Kad Olivers otrā rītā pamodās, viņam bija nenobrīnīties, ieraugot blakus savam čubmaišelim jaunu kurpju pāri biezām, stiprām zolēm, bet veco tur vairs neatrodot. Sākumā viņš tīri nopriecājās par šo atklājumu: viņam ienāca prātā, vai tik tas, kas zina, nevēstī viņam brīvību, bet šis cerības stars drīz vien nodzisa — jau sēžot ar ebreju kopā pie brokastīm, kad tas pastāstīja, ka šo pašu vakaru viņš tiks nogādāts Bila Saiksa rezidencē, pie kam pateikšanas veids un balss noskaņa bija tādi, kas vēl vairāk satrauca zēnu.
— Vai… vai… pavisam tur jāpaliek, ser? — Olivers nobažījies jautāja.
— Nē, nē, mīlinais. Tev nebūs tur jāpaliek, — ebrejs atbildēja. — Mēs nemaz negribam no tevis šķirties. Nebaidies neko, Oliver, tu nāksi atkal atpakaļ pie mums. He! he! he! Mēs jau nebūsim tik nežēlīgi, ka raidīsim tevi projām, mīlinais. O nē, nē!
Vecais vīrs, kas, vilkdams Oliveru uz zoba, pār pavardu noliecies, apcepināja maizes šķēli, paskatījās atpakaļ un krekstināja tādu sīku smiekliņu, it kā likdams nojaust, ka šis gluži labi gan saprotot, ar kādu prieku zēns laistos projām, ja vien varējis.
— Man tā liekas, — ebrejs sacīja, urbdamies acīm Oli- verā, — tev svilst gan zināt, kādēļ īsten jāiet pie tā Bila — ko, mans mīlinais?
Olivers negribot pietvīka, redzēdams, ka vecais zaglis ir nolasījis viņa domas, bet saņēmies droši atbildēja — jā, viņš vēloties gan to zināt.
— Nu, kā tu domā — kādēļ? — ebrejs jautāja, izvairīdamies no atbildes.
— Es patiešām to nezinu, ser, — Olivers atteica.
— Rauj piķis! — ebrejs sacīja un nepatikā saviebās, novērsdams savu sasprindzināto skatienu no zēna vaiga. — Pacieties vien, gan Bils pats tev pateiks.
Ebreju, kā likās, ļoti ērcināja tas, ka Olivers neizrāda nekādas sevišķas ziņkāres šai lietā, bet patiesība ir citāda: Oliveru gan tas ļoti urdīja, bet ebreja īgnumpilnie, viltīgie skatieni un paša šaudīgo domu virulis bija viņu pārāk samulsinājis, lai šai brīdī būtu spējis vēl ko pajautāt. Vēlāk vairs neradās izdevība, jo ebrejs līdz pašam vakaram nomalzījās saīdzis un nerunīgs, bet tad jau grasījās uz iziešanu.
— Tu vari iedegt sveci, — sacīja ebrejs, uzlikdams vienu uz galda. — Un te būs grāmata, ko vari palasīties, kamēr tev atnāk pakaļ. Arlabvakar!
— Arlabvakar! — Olivers klusi atbildēja sveicienam.
Ebrejs jau virzījās uz durvīm, atskatīdamies pār plecu atpakaļ uz Oliveru. Pēkšņi viņš apstājās un pasauca Oliveru vārdā.
Olivers pacēla acis; ebrejs, norādīdams uz sveci, deva viņam mājienu aizdegt to. Zēns tūdaļ to izdarīja un, nolicis svečturi uz galda, pamanīja, ka ebrejs, drūms un saviebies, no tumšā istabas kakta dzeldina viņu savām asajām ačelēm.
— Piesargies, Oliver, piesargies! — vecais sacīja, brīdinot padraudēdams viņam ar labo roku. — Viņš ir rupjš tēviņš un neiztaisa nenieka par asinīm, ja pašam tās sākušas vārīties. Lai notiek kas notikdams, turi muti un klausi visu, ko tev liek! Liec vērā!
