Bija auksta, drēgna, vējaina nakts, kad vecais ebrejs, no- pogājies līdz kaklam savā mētelī, kas cieši apkļāvās viņa izdēdējušam ķermenim, un sacēlis apkakli pāri ausīm, lai paslēptu tajā sejas apakšējo daļu, izlīda no savas alas. Viņš pakavējās vēl aiz durvīm, kamēr tās noslēdza un aizlika važu priekšā, un, nodzirdējis, ka viss kārtīgi padarīts un zēnu soļu čaboņa pagaisusi, cik vien jaudas, pazagšus devās uz priekšu.
Māja, kurā Olivers bija nogādāts, atradās Vaitčeplas* apkaimē. Uz ielas stūra ebrejs mirkli apstājās un, pārlaidis bažīgu skatienu visapkārt, pārgāja pāri ielai un aizsteidzās Spitelfīldas virzienā.
Ietves klāja bieza dub|u kārta, un melna migla plāvoja pār ielām; sijāja smalks lietus, un, kur vien pieduries, viss auksts, mikls un lipīgs. Likās, ka šī bija taisni izredzēta nakts, kad blandīties pa ielām tādiem subjektiem kā šis ebrejs. Kad viņš tā zagšus, līšus steidzās, slēpdamies sienu un nojumju aizsegā, šis pretīgais vecis atgādināja riebīgu rāpuli, kas dzimis un audzis šai pašā tumsā un dugā, pa kuru tagad naktī rāpoja, meklēdams sev treknu sprāgoņu maltītei.
Viņš gāja pa daudzām šaurām līkloču ieliņām, turēdamies noteiktā virzienā, līdz nonāca pie Betnelgrina, tad spēji nogriezās pa kreisi un drīz nokļuva par nabadzību brēcošu netīru ielu labirintā, kādu pārpilnām šai biezi apdzīvotā pilsētas kvartalā.
Acīm redzot ebrejam šī vieta, kur patlaban atradās, bija labi pazīstama, un viņu nebaidīja ne nakts tumsa, ne ielu jūklis. Viņš izlīkumoja pa daudzām ielām un mazām šķērs- ieliņām, līdz beidzot iegriezās kādā, kuru apgaismoja viens pats lukturis pašā viņā galā. Piedauzījis pie vienas mājas durvīm un pārmijis pāris neskaidru vārdu ar personu, kas atvēra durvis, viņš devās pa kāpnēm augšup.
Kad viņš pieķērās kādu durvju rokturim, ierūcās suns un vīrieša balss noprasīja, kas nāk.
— Tikai es, Bil, tikai es, mans mīļais, — ebrejs sacīja, ieskatīdamies iekšā.
— Nu tad stiep iekšā savu miesas būdu! — Saikss sacīja. — Guli nost, tu stulbais lops! Vai tu velnu vairs nepazīsti, kad tas ietinies mētelī?
Acīm redzot suni bija maldinājis mistera Feidžina ārējais ietērps, jo, tiklīdz ebrejs to atpogāja un pārmeta pār krēsla atzveltni, suns aizgāja atpakaļ kaktā, no kura bija izlīdis, un iedams paluncināja asti par zīmi, ka nu viņš ir apmierināts, cik to suņa daba pieļauj.
— Nu! — Saikss sacīja.
— Nu, mans mīļais, — ebrejs atsaucās. — A, Nensija!
Pēdējā uzrunā izskanēja tāds kā apjukums, kas liecināja
par šaubām, kā viņa apsveikumu uzņems, jo misters Feidžins ar savu jauno draudzeni nebija tikušies kopš tās reizes, kad viņa uzmetās par aizstāvi Oliveram. Bet jaunā lēdija ar savu izturēšanos visas šaubas šai ziņā, — ja tādas patiešām bijušas, — izkliedēja. Viņa noņēma kājas no kamina režģa, atvilka savu krēslu nostāk un bez liekiem vārdiem aicināja Feidžinu, lai tas ar savu krēslu piestumjas tuvāk; jo nakts nu reiz bija gan auksta, tur šaubām nebija vietas.
