Vakarā spīvi sala. Sniega klājs bija pārvilcies ar biezu ledus garozu; tikai šaurajās šķērsieliņās un gar māju pakšiem sadzītajās irdajās kupenās griezīgais vējš varēja īsti iztrakoties; un tas ari, it kā saodis laupījumu, piepūtās vēl niknāks un metās tām mežonīgi virsū, saputināja veselus sniega mākoņus un, sagriezdams vērpetēs, virpuļu virpuļiem kaisīja tos pa gaisu. Melna, tumša, sveloti auksta — tāda nakts, kad tie, kam sava istabiņa un vēders pilns, var nosēsties pie kamina un pateikties dievam, ka atrodas mājās, bet dieva pabērni, izsalkušie bezpajumtes ļaudis, var gulties ceļmalā un sagaidīt savu nāvi. Daudz badā izmērējušu izstumto šādā sprēgonī mūsu kailajās ielās aizver acis, un, lai viņu noziegumi bijuši kādi būdami, nezin, nezin, vai tie atvērs tās pasaulē, ļaunākā par šo.
Tādu seju rādīja ārs un iela, kad misis Komija, darbanama pārraudze, — lasītājs atcerēsies, ka darbanams ir Olivera Tvista dzimšanas vieta, — nosēdās pati savā mazajā istabiņā pie jautri sprēgājoša kamina un visai omulīgā tīksmē nolūkojās uz mazu, apaļu galdiņu, uz kura bija nolikta pie- mērīga lieluma paplāte, apkrauta ar visu, kas piederas lieliskākajām vakariņām, kādas vien pārraudzes varētu kārot. Misis Komija īstenībā vēlējās sevi iepriecināt ar glāzi tējas. Kad viņa no galdiņa pavērsa skatienu uz pavardu, kur vismazākais no mazākajiem kastrolīšiem sīkā balsī sīca sīku melodiju, viņas iekšējā labsajūta acīm redzot pieauga — līdz tādai pakāpei, ka misis Komija sāka smaidīt.
— Jā, — pārraudze sacīja, atbalstījusies ar elkoni uz galda un apcerīgi raudzīdamās ugunī, —- pēc manām domām, katram mums dots diezgan daudz, par ko pateikties dievam! Diezgan daudz, ja vien mēs pratuši to atzīt. Ak vai!
Misis Komija sērīgi pašūpoja galvu it kā nožēlā par to nabagu prāta aklību, kuri neapjauš šo patiesību, un, iegremdējusi sudraba karotīti (personīgs īpašums) divunču skārda tējas kārbiņas visdziļākajos dziļumos, dzīrās uzliet tēju.
Cik maz dažkārt vajadzīgs, lai zaudētu aukstasinību mūsu vājais gars!
Melnais kastrolītis, kas mazā tilpuma dēļ viegli pielējās pilns, pārskrēja pāri, kamēr misis Komija nodevās morāliskai apcerei, un verdošais ūdens mazliet applaucēja kundzei roku.
— Pū tu nolāpītais grāpelis! — izsaucas cienīgā pārrau- dze, aši nolikdama kastroli atpakaļ uz kamina mūrīša. — Tāds muļķīgs daikts, kurā nevar ieliet vairāk ka divi tasītes! Kam tāds der! Ja nu, — pēc brītiņa misis Komija piemetināja, — tādam vientuļa cilvēkbērnam kā man. Vai, ak vai!
Tā novaidēdamās, misis Komija atkrita krēslā un, uzmetusies ar elkoni uz galda kā pirmāk, sāka pārdomāt savu vientules mūžu.
Mazais kastrolītis, viena pati tasīte uz galda atsauca atmiņā misteru Korniju (kas miris tikai pirms divdesmit pieciem gadiem), un viņa sadrūma pavisam.
— Cita es vairs nedabūšu, — misis Komija kā aizkaitināta noteica, — cita nedabūšu — tāda paša.
Vai šī piezīme attiecās uz vīru vai tējas katliņu, nav īsti skaidrs. Varēja tas būt arī pēdējais, jo misis Komija reizē ar šiem vārdiem pievērsās atkal katliņam un noņēma to no kamina. Viņa pašlaik nogaršoja pirmo tasīti, kad pie durvīm kāds viegli pieklauvēja.
— Ak! Nu iekšā, iekšā! — misis Komija strupi atsaucās.
