— Ēj ī — atskanēja griezīga, aizsmakusi balss, tikko viņi pārspēra kāju pār slieksni.
— Nebļauj tak visā galvā! — Saikss sacīja, aizbultēdams durvis. Paspīdini mums, Tobij.
— Ehē! Mans čoms! — tā pati balss iesaucās. — Gun- tiņu, Barnij, guntiņu! Ved džentlmeni iekšā. Bet visupirms vai tev nebūtu labpatikšana pamosties?
Runātājs laikam svieda gulētājam ar zābaku kalpinu vai kādu citu daiktu, jo atskanēja būkšķis, krītot spēcīgi sviestam koka priekšmetam, un pēc tam neskaidra it kā vēl pusaizmi- guša vīrieša murmināšana.
— Vai tu dzirdi? — sauca tā pati pirmā balss. — Ieradies Bils Saikss, un priekšnamā nav neviena, kas to cienīgi un ar godu sagaida, bet tu te miego, it kā pie pusdienām būtu ievilcis opija porciju, nevis ko stiprāku. Vai tad būsi jau atžir- bis jeb vai dzelzs svečturim būs atnest tev galīgu atmodu?
Tiklīdz noskanēja šis jautājums, nomītu tupēju pāris sāka žigli šļūkāt pa kailu grīdu, tad durvīs pa labi roki parādījās vispirms blāvi mirgojoša svece, pēc tam tā paša subjekta figūra, kurš aprakstīts jau iepriekšējās lappusēs, — Safrenhilas krodziņa viesmīlis, kam piemita vājība runāt caur degunu.
— Mhisters Saikss! — Bārnijs iesaucās priecīgi, vai nu no sirds, vai izlikdamies, — nhāciet iekšā, ser, nhāciet iekšā!
— Surp! Ej tu pirmais! — Saikss sacīja, pavilhdams Oliveru sev priekšā. — Veicīgāk! Citādi nomīšu tev papēžus.
Sodīdamies par Olivera tūļību, Saikss pagrūda zēnu uz priekšu, un viņi iegāja zemā, tumšā istabiņā ar dūmojošu kaminu, divi trim salauztiem krēsliem, galdu un vecu vocu kušeti, uz kuras, saslējis kājas augstāk nekā galvu, bija garšļauku izlaidies kāds vīrietis un smēķēja garu māla pīpi. Viņa apģērbs bija pēc modes piegriezti sinepju krāsas svārki ar lielām misiņa pogām; oranžkrāsas kaklauts; vienkārša auduma žilbinoši izraibināta veste un dzeltenīgi pelēkas īsas bikses. Misters Krekits (jo tas bija viņš) nevarēja lepoties ar sevišķi lielu matu bagātību ne uz galvas, ne sejas, bet tie paši nedaudzie bija tādi iesarkani un saskrullēti pēc korķu viļķa garās sprogās, kurās viņš ik pa brīdim ieslidināja savus gaužām netīros, lieliem, lētiem gredzeniem izrotātos pirkstus. Augumā viņš bija mazliet lielāks par vidēju, drusku, kā likās, gaudens uz kājām, bet šis apstāklis nebūt netraucēja viņu pašu apbrīnot savus stulmu zābakus to paceltajā stāvoklī, ko viņš arī darīja ar lielu patikšanu.
— Bil, vecais puika! — zvilnētājs sacīja, pagriezdams galvu uz durvju pusi. — Priecājos, ka esi atnācis. Es jau sāku baidīties, ka tu tai lietai būsi atmetis ar roku; nu tādā gadījumā es viens pats būtu mēģinājis pārbaudīt savu laimi. Hei!
Iesaucies lielā izbrīnā, ieraugot Oliveru, misters Tobijs Krekits ietaisījās sēdus un apvaicājās, kas tas par putnu.
— Puišelis. Nekas vairāk kā puišelis, — Saikss atteica, piebīdīdams krēslu pie kamina.