— Ir gan sals, Nensija mīlā, — ebrejs sacīja, sildīdams kaulainās rokas virs uguns. — Liekas, ka aukstums ņem cauri, — vecais piebilda, taustīdams sānu.
— Tad ir gan jābūt briesmīgam salam, ja tas atrod ceļu caur tavu sirdi, — misters Saikss sacīja. •— Iedod, Nensij, viņam kaut ko iedzert! Piķis un zēvele, kusties tak! Te jau cilvēkam slimam jāpaliek, skatoties vien, kā tas vecais kaulu kambaris tur kratās kā tāds riebīgs spoks, tikko no kapa izlīdis.
Nensija mudīgi izņēma vienu pudeli no skapja, kur to bija daudz un, cik varēja redzēt no ārpuses, pildītas ar dažādu šķirņu dzērieniem. Saikss, piepildījis vienu glāzi ar brendiju, piedāvāja to ebrejam.
— Pilnīgi pietiek, pietiek, paldies, Bil, — ebrejs sacīja, nolikdams glāzi, kurai bija tikai ar lūpām pieskāries.
— Ko, vai tu baidies, ka mēs tev ko labāku iedzirdināsim? — Saikss sacīja, cieši uzlūkodams ebreju. — Uch!
Nicīgi un īgni nošņācies, misters Saikss paķēra glāzi un iešļāca satura paliekas pelnos, ar šo ceremoniālo žestu rādīdams, ka piepildīs to atkal no jauna pats sev, ko tūdaļ izdarīja.
Kamēr kompanjons izmeta šo un vēl otru mēriņu, ebrejs grozīja galvu, istabu aplūkodams, — ne aiz kādas ziņkāres, jo šo istabu viņš vairākkārt bija redzējis jau agrāk, bet vienkārši aiz paraduma, jo tāds viņš allaž bija — kustīgs, nemierīgs un aizdomu vajāts. Sās telpas iekārtojums bija gaužām trūcīgs, vienīgi sienas skapja saturs liecināja, ka tās iemītnieks nav melnā darba cilvēks; nebija šeit arī nekādu sevišķi aizdomīgu priekšmetu, ko redzēt, tikai divi trīs smagas rungas, kaktā ieslietas, un «glābšanas josta», kas karājās virs kamina.
— Tā, — sacīja Saikss, nočāpstinādams lūpas. — Bs nu varu sākt runāt.
— Par mūsu darīšanām? — ebrejs vaicāja.
— Par darīšanām, manis pēc, — Saikss atteica. — Nu, tad plāj vajā, kas tev uz sirds!
— Par namiņu Certsijā, Bil? — ebrejs vaicāja, pastumda- mies ar krēslu uz priekšu un runādams loti klusi.
— Labi. Kas tad ir ar to? 1 — Saikss jautāja.
— Eh! Jūs tak tīri labi zināt, ko es domāju, mans mīlinais, — ebrejs sacīja. — Viņš tak zina, ko es domāju, Nensij, vai ne?
— Nē, viņš nezina, — Saikss irgoja, — vai arī negrib zināt, kas ir viens un tas pats. Sper laukā un sauc lietas īstā vārdā! Ko sēdi te, acis mirkšķinādams un blisinādams un grābstīdamies kā pa tumsu, it kā pats nebijis pirmais, kas šo ielaušanos izprātojis. Nu, kas tev ir aiz ādas?
— Klusāk, Bil, klusāk! — ebrejs brīdināja, gluži veltīgi nopūlēdamies apslāpēt šo dusmu uzliesmojumu. — Kāds var mūs izdzirdēt. Kāds var izdzirdēt!
— Lai dzird! — Saikss atcirta. — Man vienalga.
Bet, tā kā misteram Saiksam nebija vienalga, viņš, laikus attapies, izrunāja šos vārdus jau klusākā balsī un kļuva rāmāks.
