Vecais vīrs bija jau noskrējis līdz ielas stūrim un tad tikai vēl īsti sāka apjaust, kādu triecienu tam devis Tobija Krekita ziņojums. Viņš nepagausināja nepierasto, steidzīgo soli, bet uzsāktajā gaitā strauji un kā bez prāta traucās tik uz priekšu, kad pēkšņi no muguras tam tepat tepat jau būtu uzdrāzusies virsū kāda kariete, bet ielas gājēji, kas draudošo nelaimi bija pamanījuši, ar skaļiem kliedzieniem uzvadīja viņu atpakaļ uz ietves. Vairīdamies, cik iespējams, dzīvāko ielu un zagdamies vai vienīgi pa sānieliņām un namu pagalmiem, viņš pēdīgi izkļuva uz Snovhila. Seit viņš uzņēma vēl straujāku gaitu nekā līdz šim un nepalēnināja to, līdz atkal iegriezās kādā' sētā, kur, it kā sajuzdamies savā īstajā pasaulē, sāka steberēt lēnītiņām, kā paradis, un, likās, uzelpoja daudz brīvāk.
Netālu no tās vietas, kur Snovhils satek kopā ar Halborn- hilu, nogriežas pa labi, ja jūs nākat no pilsētas centra, šaura, neglīta šķērsieliņa, kas iziet uz Safrenhilu. Sās ieliņas netīrajās bodelēs ir izlikti pārdošanai veseli lēveņi lietotu zīda kabatas drāniņu, dažāda lieluma, visvisādās krāsās, jo šeit apmetušies tirgoņi, kas uzpērk tās no kabatzaglēniem. Simtiem mutautu plīvo ārpusē uz koka tapām virs logiem vai pludurējas pie durvju stenderēm, bet iekšā vēl pilni plaukti ar tiem. Lai cik arī šauras ir Fīldlenas robežas, taču tur ir pašiem savs bārddziņa veikals, sava kafejnīca, sava alus bode, savs ceptu zivju veikaliņš. Tā ir tikpat kā tāda nošķirta komerciālā kolonija, sīku zagļu tirgošanās vieta, kuru agrās rīta stundās un pievakares nokrēslā apmeklē nerunīgi rebinieki, kas nokārto savus darījumus tumšos dibenkambaros un aiziet tikpat noslēpumaini, kā atnākuši. Šeit drēbju, apavu un vecu krāmu tirgotāji izstāda savu preci kā izkārtni sīkajiem zagļiem; šeit vecu dzelzs gabalu un kaulu kaudzes, savilguši vadmalas un audekla baķi rūs, trūd un pelē piesūbējušos pagrabos.
Sī pati tad bija tā iela, kurā iegriezās vecais ebrejs. Tās pastāvīgajiem apdzīvotājiem ar dzeltenpelēcīgo sejas plutu viņš bija labi pazīstams, jo tie, kuri vēl kavējās ārā, lai ko nopirktu vai pārdotu, sveicinādami pameta viņam draudzīgi ar galvu. Viņš gluži tāpat sveicinājumus atņēma, bet valodu ne ar vienu neuzsāka, līdz nokļuva pašā ielas viņā galā, kur tad apstājās un uzrunāja kādu maza auguma tirgonīti, kas, savu personu iespiedis kā nekā bērnu krēsliņā, sēdēja pie sava veikala durvīm un kūpināja dūmu.
— Nudien, pietiek tikai uz jums paskatīties, mister Feidžin, kad tūdaļ tumsība pārvēršas gaišībā un visas kaites kā , ar roku noņemtas, — šis
cienījamais veikalnieks atbildēja uz ebreja apvaicāšanos par viņa veselību.
— Jums te kaimiņos bija sameties mazliet par karstu, Laivlii, — ebrejs sacīja, pacēlis uzacis un sakrustojis rokas pār krūtīm.
— Jā, esmu jau agrāk pāris reižu dzirdējis par to žēlojamies, — tirgotājs atteica, — bet karstums jau ātri atdziest, vai jums tā neliekas?