— Tas jau no mhistera Feidžina zeperiem, — Bārnijs iekrita vidū, ņirdzīgi pasmīkņādams.
— Evā! Feidžina! — izsaucās Tobijs, noskatīdamies Oli- verā. — Nu, zēn, no tā var iznākt nesamaksājams lietaskoks tantiņu kabatu apčamdīšanai baznīcās! Tāds purnelis — tīrā dieva dāvana.
— Stop, stop, stop, pietiek par to! — Saikss nepacietīgi pārtrauca un, noliecies pār slaubeniski izlaidušos draugu, iečukstēja tam pāris vārdu ausī, par ko šis sāka smiet kā negudrs un pagodināja Oliveru ar ilgu apbrīnas pilnu skatienu.
— Bet tagad, — Saikss sacīja, nosēzdamies atpakaļ savā vietā, — ja tu mums dotu kaut ko iekampt un iemest, kamēr mēs te uzkavējamies, tas uzmudrītu mums mazlietiņ dūšu, ja ne visiem, man katrā ziņā. Sēdies, susur, te pie uguns tuvāk un atpūties, jo šonakt tev vēl būs iešana ar mums, ne visai tālu gan.
Mēmā izbrīnā Olivers bailīgi paskatījās uz Saiksu, pievilka tad krēslu pie kamina, palika tajā sēžot, atbalstījis rokā sāpošo galvu, visai maz apjauzdams, kur viņš atrodas un kas ar viņu notiek.
— Tā, — Tobijs sacīja, kad jaunais ebrejs bija nolicis galdā šo to no ēdamā un degvīna pudeli, — nu tad lai izdodas ar bez trokšņa un blīkšķa!
Šim tostam par godu viņš piecēlās un, rūpīgi novietojis izsmēķēto pīpi kaktā, piegāja pie galda, piepildīja glāzi ar degvīnu un izmeta to cauri. Misters Saikss darīja to pašu.
— Puikam ar vienu šļukiņu, — Tobijs teica, pieliedams glāzi pusē. — Norij to, nevainīgais jēriņ!
— Nudien, — Olivers atrunājās, nelaimīgi lūkodamies piedāvātājam sejā, — nudien es …
— Bez činkstēšanas! — Tobijs uzstāja. — Tu nu domā, es nezinu, kas tev ģeldīgs. Liec viņam izdzert, Bil!
— Lai met vien laukā! — Saikss sacīja, papakšinādams pa kabatu. — Sasper jods, ja man ar to nav lielāka nojēgšanās kā ar veselu baru no Kūmiņa sugas. Dzer, tu velna palieks, dzer, ka tev saka!
Nobijies no abu vīriešu draudīgajiem žestiem, Olivers steigšus norija savu malku un tai pašā mirklī sāka nejēdzīgi klepot, kas varen uzjautrināja Tobiju Krekitu un Barniju, pat īdzīgajam misteram Saiksam seja savilkās smaidā.
Kad nu tas bija padarīts un misters Saikss apmierinājis savu izsalkumu (Oliveram prātā nenāca ēšana, ar mokām viņš sagrauza maizes garoziņu, ko viņam uzspieda), abi lielie vīrieši nolikās uz krēsliem stundiņu nosnausties. Olivers palika savā sēdeklī pie pavarda. Bārnijs ietinās segā un izstiepās uz grīdas gar pašu kamina režģi.
Savu laiciņu tie gulēja vai izlikās guļam, neviens nepakustējās, tikai Bārnijs pāris reižu pieslējās, lai piemestu kārniņā ogles. Olivers iegrima smagā miegā: viņš murgos klaiņoja atkal pa skumjajiem lauku ceļiem, maldījās pa tumšu kapsētu; viņa acīm no jauna slīdēja garām viens otrs nule aizvadītās dienas skats, un tad viņš pēkšņi pamodās, izdzir- dis Tobiju Krekitu pietrūkstnmies kājās un pavēstījam, ka pulkstenis ir pusdivi.