Pēdējos vārdus izrunādams ar sevišķu uzsvaru, viņš sa- valbīja savu seju riebīgi ņirdzīgā grimasē, pameta ar galvu un izgāja no istabas.
salicis viens, Olivers atbalstīja galvu rokā un drebošu sirdi sāka šausmināties par vārdiem, ko nupat bija dzirdējis. Jo vairāk viņš domāja par ebreja biedinājumu, jo neskaidrāks viņam kļuva tā nolūks un nozīme. Viņš nevarēja izdomāt, kas tās gan varētu būt par nelietībām, kuru dēļ viņš sūtāms pie Saiksa un kuras tikpat labi varētu izdarīt, paliekot pie Feidžina, un pēc ilgas un garas prātošanas viņam uzausa tāda doma, ka droši vien viņš tiek sūtīts, lai kramplauzim pagaidām izdarītu kādus nekādus vienkāršus pakalpojumus, kamēr tas atradīs piemērotāku puiku šim nolūkam. Viņam ciešanas bija pārāk aprastas un pārāk daudz viņam bija nācies pārdzīvot šeit, kur viņš bija, lai vēl sevišķi sāpinātu sirdi par gaidāmo pārmaiņu. Vēl kādu brīdi viņš nokāvās ar savām domām, tad, smagi nopūties, noknieba svecei apdegumu, paņēma grāmatu, ko ebrejs bija atstājis, un sāka lasīt.
Viņš pāršķirstīja lappuses. Sākumā izklaidīgi, bet tad, uzdūries kādai vietai, kas izraisīja viņā interesi, sāka lasīt nopietni. Tur bija aprakstīta ievērojamu noziedznieku dzīve un to sadursme ar tiesu iestādēm; lapas bija notraipītas, no- raibinātas pirkstu nospiedumiem no lielas lietošanas. Seit viņš lasīja par šausmīgiem noziegumiem, kas asinīm lika sastingt dzīslās; par slepkavībām, kas izdarītas kādā klusā ceļmalā; par līķiem, kas, slēpjot no ļaužu acīm, iemesti dziļās bedrēs un akās, kuras, lai cik arī dziļas, mūžīgi tos nenoglabāja, pēdīgi pēc daudziem gadiem izmeta tos atkal virszemē un tā drausmināja ar šo skatu slepkavas, ka tie, šausmu pārņemti, atzinās noziegumā un lūdzās pēc karātavām, lai tikai atbrīvotos no dvēseles mokām. Seit viņš lasīja arī par cilvēkiem, kas, nakts melnumā gulēdami savās gultās, jūsmi- nājušies (tā viņi teica) un aizrāvušies ar savām ļaunām domām par tik šausmīgām slepkavībām, ka auksti drebuļi pārņēma visu miesu, un kājas un rokas trīcēja, to iedomājoties vien. Briesmīgie apraksti bija tik reāli un dzīvi, ka sadzeltējušās lappuses šķita kļūstam sarkanas no sarecējušām asinīm un vārdi no tām likās skanam viņam ausīs kā miroņu spoku čuksti.
Baiļu šalkās viņš aizcirta grāmatu un aizgrūda to pro- jnm. T.-id, nokritis ceļos, viņš raidīja lūgšanu debesīm, lai paglābj viņu no šādiem darbiem, lai labāk sūta viņam nāvi 11/ vietas, nekā taupa dzīvību, ja viņu piespiestu izdarīt noziegumus, tik šausmīgus un baigus. Pamazām, palēnām viņš saka nomierināties un klusā, aizlauztā balsī lūdzās, lai pa- sarga viņu no draudošām briesmām un, ja var sūtīt kādu palidzibu nabaga atstumtam zēnam, kas nekad nav pazinis ne draugu, ne radu, lai tad sūta to tagad, kad viņš viens un pamests atrodas pašā ļaunuma un noziedzību peklē.