Feidžins ar galvas mājienu apstiprināja šīs domas. Norādīdams uz Sa- frenhilu, viņš apvaicājās, vai šinī vakarā tur kāds esot iegriezies.
— Pie «Kropļiem»? — vīrelis pārvaicāja.
Ebrejs palocīja galvu.
— Pag, lai es padomāju, -— tirgotājs sacīja, sasprindzinādams atmiņu. — Jā, tur kāds pusducis iegāja gan no tiem vīriem, kurus es pazīstu. Man domāt, jūsu drauga tur nav.
Saiksa tur nav, tā man saprast? — ebrejs pārvaicāja, un sejā tam pavīdēja mulss satraukums.
Non istvuenlus1 , kā likumnieki mēdz teikt, — atsacīja mazais vīrelis, papurinādams galvu, un savilka seju īsti lap- sīgā smīniņā. — Vai jums šovakar būtu arī priekš manis kas pa ķērienam?
— Nē, šovakar man nekā nav, — ebrejs atteica un devās projām.
— Vai jūs uz «Kropļiem» iedams, Feidžin? — mazais vīrelis sauca tam pakaļ. — Pagaidiet! Man nekas nebūtu pretī iemest vienu špukterīti kopā ar jums.
Tā kā ebrejs, atskatījies atpakaļ, atmeta ar roku, likdams noprast, ka labprātāk iet viens pats, bet jo vairāk tāpēc, ka mazajam vīrelim nenācās nemaz tik viegli izspraukties ārā no sava krēsleļa, izkārtnei «Kropļi» šoreiz nebija lemts tas gods redzēt mistera Laivlija vaigu. Tobrīd, kad viņš bija pie- trausies kājās, no ebreja nebija vairs ne vēsts, un tā nu viņš, kādu laiciņu veltīgi pasnaikstījies uz pirkstgaliem, cerībā to vēl ieraudzīt, iespriedās atpakaļ mazajā krēslā un, apmainījies galvas mājieniem ar lēdiju pretējā veikalā, izrādīdams šaubas un neuzticību, drūmi nopietns aizkūpināja atkal savu pīpi.
«Trīs kropļi» jeb vienkārši «Kropļi», ka šo iestādi parasti dēvēja tās pastāvīgie apmeklētāji, bija tas pats krodziņš, uz kuru mēdza atnākt Saikss ar savu suni. Tikko manāmi padevis zīmi vīram aiz letes, Feidžins taisnā ceļā devās augšup pa kāpnēm, atvēra kādas durvis un, klusītiņām ieslīdējis istabā, nemierīgi raudzījās apkārt, ar roku acis aizēnojis, it kā meklētu kādu noteiktu personu.
Istabu apgaismoja divi gāzes lampas. Aizvirtņotie un ar izbalējušiem, sarkaniem aizkariem cieši aizvilktie logi neļāva gaismai izspraukties uz āru. Griesti bija nokrāsoti melni, lai krāsai nekaitētu lampu kvēpi; telpa piesmēķēta, tabakas dūmu pilna, tā ka sākumā tur citu neko arī nevarēja saredzēt. Daļai dūmu pamazām aizklīstot pa vaļējām durvīm, skatienam pavērās vesels cilvēkgalvu ņudzeklis, tikpat juceklīgs kā troksnis, kas apsveica ausis ienākot, un, kad acs jau bija krietni apradusi, skatītājs pamazām varēja sākt jau izšķirt, ka ap garu galdu sasēdusies kupla kompānijā — vīrieši un sievietes; galda galā prezidēja priekšsēdētājs ar āmuriņu rokā, bet tālāk istabas stūrī pie sagrabējuša pianino sēdēja džentlmenis profesionālis ar zilu degunu un apsēju ap vaigu — zobu sāpju remdēšanai.
* Nepareizi izrunāts non est ventus (lat. jur.) vieta: nav ieradies.