Vienā mirklī arī divi pārējie bija augšā, un visi nu cītīgi noņēmās ar sagatavošanās darbiem. Saikss un viņa kompanjons ietīņājās līdz degunam lielās, tumšās šallēs un uzvilka mēteļus; Bārnijs, atvēris skapi, ņēma ārā visādus daiktus un sabāzīja tos veikli abiem pa kabatām.
— Man mana® blīkšenīcas! — Tobijs Krekits pieprasīja.
— Te bhus, — Bārnijs sacīja, pasniegdams pistoļu pāri.
— Jūs phats ir tās phielādējs.
— Labs i'! — Tobijs noteica un noglabāja tās, kur nākas.
— Kniebtavas?
— Pie manis, — Saikss atbildēja.
— Urķi, laužņi, mūķīzeri, lāktenīši — vai nav kas aizmirsts? — Tobijs atgādināja, iemetinādams cilpā zem mēteļa nelielu dzelzs lauzni.
— Viss kārtībā, — viņa kompanjons atteic» — Pado' šu' tos sprunguļus, Barnij! Nav vairs kavēšanās.
Viņš tūlīt arī saņēma no Barnija resnu rungu, kurš, otru atdevis Tobijam, steidza vēl aizpogāt Oliveram apmetni.
— Nu tad, — Saikss sacīja, pastiepdams roku.
Olivers, vēl pilnīgi apdullis no nepierastās staigāšanas,
smagā gaisa un degvīna, ko viņam bija uzspieduši izdzert, mechaniski ielika savu roķeli Saiksa rokā, kas ar šadu nolūku arī bija pastiepta.
— Ņem tu pie otras rokas, Tobij! — Saikss sacīja. — Paosti gaisu, Barnij!
Tas pagājās uz durvīm un, atnācis atpakaļ, pavēstīja, ka visapkārt klusums un miers. Abi kramplauži ar Oliveru vidu devās ārā. Bārnijs, kārtīgi noslēdzis un nobultējis durvis, ietinās savā segā un drīz vien aizmiga.
Bija nežēlīga tumsa. Migla sabiezējusi vēl biezāka nekā nakts pirmajā pusē, un gaiss tik drēgns un mitrs, ka Oliveram, lai gan lietus tieši nelija, jau pēc pāris minūtēm uzacis un mati bija mikli un metās stīvi no stindzinošā drēgnuma. Viņi pārgāja tiltu un devās uguntiņu virzienā, kuras Olivers jau vakarā bija ievērojis. Līdz uguntiņām nebija tālu, un, ta kā viņi meta diezgan žiglu soli, tie ātri sasniedza Certsiju.
— Spersimies cauri pilsētai, — Saikss čukstēja, - šonakt mus neviens velns nepamanīs.
Tobijs bija ar mieru, un viņi steidzīgi devās uz priekšu pa mazas pilsētiņas galveno ielu, kas šai vēlajā stundā bija pilnīgi klusa. Sur tur kādā guļamistabas logā pamirdzēja blāva gaisma, reizreizēm kluso naktsmieru patraucēja aizsmakušas suņu rejas. Bet gājēja ielās neviena. Kad viņi bija jau ārā no pilsētas, baznīcas pulkstenis nosita divi.
Paātrinādami soli, viņi nogriezās ceļā pa kreisi. Nogājuši apmēram ceturtdaļjūdzes, viņi apstājas pie kādas savrupmājas ar mūri apkārt, un Tobijs Krekits, ne vēl labi elpu atvilcis, jau bija uzrāpies uz tā.
— Nākošais — puika, — Tobijs sacīja. — Pacel to, es tad uzraušu augšā.
Olivers ne apskatīties nepaguva, kad jau Saikss to bija saķēris zem padusēm, un pēc divi trim sekundēm viņš ar Tobiju gulēja zālē otrpus vaļņa. Saikss tiem sekoja uz pēdām. Nu visi zagšus tuvojās mājai.