— Atkal jau kāda vecene laikam taisās garu izlaist. Vienmēr tām uznāk miršanas reize, kad man ir ēdamreize. Nu, nestāviet tur un nelaidiet aukstumu iekšā! Kas tad tur atkal ir par ķezu, ko?
— Nekas nav, cienītā, nekas, — atsaucās vīrieša balss.
— Vai die'! — pārraudze iesaucās jau krietni saldākā balsī. — Tas jūs, mister Bambl?
— Jūsu padevīgs kalps, cienītā, — sacīja misters Bambls, kas bija uzkavējies aiz durvīm, lai notīrītu zābakus un nopurinātu sniegu no mēteļa, un kas tagad ienāca ar trijstūreni vienā rokā un sainīti otrā. — Vai lai durvis taisu ciet, cienītā?
Lēdija aiz tiklas kautrības kavējās ar atbildi, pārlikdama sevī, vai pieklātos pieņemt misteru Bamblu aiz slēgtām durvīm. Misters Bambls, izmantodams klusuciešanu un pats trīcēdams no aukstuma, aizvēra tās bez atļaujas.
— Svelots laiks, mister Bambl, — pārraudze ierunājās.
— Kniebj dūšīgi, cienītā, — bīdīs atteica. — Šāds laiks par tīro postu draudzei. Šodien mēs, misis Kornij, izdalījām divdesmit četrmārciņu maizes klaipu un pusotras siera ripas, un nabagi tomēr vēl nav apmierināti.
— Kur nu! Kad šie ir apmierināti bijuši, mister Bambl? — pārraudze piebilda, sūkdama savu tēju.
— Jā, kad šie ir bijuši, cienītā, — misters Bambls sacīja.
— Nupat viens uz tā rēķina, ka tam ir sieva un liela ģimene, saņēma no mums veselu četrmārciņu maizes klaipu un siera gabalu, droši savu brangu mārciņu. Vai viņš tev jutīs pateicību, cienītā, vai jutīs? Ne par vara farzingu! Un kā jūs domājat, cienītā, ko viņš darīja? Viņš prasīja vēl ogļu, lai ieberot kauču kabatas drāniņā, viņš teica! Ogles! Ko šis darīs ar oglēm. Apcepinās sieru un tad nāks atkal prasīt. Tā iet ar šiem ļautiņiem, cienītā; iedod tu viņiem pilnu priekšautu ogļu šodien, un viņš tev parīt nāks atkal diedelēt, uzbāzīgs kā tāda uts.
Parraudze izteicās, ka viņa var tikai atbalstīt šo saprotamo salīdzinājumu, un bīdīs trieca tālāk.
— Nebūtu iedomājies, — misters Bambls sacīja, — ka tās lietas var noiet tik tālu. Tas bija aizvakar, — jūs esat bijusi precēta sieva, jums es varu pastāstīt, — viens blandoņa, kam par lāgu skrandas nebija mugurā, — šeit misis Kornija nodūra acis, — atnāk pie mūsu pārrauga durvīm, kad tam pašreiz viesi sanākuši uz pusdienām, un saka, šis pieprasot palīdzību, misis Kornij. Kad šis negāja prom un traucēja viesus ar savu piedauzīgo izturēšanos, mūsu pārraugs izsūtīja viņam mārciņu kartupeļu un puspintas auzu miltu. «Vai die'!» nepildāmais nekauņa izsaucās, «ko tad tas man var līdzēt? Tikpat labi jūs būtu varējuši man pasniegt dzelzs briļļu pāri!» — «Labi, labi,» sacīja mūsu pārraugs, paņemdams iedoto atpakaļ, «cita nekā jūs te nedabūsiet.» — «Tad man jānomirst uz ielas!» noteica blandoņa. «O nē, nemirsiet vis,» tā mūsu pārraugs.
— Ha! ha! Tas bij labi. Tas tiešām izklausās pēc mistera Graneta, vai ne? — pārraudze pārtrauca. — Tālāk, mister Bambl?
— Nu un ko jūs neteiksiet, cienītā, — bīdīs turpināja, — viņš aizgāja un izdarīja to, nomira gan uz ielas. Re, ku' spītīgs ubags!
