Citu sabiedrisku ēku vidū kādā pilsētiņā, ko aiz daudziem iemesliem piesardzīgāk būs nenosaukt ur ko es nevēlos dēvēt nekādā izdomātā vārdā, atrodas ari iestāde, kādas jau izsenis sastopamas vai ikvienā pilsētā, lielā vai mazā, — proti, dar- banamš*, un šai darbanamā piedzima — noteikt tieši gadu un dienu būtu veltīgas pūles, jo vairāk tāpēc, ka lasītājs, to zinādams, itin neko neiegūtu, vismaz stāsta pašreizējā stadijā, — piedzima mirstī'gais, kura vārdu pauž šās nodaļas virsraksts.
Vēl labu brīdi pēc tam, kad draudzes ārsts* to bija ievedis šai bēdu un rūpestu pasaulē, varēja šaubīties, vai bērns vispār būs dzīvotājs un jelkāda vārda valkātājs; un tādā gadījumā vairāk nekā ticami, ka šie memuāri nekad nebūtu klajā nākuši, bet, ja nu tomēr parādījušies, tie aizņemtu ne vairāk par pāris lappusēm un ar šo nenovērtējamo īpašību gan piederētu pie visīsāko un ticamāko biogrāfiju paraugiem, kādi vien uzglabājušies viena vai otra laikmeta, vienas vai otras tautas literatūrā.
Nebūt es negribu apgalvot, ka piedzimt darbanamā jau pati par sevi būtu vislaimīgākā, apskaužamākā likteņa nejaušība, kāda ar cilvēku var atgadīties, bet tās gan ir manas domas, ka šinī konkrētajā gadījumā tā bija Olivera laime. Fakts ir un paliek, ka pagrūti, pagrūti nācās Oliveru piedabūt, lai tas uzņemas pienākumu elpot, — šī piepūle ir diezgan nopietna, taču tāda, ko ieradums izvērtis nepieciešamu mūsu labsajūtai, — un krietnu brīdi viņš gulēja rīstīdamies uz maza plucekļu maišeļa, dzīvības svariem nedroši šūpojoties starp šo sauli un viņējo, gan vairāk nosveroties par labu pēdējai. Ja nu šai īsajā laika sprīdī ap Oliveru būtu noņēmušās rūpīgas vecmāmiņas, uzbudušas tantes, pieredzes bagātas kopējas un augsti mācīti dakteri, bērns nenovēršami un neapšaubāmi būtu ticis nomocīts. Bet, tā kā tur cita neviena nebija kā tikai veca, pie tam vēl no neierastas alus porcijas apdumusi nespējniece un draudzes ārsts, kam šādās reizēs nācās būt klāt pēc līguma, Olivers un daba kauju izcīnīja vieni paši. Iznākums bija tāds, ka pēc neilga cīniņa Olivers ievilka elpu, nošķavājās un pasludināja darbanama iemītniekiem par jaunu nastu, kas nu gulsies uz draudzes pleciem, izgrūzdams tādu bļāvienu, kādu varēja sagaidīt tikai no vīriešu dzimuma mazuļa, kas šo tik visai noderīgo balvu — balsi ieguvis ne brīdi agrāk kā pirms trīsarceturtdaļmi- nutēm.
Tiklīdz Olivers bija devis šo pirmo pierādījumu, ka viņa plaušas strādā brīvi un kārtīgi, pār dzelzs gultu nevīžīgi pārmestā ielāpainā sega sakustējās, bāla jaunas sievietes seja nevarīgi pacēlās no spilvena un gurda balss tikko dzirdami izdvesa: «Ļaujiet man paskatīties uz bērnu un tad mirt.»
Ārsts, nosēdies pret kaminu, sildīja un pārmijus berzēja savas delnas. Kad jaunā sieviete ierunājās, viņš piecēlās un, tuvodamies gultas galvgalim, sacīja ar lielāku laipnību, nekā to no viņa varēja sagaidīt:
— Nu, jums par miršanu gan vēl agri runāt.
