Tā bija kā izmeklēta nāves vēstnese, kas iztraucēja mieru pārraudzes istabā. Viņas ķermenis bija sakumpis zem gadu nastas; kājas un rokas trīcēja; seja, sačervelējusies, sašķobījusies greizā vieplī, drīzāk atgādināja grotesku masku, ko uztriepis kāds neprātīgs zīmulis, nekā dabas rokas veidojumu.
Ak vai! Cik maz ir dabas veidotu seju, kas paliek nemainīgas, lai iepriecinātu mūs ar savu skaistumu! Rūpesti, ciešanas, trūkums pārvērš tās tāpat, kā pārvērš mūsu sirdis, un tikai tad, kad visas kaislības norimušas un uz mūžiem zaudējušas savu varu, rūpju mākoņi izklīst un debess klons mirdz atkal savā dzidrumā. Tā ir parasta parādība, ka mirušo sejas pat savā sapringtā stingumā atslābst un atplaukst sen aizmirstā dusošas jaunības izteiksmē, atgādinot bērna vaigu; tie guļ tik mierīgi, ka draugi, kas pazinuši tos laimīgā bērnībā, bijīgi slīgst ceļos pie zārka un redz eņģeli nokāpušu no debesīm.
Vecā, sagrabējusī ubaģele aizsteberēja pa gaiteni un augšup pa kāpnēm, kaut ko atmurdēdama par atbildi savas ceļa biedres lamām; beidzot piekususi apstājās atvilkt elpu un atdeva sveci pārraudzei; kamēr veiklākā priekšgājēja naski soļoja uz istabu, kur gulēja slimniece, ubaģele cik mudīgi vier varēdama šķeterēja tai nopakaļus.
Tā bija nemīlīga jumta istaba, kuras tālākajā stūrī blāvoja' nespodra gaisma. Kāda cita večuka uzmanīja slimnieces gultu; draudzes aptiekara māceklis stāvēja pie kamina un drāza no zoss spalvas zobu bakstīkli.
— Salts vakariņš, misis Kornij, — šis jaunais džentlmenis sacīja, pārraudzei ienākot.
— No tiesas auksts, ser, — ienācēja atteica cik vien laipni mācēdama un pakniksēja arī vēl.
— Jums vajadzēja dabūt labākas ogles no saviem piegādātājiem, — aptiekara palīgs sacīja, sadauzīdams ar sarūsējušu urķi kādu ogļu pikuci pavardā. — Ar šīm aukstā naktī neko neiedarīsi.
— Padome tādas atsūtījusi, ser, — pārraudze atbildēja. — Vismaz tik daudz gan tiem vajadzēja parūpēties, lai mums te būtu silti, jo darbs mums te gana grūts.
Sai vietā sarunu pārtrauca slimās iestenēšanās.
— Eh nu! — jauneklis sacīja, pavērdamies uz gultu, it kā nule tik atcerēdamies par slimnieci. — Tur tikai atstiepšanās vaina, misis Kornij.
— Vai tā, vai tad jau, ser? — pārraudze vaicāja.
— Ja tā vēl divi stundas pūš, tad man jābrīnās, — aptiekara māceklis sacīja, cītīgi nodarbodamies ar savu zobu bakstīkli. — Tādā graustā dzīvībai vairs nav kur turēties iekšā. Vai viņa iesnaudusies, vecomāt?
Kopēja noliecās pār gultu paskatīties un apstiprinoši palocīja galvu.
— Varbūt viņa ar to pašu snaudu aizmigs pavisam, ja jūs netaisīsiet troksni, — sacīja jaunais cilvēks. — Nolieciet to sveci zemē! Tad viņai tā nespīdēs acīs.