Bridi, kad Feidžins klusām ielavījās istabā, džentlmenis profesionālis ievada vietā pārņirbināja pirkstus pār taustiņiem un tūlīt no daudzām mutēm atskanēja sauciens ar pieprasījumu pēc dziesmas; kliedzieniem aprimstot, kāda jauna lēdija ielīksmināja kompāniju ar četri panti garu baladi, pie kam pavadītājs pēc katra panta atkārtoja melodiju no sākuma līdz beigām tik dārdoši, cik vien spēja. Kad šis numurs bija galā, priekšsēdētājs izteica par dziedātāju savu atzinumu, bet pec tam divi profesionaji, kas sēdēja viens priekšsēdētājam pa kreisi, otrs pa labi, paši piedāvājās uzstāties ar duetu un nodziedāja to, izpelnīdamies skaļus aplausus.
Interesanti bija novērot dažas sejas, kuras izcēlās starp pārējām. Vispirms pats priekšsēdētājs (mājas saimnieks), rupjš, neaptēsts, smagnējs vīrs, kurš visu priekšnesumu laiku valbīja acis uz visām pusēm, acīm redzami aizrāvies jautrībā, tomēr ar vienu aci redzēja visu, kas tika darīts, ar vienu ausi dzirdēja visu, kas tika runāts, — šīs maņas tam bija asas. Netālu no viņa sēdēja dziedoņi, kuri ar profesionālu vienaldzību noklausījās kompānijās cildinājumos un atbildes vietā tukšoja dučiem džina glāžu, ko tiem cēla priekšā jūsmīgākie cienītāji, kuru fizionomijas, apzīmogotas vai ar visiem pasaules netikumiem un visās šo netikumu stadijās, vērsa uz sevi uzmanību tieši ar savu atbaidošo pretīgumu. Blēdība, negantība, žūpība bija ieminušas neizdzēšamas pēdas to sejās; sievietēs vienā otrā vēl pavīdēja it kā ēna no jaunības svaiguma, kas turpat acu priekšā šķita arī izgaistam; citās nevarēja saskatīt vairs ne pazīmes no cildā dzimuma, vienīgi neķītras izvirtības un noziedzības iemiesojumu, kaut gan daža laba no tām bija vēl gluži meitene vai pieaugusi jaunava, neviena pāri ziedonim — jā, sievietes bija skumjākais, tumšākais plankums šai pretīgajā gleznā.
Feidžins, kamēr viss aprakstītais norisa, nenokaudamies ar nekādām drūmām pārdomām, noņēmies raudzījās šajās sejās, acīm redzot neatrazdams to, kuru meklēja. Pēdīgi, notvēris tā vīra skatienu, kurš ieņēma priekšsēdētāja krēslu, viņš pamāja tam viegli ar galvu un pazuda no istabas tikpat, klusu, kā bija ienācis.
— Ar ko varu jums pakalpot, mister Feidžin? — priekšsēdētājs, izgājis tam pakaļ priekšnamā, jautāja. — Vai nevēlaties piebiedroties mums? Visi būs priecīgi, visi kā viens.
Ebrejs nepacietīgi papurināja galvu un čukstus apvaicajas:
— Viņš ir šeit?
— Nē, nav, — otrs atteica.
— Par Barniju nekādu ziņu? — Feidžins painteresejas.
— Nekādu, — atteica «Kropļu» saimnieks, jo tas bija viņš.
— Viņš tupēs uz vietas, iekām nebūs viss aprimis. Ticiet droši, tie tur ir saoduši pēdas, un, ja šis tagad līstu ārā, rokā būtu meklējamie. Ar viņu ir viss kārtībā, ar Barniju, citādi jau es būtu ko dzirdējis. Varu derēt, Bārnijs zina, ko dara. Par to puisi neraizējieties.
- Un vai tas būs te šovakar? ebrejs jautāja, uzsvērdams vietniekvārdu tāpat kā pirmāk.
— Monkss, jūs domājat? — saimnieks pārvaicāja, nebūdams īsti pārliecināts.
— Klusāk! — ebrejs čukstēja. — Jā.
— Noteikti, — vīrs sacīja, izvilkdams zelta pulksteni no mazās kabatiņas, — es viņu gaidīju jau agrāk. Ja jūs uzkavētos minūtes desmit, viņš …
— Nē, nē, — ebrejs steidzās iebilst, it kā vēlēdamies gan satikt minēto personu un tomēr priecādamies, ka tās te nav.