— Tas nu ir pavisam kas nedzirdēts! — pārraudze izsaucās paceltā balsī. — Bet kā jūs domājat, mister Bambl, vai galu galā tā nav muļķība — sniegt palīdzīgu roku šādiem tādiem citmāju ubagiem? Jūs esat džentlmenis ar pieredzi, jums tas jāzina. Nu, sakiet!
— Misis Kornij, — bīdīs teica ar vieglu smaidiņu, kā parasti smaida tie, kas apzinās sevi daudz zinošākus par citiem. — So ļaužu atbalstīšana, ja vien tā lietpratīgi ievadīta, cienītā, izvēršas draudzei par glābiņu. Pirmais un galvenais princips palīdzības sniegšanā ir — dot nabagiem taisni to, kas tiem nav vajadzīgs, tad viņiem tā staiguļošana drīz vien apnīk.
— Sak nu viens! — misis Kornija izsaucās. — Cik tas atkal gudri izdomāts!
— Tā ir. Starp mums runājot, cienītā, — misters Bambls atteica, — tas ir pats galvenais princips: pasekojiet vien tiem gadījumiem, kas iekļūst mūsu nekaunīgajās avīzēs, un jūs ievērosiet, ka visa palīdzēšana trūcīgo ģimenēm ir siera šķēlīšu izdalīšana. Tas kļuvis jau par likumu visā zemē, misis Kornij. Tomēr jāteic, — bīdīs piebilda, noliekdamies, lai atraisītu savu sainīti, — tie ir dienesta noslēpumi, cienītā, kas nebūtu klāstāmi visur, tos var pārrunāt, es teiktu, tikai draudzes atbildīgas amatpersonas savā starpā, kā, piemēram, mēs abi. Un te būs portvīns, cienītā, ko draudzes padome atvēlējusi slimnīcai: īsts, svaigs, neviltots portvīns, šodien kā no mucas iepildīts, dzidrs kā kristais, bez jebkādām padibenēm.
Pacēlis pirmo pudeli pret gaismu un labi sašķelvinājis, lai pārbaudītu tās satura augsto kvalitati, misters Bambrs nolika abas uz kumodes malas, salocīja drāniņu, kurā tās bija ietītas, rūpīgi noglabāja to kabatā un paņēma cepuri, it kā grasīdamies iet projām.
— Jūs dabūsiet gan krietni pasalt, mister Bambl, — ieteicās pārraudze.
— Ir gan vējiņš, cienītā, — misters Bambls piekrita, saceldams mēteļa apkakli uz augšu, — tāds, ka ausis rauj nost.
Pārraudze paraudzījās uz mazo kastrolīti un tad uz bīdlu, kurš virzījās jāu uz durvju pusi, un, kad bīdīs atklepojās, lai novēlētu labu nakti, tā ieminējās, vai viņš… vai viņš neizdzertu varbūt tasīti tējas.
Misters Bambls tūlīt nolocīja atpakaļ mēteļa apkakli, nolika trijstūreni un spieķi uz krēsla, bet otru krēslu piestūma pie galda. Lēnām tajā nosēzdamies, viņš pašķielēja uz lēdiju. Tā novērsa acis uz tējas katliņu. Misters Bambls atkal ieklepojās un viegli pasmaidīja.
Misis Kornija piecēlās paņemt no sienas skapja otru tasīti. Nākot atpakaļ, viņas skatiens no jauna sadūrās ar galantā bīdla skatienu. Viņa pietvīka un steidzās tūlīt ieliet viesim tēju. Misters Bambls vēlreiz ieklepojās — šoreiz skaļāk nekā pirmāk.
— Vai saldu, mister Bambl? — pārraudze pavaicāja, paņemdama cukura trauku.
— Jā, lūdzu, labi saldu, cienītā, — misters Bambls atbildēja. To sakot, viņa acis atkal kavējās pie misis Kornijas; un, ja kāds bīdīs jebkad ir bijis maigs, tad misters Bambls šinī mirklī bija tas bīdīs.
Tēja tika sagatavota un pasniegta, nerunājot ne vārda. Misters Bambls, izklājis mutautu uz ceļiem, lai savas lepnās bikses nenokaisītu ar drupatām, sāka ēst un piedzert tēju, laiku pa laikam variēdams šo patīkamo nodarbošanos ar dziļām nopūtām, kas tomēr nebūt nemazināja viņa apetiti, drīzāk likās tās atviegloja viņa darbību tējas un grauzdēto maizīšu laukā.