Kopēja darīja, kā pavēlēts, purinādama galvu, kam bija nozīmēt, ka vecīte tik viegli vis nenomirs, kā šis domā, pēc tam viņa nosēdās līdzās otrai slimnieces pieskatītājai, kura pa šo laiku arī bija jau ienākusi. Pārraudze, izrādīdama īgnu nepacietību, ietinās ciešāk lakatā un nosēdās gultas kājgalī.
Aptiekara māceklis, izdrāzis beidzot savu zobu bakstīkli, novietojās pie kamina un minūtes desmit ar tīksmi baudīja tā labdarību; pēdīgi, tomēr laikam sagarlaikojies, viņš novēlēja misis Kornijai labus panākumus un uz pirkstgaliem iztipināja ārā.
Klusībā brīdi pasēdējušas, abas večukas aizgāja no gultas un, pietupušās pie pavarda, izstiepa pār uguni savas izdēdējušās rokas, lai sagrābstītu siltumu. Uguns meta spokainu gaismu uz viņu grumbainajām sejām, un to neglītums šķita gluži baismīgs, kad viņas, tur tupēdamas, uzsāka klusā balsī savas valodas.
— Vai viņa vēl ko teica, Annij, kamēr es biju projām? — ziņas nesēja ievaicājās.
— Ne vārda, — otra atteica. — Kādu laiciņu viņa briesmīgi grābstījās un ķerstījās ar rokām, bet es tās saturēju, un tad viņa drīz norimās. Cik nu tādam vairs tā spēka, man bija viegli viņu savaldīt. Es savā vecumā neesmu nemaz tik nestipra, kaut gan ēdu draudzes žēlastības maizi; nī jau!
— Vai viņa izdzēra to karsto vīnu, ko dakteris lika? — pirmā apprasījās.
— Es mēģināju to viņai ieliet mutē, — otra atbildēja,
— bet zobus viņa bija tik cieši sakodusi… un pati sakampa krūzīti, tā ka ar mokām tik atdabūju to atpakaļ. Tad es to izdzēru, un man tas gāja labumā!
Uzmanīgi pablenzušas apkārt, vai viņās kāds nenoklausās, abas vecās raganas pievilkās tuvāk ugunij un nosmēja gardu smiekliņu.
— Man vēl nāk prātā tie laiki, — pirmā runātāja sacīja,
— kad viņa to pašu būtu darījusi un pēc gardi nosmējusi.
— Ko nu par to, — uztvēra otra, — viņai sirds slāpa pēc priekiem. Daudz daudz līķīšu viņa savā laikā ir apkopusi un glīši noguldījusi kā vaska lellītes. Manas vecās acis ir tos redzējušas, ak die's, un šīs vecās rokas ir tos taustījušas, jo cik desmitiem reižu es netiku viņai palīdzējusi šai darbā!
Runājot izstiepusi trīcošos pirkstus, vecais cilvēkgrausts sajūsmā pavēcināja tos otrai gar degunu, tad, pagrābstījusies kabatā, izvilka no turienes ilgos gados krāsu zaudējušu skārda tabakdozi, no kuras mazu pipirkšķi tabakas uzsīpināja uz draudzenes pastieptās delnas, bet mazdrusciņ vairāk uz savējās. Kamēr šīs abas sev šādā kārtā īsināja laiku, pārraudze, kas ar nepacietību gaidījusi, kad reiz mirēja nāks pie samaņas, ari piegāja pie kamina un strupi ievaicājās, cik ilgi tad viņai te būšot vēl jāgaida.
— Necik ildziņ, kundzīt, — otrā vecene atteica, paceldama acis uz viņu. — Nāvīte mums visiem atnāks ne saukta, ne gaidīta. Pacietieties, pacietieties! Drīz tā pievāks mūs visus.
— Pievaldiet nu mēli, jūs stulbā muldoņa! — pārraudze stingri uzrājās. — Jūs, Marta, pasakiet man, — vai viņai agrāk ar uznāca šitāda nemaņa?
— Bieži, — pirmā večuka atteica.
