Tas bija viens nejauks rīts, kad viņi izgāja savās gaitās; auroja vējš un lietus gāza straumēm, mākoņi šķita melni un brāzmaini. Lijis bija visu nakti: uz ielām bija sakrājušās lielas peļķes, un noteku grāvjši burzguļoja, pāri plūzdami. Debesīs jau ielāsmojās rīta ausma, bet tā nevērta drūmo ainu jautrāku, drīzāk gan sērīgāku: ielu laternas nobālēja šai blāvajā gaismā, un slapjie jumti, pelēcīgās ielas neatēnojās tajā siltākos un gaišākos krāsu toņos. Kā likās, šai pilsētas nostūrī neviens vēl nebija sācis rosīties dienas gaitām; logi visiem namiem vēl bija cieši aizvirtņoti, un ielas, pa kurām viņi gāja, bija tukšas un klusas.
Kad viņi nogriezās pa Betnelgrina ceļu, bija gandrīz jau gaiša diena. Daudzas laternas bija jau izdzēstas; viens otrs laucinieks ar savu vezmeli lēnām trikšināja uz Londonu; paretam lielā steigā aizdrāzās garām pasta kariete, un kučieris apveltīja ar pātagas šmaukstienu gauso vezumnieku, kas brauca pa nepareizo pusi, jo baidījās viņa dēļ nokļūt galapunktā par ceturtdaļminuti vēlāk. Traktieri, kuros vēl dega gāzes lampas, bija jau atvērti. Vienpakaļ otram vēra vaļā arī citus veikalus, un ceļā jau pagadījās pa gājējam. Drīz parādījās arī izklaidu strādnieku grupas, kuri steidzās uz darbu; tad vīrieši un sievietes ar zivju groziem uz galvas; ēzeļu vilkti ratiņi ar dārzeņiem; redeļrati ar dzīviem vai kautiem mājlopiem; piena sievas ar spaiņiem un dažādi ļaudis nepārtrauktā straumē, kuri visi nesa dažnedažādus pārtikas produktus uz austrumdaļas priekšpilsētu. Jo tuvāk viņi nāca Si- tijai, jo troksnis un kustība pieauga, un, kad tie nokļuva ielās starp Sordiču un Smitfīldu, tur bija viena vienīga dobja dunoņa un mudžeklis. Tagad jau bija liela gaisma, uz lielāku nevarēja cerēt vairs līdz vakaram, un pusei Londonas iedzīvotāju bija sācies rosmes pilns darba rīts.
Palaidis garām Sanstritu un Kraunstritu, pārcirties pāri Finsberija skvēram, misters Saikss metās pa Cizvelstritu uz Barbikenu, tad uz Longleinu un tā līdz Smitfīldai, no kurienes plūda pretī apdullinošs nejēdzīgu skaņu mutulis, kas Oliveru tīri vai samulsināja.
Bija tirgus rīts. Dub|i tādi, vai līdz potītēm; biezs tvaiks cēlās no kūpošajām lopu mugurām un, sajaukdamies ar miglu, kas šķita sazvilusi uz namu dūmeņiem, smagi nogūla atpakaļ pār zemi. Visi aploki plašā laukuma centrā, kā arī pagaidu aizžogojumi, kādus bija varējuši sacelt brīvajās vietās, mudžēt mudžēja pilni aitu; gar noteku grāvjiem trīs četrās garās rindās stāvēja pie stabiem piesieti zirgi un citi mājlopi. Laucinieki, miesnieki, lopu dzinēji, ielu tirgoņi, puišeļi, zagli, slaisti un šādi tādi paklīduši dīkdoņi visi sajukuši vienā raibā virgā; dzinēju svilpšana, suņu riešana, vēršu bauro- šana un spārdīšanās, aitu blēšana, sivēnu urkšķēšana un kviekšana, ielas tirgoņu klaigāšana; bļaustīšanas, lamāšanās, lādēšanās visās malās; zvanu šķindoņa, balsu murdoņa, kas plūda ārā no katra traktiera, drūzmēšanās, grūstīšanās, laušanās, plūkšanās, gaudošana un kaukšana; nejēdzīgs trokšņu mistrojums, kas atbalsojās no katra tirgus laukuma stūra, un nemazgājušies, neskuvušies, pinkaini dalzas, kas nemitīgi skraidīja uz priekšu atpakaļ, te iejukdami drūzmā, te izspraukdamies ārā, — tas bija tik apdullinošs, mežonīgs priekšnesums, ka, tajā skatoties un klausoties, cilvēks galvu varēja pazaudēt.
