis džentlmenis nāk, Oliver? — ebrejs smīknēdams ievaicājās, kamēr Kūmiņš ar Carliju uzlika galdā degvīna pudeli.
— Es … es nezinu, ser, — Olivers atteica.
— Kas ta šitais tāds? — Toms Čitlings uzprasīja, uzmezdams Oliveram nicīgu skatienu.
— Tas ir man jauns draugs, mīļais, — ebrejs atbildēja.
— Ta nu gan tas ir laimē iesēdies, — jaunais cilvēks sacīja, zīmīgi uzlūkodams ebreju. — Tas nu viens pīpis, no kurienes es nāku, pundurēn, tavs cejš ar uz turieni ies, un visai drīz, par to es varu derēt uz apaju kronu!
Par šo balmutību nu puikām bija ko smiet. Izmetuši pa jokam tādā pašā garā, tie mirkli pačukstējās ar ebreju un aizgāja.
Pēc tam kad atnācējs ar Feidžinu bija pārmijuši dažus vārdus divatā, tie piestūma savus krēslus tuvāk kaminam, un ebrejs, paaicinājis Oliveru sēsties blakām, ievadīja sarunu par tādām lietām, ar kurām viņš domājās visvairāk ieinteresēt savus klausītājus. Runāts tika par viņu profesijas lielajām priekšrocībām, par Kūmiņa izmanību, Carlija Beitsa jautro, piemīlīgo dabu un par ebreja paša dāsno roku. Pēdīgi jau sāka rādīties, ka šiem tematiem nav vairs pievilcības spēka, un spēka nebija arī misteram Čitlingam, jo viena divi nedēļas labošanas iestādē spēj gan cilvēku nogurdināt. Mis Betsija pratās un arī gāja projām, lai nogurušie var likties pie miera.
Turpmāk nu Oliveru reti kad atstāja vienu; viņš pastāvīgi uzturējās kopā ar abiem zēniem, kuri ik dienas ar ebreju spēlēja veco rotaļu, — vai nu paši papildinādamies zināšanās, vai Oliveru skolodami, to vislabāk zināja misters Feidžins. Dažreiz vecais mēdza stāstīt viņiem par laupīšanām, kurās pats savās jaunās dienās piedalījies, iepīdams savos stāstos tik smieklīgas un kuriozas epizodes, ka arī Olivers nevarēja atturēties nesmējies, nevarēja noslēpt, ka viņu, kaut arī tik jauku zēnu, šie laupītāju stāsti tomēr aizrauj.
Vārdu sakot, viltīgais vecais ebrejs bija zēnu sapinis savos tīklos. Vientulībā un tumsā atstādams, viņš tikām bija spīdzinājis bērna dvēseli, kamēr tas nonāca tiktāl, ka priecājās par jebkuru sabiedrību, ja tikai nebija jāpaliek šajā drūmajā vietā vienam ar savām bēdīgajām domām, un ebrejs nu pilināja viņa dvēselē pa pilītei indi, kas, viņš cerēja, to saduļķos arvien vairāk un tā nekad vairs neatinirdzēs savā dzidrumā.