— Jums ir kaķe, kā redzu, cienītā, — misters Bambls sacīja, noraudzīdamies uz kaķeni, kas ar visu savu ģimeni gozējās kamina priekšā, — un kaķēni arīdzan!
— Kā man viņi patīk, mister Bambl, jūs nevarat nemaz iedomāties! — pārraudze atteica. — Viņi ir tik mīlīgi, tik
menčīgi un tik jautri — kur vēl patīkamāku laika kavētāju!
— Ļoti skaisti dzīvnieciņi, cienītā, — misters Bambls atzinīgi piebilda, — un tik mājīgi!
— 0 jā! — pārraudze līksmi iesaucās. — Viņi te jūtas tik omulīgi un mājīgi, ka, jānudie, nopriecāties vien nevar.
— Misis Kornij, cienītā, — misters Bambls lēnām, ar tējkarotes piesitienu katru vārdu nošķirdams, sacīja, — es jums, lūk, ko gribētu teikt, cienītā; ja kāds kaķis vai kaķēns dzīvotu pie jums un nejustos omulīgi un mājīgi, tad viņš būtu ēzelis, cienītā.
Nu jau, nu, mister Bambl! — misis Kornija noraidoši atteica.
— Kāpēc noliegt faktus, cienītā! — misters Bambls sacīja, lēnām vēcinādams tējkaroti ar tādu cēlu iemīlējušos cilvēka žestu, kas vērta viņu divtik pievilcīgu. — Es pats varētu tādu kaķi noslīcināt ar prieku.
— Tad jūs esat nežēlīgs cilvēks, — pārraudze draiski teica, izstiepdama roku pēc bīdla tases, — un ļoti cietsirdīgs cilvēks turklāt.
— Cietsirdīgs, cienītā? — misters Bambls atkārtoja. — Cietsirdīgs?
Misters Bambls pasniedza tasi, vairāk nebilzdams ne vārda; paspieda misis Kornijas mazo pirkstiņu, kad tase pārgāja viņas rokā, un, divreiz uzsitis ar plaukstu pa tresoto vesti, izdvesa smagu nopūtu un mazlietiņ atvirzījās tālāk no kamina.
Galds bija apaļš, un, tā kā misis Kornija un misters Bambls bija nosēdušies kamina pusē viens otram iepretī pavisam nelielā atstatumā viens no otra, tad gaiši redzams, ka misters Bambls, atvirzīdamies no uguns, bet joprojām palikdams pie galda, atstatumu starp sevi un misis Komiju palielināja, un šādu rīcību dažs labs gluži prātīgs lasītājs atzīs par apbrīnas vērtu un piedēvēs to misteram Bamblam kā lielu varonību; vakarstunda, telpa, izdevīgais brīdis varēja viņam radīt tādu noskaņojumu, kad nevilšus izsakās šādas maigas neprātības, kuras, lai ari gaužām piedienīgas gaisīgu, vieglprātīgu cilvēku lūpām, grauj cieņu un godu zemes tiesnešiem, parlamenta locekļiem, ministriem, lordiem un citiem lieliem sabiedrības pīlāriem, un nekādā ziņā tās nav savienojamas ar bīdla varenību un cienību, kuram (kā labi zināms) ir jābūt tam stingrākajam un nelokāmākajam no šiem visiem.
Un tomēr, lai nu mistera Bambla nodomi bijuši kādi būdami (nav šaubu, tie bija viscēlākie), par nelaimi notika tā, — jo galds, kā jau tas divreiz pieminēts, bija apaļš, — ka misters Bambls, sprīdi pa sprīdim atvilkdamies no kamina, pamazām vien atkal samazināja atstatumu starp sevi un pārraudzi un, turpinādams ceļojumu ap galda arejo loku, pēdīgi piebrauca ar savu krēslu pie tā, uz kura sēdēja pārraudze. Patiešām, abi krēsli sadūrās, un, kad tas bija noticis, misters Bambls apturēja braucienu.
Ja nu pārraudze savu krēslu pastūmusi pa labi, viņu būtu apsvilinājusi uguns, ja pa kreisi, — tā būtu iekritusi mistera Bambla apkampienos, un tā nu (būdama kautra pārraudze un, bez šaubām, vienā mirklī visas šis iespējamās sekas paredzēdama) viņa palika tur, kur bija, un pasniedza misteram Bamblam otru tasi tējas.
