Kamēr visas šīs lietas norisa provinces darbanamā, misters Feidžins sēdēja vecajā ūķī — tai pašā, no kura Nensija aizvadīja Oliveru, — pie dūmaina pusdzisu kamina un kaut ko perināja savā galvā. Uz ceļiem viņš turēja plēšas, ar kurām acīm redzot bija pūlējies uzpūst oglēs gaišāku kvēli, bet, dziļajā domā iegrimdams, bija salicis rokas uz tām un, galvu īkšķos atbalstījis, ar tukšu skatienu kavējās pie kamina sarūsējušiem režģiem.
Viņam aizmugurē pie galda sēdēja Manīgais Kūmiņš, māsters Carlijs Beitss un misters Čitlings, visi dedzīgi aizrāvušies ar vista spēli. Manīgais spēlēja «ar lieko» pret mās- teru Beitsu un misteru Citlingu. Pirmāk nosauktā džentlmeņa seja, gudra un prātīga allažiņ, bija jo izteiksmīga un interesanta patlaban, kur viņš ar koncentrētu uzmanību sekoja spēlei, ik izdevīgu mirkli pār mistera Citlinga roku iemezdams redzīgu aci tā kārtīs, tad gudri apsvērdams un saskaņodams savu izspēli ar vērojuma rezultātiem. Auksto nakti jūtot arī istabā, Kūmiņš sēdēja ar cepuri galvā, ko, patiesību sakot, viņš bija paradis sev atjauties itin bieži. Māla pīpes kātu viņš gandrīz neizlaida no zobiem, ja tikai uz īsu brītiņu, kad juta vajadzību spirdzināties ar malku no kvartas[13] krūzes, kas ar džinu un ūdens piedevu bija nolikta galdā visas kompānijās pacienāšanai.
Māsters Beitss gan arī spēlēja uzmanīgi, bet, būdams pēc dabas iekarsīgāks par savu gudro un nosvērto draugu, viņš, cik varēja vērot, biežāk pieplaka džina krūzei un turklāt vēl nevarēja noturēties, nepasprūdījis pa dažam labam jokam un nepiedienīgai piezīmei, kas nu nepavisam nesaderējās ar nopietnu spēli. Protams, Kūmiņš ar drauga tiesībām ne vienreiz vien pakaunināja par šādu izlaidīgu uzvedību, bet māsters Beitss visus šos rājienus noklausījās ar apbrīnojamu vienaldzību, laipnīgi vēl ieteikdams šim braukt uz elli vai šļūkt pa diegu vai atbildēdams vēl citiem daiļskanīgiem izteicieniem no tā paša gājuma, par kuru trāpīgo vietā un lietā likšanu misters Čitlings varēja jūsmot kā neprātīgs. Viens kas bija vērojams — misters Čitlings ar savu partneri pastāvīgi zaudēja, bet šis apstāklis ne tikvien kā neuztrauca māsteru Beitsu, drīzāk, šķita, to bezgala sajūsmināja, jo pēc katras partijas viņš smēja pilnā galvā un dievojās, ka šiten tik lustīgu spēli šis visās sava garā mūža dieniņās vēl neesot pieredzējis.
— Divas dubultās un robers, — savilcis skābu seju, sacīja misters Čitlings, meklēdamies vestes kabatā pēc puskronas. — Es nav vēl tāda velna pulvera redzējs, kāds tu ir, Džek. Vienādiņ tu ir vinnētājs. Lai mums vai nez cik labas kārtis ar Carliju, nekas mums ar tām nesanāk.
Vai nu pats šis fakts, vai Citlinga raudulīgā vaidēšana par to ielīksmināja Carliju Beitsu, bet tam paspruka atkal lielais smiekls, kas pamodināja aizsapņojušos ebreju un lika tam uzprasīt, kas tad noticis.
— Noticis, Feidžin? — Carlijs iesaucās. — Zēl, ka jūs niredzējāt mūsu spēli! Tomijs Čitlings nivinnēja nivienā gājienā. Es biju viņa partneris pret Manīgo un lieko.
— Hm, hm! — ebrejs noņurdēja smīnēdams, kas bija pietiekami gaiša zīme, ka viņš saprot gan, kur tas suns bijis aprakts. — Nu, pamēģini vēlreiziņ, Tom, pamēģini vēlreiziņ!
— Pateikšan, Feidžin, nenāk ne prātā, — misters Čitlings atteica. — Man ir diezgan. Tam vella Kūmiņam ir tāds ķēriens un laime, ka neviens lai nedomā tam preten stāties.