Misters Saikss, vilkdams Oliveru sev līdzi, izlauza ar elkoņiem ceļu visbiezākajā drūzmā un gaužām maz uzmanības veltīja tiem neskaitāmiem skatiem un trokšņiem, kas tik ļoti izbrīnīja zēnu. Saikss reizes divi trīs pameta ar galvu pretim nākošiem paziņām un, tikpat reižu noraidījis uzaicinājumu uz kopīgu rīta šņabīti, spraucās dūšīgi uz priekšu, līdz tika ārā no jūkļa, un tad uzņēma ceļu caur Hozerleinu uz Hol- bornu.
— Nu, mazais skutele! — misters Saikss sacīja, pavērdamies svētā Andreja baznīcas pulkstenī. — Tepat jau septiņi! Pievelc soli! Vai tev kājas nopuvušas, slīmest, ka netiec līdzi!
Savu runu viņš pavadīja ar darbiem, paraujot mazo kompanjonu aiz rokas; Olivers, paātrinājis gaitu, pusteciņus pus- skriešus manījās līdzi kramplauža ātrajiem, slaidajiem soļiem.
Sādu tempu viņi ieturēja, kamēr pārgāja laukumu Haid- parka stūrī un nokļuva uz Kensingtonas ceļa, kur Saikss palēnināja gaitu, līdz tos panāca kāds braucējs ar tukšiem ratiem, kurš bija labu gabalu viņiem aizmugurē. Ieraudzījis uz ratiem uzrakstu «Haunslova», viņš ar tik daudz laipnības, cik vien spēja izrādīt, ievaicājās braucējam, vai tas šos neva rētu pavest līdz Ailvertai.
— Metieties iekšā! — vīrs sacīja.— Vai tas jūsu puika?
— Jā, mans paša gan, — Saikss atbildēja, pamezdams stingru skatienu uz Oliveru un it kā neviļus iebāzdams roku kabata, kur glabājās pistole.
— Tavs tēvs kāto mazliet par ātru, vai ne, vira cilvēk? — braucējs vaicāja, redzēdams, ka Olivers ir gluži aizelsies.
— Nemaz ne, — Saikss metās starpā ar savu atbildi. — Viņš pie tā pieradis. Nu, pieķeries man pie rokas. Ned! Rāpies augšā, hop!
Tā uzrunādams Oliveru, viņš palīdzēja tam ietikt ratos, bet braucējs norādīja uz maisiem, uz kuriem zēns varot atlaisties un atpūsties.
Ceļa stabi slīdēja garām cits pakaļ citam, un Oliveram prāts kļuva arvien nemierīgāks un nemierīgāks nesapratnē, uz kurieni kompanjons to nodomājis aizvest. Kensingtona, Hamersmita, Cizvika, Kjubridža, Brentforda jau aiz muguras, taču viņi vēl turpināja braukt ar tādu skubu, kā nule būtu devušies ceļā. Beidzot viņi nokļuva līdz kādam traktierim, kurš saucās «Kariete un zirgi» un aiz kura, varēja redzēt, nogriezās vēl kāds ceļš. Seit nu braucējs apturēja zirgu.
Saikss viens divi izlēca no ratiem, bet Olivera roku nepalaida vaļā ne uz brīdi; izcēlis un nostatījis zemē zēnu, viņš apveltīja to ar niknu skatienu un zīmīgi pabungāja ar dūri pa sānu kabatu.
— Ardievu, puis! — vīrs atsveicinājās.
— Viņš ir puktīgs, — Saikss atsaucās, sapurinādams Oliveru, — sabozies, kucēns tāds! Neliecieties gar viņu ne zinis!
— Kas t' man tur! — otrs noteica. — Diena tīri jauka galu galā.
Un viņš brauca tālāk.