Viņš bija beidzis savu lūgšanu, bet joprojām vēl sēdēja, galvu rokās paslēpis, kad pēkšņi satrūkās, izdzirdis tādu kā čaukstoņu.
Kas tur ir? — viņš iesaucās, pietrūkdamies kājās un ieraudzīdams pie durvīm kādu cilvēka stāvu. — Kas jūs esat?
— Es. Es pati, — atsaucās trīcoša balss.
Olivers pacēla sveci virs galvas un paskatījās uz durvju pusi. Tā bija Nensija.
— Liec nost sveci! — meiča sacīja, aizgriezdama seju.
— Gaisma man duras acīs.
Olivers, pamanījis, cik viņa bāla, līdzjūtīgi ievaicājās, vai neesot slima. Meiča krišus nokrita uz krēsla ar muguru pret Oliveru, lauzīja rokas, bet nekā neatbildēja.
— Die's, esi man žēlīgs! — viņa pēc mirkļa izsaucās.
— Par to es nebiju padomājusi.
— Vai kas noticis? — Olivers vaicāja. — Vai es nevaru palīdzēt? Es gribu palīdzēt, ja vien tik man iespējams. Patiesi, man gribas jums palīdzēt.
Viņa šūpojās uz priekšu un atpakaļ, sažņaudza sev kaklu un gārgdama plātīja muti pēc gaisa.
— Nensij! — Olivers iekliedzās. — Kas jums noticis?
Meiča sita ar rokām pa ceļgaliem, dauzīja ar kājām grīdu,
tad, spēji norimdama, apņēma šalli cieši ap pleciem un drebinājās no aukstuma.
Olivers sabikstīja kaminā ogles. Piestūmusi savu krēslu pie uguns, viņa sēdēja kādu laiciņu, nerunādama ne vārda; pēdīgi pacēla galvu un sāka raudzīties apkārt.
— Es nezinu, kas man reizēm uznāk, — viņa sacīja, lik- damās ļoti aizņemta ar sava apģērba sakārtošanu. — Jādomā, ka vainīga šī drēgnā, netīrā istaba. Nu, Nollij, mīļais, vai tu esi gatavs?
— Man jāiet jums līdzi? — Olivers jautāja.
— Jā, mani sūtīja Bils, — meiča atteica. — Tu nāksi man līdzi.
— Kādēļ man jāiet? — Olivers vaicāja, atstreipuļodams atpakaļ.
— Kadeļ? — meiča atvaicaja, paceldama acis, un, sastap- damas ar Olivera skatienu, novērsās. — Nekas ļauns jau tevi negaida.
— Tam es neticu, — sacīja Olivers, kas visu laiku bija cieši viņu vērojis.
— Nu, lai ar notiek pēc tava prāta, — meiča noteica, mēģinādama pasmieties. — Tātad — nekas labs tevi tur negaida.
Olivers varēja noskārst, ka viņam ir zināma vara pār meičas labākajām jūtām, un bija mirklis, kad viņš, nejauzdams nekur palīdzības, gribēja modināt pret sevi meitenē līdzcietību, bet tad uzreiz viņam iešāvās prātā, ka pulkstenis nule tuvojas vienpadsmitajai stundai un ielās vēl būs diezgan daudz ļaužu, starp kuriem taču atradīsies kāds, kas noticēs viņa stāstam. Ar šo ieceri sirdī viņš pagājās pāris soļu uz priekšu un, tīri kā steidzinādams, paziņoja, ka viņš var iet tūlīt.
Ne šī īsā apcere, ne pats nodoms nebija palicis nenojausts viņa biedrei. Meiča piemiegtām acīm vēroja Oliveru, kamēr viņš runāja, tad uzmeta viņam asredzīgu skatienu, kas nodeva pietiekami skaidru liecību, ka viņa uzminējusi zēna mirklīgo domu.