— Ko nu, ko nu, — ebrejs sacīja pieglaimīgi. — Tā bija tikai piesardzība no manas puses, vairāk nekas. Bet nu, mans mīlinais, par to Certsijas lietu; kad mēs to nokārtosim, Bil, ko? Kad mēs pie tās ķersimies? Kas par galda sudrabu, mīlinais, kas par sudrabiņu! — ebrejs teica, rokas berzēdams un uzacis raustīdams, jau iepriekš jūsminādamies par gaidāmo laupījumu.
— Nekas tur neiznāks, — Saikss vēsi atteica.
— Nekas neiznāks no tās lietiņas? — ebrejs izsaucās, atkrizdams pret krēsla atzveltni.
— Nē, nekas neiznāks, — Saikss sacīja. — Vismaz ar smērēšanu, kā mēs sākumā domājām, tā lieta neiet.
— Tad tā nav pareizi apsākta, — ebrejs sacīja zils no dusmām. — Nestāstiet man vairāk!
— Bet es tomēr pastāstīšu, — Saikss atcirta. — Kas tu tāds esi, kam nedrīkst neko pasacīt? Dzirdi, Tobijs Krekits divi nedēļas nokulstījās tur apkārt, bet nevienu no kalpotājiem tam neizdevās aptīt ap pirkstu.
— Vai jūs gribat man sacīt, Bil, — ebrejs teica, pamazām norimdams, kamēr otrs iekaisa, — ka nevienu no tiem diviem vīriešiem mājā nevar apvārdot?
— Jā, taisni to es gribu sacīt, — Saikss atbildēja. — Divdesmit gadu tie jau kalpo pie vecās lēdijas; un, ja gribi, soli viņiem piecsimt mārciņu, tie neielaidīsies uz to.
— Bet vai jūs tiešām gribat apgalvot, mans mīļais, ka arī no sievietēm neviena nav apceļama?
— Nav ko domāt, —- Saikss atteica.
— Ne? Vai pat Tobijs Krekits ar savu eleganci to neiespēj, Bil? —• neuzticīgi ievaicājās ebrejs. — Padomā tak, kas par tautu ir sievietes!
— Nē, pat ne švītīgais Tobijs Krekits, — Saikss atteica. — Viņš sacījās valkājis pat lieku vaigubārdu un kanarijkrā- sas vesti visu garo laiku, kamēr slaistījies tur apkārt, bet tīri par velti.
— Viņam vajadzēja izmēģināt ūsas un karavīru bikses, mīlinais, — ebrejs sacīja.
— Izdarījās arī tā, — Saikss sacīja, — bet tai godībai nebija lielāku panākumu.
Ebrejs izskatījās pavisam noš|ucis pēc šādām ziņām. Nokāris zodu uz krūtīm, viņš īsu mirkli kaut ko pārlika sevī, tad pacēla galvu un ar dziļu noputu sacīja, ka laikam gan tai lietai jāatmetot ar roku, ja nepārspējamā Tobija Krekita ziņojums saskanot ar patiesību.
— Un tomēr, — vecais sacīja, nolaizdams rokas uz ceļiem,
— žēl gan, mīlinais, ka tāda manta aiziet gar degunu, kur mēs to turējām tikpat jau kā rokā.
— Tā nu tas ir, — misters Saikss piebilda. — Laime apsviedās uz otriem sāniem!
Iestājās ilgs klusums; ebrejs sēdēja, dziļās domās iegrimis, un viņa nejauki saviebtā seja izskatījās patiesi velnišķa. Laiku pa laikam Saikss uzmeta viņam pa slepenam skatienam. Nensija, acīm redzot baidīdamās aizkaitināt kramplauzi, no-i ņēmusies raudzījās ugunī, it kā neko nebūtu dzirdējusi no visa tā, kas te notika.
— Feidžin, — Saikss sacīja, negaidot pārtraukdams ieilgušo klusumu. — Vai tā lieta ir vēl lieku piecdesmit spožo vērts, ja to glīši un godīgi nostrādā?