— Bet vairāk neuznāks, — otrā piebilda, — tas ir, vēlreiz viņa pamodīsies, un tikai uz īsu brīdi, to, kundzīt, lieciet vērā!
— Vai nu uz īsu, vai garu, — pārraudze kodīgi atcirta, — manis te nebūs, kad viņa pamodīsies; un jūs abas lieciet aiz auss — netraucējiet vairs mani par niekiem! Vai man kāds pienākums noskatīties, kā te visas vecenes nomirst, un es to nedarīšu, tas viss. Ielāgojiet to, jūs vecās, nekaunīgās raganas! Ja jūs vēl te dzīsiet ar mani muļķības, gan es zināšu zāles priekš jy,ms, to es jums pasaku!
Viņa jau traucās uz iziešanu, kad abas vecenes, paskatījušās uz gultu, vienā balsī iekliedzās un negribot lika viņai pavērties atpakaļ. Vājiniece bija piecēlusies gultā sēdus un izstiepusi pret tām rokas.
— Kas tā tāda? — viņa dobji iesaucās.
— Kušies nu, kušies! — mierināja slimo viena no vecenēm, pārliekusies pār to. — Gulsties nu atkal nost, gulsties!
— Dzīva es vairs nenogulšos! — turēdamās pretī, sacīja vājiniece. — Es gribu viņai pateikt. Panāciet šurp! Tuvāk! Lai jums iečukstu ausī.
Viņa satvēra pārraudzi pie rokas, piespieda to nosēsties krēslā blakus gultai un gribēja pašlaik sākt runāt, kad, pametusi acis sānis, pamanīja tās divi vecenes, kas, kaklus izstiepušas, spicēja ausis uz noklausīšanos.
— Dzeniet tās projām! — viņa teica gurdenā balsī. — Pasteidzieties, ašāk!
Abas vecenes vienā balsī sāka vaimanāt un gausties, ka nabadzīte tiktāl nogājusies, ka vairs nepazīstot savu labāko draudzeņu, un zvērējās, ka šīs jau nu viņu neparko un neparko nepametīšot vienu, bet pārraudze izstūma tās no istabas, aizslēdza durvis un atgriezās atpakaļ pie gultas.
Tikušas aiz durvīm, vecās lēdijas sāka dziedāt citā meldijā — kliedza atslēgas caurumā, ka vecā Sellija esot piedzērusies, kas tiešām pa daļai atbilda patiesībai, jo papildus mērenai devai opija, ko bija parakstījis aptieķnieks, uz viņu iedarbojās arī pēdējā džina glāzīte ar ūdens piedevu, ar kuru savā sirds mīlestībā viņu bija pacienājušas vecās, cienījamās lēdijas.
— Tagad uzklausiet mani, — mirēja sacīja skaļā balsī, it kā sasprindzinādama visus spēkus, lai uzpūstu vēl pēdējo dzīvības dzirksti. — Šinī pašā istabā — šinī pašā gultā — kādreiz es apkopu jaunu, skaistu meiču, kuru bija ieveduši šai mājā dubļiem un asinīm notašķītām, no tālas staigāšanas nobrāztām kājām. Viņa deva dzīvību zēnam un pati nomira. Pag, lai es padomāju, — kurā gadā tas bija?
— Lai nu paliek gads, — nepacietīgā klausītāja pārtrauca,
— ko tad jūs par viņu gribējāt teikt?
— E, pag, pag, — murmināja slimā, ieslīgdama pirmītējā miegainība, — ko tad par viņu? … Ko tad … ā, nu zinu! — viņa iesaucās, spēji sasliedamās; seja viņai dega vienās ugunīs, acis no pieres spiedās ārā. — Es viņu aplaupīju, lūk, ko es izdarīju! Vēl viņa nebija izdzisusi, dzirdiet, vēl viņa nebija izdzisusi, kad es nozagu šo.