— He, he, mīlinais, — ebrejs smēja, — izberzē miegu no acīm, ja domā Kūmiņu savinnēt.
— Miegu! — Carlijs Beitss pārsmēja. — Apaun jau vakarā kurpes kājā, pieskrūvē pie katras acs pa ķīķeram, uzspraud skaustā tālredzi, ja tu v i ņ a m ko gribi iedarīt.
Misters Daukinss noklausījās šajos cildajos komplimentos ar īsti filozofisku mieru un piedāvājās par partneri jebkuram no džentlmeņiem, kam izkritīs pirmā bilžainā kārts, likme — šiliņš. Tā kā uzaicinājumu neviens nepieņēma, Kūmiņš ar krīta gabaliņu, kas viņam aizstāja spēļu kauliņu, sāka īsa laika pēc uzšņīpāt uz galda vispārīgu Ņugetas cietuma plānu un darbodamies visu laiku svilpoja tā, ka ausīs grieza.
— Tu, zin, ir viens īsts puļķu junkurs, Tomij! — Kūmiņš sacīja, spēji apturēdams savu svilpi un pievērsdamies misteram Čitlingam, jo nu jau ilgāku laiku neviens nebija vārdu pārmijis. — Kā jums liekas, Feidžin, — par ko šis patreizās tā domā?
— Kā man to zināt, mīlinais, — ebrejs, plēšas pūzdams atskatījies atpakaļ, teica. — Varbūt par saviem zaudējumiem, varbūt par to mazo, vientuļo kaktiņu tur provincē, kuru viņš nesen kā pametis, hm? He, he! Vai ir tā, mīlinais?
— I ne smakas no tā, — Kūmiņš aizsteidzās priekšā misteram Čitlingam, kad tas pašlaik dzīrās atbildēt. — Un ko tu teiks, Carlij?
— Es teikšu, — māsters Beitss atbildēja pavīpsnādams,
— es teikšu, ka viņš ir trakoti iegrābies Betsijā. Skat, kā viņš sarkst! Vai, nigals klā'! Tas tik ir jampadracis! Tomijs Čitlings samīlējies! Oi Feidžin, Feidžin, tie tik ir pigori!
Pavisam apvaldu zaudējis, raudzīdamies uz misteru Citlin- gu, šo maigo jūtu upuri, māsters Beitss zvēlās pret krēsla atzveltni ar tādu sparu, ka nespēja noturēties līdzsvarā un pārvēlās tam pāri uz grīdas, kur (šis gadījums nebūt nenodarīja saukumu viņa jautrībai) nu gulēja, izstiepies visā garumā, kamēr smiekli pārskrēja; tad piecēlās un nosēdās, un uzņēma jaunu smieklu.
— Neliecies gar viņu zinis, mans mīlinais! — ebrejs sacīja, pamirkšķinādams misteram Daukinsam, bet māsteram Beitsam uzdodams ar plēšu snuķi vienu norājošu paukšķi.
— Betsija ir varens skuķis. Turies pie tās, Tom! Turies pie tās!
— Es tik grib teikt to, Feidžin, — misters Čitlings atbildēja gluži sarkans no vaiga, — ka par to te nevienam neir nekāda daļa.
— Skaidra lieta, ka nav, — ebrejs atteica. — Carlijs palaiž muti. Neliecies gar viņu ne zinis, mīļais, neliecies ne zinis! Betsija ir varens skuķis. Klausi, ko viņa tev liek, un tu tiksi uz zaļa zara.
— Es jau tā ar dar', kā viņa liek, lai dara, — misters
Čitlings atbildēja. — Es nebūtu vis sagublts, ja nepaklausijs viņas padomam. Bet jums tas, izrādījās, bija Isten pa zobam, vai ne, Feidžin? Un kas tas nu nieks ir — seši nedēji? Agri vai vēlu, reiz tam bij jānāk, un tadiņās jau labāk ziemas laiciņā, kad tev nav liela luste skraidīt pa ielām, vai ne, Feidžin?
— Nūjā, taisnība ir, mīlinais, — ebrejs atmurdēja.
— Tev laikam nebūtu nekas pretī vēlreiziņ patupēt, Tom, ko, nebūtu, — Kūmiņš ievaicājās, pamirkšķinādams ar acīm Carlijam un ebrejam, — ja tik ar Betu viss kārtībā?
Es jums var pateikt, ka nebūtu ar nekas pretī, — Toms dusmīgi atcirta. — Tā redz! Bet gribētos dzirdēt, kurš vēl to pašu var pateikt; nu, Feidžin, kurš?