Saikss pagaidīja, kamēr braucējs tika lielā gabalā; tad, pateicis Oliveram, ka šis, ja gribot, drīkstot skatīties apkārt, vilka viņu atkal uz priekšu.
No traktiera viņi tūdaļ nogriezās pa kreisi, bet drīz vien uzņēma citu ceļu pa labi roki un pa to nu gāja ilgu laiku garām plašiem dārziem un turīgu ļaužu mājām abpus ceļa, apstādamies vien tik daudz, lai spirdzinātos ar glāzi alus, līdz nonāca kādā pilsētā. Te uz kāda nama sienas Olivers ieraudzīja diži lieliem burtiem uzrakstītu vārdu: «Hemptona».
Dažas stundas viņi paklaiņoja pa apkārtējiem laukiem. Beidzot nāca atpakaļ uz pilsētu un, iegriezušies tur kādā vecā kroģelī ar ērmīgu izkārtni, pasūtīja pusdienas virtuvē pie pavarda.
Virtuve bija veclaicīga telpa zemiem griestiem ar resnu siju pa vidu; pie pavarda bija nolikti soli augstām atzveltnēm, uz kuriem sēdēja iedzerdami un uzsmēķēdami pēc izskata vienkārši ļaudis darba blūzēs. Oliveram tie nepievērsa ne mazākās uzmanības un ļoti maz ari Saiksam, un, tā kā Saikss tikpat vien vērības veltīja arī tiem, viņš ar savu mazo ceļabiedru nosēdās savrup kaktiņā un nelikās par pārējo kompāniju zinis.
Pusdienās viņiem bija kādi nekādi auksti gaļas uzkožamie; paēduši viņi sēdēja vēl tik ilgi, kamēr Saikss visā omulībā izvilka trīs četras pīpes; Olivers sāka jau ticēt, ka tālākieša- nas vairs nebūs. Tik agri uzcēlies un tik daudz nostaigājies, viņš jutās piekusis un cīnījās ar miegu, līdz, gurduma pārņemts un tabakas dūmu apskurbināts, aizmiga arī.
Bija jau melna tumsa, kad viņu uzmodināja Saiksa dunka. Aizdzinis cik necik miegu un uztrausies sēdus, Olivers aplaida acis visapkārt un redzēja, ka šī slavenība draudzīgā sarunā sēž ar kādu strādnieku pie alus pintas[12].
— Tātad jūs braucat uz Lover-Halifordu, jā? — Saikss vaicāja.
— Braucu, jā, — vīrs atbildēja, kuram, likās, no iemešanas bija sarnetusies plānāka dūša — ej sazini, varbūt arī labāka, — un nebūs vis kaut kāda vilkšanās! Manam zirgam, mājās laižot, nebūs vis vairs vezums piekabināts, kā tas bija šorītās; tas aizžibinās kā divdeviņš. So lāsīti uz viņa laimēm! Uhcai! tas tik ir lopiņš!
— Vai nevarat mani ar šo zeņķi līdz turienei pavest? — Saikss palūdza, pastumdams alus krūzi savam jaunajam draugam.
— Ja jūs tūlītās gatavi braucēji, varu, — tas atteica, šķielēdams gar alus krūzi. — Jums ceļš uz Halifordu?
— Uz Sepertonu, — Saikss atbildēja.
— Jūsu padevīgs kalps, kamēr mūsu ceļi šķiras, — sacīja otrs. — Vai rēķins nokārtots, Bekij?
— Jā, tas otrs džentlmenis samaksāja, — apteksne atteica.
— Tā neiet! — vīrs cēla iebildumus ar iereibuša cilvēka augstmanību. — Saprotiet, tā tās lietas neiet!
— Kāpēc? — Saikss sacīja. — Jūs izdarāt man pakalpojumu, un kas gan var liegt, ka es parādu jums laipnību no savas puses ar vienu otru pintiņu alus?
Svešais ļoti dziļdomīgu seju apsvēra šo argumentu, pec tam, saķēris Saiksu aiz rokas, atzinīgi nogodāja to par zelta gabalu no cilvēka. Uz to misters Saikss atbildēja, — šis laikam jokojot un, ja vien slavinātājs bijis skaidrā, gan tad gluži pamatoti pats būtu atzinis savu izrunu par joku.