— Ir, — ebrejs sacīja, it kā dzīvību atdabūjis.
— Tātad nolīgts? — Saikss vaicāja.
— Jā, mans mīļais, jā, — ebrejs attrauca, un acis viņam mirdzēja, katrs muskulītis sejā raustījās — tik ļoti viņu bija saviļņojis šis jautājums.
— Tātad, — Saikss teica, mazliet nicīgi atstumdams ebreja roku, — pie tās lietas var ķerties kaut kuru dienu. Aiz- viņnakt mēs ar Tobiju pārkāpām dārza sētu un apošņājām durvis un slēģus. Būda pa nakti tiek noslēgta kā cietums, bet tur ir viena vietiņa, pa kuru mēs varam iespraukties klusītiņām, bez briesmām un bailēm.
— Kur ir tā vietiņa, Bil? — ebrejs dedzīgā ziņkārē ievaicājās.
— Nu redzi, — Saikss čukstēja, — kad pāriet pāri tam zaļajam mauriņam .. .
— Nu? — ebrejs pastiepa galvu uz priekšu, un acis tam vai no pieres sprāga laukā.
— Eh — nu! — Saikss izsaucās un aprāvās, jo meiča, pēkšņi atskatījusies atpakaļ, ar tikko manāmu galvas mājienu bija norādījusi uz ebreju. -— Nav tak no svara, kas tā par vietu. Bez manis tu tik un tā neko neizdarīsi, to es zinu, bet labāk būt uzmanīgam — drošs paliek drošs, — ja darīšana ar tādiem vīriem kā tevi.
— Rīkojieties, kā patīk, mīlinais, kā patīk, — ebrejs atteica.
— Vai jūs ar Tobiju iztiksiet vieni paši, palīgu nevajag?
— Nevajag, — Saikss atbildēja. — Pietiks ar kloķurbi un vienu puišeli. Pirmais mums jau ir, par otro tev jāgādā.
— Puišeli! — ebrejs izsaucās. — O, tad darīšana būs ar finierīšiem?
— Lai nu ar ko, kāda tev daļa! — Saikss atcirta. — Man vajadzīgs puika, un tas nedrīkst būt liels. Kungs die's! Būtu nu es varējis tikt pie tā skursteņslaucītāja Neda puikas! Viņš ar nodomu tam neļāva pieņemties resnumā un laida to peļņās. Bet tevs nu ir katorgā, un mazgadīgo noziedznieku aizsardzības biedrība pievāķa puiku, lai tas netiek peļņās un pie naudas, māca to nu rakstīt un lasīt un ar laiku iztaisīs zelli no tā. To tik vien tie māk, — misters Saikss sirdījās un iekaisa arvien vairāk dusmās, atcerēdamies visas viņam nodarītās pārestības, — to tik vien tie māk; un, ja tiem būtu naudas papilnam (dieva laime, ka tās nav), pēc pāra gadiņiem mēs ne- samakšķerētu savam amatam vairs ij ne pusduci zēnu.
— Ir ne tik, — ebrejs piebalsoja, notvēris tikai beidzamos vārdus, jo visu runas laiku bija risinājis savu domu. — Bil!
— Kas ta nu vēl nāks? — Saikss jautāja.
Ebrejs pameta ar galvu uz Nensiju, — viņa joprojām vēl raudzījās ugunī, — dodams zīmi, lai Saikss to izraida no istabas. Saikss nepacietīgi paraustīja plecus, it kā atzīdams tādu piesardzību par gluži lieku; tomēr piekāpās un lika, lai Nensija atnes viņam krūzi alus.
— Nekāda alus tev nevajag, — Nensija atteica, sakrustodama rokas un palikdama mierīgi sēžam savā vietā.
— Bet es tev saku — man vajag, — Saikss uzkliedza.