— Neviens,-draugs mīļais, — ebrejs atteica, — neviens pats, Tom. Nezinu gan neviena bez tevis, kas vēl to varētu izdarīt, neviena paša, mīlinais.
— Es būt tics sveikā caur, ja būt uzrādījs viņu, vai ne, Feidžin? — aizkaitināts nabaga apmātais pusmujķītis turpināja. — Viens vārdiņš no manas mutes, un lieta bij darīta, vai ne, Feidžin?
— Taisnība, draudziņ, tad tu biji vaļā, — ebrejs atteica.
— Bet es, redz, nepjukstēju, vai es to darīju, Feidžin? — Toms iekaisis bēra jautājumu pēc jautājuma.
— Nē, nē, protams, nē, — ebrejs apgalvoja, — tu biji pārāk augstsirdīgs, lai to darītu. Pārāk lepns, mans mīlinais!
— Varbūt ar, ka es tāds bij, — Toms noteica, aplaizdams acis visapkārt, — bet kas tur ir citiem ko smiet, ja es tāds bij, Feidžin, ko?
Ebrejs, redzēdams, ka misters Čitlings no tiesas noskaities, centās iegalvot, ka neviens jau nesmejas, un, gribēdams panākt, lai kompānijā valdītu nopietnība, apsauca māsteru Beitsu kā galveno vainīgo. Kā par nelaimi Carlijs, kas pašlaik, atvēris muti, gribēja apzvērēt, ka savu mūžu vēl nav bijis tik nopietns, nespēja savaldīties un palaida tādu rēcienu, ka aizvainotais misters Čitlings bez liekas apdomāšanās metās pāri istabai un atvēzējās, lai zveltu nekauņam, bet tas, iemanījies izvairīties no uzbrucējiem, pasitās sānis un tik laimīgi bija izvēlējies momentu, ka zvēliens trāpīja pašās krūtīs veco, jautro džentlmeni, kas aizstreipuļoja līdz sienai, kur palika stāvam un pūšam, bet misters Čitlings tagad ar šausmām nolūkojās uz to.
— Klusu! — Kūmiņš šai brīdī apsauca. — Es dzirdu trinkšķi.
Paņēmis sveci, viņš klusām rāpās pa kāpnēm augšup.
Vēlreiz, kamēr pārējie atradās tumsā, ar jaušamu nepacietību tika paraustīts zvans. Pēc neilga brītiņa Kūmiņš bija
atpakaļ un kaut ko noslēpumaini iečukstēja Feidžinam ausī.
Ko! — ebrejs iesaucās. — Viens pats?
Kūmiņš apstiprinādams palocīja galvu un, aizlicis roku sveces liesmiņai priekšā, pazagšus deva Carlijam Beitsam slepenu mājienu, ka pašlaik būtu labāk, ja tas mitētos jokus dzīt. Izdarījis šo draudzīgo pakalpojumu, viņš pavērsa ciešu skatienu uz ebreju un gaidīja tā rīkojumus.
Pāris sekundes vīrs kodīja savus dzeltenos pirkstus un kaut ko pārlika savā prātā; seja viņam drudžaini raustījās, it kā viņu māktu bailes, it kā viņš baidītos izdzirdēt pašu ļaunāko. Pēdīgi viņš pacēla galvu.
— Kur viņš ir? — tas jautāja.
Kūmiņš pameta ar galvu uz augšu un sakustējās it kā uz iešanu.
— Jā, — ebrejs sacīja, atbildēdams uz mēmo jautājumu, — noved viņu šurp lejā! Csst! Klusu, tu Carlij! Esi mierīgs, Tom! Lasieties pie malas!
Sīs strupās pavēles Carlijam Beitsam un viņa nesenajam pretiniekam tika paklausīgi un uz vietas izpildītas. Nedzirdēja no tiem ne čiku ne grabu, kad Kūmiņš ar sveci rokā nokāpa lejā, ievezdams līdzi kādu vīru rupjā darba blūzē, kurš, aplaidis visapkārt asu skatienu, noņēma platu šalli, kas bija aizslēpusi tam sejas apakšējo daļu, un nu atsedzās noguris, nemazgāts, neapcirpts zibeņzeļļa Tobija Krekita vaigs.
— Kā sviežas, Feidžij? — šī dižā slavenība uzrunāja ebreju. — Iestūķē to lakatu manā bebrenē, Kūmiņ, lai zinu, kur to atrast, kad laidīšu pa diegu, — tāda stundiņa nu pienākusi! No tevis iznāks smalks krampētājs, ziķerīgāks par šo te kraipānu.