Apmainījušies vēl ar dažiem komplimentiem, tie novēlēja parējai kompanijai labu nakti un izgāja ārā; apteksne, viņiem aizejot, bija_ savakusi no galda glāzes un krūzes un nu tāpat pilnam rokam metās uz durvīm, lai noskatītos, kā viesi aizbrauc.
Zirgs, kura veselībām bija uzdzerts, pašam klāt neesot, staveja ara jau braukšanas gatavībā. Olivers un Saikss sēdās ratos bez liekām ceremonijām, bet vīrs, kam pajūgs piederēja, paris minūtes vēl pakavējās, lai zirgam «uzpravītu dūšu» un pabazunētu staļļa puisim un visai pasaulei, ka otra tāda kumeļa ar uguni nesameklēs; tad, iesēdies arī pats ratos, lika staļļa puisim palaist zirga galvu vaļā, un šis nu, ticis kungs par savu galvu, sāka darīties ar to uz nebēdu: niknu nicību izrādīdams, svaidīja to pa gaisu un iegrūda pretējā ielas pusē istabu logos iekšā; pēc šiem varoņdarbiem pāris reižu vēl saslējies pakaļkājās, zirgs sāka stiept pilnos auļos un itin lepni izdārdināja laukā no pilsētas.
Vakars bija ļoti tumšs. Drēgna migla cēlās no upes un purvainās piekrastes un klājās pār skumjajiem laukiem. Arī aukstums bija kodīgi ass; melna, drūma tumsa visapkārt. Ne vārds netika pārmīts, jo braucējam mācās virsū miegs un Saikss nebija tādā noskaņojumā, lai risinātu valodas. Olivers, sarāvies čokurā,' sēdēja, iespiedies ratu stūrī; baiļu un ļaunu nojausmu mulsā viņš, tumsā vērdamies, saskatīja dīvainus rēgus panīkušo koku vietā, kuru zari, neganti vēcinādamies uz priekšu un atpakaļ, šķita līksmojam par skumjo ainavu.
Kad viņi brauca garām Senberijas baznīcai, pulkstenis nosita septiņi. Iepretī pārcēlāja būdas logā spīdēja gaisma; un, blāvodama pār ceļu, tā viesa vēl melnākas ēnas ap tumšo īves koku, kas jumās pār kapu kopām. Kaut kur tuvumā dobji guldzēja ūdenskritums, un nakts vēsmā liegi šalkoja vecā koka skujotie zari. Tā šķita kā klusa, lēna muziķa mirušajiem, lai tie var mierīgi dusēt.
Senberija jau palika aiz muguras, un viņi atkal brauca pa vientuļu lauku ceļu. Vēl divi trīs jūdzes, un rati apstājās. Saikss izkāpa, paņēma Oliveru pie rokas, un sākās velreiz kājām iešana.
Sepertonā tie neiegriezās nevienā mājā, ka pargurušais puisēns bija cerējis, bet gāja tik un gāja pa tumsu un dubļiem, gan nogriezdamies klusos sānceļos, gan šķērsodami tuksnesīgus, visiem vējiem padotus klajumus, līdz pēdīgi atkal pamirdzēja priekšpilsētas ugunis. Cieši ieskatījies, Olivers ap- jauda,ka priekšā ir ūdens un ka tie pašlaik tuvojas kādam tiltam.
Saikss gāja taisnā virzienā uz priekšu līdz pat tiltam, tad spēji nogriezās pa kreisi uz krastmalu. «Ūdens!» Olivers no- di lināja, pamirdams aiz bailēm. «Viņš mani atvedis uz šo I hīso nomali, lai iegrūstu nāvē.»
Viņš gribēja jau krist pie zemes un cīnīties par savu jauno il/ivību, kad pēkšņi viņu priekša kā no zemes izauga vientuļa, pussagruvusi māja. Abpus laika zoba saēstā lieveņa bija pa logam un stāvu augstāk vēl viens, bet nevienā neredzēja uguns. Māja bija tumša, nolaista un, kā rādījās, neapdzīvota.
Saikss, arvien vēl turēdams Olivera roku savējā, klusām piegāja pie zemā lieveņa un nospieda durvju rokturi. Durvis padevās spiedienam, un viņi abi iegāja iekšā.