— Lai die's žēlīgs, nē! — kopēja iekrita starpā, steigšus noglabādama kabatā zaļu stikla pudeli, kuras saturu turpat istabas kaktā tikko bija nogaršojusi ar manāmu baudu. — Ak dieviņ, dieviņ! Lai viņa padzīvojusi tik ilgi kā es, laidusi pasaulē trīspadsmit bērnu, tāpat kā es, no kuriem nāve paņēmusi visus, pažēlodama tikai divus, kas tepat kopā ar mani klimst patversmē, tad gan šitādā reizē zinātu citu valodu runāt. Dieviņš lai pažēlo sirsniņu mīļo! Nu padomā tik, kas tas ir — kļūt mātei, skat šu* šito jēriņu, nu pazaveries tak?
Kā redžams, šī mātes laimes iepriecinošā izredze aizmiglo- jās, neradījusi vēlamo ietekmi. Slimā papurināja galvu un stiepa roku pretī bērnam.
Ārsts ielika to mātes skavās. Kaisli viņa uzspieda vēsās, bālās lūpas uz bērna pierītes, pārvilka roku sev pār seju, pārlaida stingu, svešādu skatienu visapkārt, sadrebēja, nokrita atpakaļ uz muguras — un nomira. Tie berzēja viņai krūtis, rokas, deniņus, bet asinis bija stājušās ritēt uz laikiem. Tie runāja vēl par cerībām un prieku. To viņa sen- senis vairs nepazina.
— Viss nu ir galā, misis Tingamij, — ārsts pēdīgi n<> teica.
— Ak vai, nabaga dvēselīte! Galā nu ir! — kopoja an piebilda, paķerdama zaļās pudeles aizbāzni, kas, liecoties per bērna, bija nokritis uz spilvena. — Ak bēdulīte!
— Jums, kopēj, nav vajadzības sūtīt pēc manis, ja borif. sāk brēkt, — ārsts sacīja, ar sevišķu apdomību vilkdams cimdus rokās. — Ļoti iespējams, ka viņš kļūs nemierīgs. Tādā gadījumā iedodiet tikai viņam mazliet tumes. — Viņš uzlika cepuri, gāja jau uz durvīm, bet, apstājies vēl pie gultas, piebilda: — Gluži izskatīga meiča ir bijusi … no kurienes viņa te ieradās?
— Viņu te ieveda izgāj'šnakt, — večuka atteica, — uzraugs bij pavēlēj's. Atraduši guļam uz ielas. Gaisa gabalu tā bij gan nostaigāj'se, jo kurpes bij vienās lanckās. Bet, no kurienes nākuse, kurp gāj'se, to neviens nezina.
Ārsts noliecās pār mirušo un pacēla tās kreiso roku.
— Vecu vecais stāsts, — viņš noteica, palocīdams galvu, — laulības gredzena nav, kā redzams. Ek nu! Arlabvakar!
Džentlmenis mediķis aizgāja iebaudīt pusdienas, bet kopēja, vēlreiz pieplakusi zaļajai pudelei, nosēdās uz zema krēsla kamina priekšā un ņēmās apģērbt mazuli.
Kas par lielisku pierādījumu apģērba varenībai bija mazais Olivers Tvists! Ievīstīts drāniņā, kas līdz šim bija tā vienīgais apsegs, viņš varēja būt tiklab muižnieka, kā ubaga dēls; nezinātājs, lai tas diezin cik gudru sevi turējis, diezin vai būtu varējis noteikt, kāda vieta sabiedrībā piekrīt šim bāriņam. Bei tagad, apģērbts vecās katūna drēbītēs, jau krietni iedzeltējušās no valkāšanas, tas bija apzīmēts, tam bija etiķete virsū, un tas uzreiz ierindojās savā vietā —darbanama bērns, bāriņš, nomāktais, pusbadā turētais vergotājs, kam dzīve sola tikai dunckas un pļaukas, kam pāridarītāji būs visi, bet žēlotāja neviena.
Olivers brēca neganti. Ja viņš varējis atjaust, ka ir bārenis, atstāts baznīcas vecāko un pārraugu žēlastībai, iespējams, ka viņš būtu brēcis vēl skaļāk.