— Cietsirdīgs, misis Kornij? — misters Bambls atkārtoja, apmaisīdams savu tēju un raudzīdamies lēdijai sejā.
— Vai jūs esat cietsirdīga, misis Kornij?
— Apžēliņ! — pārraudze iesaucās. — Kas par savādu jautājumu no viena neprecēta cilvēka mutes! Kam tad jums to tā ievajadzējies zināt, mister Bambl?
Bīdīs izdzēra savu tēju līdz pēdējai pilītei, pabeidza grauzt sausiņu, norausa no ceļiem drupatas, noslaucīja lūpas un mierīgā garā noskūpstīja pārraudzi.
— Mister Bambl! — šī kautrā lēdija čukstus iekliedzās, jo izbailes bija tik lielas, ka viņa pilnīgi pazaudēja balsi.
— Mister Bambl, es kliegšu!
Misters Bambls neko neatbildēja, bet lēnām, ar cienīgu iznesību aplaida roku viņai ap vidukli.
Ja nu šī lēdija bija ieņēmusi prātā kliegt, protams, ka viņa būtu arī kliegusi tagad, kad nāca klāt šī jaunā ne- kautrība, ja vien nepacietīga klauvēšana pie durvīm nebūtu to izvērsusi par nevajadzīgu: tiklīdz to izdzirda, misters Bambls ar lielu skubu metās pie vīna pudelēm un sirdīgi ņēmās noslaucīt putekļus no tām, kamēr pārraudze skarbi uzprasīja, kas tur dauzās. So te der atzīmēt kā kuriozu piemēru tam, ka spējš izbrīns var būt pretspēks lielām izbailēm: lēdijas balss bija pilnīgi atguvusi savu pārraudzei piedienīgo dzed- rumu.
— Piedošanu, saimniec, — pabāzusi galvu durvīs, sacīja kāda izdēdējusi ubadze, riebīgi neglīta vecene. — Vecā Sel- lija taisās pašlaik uz aiziešanu.
— Nu, un kas tad man tur par daļu! — dusmīgi atcirta pārraudze. — Es tak viņai dzīvību atpakaļ nevaru iepūst, vai ne?
— To jau gan ne, saimniecīt, — vecene atteica, — tas nestāv neviena spēkā. Viņu nekas vairs nevar glābt. Manu acu priekšā ir daudzi nomiruši, gan mazi bērniņi, gan lieli, spēcīgi vīri, es zinu, kad nāve tuvu, manis nepiekrāps. Bet viņai par kaut ko ir nemierīga sirds, un, kad sāpes tai mazdrusciņ atlaižas — tas nenotiek bieži, jo nabadzīte mirst lielās mokās, — viņa saka, šai vaj'got jums ko pateikt un jums vaj'got to dzirdēt. Viņa nevarēs mierīgi nomirt, ja jūs, saimniecīt, nenāksiet.
Uzklausījusi šo vēsti, cienīgā misis Kornija nobēra garu vārdu viruli, sirdīdamās par vecenēm, kuras pat nomirt nevarot, nesakaitinot tos, kas ieņem augstāku stāvokli; apņēmusies siltu lakatu, kuru steigā paķēra, viņa īsos vārdos pateica misteram Bamblam, lai tas uzgaidot, kamēr šī atnākšot atpakaļ, varbūt šo tur kas ārkārtējs aizturot. Uzklieguši sūt- nei, lai tā iet ātrāk un nedomā visu nakti knosīties uz kāpnēm, viņa nikna un saīgusi izgāja reizē ar to no istabas un lamājās visu ceļu.
Mistera Bambla rīcība, kad tas bija palicis viens, gandrīz nav izskaidrojama. Viņš atvēra sienas skapi, pārskaitīja tējkarotes, pasvārstīja rokā cukura knaiblītes, rūpīgi apskatīja sudraba piena trauciņu, it kā pārliecinādamies, vai tas ir no šī vērtīgā metala, un, kad nu šai ziņā ziņkāre bija apmierināta, viņš uzmauca šķībeniski galvā savu trijstūreni un aplaida staltā dejā tieši četrus lokus ap galdiņu. Kad nu bija beidzis arī šo tik neredzēti oriģinālo priekšnesumu, viņš atkal noņēma trijstūreni un, izplēties kamina priekšā ar muguru pret uguni, kā likās, domās sastādīja sīku inventārā sarakstu.