— Csst! — meiča čukstēja, noliekusies pār viņu, un, dai- rīgi raudzīdamās apkārt, norādīja uz durvīm. — Tev nav nekādas iespēšanas sev palīdzēt. Es gana esmu izpūlējusies tavā labā, bet par baltu velti, pašlaik tev ir rokas, kājas sapītas. Ja tu ar kādreiz izspruksi no šenes, šī vēl nebūs tā reize.
Olivers gluži sadulba no viņas dedzības un, pacēlis galvu, lielā izbrīnā vēroja viņas seju. Likās, ka viņa runājusi taisnību; viņa bija bāla un satraukta un trīcēja no uzbudinājuma.
— Reiz es tevi paglābu, kad ar tevi ļauni apgājās, un darīšu to atkal, daru to arī tagad, — meiča turpināja skaļākā balsī, — jo, atnācis vien kāds cits tev pakaļ manā vietā, tas būtu gan izturējies pret tevi daudz sliktāk nekā es. Es nogal- voju, ka tu būsi rātns un paklausīgs, un, ja tu tāds nebūsi, tu sagādāsi tikai grūtumu sev un man arī, man tas varbūt maksās dzīvību. Paskaties šur! To es jau tevis dēļ esmu izcietusi; die's debesīs mans liecinieks.
Viņa mudīgi parādīja zilus plankumus uz kakla un rokām un, ātri bērdama vārdus, turpināja:
— Atceries šito! Un neliec man vēl vairāk ciest tevis deļ! Ja es varētu tev palīdzēt, es to mēģinātu, bet tas nestāv manos spēkos. Viņiem nav nekas ļauns padomā ar tevi. Lai ko viņi liek tev darīt, vaina nekritīs uz tevi. Paliec klusu! Katrs tavs vārds mani satriec. Dod man roku! Drīzāk, drīzāk! Do' roku!
Viņa saķēra Olivera roku, ko tas neapzināti pasniedza, im, nopūtusi sveci, izrāva zēnu uz kāpnēm. Kāds, tumsā paslēpies, ātri atvēra durvis un tikpat ātri atkal aizslēdza, kad tie bija izgājuši. Noīrēts kabriolets jau gaidīja uz viņiem; .steidzīgi un strauji, tāpat kā viņa bija runājusi ar Oliveru, meiča iegrūda to ratos un, iesēdusies pati, cieši savilka aiz- kariņus. Važonim nevajadzēja nekādu aizrādījumu, viņš uzšāva zirgam ar pātagu, un tas uz līdzenas vietas uzņēma strauju riksi.
Meiča joprojām turēja Oliveru stingri pie rokas un čukstēja tam ausī visus tos pašus brīdinājumus un biedinājumus, kurus tas bija jau dzirdējis. Viss norisa tik ātri un tik lielā steigā, ka zēns nepaspēja ne atgūties, kur viņš ir vai kādēļ šeit nokļuvis, kad kariete jau apstājās pie tās mājas, uz kuru iepriekšējā vakarā bija vedušas ebreja gaitas.
Bija mirklis, kad Olivers pārlaida ašu skatienu pār kluso ielu un palīgā sauciens bija jau mēles galā. Bet meičas balss skanēja vēl tam ausīs, ar tādu izmisu un sāpēm viņa bija lūgusi paturēt arī viņu prātā, ka zēnam pietrūka dūšas izsaukties. Kamēr viņš tā svārstījās, izdevīgais moments bija garām: viņš atradās jau namā, un durvis tika aizslēgtas.
— Mēs te, — meiča sacīja, pirmo reizi palaizdama vaļā savu turamo. — Bil!
— Hallo! — Saikss atsaucās, parādīdamies ar sveci rokā uz augšējā kāpņu laukumiņa. — O! Vakarstunda — zelta stunda! Rāpieties augšā!
Tā bija sevišķi liela atzinības parādīšana, neparasti sirsnīga sagaidīšana no personas ar mistera Saiksa temperamentu. Nensija, acīm redzot par to ļoti aizkustināta, apsveica viņu jo sirsnīgi.