— Nieki, — meiča aukstasinīgi atteica. — Runājiet vie', Feidžin. Es zinu, ko viņš grib teikt, Bil, lai viņš neliekas gar mani zinis.
Ebrejs tomēr vēl vilcinājās. Saikss izbrīnā uzlūkoja te vienu, te otru.
— Vai tu raujies no tās jumpravas, neuzticies, ko? — Saikss pēdīgi ievaicājās. — Gana ilgi tak tu viņu pazīsti, lai paļautos uz to. Kas tā, velnos, par māžošanos! Viņa tak nav no tām, kas ies tarkšķēt. Varbūt esi, Nensij?
— Man liekas, ne! — jaunā lēdija atteica; piestūma savu krēslu pie galda un atbalstījās uz elkoņiem.
— Nē, nē, mana mīlinā, es zinu, tu to nedarīsi, — ebrejs sacīja, — bet…— un atkal vecais sastostījās.
— Bet kas? — Saikss vaicāja.
— Es, redz, baidījos, ka viņa atkal nesāk… ka viņai atkal neuznāk kaut kas tāds kā tovakar, — ebrejs atbildēja.
Dzirdot šo atzīšanos, mis Nensijai paspruka skaļi smiekli; izmetusi vienā malkā glāzi brendija, viņa, izaicinoši kratīdama galvu, pagodēja viņu skaļiem uzmundrinājumiem, kā «Neapstājies pusceļā!», «Kaut vai rāpus, bet uz priekšu!» un citiem līdzīgiem. Kā likās, šie izsaucieni nomierināja abus džentlmeņus, jo ebrejs tīri vai priecīgs palocīja galvu un nosēdās atkal savā vietā; to pašu darīja arī misters Saikss.
— Bet nu, Feidžin, — Nensija sacīja iesmiedamās, — tūlī- tās pastāstiet Bilam par Oliveru!
— tie! Esi gan tu gudrgalvīte, mana mīlinā. Tik apķērīga skuķa neesmu vēl redzējis, — ebrejs sacīja, paplikšķinādams viņai kaklu. — Tā bija, es gribēju runāt par Oliveru. Kas tiesa, tas tiesa. He! he! he!
— Kas ta ir ar to Oliveru? — Saikss uzstāja.
— Viņš ir kā radīts jūsu vajadzībai, mans mīļais, — ebrejs atčukstēja krekstēdams un, pielicis pirkstu pie deguna, rādīja savus atbaidoši atņirgtos zobus.
— Viņš? — Saikss brīnījās.
— Ņem viņu, Bil! — sacīja Nensija. — Es, tavā vietā būdama, ņemtu. Varbūt viņam nav vēl tās maņas, kas tiem pārējiem vienam vai otram, bet tas jau tev nav nemaz svarīgi, ja vajadzīgs tikai durvju atslēdzējs. To viņš izdarīs, vari droši paļauties, Bil.
— Es zinu, ka izdarīs, — piebilda Feidžins. — Šajās pēdējās nedēļās viņš ir dabūjis diezgan labu skolu, un ir laiks sākt pašam sev maizi pelnīt. Bez tam tie citi ir arī par lielu.
— Jā, viņš ir taisni tāds, kā man vajadzīgs, — Saikss domīgi noteica.
— Un izdarīs visu, ko jūs viņam liksiet, mans mīlais, — ebrejs ņēmās pārliecināt, — viņam jau nav cita glābiņa. Protams, jums viņš krietni jāiebaida.
— Jāiebaida! Nu, es tam sadošu tādu baili, ka nezinās, cik vecs, to liec aiz auss! Lai tik viņš lūko jokus dzīt, kad būsim stājušies pie darba, — nelīdzēs ne lāsti, ne pātari. Dzīvu tu viņu tad vairs neredzēsi, Feidžin. Padomā par to papriekšu, ja gribi sūtīt. Liec manus vārdus aiz auss! — kramplauzis sacīja, pasvārstīdams rokā lauzni, ko bija izvilcis no pagultes.