Olivers, gluži vai prātu zaudējis no bailēm un izmisuma, tikai tagad atskārta, ka šās ekspedicijas mērķis ir ielaušanās un laupīšana vai pat slepkavība. Viņš sažņaudza rokas, un šausmās tam izlauzās pār lūpām apslāpēts kliedziens. Acis viņam aizmiglojās; auksti sviedri izspiedās uz pelēkās sejas; kājas vairs neklausīja, un viņš sabruka ceļos.
— Celies augšā! — Saikss šņāca, dusmās trīcēdams, un izvilka no kabatas pistoli. —- Celies augšā, jeb es izšķaidīšu tavas smadzenes pa šo mauru.
— Ak, dieva dēļ, laidiet mani projām! — Olivers lūdzās. — Ļaujiet man aizbēgt un nomirt kaut kur laukmalē! Es nekad neiešu ne uz Londonas pusi, nekad, nekad! Ak, apžēlojieties par mani, lūdzu, lūdzu, un nelieciet man zagt! Visu gaišo, labo debess eņģeļu dēļ, esiet žēlīgi pret mani!
Cilvēks, pie kura vērsās ar šo lūgšanu, izgrūda nejauku lāstu un uzvilka pistoles gaili, bet Tobijs, izsitis tam pistoli no rokas, aizspieda ar plaukstu Oliveram muti un aizvilka viņu pie nama.
— Csst! — Tobijs brīdināja. — Tas šeit neder. Paplēt tik muti, un es to aizcirtīšu ar belzienu pa tavu pauri. Nebūs nekāda trokšņa, bet iznākums tikpat drošs, un smalkāka padarīšana. Nāc, Bil, atlauz šo slēģi! Nu viņam dūša būs jau saradusies, galvoju. Man ir gadījies redzēt, ka šādā aukstā naktī daudz vecāki vīri par šo pirmajā mirklī uzvedušies uz mata tāpat.
Saikss, izvirdis briesmīgu lāstu lavinu pār Feidžina galvu, kurš tam šādā reizē atsūtījis Oliveru, sāka sparīgi rīkoties ar lauzni, tomēr bez liela trokšņa. Pēe neilgiem pūliņiem, Tobijam piepalīdzot, aizvirtnis atsprāga vaļā un palika karājamies virās.
Tas bija neliels aizrestots lodziņš sētas pusē, piecarpus pēdas no zemes — tas varēja būt trauku mazgātavas vai mazas alus darītavas lodziņš pašā gaiteņa galā. Caurums bija tik mazs, ka mājas iemītnieki laikam nebija atzinuši par vajadzīgu to ciešāk nostiprināt, taču pietiekami liels, lai puišelis Olivera augumā varētu pa to ielīst. Vēl mazdrusciņ licis lietā savu mākslu, misters Saikss ātri pārvarēja režģu nostiprinājumus, un logs bija vaļā.
Un tagad klausies, tu velnēn, — Saikss čukstēja, izvilkdams no kabatas lukturīti un laizdams gaismu Oliveram tieši acīs, — es tevi iestumšu pa šejieni iekšā. Tu paņemsi šo gaismekli, uzkāpsi klusītēm pa trepēm augšā, tās tev būs taisni iepretī; tad iesi pa šauro gaņģīti uz ārdurvīm, atslēgsi tās un ielaidīsi mūs iekšā.
— Tur viens aizšaujamais ir pašā durvju augšā, tu nevarēsi to aizsniegt, — Tobijs paskaidroja. — Pakāpies uz krēsla! Priekšnamā ir trīs krēsli, Bil, ar milzīglielu zilu vienradzi un zeltītām dakšām uz atzveltnes — tas ir vecās lēdijas ģerbonis.
— Pievaldi balsenīcu, dzirdi? — Saikss atteica, uzmezdams tam draudīgu skatienu. — Vai istabu durvis ir vaļā?