Runādamies viņš pavilka uz augšu savu blūzi un uzlocīja jostas vietā, tad piestūma krēslu pie kamina un novietoja kājas uz režģa.
— Paveries, Feidžij, — viņš sacīja, skumīgi norādīdams uz saviem stulpaiņiem, — tie nav ne surbiņas redzējuši no Dei- end-Martina1 šmalas kopš . . . nu, jūs jau zināt, kopš kuriem laikiem; ne šņauciena melnās perves, dieva vārds! Bet jūs, cilvēk, neblisiniet uz mani acis šitādā vīzē. Visam savs laiks. Es neiešu runāt par darīšanām, iekām nebūšu paēdis un padzēris; tātad stiepiet šur savu proviziju, lai es mierīgi piepildu māgu pirmoreiz pa šīm trim dienām.
Ebrejs deva zīmi Kūmiņam likt galdā, ko var sameklēt no ēdamā, bet pats, nosēdies iepretī kramplauzim, noņēmās gaidīt, līdz šim patiks iesākt.
* Day and Martin — zābakziedes fabrika.
Cik varēja vērot, Tobijam prātā nenāca steigties ar sarunu uzsākšanu. No sākuma ebrejs vēl turējās mierīgi, pacietīgi pētīdams kramplauža seju, it kā cerēdams pēc tās izteiksmes uzminēt, kādas ziņas ir sagaidāmas, bet tās bija veltas pūles. Tobijs izskatījās gan noguris un nomocījies, bet seja bija tikpat bezrūpīga un mierīga kā vienmēr, un cauri netīrumu kārtai, neskūtajiem zoda rugājiem un plušķainajai vaigu bārdai laistījās tas pats pašapmierinātais zibeņzeļļa Tobija Krekita «smīniņš. Ebrejs tikmēr vai no ādas lēca ārā aiz nepacietības, pavadīja acīm katru kumosu, ko šis bāza mutē, un laiku pa laikam kājās pietrūcies lielā uzbudinājumā skraidīja pa istabu.
Arī tas neko nelīdzēja. Tobijs ieturējās ar vislielāko aukstasinību, kamēr bija paēdis līdz acīm; tad, aizrīkojis Kūmiņu projām, pieslēdza durvis, ielēja glāzē viskiju ar ūdeni, un nu varēja sākties runāšana.
— Visupirms un pirmām kārtām, Feidžij … — Tobijs sacīja.
— Ja, ja, — ebrejs partrauca, piestumdamies tuvāk ar savu krēslu.
Misters Krekits aprāvās, lai ieņemtu malku viskija ar ūdeni, un svinīgi paziņoja, ka džins esot lielisks; tad, atspēries pret zemā kamina dzegu, tā, lai zābaki būtu vienā līmenī ar viņa acīm, mierīgi turpināja.
— Visupirms un pirmām kārtām, — kramplauzis atsāka, — kā klājas Bilam?
— Kas? — ebrejs iespiedzās, pietrūkdamies kājās.
— Kā, vai tad jūs gribat teikt, ka . .. — Tobijs nobālēdams aizsāka.
— Gribu teikt? — ebrejs brēca, mežonīgi spārdīdams grīdu. — Kur viņi ir? Saikss un puika! Kur viņi ir? Kur viņi bija? Kur viņi slēpjas? Kāpēc nav nākuši šurp?
— Ielaušanās neizdevās, — Tobijs sacīja tikko dzirdami.
— To es zinu, — ebrejs atteica, izraudams no kabatas avīzi un norādīdams uz to. — Bet tālāk?
— Tie tur sāka šaudīties un ievainoja puiku. Mēs diedzām pāri laukam mājas aizmugurē ar visu puiku — taisni vien, kā
. vārnas laižas . . . pāri žogiem un grāvjiem. Mums dzinās pakaļ. Nolādēta būšana! Visi apkārtējie iedzīvotāji bija kājās . . . Suņi mums pa pēdām . . .
— Kas ar puiku?
— Bils nesa to uz kamiešiem un skrēja kā vējš. Mēs apstājāmies, lai paņemtu to abi uz rokām; galva tam nokārās uz leju, viņš bija gluži auksts. Tie mina mums gandrīz jau uz papēžiem. Te nu katrs lai glābj savu ādu … un tālāk no
karātavām! Mēs izšķīrāmies un puišeli pametām grāvī — dzīvu vai beigtu, to es nevaru pasacīt.
Ebrejs tālāk vairs neklausījās, bet, sacirtis pirkstus matos, neganti iebļaudamies, izdrāzās ārā no istabas un ārā rto mājas.