— Tas viss ir domāts un pārdomāts, — vecais ebrejs sparīgi atsaucās. — Es neesmu viņu no acīm izlaidis, mani mī- linie, ne to mazu mirklīti. Lai viņš reiz atģiedas, ka ir viens no mūsim, lai tik reiz apķeras, ka ir tapis par zaglēnu, un viņš ir mūsu! Mūsu līdz savai nāves stundiņai! O, par to neko labāku neizdomāsi!
Vecais vīrs sakrustoja rokas pār krūtīm; ieraudams galvu plecos un uzmezdams kūkumu, viņš vārda pilnā nozīmē apkampa pats sevi no prieka.
— Mūsu! — Saikss atkārtoja. — Tavs, tu domā.
— Var jau būt, ka es tā domāju, mans mīļais, — ebrejs sacīja, krekšķinādams savu neglīto smiekliņu. —- Mans, ja jums tā patīk, Bil.
— Bet kas, — Saikss sacīja, niknām acīm uzlūkodams savu mīlīgo draugu, —- kas tevi, ratā, dzen tik daudz noņemties ar vienu bāldeguņa ņerbu, kur tu labi zini, ka Koventgar- denā' katru vakaru slaistās savi piecdesmit zēni, no kuriem tu vari ņemt izlasīdamies?
— Tāpēc, ka tie ne vilka neder, mans mīļais, — ebrejs atbildēja mazliet apmulsis, — ar tiem nav ko iesākt. Tādus jau viņu izskats vien nodod, ja tie iekrīt ķibelē, un man tie visi aiziet zudumā. Bet ar šo puišeli, kad to labi iedresē, es varu taisīt lielākas rebes, mani mīlīši, nekā ar divdesmit tādiem. Bez tam, — ebrejs piebilda, savu mulsu jau pārvarējis, — mēs esam viņa rokā, ja tam atkal izdodas aizmudrīt no mums; un tāpēc viņam jākļūst par kaulu no mūsu kaula. Ir tak gluži vienalga, kā to panāk. Man ir tik daudz varas, lai piespiestu viņu piedalīties laupīšanā, un tas ar ir viss, kas man vajadzīgs. Galu galā šādi rīkoties ir daudz prātīgāk nekā piedzīvot, ka nabaga zeņķītis jānolaiž no kājas, kas tomēr būtu bīstama lieta, pie kam vēl mēs krietni zaudētu uz to.
— Kad tad šī padarīšana ir nodomāta? — Nensija ievaicājās un tā apturēja Saiksu, kas grasījās jau spļaut zilas ugunis aiz riebuma par Feidžina sirsnīgo cilvēkmīlestību.
— Ak jā, tiešām, — atķērās arī ebrejs, — kuru dien tas notiks, Bil?
— Mēs ar Tobiju vienojāmies par parītdienas nakti, ja viņš nesaņem no manis atsaukumu, — Saikss pikti noburkšķēja.
— Jauki, — ebrejs sacīja, — mēness nebūs.
— Nē, — Saikss apstiprināja.
— Tātad viss ir izprātots, kā pievākt laupījumu, viss kārtībā? — ebrejs apvaicājās.
Saikss pameta ar galvu.
— Un vai par to, kā …
— Eh nu! Viss ir izplānots, kā nākas, — Saikss viņu pārtrauca. — Nav ko spriedelēt par sīkumiem. Tu tad labāk to puiku atved jau rītvakar šurp. Stundu pēc gaismas svīšanas es drāzīšu no šejienes prom. Un tālāk — valdi mēli un turi kausējamo podu gatavībā! Tas ir viss, kas tev darāms.