— Visā platumā, — Tobijs atbildēja, iepriekš drošības dēļ pavēries pa lodziņu. — Tur tas joks, ka viņi vienmēr tās atstāj paviru vaļā, redz, lai suns, kam gulēšana iekšā, varētu špacierēt uz priekšu atpakaļ pa koridoru, ja tam uznāk bezmiegs. Ha! ha! Un šinī vakarā Bārnijs to aizmānīja pro'. Smalks numurs!
Kaut gan misters Krekits runāja tikko dzirdamā čukstā un balsi nepalaida arī smejoties, Saikss tam tomēr valdonīgi pavēlēja klusēt un lika ķerties pie darba. Tobijs padevās; vispirms sameklēja savu lukturīti un nostatīja to zemē; tad salie- cās zem loga, atspiedis galvu pret sienu, rokas atbalstīdams pret ceļiem, tā, lai uz muguras varētu pakāpties. Kolīdz tas bija izdarīts, Saikss, uzrāpies Tobijam uz muguras, uzmanīgi iestūkāja Oliveru lodziņā ar kājām pa priekšu un, turēdams pie apkakles, laimīgi nolaida uz grīdas.
— Se, ņem lukturi! — Saikss sacīja, paskatīdamies pa logu iekšā. — Vai tu redzi tās trepes sev priekšā?
Olivers ne dzīvs, ne miris izdvesa: «Jā». Saikss viņam norādīja ar pistoles stobru uz ārdurvīm un īsos vārdos brīdināja, lai liek vērā, ka uz viņu tiks mērķēts visu laiku un, ja tik viņš sāks stomīties, beigts būs uz vietas.
— To tu vari veikt vienā minūtē, — Saikss sacīja čukstus ka līdz šim. — Kolīdz es tevi palaižu vaļa, sac darboties! Gsst!
— Kas tur notiek? — otrs vīrietis klusi ievaicājās.
Viņi saspringti klausījās.
— Nav nekas, — Saikss atteica, palaizdams vaļā Olivera apkakli. — Sāc!
Tai īsajā brīdī, kas viņam nu bija dots, lai cik necik atjēgtos, Olivers stingri sevī noņēmās, — kaut tas viņam dzīvību maksātu, — no priekšnama sperties pa kāpnēm augšā un sacelt mājā trauksmi. Sās domas pārņemts, viņš jau pazagšus virzījās uz iekštelpām.
— Atpakaļ! — Saikss pēkšņi skaļi iekliedzās. Atpakaļ! Atpakaļ!
Pārbīstoties no tik spēja trokšņa šai nāves klusumā un no skaļā kliedziena, kas vēl sekoja, Oliveram izkrita no rokām lukturītis, un viņš nu nezināja, — vai iet uz priekšu vai mesties bēgt.
Kliedziens atkārtojās, paspīda gaisma — uz augšējā kāpņu pakāpiena kā rēgi paslīdēja gar viņa acīm divi pārbijušies pusapģērbušies vīrieši — tad īss uguns uzliesmojums, skaļš sprādziens, dūmi, kaut kur negants brīkšķis, bet viņš nezināja, kur, — un viņš streipuļoja atpakaļ.
Saikss uz mirkli bija nozudis, bet atkal uzradās un sagrāba zēnu aiz apkakles, pirms dūmi bija paspējuši izklīst Viņš raidīja no savas pistoles šāvienus pakaļ vīriešiem, kuri sāka jau atkāpties, un tad cēla zēnu augšā.
— Turies ciešāk! — Saikss sacīja, vilkdams viņu pa logu ārā. — Dod man kādu lakatu, Tobij! Tie ir ievainojuši viņu. Žiglāk! Zēns noasiņo!
Olivers dzirdēja vēl zvana šķindoņu, šāvienus, ļaužu klaigāšanu, juta, ka viņu kāds nes, ātrā gaitā soļojot pa nelīdzenu vietu. Tad trokšņi izdzisa tālumā, kapenīgs aukstums stindzināja zēna sirdi, un viņš vairs ne redzēja ko, ne dzirdēja.