— Pasakiet viņam, ka es biju atnācis un lai viņš šovakar ierodas pie manis! Ne, sakiet, lai nāk rīt! Ja pašlaik viņa te nav, var gaidīt līdz rītam.
— Labi! -— saimnieks sacīja. — Vairāk neko?
— Pagaidām vairāk ne vārda, — noteica ebrejs, kāpdams jau lejā pa kāpnēm.
— Dzirdiet, — sacīja otrs krekstošā čukstā, pārliekdamies pār margām. — Smalka reize nu būtu aizgādāt kādu drošā vietā. Pie manis pašlaik sēž Fils Barkers, pilns kā mārks, katrs puišelis to tagad spētu pievākt.
— Tā gan! Bet Fila Barkera stunda nav vēl pienākusi, — ebrejs sacīja, raudzīdamies augšup. — Filam vēl jāpastrādā, pirms atļaujam sev to prieku šķirties no viņa; tātad ejiet vien atpakaļ pie saviem draugiem, mīļais, un sakiet tiem, lai dzied un lustē, kamēr vēl pie dzivibas! He! he! he!
Traktiera saimnieks atsmēja vecajam vīram pretī tādu pašu smiekliņu un iegāja atpakaļ pie viesiem. Tiklīdz ebrejs palika viens, viņa sejā tūdaļ atgriezās pirmītējā satraukuma un nemiera pilnā izteiksme. īsu brīdi padomājis, viņš pasauca kabrioletu un lika važonim braukt uz Betnelgrinu. Apmēram ceturtdaļjūdzi no mistera Saiksa rezidences viņš važoni atlaida un šo īso gabaliņu nogāja kājām.
— Nu, — ebrejs murkšēja, piegrabinādams pie durvīm,
— ja jūs te spēlējat kādu tumšu spēlīti, gan es no tevis to izodīšu, meitiņ mīlā, lai cik ar tu viltīga.
Viņa bija savā istabā, šī sieviete, par kuru tika runāts. Feidžins klusītēm uzčāpoja pa kāpnēm augšā un bez kādām ceremonijām iegāja istabā. Meiča bija viena pati; sēdēja iz- pūrušiem, vaļā paklīdušiem matiem, galvu uz galda noguldījusi.
«Piedzērusies,» ebrejs aukstasinīgi nodomāja, «vai varbūt jūtas vienkārši nelaimīga.»
Tā prātodams, ebrejs pagriezās, lai pievērtu durvis; troksnis lika meičai satrūkties. Viņa ar acīm ieurbās ebreja viltīgajā sejā, apvaicādamās, kas dzirdams no jauna, un noklausīdamās viņa atstāstījumā Tobija Krekita ziņojumu. Pēc tam meiča iegrima atkal savā pirmītējā stāvoklī un nesacīja vairāk ne vārda. Viņa nervozi pagrūda sveci tālāk, pāra reižu drudžaini sakustēdamās, patrina kājas gar grīdu, un tas arī bija viss.
Klusēšanai ieilgstot, ebrejs nemiera pilns raudzījās apkārt, it kā gribēdams sevi pārliecināt, ka nav taču nekādu pazīmju, kas norādītu, ka Saikss slepeni pārnācis mājās. Acīm redzot apmierināts ar vērojuma rezultātiem, viņš divi trīs reizes ieklepojās un tikpat reizes mēģināja uzsākt sarunu, bet meičai bija vienalga, vai viņš tur runā vai viņa vietā sēž akmens stabs. Pēdīgi ebrejs vēlreiz saņēmās un, rokas berzēdams, vispieglaimīgākajā balsī sacīja:
— Un kā tu domā, kur Bils pašreiz varētu būt, manu mīļumiņ?
Meiča tikko saprotami izdvesa, ka viņa to nezinot, un šņuksti, kas lauzās vārdiem līdzi, liecināja, ka viņa raud.