Kādu brīdi vēl visi trīs dedzīgi apspriedušies, izlēma, ka Nensija rītvakar, tumsai iestājoties, aizies pie ebreja un atvedīs Oliveru, pie kam Feidžins tā izgudrēm izmeta, ka puika, ja tam šis solis nebūšot īsti pa dūšai, labprātāk gan iešot Nensijai līdzi nekā citam kādam, jo viņa tak cik sen kā to aizstāvējusi. Un arī tas tika ar svinīgu lēmumu pieņemts, ka Olivers iecerētās ekspedicijas sekmības labā pāriet bez kādiem noteikumiem mistera Viljama Saiksa aizgādnībā un aizbildnībā, un tālāk, ka minētais Saikss var rīkoties ar to pilnīgi pēc sava prāta un ieskata; ka ebrejs Saiksu nevar saukt pie atbildības, ja zēnam atgadās kāda kļūme vai ar to notiek kas ļauns, vai ja nepieciešamības dēļ tam nācies saņemt sodu. Sā svarīgā nolīguma pēdējo punktu pieņēma ar piezīmi, ka katru vārdu, ko misters Saikss, mājās atgriezies, ziņos, apliecinās un apstiprinās zibeņzellis Tobijs Krekits.
Kad nu ar šīm iepriekšējām sarunām bija galā. misters Saikss ķērās atkal pie degvīna un meta glāzi paka] glāzei bez mēra un sāta, sāka mežonīgi vēzēties ar lauzni, tai pašā lni! ;ā gaužām nemuzikāli norēkdams pa fragmentam no kādas dziesmas un pa starpām izgrūzdams negantus lamu vārdus. Pēdīgi profesionālās jūsmas uzplūdos viņš par vari gribēja izrādīt savu kasti ar kramplauža rīkiem, bet nepaguva viņš ar to iestreipuļot istabā un atvērt vāku, lai izskaidrotu tur paslēpto instrumentu labās īpašības, augsto kvalitati un smalko, īpatnējo konstrukciju, kad jau nogāzās ar visu kasti uz grīdas un aizmiga uz vietas, kur kritis.
— Ar labunakt, Nensij, — ebrejs sacīja, ieslēpdamies atkal savā mētelī tāpat kā pirmāk.
— Ar labunakt!
Viņu acis sastapās, un ebrejs noraudzījās meičā ar vērīgu skatienu. Viņam nebija par ko uztraukties. Viņa izturējās ne mazāk godīgi un nopietni šai lietā kā pats Tobijs Krekits.
Ebrejs vēlreiz novēlēja meičai labu nakti un, pazagšus iespēris guļošajam Saiksam, kamēr viņa bija uzgriezusi muguru, taustīdamies tipināja lejup pa kāpnēm.
— Vienmēr viens un tas pats! — ebrejs murmināja sevī, dodamies mājup. — Ļaunākais ar šīm sievietēm ir tas, ka mazākais nieciņš spēj viņās atmodināt kādas sen aizmirstas jūtas, bet labākais, ka tās tikpat ātri atkal aizmirstas. He! he! Vīrs pret bērnu — par zelta maisu!
īsinādams laiku ar šādām tīksmām pārdomām, misters Feidžins pa dubļainajām, slapjajām ielām aizkūlās līdz savam drūmajam miteklim, kur Kūmiņš vēl negulēja un ar nepacietību gaidīja viņu pārnākam.
— Vai Olivers jau guļ? Es gribēju ar viņu parunāt, — bija Feidžina pirmie vārdi, kāpjot pa trepēm lejā.
— Sen jau, — atteica Kūmiņš, atvērdams kādas durvis.
— Rau, tepat viņš ir.
Zēns gulēja, cieši aizmidzis savā cietajā guļvietā uz grīdas; bailes, skumjas un cietumnieka nebrīvība bija padarījušas viņu tik bālu, ka viņš izskatījās pēc miroņa, — ne pēc miroņa, kas guļ zārkā zem līķauta, bet tāda, kas tikko beidzis elpot, kura jaunā, vārā dvēsele tikai kopš mirkļa aizlidojusi uz debesīm un kurai zemes skadrais gaiss nav paspējis vēl uzpūst iznīcības dvesmu.
— Tagad ne, — ebrejs sacīja, klusām aiziedams no viņa.
— Rīt. Rīt.