Ko nozagāt, ak tu die's? — pārraudze iekliedzās, it kā gribēdama saukt pēc palīdzības.
— To! — atteica vecā, uzspiezdama otrai roku uz mutes.
— Vienīgo lietiņu, kas viņai bija. Viņai trūka drēbju, kas to sildītu, trūka maizītes, bet šo lietiņu viņa bija saglabājusi uz savām krūtīm. Dzirdiet, tā bija zelta lietiņa. Tīra zelta, tā būtu varējusi glābt viņai dzīvību!
— Zelta! — pārraudze atkārtoja, alkani noliekdamās pār veco sievieti, kas atslīga guļus. — Nu, runājiet tak, runājiet … ja … nu, kas tad tālāk? Kas bija šī māte? Kad tas notika?
— Viņa lūdza man to paglabāt, — turpināja mirēja, grūti nopūzdamās, — viņa uzticēja man, vienīgai sievietei, kas bija pie viņas. Savā sirdī jau biju to nozagusi, kad viņa pirmoreiz parādīja šo lietiņu sev ap kaklu. Varbūt arī tā bērna nāve guļ uz manas sirdsapziņas! Tie būtu ar viņu labāk apgājušies, ja zinājuši visu taisnību!
— Ko zinājuši? — otrā pārvaicāja. — Runājiet tak!
— Puisītis paaudzies bija tik stipri līdzīgs savai mātei, — slimā, domās aizklīzdama, turpināja un nelikās jautājumu dzirdis. — Cik paskatījos uz viņa ģīmīti, man allažiņ par to bija jāatceras. Nabaga meitiņa! Nabaga meitiņa! Vēl jau bija tik jauniņa! Tāda maiga, mīlīga jērīte! Pag, vēl tak bija kas teicams. Vēl tak laikam visu neizstāstīju, ko?
— Nē, nē, — pārraudze atteica, pieliekdamās, lai labāk satvertu vārdus, jo mirējas balss kļuva arvien vārgāka.
— Pasteidzieties tak, ka nav par vēlu!
— Māte, — sacīja vecā sieva, vēl vairāk sasprindzinādama pēdējos spēkus, — māte, kad tā uzsāka cīniņu ar nāvi, iečukstēja man ausī, — ja viņas bērniņš piedzimšot dzīvs un izaugšot liels, varbūt reiz pienākšot diena, kad viņš nejutīšo- ties apkaunots, dzirdēdams savas nabaga jaunās māmulītes vārdu. «Augstā debess,» viņa sacīja, rokas salikusi, «vai tas būs puisītis vai meitiņa, sūti manam bērniņam draugus šai bedu pilna pasaulē, apželojies par vientuļo nabaga bāriņu, kas pamests likteņa ziņā!»
— Zēna vārds? — pārraudze steidzināja atbildēt.
— Viņi to nosauca par Oliveru, — vecā sieva atbildēja gluži vārgi. — Tā zelta lietiņa, ko es nozagu, bija . . .
— Nu, nu . . . kas tā bija? — otrā trauca jautāt.
Lielā nepacietībā viņa noliecās pār sievieti, lai sadzirdētu atbildi, bet instinktivi atrāvās atpakaļ, kad tā vēlreiz lēni un stīvi piecēlās sēdus, bet pēc tam, abām rokām ieķērusies segā, vēl kaut ko neskaidru nomurmināja un atkrita atpakaļ bez dzīvības.
* * *
— Beigta un pagalam, — sacīja viena no vecenēm, iespraukusies istabā, tiklīdz durvis bija atslēgtas.
— Un galu galā tā ir nekā nepateica, — pārraudze atsaucās un mierīgā gaitā aizgāja.
Abas vecenes, pēc visām zīmēm spriežot, bija pārāk aizņemtas ar sagatavošanos savam drausmajam pienākumam, lai vēl ko atbildētu, un, palikušas vienas, sāka līkāties ap līķī.