— Buļļacis pārgāja mājās kopā ar Tomu, — Saikss pastāstīja, rādīdams nācējiem gaismu. — Viņš te būtu tikai pa kājām.
— Tiesa gan, — Nensija piebilda.
— Tātad tu dabūji gan to sprukstiņu, — Saikss sacīja,, aizslēgdams durvis, kad visi trīs bija iegājuši istabā.
— Jā, te viņš ir, — Nensija atteica.
— Vai šis izturējās mierīgi? — Saikss jautāja.
— Kā jēriņš, — Nensija atbildēja.
— Prieks dzirdēt, — Saikss sacīja, grīnīgi uzlūkodams Oliveru, — prieks par šā kazlēna ādu, citādi tā dabūtu gan trūkties. Panāc šu', mazais suska, lai es tev nododu stundu; labāk jau tūlīt uz vietas tikt ar visu skaidrībā.
Šādiem vārdiem uzrunādams savu jauno skolnieku, misters Saikss norāva Oliveram cepuri un iesvieda kaktā un tad,saņēmis viņuaiz pleca, nosēdās pats pie galda un nostatīja to sev priekša.
— Nu tad, visupirms, — vai tu pazīsti šito te verķi? — Saikss jautaja,_ rādīdams pistoli un nolikdams to uz galda.
Olivers teicas pazīstot.
— Tā, nu tad skaties šu', — Saikss turpināja. — Siten tas ir pulveris, ši te — lode, un šī te lancka no vecas cepures noder par prapi.
Olivers nomurmināja, ka viņš nu saprotot, kam kurā lieta noderīga, un misters Saikss ar lielu uzmanību un apdo- mību ņemas pielādēt pistoli.
— Tagad tā ir pielādēta, — misters Saikss sacīja, kad bija pabeidzis.
— Jā, es redzu, ser, — Olivers atteica.
— Tā, — teica laupītājs, sagrābdams Oliveru aiz dilba un pielikdams pistoles stobru viņam pie pašiem deniņiem, tā ka zēns gribot negribot sarāvās. — Ja tu kaut vienu vārdu iepīkstēsies, kad būsim izgājuši darīšanās, — cita lieta, ja es tev ko jautāju, — šis lādiņš saies tavā galvā bez žēlastības. Tātad, ja tev uznāk luste uz runāšanu, tad iepriekš noskaiti tēvreizi.
Līdz ar brīdinājumu lielāka efekta dēļ apveltījis mazo cilvēkbērnu ar niknu skatienu, misters Saikss turpināja:
— Cik man zināms, nav neviena, kas pēc tevis nez cik īpašīgi pakaļ meklētos, ja arī tu tiktu nolaists no kājas; tātad kas mani, ratā, trenktu tik daudz zobus klabināt, ja to nedarītu tevis paša labā. Va' tu dzirdi, ko es saku?
— īsos vārdos saņemot, tava doma ir tāda, — Nensija ierunājās ļoti dedzīgi un mazliet sarauktu pieri paskatījās uz Oliveru, it kā dodama mājienu, lai tas labi ieklausās viņas vārdos, — ja tai padarīšanā, uz kuru jūs pošaties, Olivers sāks tev spuroties pretī, tu viņam ielaidīsi lodi pakausī, lai tas vēlāk vairs nevarētu plātīt muti un sastāstīt pasakas; tu to izdarīsi, kauc tad pašam vai pie kāķa jākarājas; tas tev draud arī par daudzām citām lietām, ikkatru mēnesi, kamēr vien dzīvo, jo tāds jau tavs darbiņš ir.
— Tā ir! — Saikss piebilda atzinīgi. — Sievišķi allaž prot izlikt visu kā uz delnas īsos vārdos, ja vien tām uguns neie- sprūk pakulās, — tad nu tās stieps un vilks garumā un nedomās stāties. Bet nu gan, kur viņam tik pamatīgi viss ir ieskaidrots, dod mums kaut ko iekost vakariņās, un tad vēl nošņāksim kādu stundiņu pirms iziešanas.