— Un zēns arī! — ebrejs turpināja, meiču vai acīm aprīdams, lai dabūtu ieskatīties viņai sejā. — Nabaga bērns! Pamests grāvī, Nensij, padomā tikai!
— Bērnam, — meiča atbildēja, spēji paceldama acis uz augšu, — ir labāk tur, kur viņš ir, — ja tik Bilam caur to neiznāktu kāda ķēpa, — es ceru, ka puika grāvī guļ beigts, lai satrūd vien tur viņa kauliņi!
— Ko tu mels! — ebrejs satrūcies iesaucās.
— Jā! Tā es domāju gan, — meiča atbildēja, nevairīdamās viņa skatiena. •— Es priecāšos, ja viņš būs prom no manām acīm, ja zināšu, ka ļaunākais jau aiz muguras. Es nevaru panest viņa tuvuma. Paveros uz viņu, un es vairs sevis nevaru ieredzēt, neviena jūs nevaru ieredzēt.
— Dullā! — ebrejs nicīgi noteica. — Tu esi pillā, skuķīt.
— Vai tā gan? — meiča rūgti iesaucās. — Nav jūsu nopelns, ja neesmu. Ja jūsu prātam gribētu izdabāt, tad man mūžīgi vajadzētu būt pillā, tikai ne pašlaik, — pašlaik mans oms jums nav pa dūšai, ko?
— Nē, nav! — ebrejs atcirta, iekaisdams dusmās. — Nepatīk.
— Nu tad pataisi to citādu, — meiča atsmēja.
— Citādu pataisīt! — ebrejs brēca, jo viņa audzēknes tik negaidītā stūrgalvība un visas tā vakara neveiksmes bija to
galīgi satracinājušas. — Tūliņ to pataisīsim citādu! Dzirdi, tu vazaņķe! Dzirdi, ko es tev teikšu, — sešu vārdu no manas mutes pietiek, lai Saiksam aizžņaugtu dziesmu, tas ir tikpat droši, kā kad viņa buļļa kakls patlaban būtu manos pirkstos. Ja viņš pārnāk un zēnu pamet, ja viņš izķepurojas un neat- gādā man zēnu dzīvu vai beigtu, tad nomiedz tu pati viņu, ja gribi paglābt no Džeka Keča[14]. Un dari to tai pašā brīdī, kad viņš pārceļ kāju pār šās istabas slieksni, citādi, tici man, būs par vēlu!
— Ko tas viss nozīmē? — meičai nevilšus izlauzās jautājums.
— Ko tas nozīmē? — ebrejs plosījās tālāk, kā prātu zau- . dējis. — Ja puika man atsver simtiem mārciņu, tad es lai ietu zaudēt, ko gadījums man tikpat kā no gaisa klēpī iesviedis, un kaut kādu tur apdzērušās bandas untumu dēļ, kuru es varu noslaucīt no zemes virsas! Bet pats turklāt esmu sapinies ar šo sātana iemiesojumu, kuram vajag tikai iegribēt, un viņš var mani…
Rīstoties pēc elpas, vecajam vīram vārds iespriedās kaklā, bet tai pašā brīdī viņš apvaldīja ari dusmu straumi un pilnīgi mainīja savu izturēšanos. Vēl pirms mirkļa viņa krampjaini sarautie pirksti tvarstīja gaisu, acis spiedās no pieres ārā un seja dega zilās dusmu ugunīs, bet tagad viņš gurdi ieslīga krēslā un, sarucies pavisam maziņš, trīcēja aiz bailēm, ka būs atklājis kādu savu slepenu neģēlību. Kādu brīdi klusējis, viņš sadūšojās paskatīties uz sarunu biedri. Kā likās, viņš mazliet nomierinājās, redzot viņu ieslīgušu atkal tai pašā vienaldzībā, no kuras ienākdams to bija atmodinājis.
— Nensij, mīlinā! — iekrekstējās ebrejs savā parastajā balsī. — Vai tu jele klausījies ar manī?
— Nemokiet tagad mani, Feidžin! — gurdi pacēlusi galvu, atteica meiča. — Ja Bilam šoreiz neizdevās, izdosies citreiz. Diezgan daudz jūsu lietiņu viņš ir izdevīgi nodarījis un nodarīs vēl, ja varēs, un, ja nevarēs, nu tad tur nav vairāk ko runāt.
— Bet kā tad ar zēnu, mīlinā? — ebrejs vaicāja, nervozi rokas berzēdams.
— Zēnam jādalās liktenī ar pārējiem, — Nensija nepacietīgi pārtrauca, — un — es vēlreiz saku to pašu — es ceru, ka zēns ir beigts un pasargāts no visām briesmām un no jums, ja tikai ar Bilu vien nav kāda nelaime notikusi. Bet, ja jau Tobijs ir sveikā izkūlies, tad vairāk nekā droši, ka arī Bilam nekas nav noticis, jo Bils ir divu tādu Tobiju vērts.
— Un kādās tu domās par to, ko es sacīju? — ebrejs jautāja, cieši vērodams viņu ar savu zibenīgo aci.
— Jums vajadzēs atkārtot vēlreiz visu no gala, ja man tur bij kaut kas priekš jums jāizdara, — Nensija atbildēja. — Un, ja tā, tad labāk pagaidīt līdz rītam. Uz brīdi gan jūs mani uzpurinājāt, bet pašlaik es esmu atkal tīri stulba.
Feidžins izjautājās vēl krustām šķērsām ar to pašu vienu nolūku: izdibināt, ir vai nav meiča uztvērusi viņa neuzmanīgos mājienus, bet viņa atbildēja bez mazākās stomīšanās un ar tādu acīm redzamu vienaldzību raudzījās pretī viņa urbī- gajiem skatieniem, ka ebrejs noticēja savai pirmajai domai: meiča mazliet par daudz ieķērusi no sīvā.
Nensija, viens kas tiesa, nebija izsargājusies no šās vājības, kas piemita vai visām ebreja audzinātām meičām, kuras viņš kopš agrām bērnu dienām drīzāk, jāteic, centās aplipināt ar šo sērgu nekā pasargāt no tās. Viņas nekārtīgais izskats un džina smaržas piesātinātais gaiss istabā nodeva pavisam ticamu liecību par ebreja secinājuma nemaldību, un, kad vēl viņa pēc jau aprakstītā uzliesmojuma iekrita vispirms tādā kā nemaņā, bet, uznākot jauniem juceklīgiem jūtu uzplūdiem, vienā mirklī lēja asaras, otrā visvisādos veidos sauca «Nenokar degunu!» un ņēmās spriedelēt, kāda gan nozīme ķildām un strīdiem tik ilgām, kamēr džentlmenis vai lēdija jūtas laimīgi, tad misters Feidžins, kas savā garajā mūžā bija gana redzējis un pieredzējis šādās lietās, sev par lielu apmierinājumu galīgi pārliecinājās, ka meiča tiešām par vairāk iebaudījusi.
Atvieglojis sirdi ar šo atklājumu un nošāvis reizē divus zaķus - pastāstījis meičai, ko šajā vakarā dzirdējis, un pats savām acīm pārliecinājies, ka Saikss nav pārradies mājās, — misters Feidžins vērsa seju atkal uz mājas pusi, atstādams savu jauno draudzeni aizmigušu, sakņupušu ar galvu uz galda.
Tuvojās jau pusnakts stunda. Bija tumšs un sveloti auksts, tā ka Feidžinam prāts neko nenesās vēl paklaiņot. Asais vējš, brāzdamies pa ielām, šķitās, līdz ar putekļiem un dubjiem bija notrausis no tām arī ļaudis, jo tikai retu gājēju vel varēja sastapt un tas pats, kā likās, steigšus traucās mājup. Ebrejam laimīgā kārtā vējš pūta no muguras, un viņš tik devās uz priekšu, sadrebinādamies no katra jauna viesuļa grūdiena.
Viņš bija sasniedzis savas ielas stūri un jau meklējās kabatā pēc durvju atslēgas, kad pēkšņi kāds tumšs stāvs iznira no vārtu velves, kas atradās ēnā, un, šķērsojot ielu, nepamanīts tuvojās viņam.