Nensija, paklausīdama pavēlei, mudīgi uzklāja galdu; uz mirkli viņa pazuda un atgriezās ar tumšalus krūzi un pildītu jēra galvu, kas deva izdevību misteram Saiksam izmest vienu otru asprātību, uz ko ierosināja dīvainā vārdu saskaņa: šā ēdiena tautā pazīstamais nosaukums «džemijs» zagļu žargonā, atbilda varen smalka, viņu profesijā lietota, instrumenta no- saukumam.* Viens kas tiesa, šis nopelniem bagātais džentl- menis, vai jau jūsminādamies par drīzu izredzi laist rokas darbā, bija ļoti jautrā, pacilātā garastāvoklī, kam par pierādījumu varbūt nebūs lieki šeit piemetināt, ka viņš kā pa smieklam vienā paņēmienā izmeta visu alus krūzi un pa vakariņu laiku, tā pavirši skaitot, ne vairāk kā četrreiz divdesmit lāstu pārlaida pār lūpām.
Pēc vakariņām — to gan viegli iedomāties, ka Oliveram tās sevišķi negāja pie dūšas, — misters Saikss iztukšoja vēl divi glāzes viskija ar ūdeni, tad iekrita gultā un, iepriekš ar veselu lamu vārdu lēveni nostrostējis Nensiju par varbūtēju pavēles neizpildīšanu, lika modināt viņu tieši pulksten piecos. Olivers, tā paša kunga un pavēlnieka norīkots, tāpat ar visām drēbēm izstiepās zemē uz matrača, bet meiča piekurināja kaminu, nosēdās pie tā un palika nomodā, lai noteiktā stundā abus pamodinātu.
Olivers vēl ilgi nelaidās miegā, klusībā cerēdams, ka Nensija varbūt izmantos izdevību un iečukstēs viņam ausī vēl kādu padomu, bet meiča domīgi raudzījās ugunī un pat nepakustējās, tikai laiku pa laikam noknieba svecei apdegumu. Noguris no lielās gaidīšanas un nobažījies, viņš pēdīgi aizmiga.
Kad viņš pamodās, uz galda bija salikti tējas trauki un Saikss bāzīja dažnedažādus daiktus sava mēteļa kabatās, kas bija pārsviests pār krēsla atzveltni. Nensija noņēmās ar brokastu gatavošanu. Diena vēl nebija aususi, jo svece dega joprojām un ārā bija pavisam tumšs. Asas lietus piles arī sitās loga rūtīs, un debesis izskatījās tumšas un nomā- kušās.
— Nu, neknosies daudz! — Saikss ierūcās, kad Olivers jau bija pietrūcies kājās. — Pulkstenis pusseši! Sapravies aši, citādi paliksi bez brokašķa; ir pats pēdējais laiks.
Olivers ātri tika galā ar savu tualeti; apēdis pāris kumosiņu brokastīs, viņš uz Saiksa dusmīgo skubinājumu atbildēja, ka esot jau gatavs.
Nensija, uz zēnu gandrīz nemaz nepaskatījusies, pasvieda tam lakateli, lai apliek ap kaklu. Saikss iedeva rupju, cietu lietus mēteli, ko uzmest uz pleciem. Sādi uzposies, viņš sniedza roķeli kramplauzim, kas, ar draudīgu žestu parādījis, ka viņam tā pati pistole atrodas mēteļa sānkabatā, sažņaudza pasniegto rociņu cieši savējā un, atsveicinājies no Nensijas, aizgāja ar zēnu.
Pie durvīm Olivers vēl atskatījās atpakaļ, cerēdams sastapties ar meičas acīm, bet viņa jau bija ieņēmusi savu veco vietu pie kamina un sēdēja kā sastingusi.