— Feidžin! — ebrejam pie pašas auss nočukstēja kada balss.
— Ak! — ebrejs iesaucās, apsviezdamies aši apkārt.
— Tas esat…
— Jā, — svešais pārtrauca. — Es te slamstos jau divi stundas. Kur, ellē, jūs visu laiku bijāt?
— Pa jūsu darīšanām, draugs mīļais, — ebrejs atteica bažīgi uzlūkodams pienācēju un palēninadams soļus. -— Visu vakaru pa jūsu darīšanām.
— O, protams, protams, — svešais smīnēdams atteica.
— Nu, un kā tad veicās?
— Ne visai labi, — ebrejs atbildēja.
— Taču arī ne visai slikti, es ceru? — svešais pārjautāja, pēkšņi apstādamies un uzmezdams sarunu biedram tramīgu skatienu.
Ebrejs papurināja galvu un dzīrās jau atbildēt, bet svešais to pārtrauca, norādīdams uz nameli, pie kura šai brīdī bija jau nonākuši, un piebilzdams, ka labāk būšot parunāties zem jumta, jo tik ilgi gaidot šim esot asinis sastingušas dzīslās- un vējš ņemot cauri līdz kauliem.
Feidžinam, kā likās, prāts bija aizbildināties, ka tik vēlā laikā apmeklētāju nevar vest mājā, un patiesībā kaut ko arī nomurmināja par nekurinātu kaminu, bet, kad svešais pavisam uzstājīgi atkārtoja savu prasību, viņš atslēdza durvis un palūdza viesi tās klusām pievērt, kamēr šis sameklēšot sveci.
— Te jau tik tumšs kā kapā, — svešais vīrs sacīja, paspēris pāris nedrošu soļu uz priekšu. — Čubinieties nu ātrāk!
— Aizveriet tak durvis! — Feidžins čukstēja no gaiteņa viņa gala.
Sai mirklī durvis aizcirtās ar lielu troksni.
— Es tur nebiju vainīgs, — otrs sacīja, taustīdamies uz priekšu. — Vējš tās aizgrūda vai arī pašas aizcirtās, viens par diviem. Rādiet ātrāk gaismu, citādi es šai elles caurumā uzgrūdīšos vēl kam virsū un sašķaidīšu pakausi.
Feidžins slēpšus klusītiņām nokāpa lejā virtuvē. Pēc neilga laiciņa viņš atgriezās atpakaļ ar aizdedzinātu sveci un paziņoja, ka Tobijs Krekits guļot lejā dibenkambarī, bet zēni priekšējā istabā. Pamādams, lai svešais seko, viņš veda to augšstāvā.
— Seit mēs varēsim parunāt tos pāra vārdus, kas mums runājami, — ebrejs sacīja, atvēris kādas istabas durvis un atstājis tās vaļā. — Tā kā slēģos ir caurumi, bet mēs nekad nerādām gaismu saviem kaimiņiem, tad sveci atstāsim te uz kāpnēm. Tā.
Ebrejs pieliecās, nolika sveci uz kāpņu augšējā pakapiena tieši pretī istabas durvīm un tad ieveda viesi savā salonā, kur no kustamā inventārā bija tikai viens salūzis atzveltnes krēsls un aizdurvē veca kušete vai sofa bez pārvalka. Svešais, šķietami noguris, apsēdās uz šās kušetes, ebrejs ar krēslu ari aizstūmās turpat, un nu tie sēdēja aci pret aci. Istabā nebija pilnīgi tumšs; durvis stāvēja pusviru, un svece meta blāvu atblāzmu uz pretējās sienas.
Labu brīdi tie sarunājās čukstus. Kaut gan no šās bubi- nāšanas labi ja atsevišķus nesakarīgus vārdus varēja uztvert, tomēr, ja kāds klausījies, tas viegli būtu nojautis, ka Feidžins par kaut ko taisnojas svešā priekšā, bet pēdējais ir stipri nemierā ar kaut ko. Tā viņi varēja būt runājuši kādu stundas ceturksni vai varbūt ilgāk, kad Monkss, — šai vārdā ebrejs sarunas laikā vairākkārt uzrunāja svešo, — pacēlis balsi, sacīja:
— Es jums vēlreiz atkārtoju — tā bija aplama rīcība. Kāpēc jūs viņu nevarējāt paturēt kopā ar citiem un izskolot par tādu pašu manīgu, puņķainu kabatas zaglēnu?
— Tikai paklausies viņā! — ebrejs izsaucās, plecus raustīdams.
— Nu, vai tad jūs gribat man iegalvot, ka nebūtu varējis to izdarīt? — Monkss bargi noprasīja. — Vai jūs to neesat darījis neskaitāmas reizes ar citiem zēniem? Ja jums būtu pieticis pacietības augstākais vienam gadam, vai tiešām jūs nebūtu panācis, lai to soda par noziedzību un izraida no Anglijas varbūt uz visiem laikiem?
— Kam tas būtu nācis par labu, mans mīļais? — ebrejs pazemīgi jautāja.
—- Man, — Monkss atteica.
— Bet ne man, — ebrejs sacīja lēnprātīgi. — Viņš tikpat labi varēja arī man būt noderīgs. Ja kādu veikalu noslēdz divi puses, tad tā ir tikai taisnīga prasība, ka tiktu ievērotas abu intereses, vai ne tā, mans labais draugs?
— Nu, un tad? — Monkss vaicāja.
— Es redzēju, ka viņš nebūs viegli pielaužams, — ebrejs atteica. — Viņš nebija tāds kā citi puikas tajos pašos apstākļos.
— Sasodīts, tas tiesa, — Monkss nopurpināja, — citādi viņš jau sen būtu izvērties par zaglēnu.
— Es nekādi nevarēju viņu piedabūt uz nekrietniem darbiem, — ebrejs turpināja, bažīgi pētīdams sarunu biedra seju. — Viņa roka tiem necēlās. Ne ar ko es viņu nevarēju iebiedēt, kas sākumā katrā ziņā jāpanāk, citādi velti visi mūsu pūliņi. Ko man bija darīt? Laist viņu darbā kopā ar Kūmiņu un
Carliju? Pietika jau tās vienas, pirmās reizes, mīļais, toreiz es trīcēju par mums visiem.
— Tur nu manas vainas nebija klāt, — Monkss aizrādīja.
— Ne jau, ne, mīļais! — ebrejs steidzās iebilst. — Un es par to arī vairs neraudu; neatgadījies tas tā, kas zina, vai jums jebkad būtu radusies izdevība acu priekšā viņu ieraudzīt, smalki novērot un nākt pie atklājuma, ka esat uzdūru- šies tieši tam puikam, kuru meklējat. Nu, es viņu priekš jums atdabūju atpakaļ ar tās meičas palīdzību, bet tad uzreiz viņa tam uzmetās par žēlotāju.
— Nožņiebt to bābieti! — Monkss nepacietīgi izsaucās.
— Nē, pašlaik mēs to nevaram atļauties, mans mīļais, — ebrejs smīknēdams atteica, — bez tam no tādām lietiņām mēs turamies par gabalu, citādi es ar prieku to izdarītu kuru katru dienu. Es zinu, kas par sugu ir šīs meičas, Monks, labi zinu. Tiklīdz puišelis norūdīsies, viņa tev neliksies par to vairāk zinis kā par kādu koka kluci. Jūs gribat, lai to iztaisa par zagli. Ja viņš ir dzīvs, es to varu uzņemties, bet ja … ja .. . — ebrejs sacīja, pievirzīdamies otram tuvāk, — tas nu gan maz ticams, zināt. .. bet, ja nu noticis pats ļaunākais … ja viņš būtu beigts …
— Tā atkal nav mana vaina, ja tas noticis, — otrs, baiļu pārņemts, pārtrauca un trīcošiem pirkstiem sagrāba ebreja roku. — Dzirdiet, Feidžin! Es tur neesmu savu pirkstu pielicis. Visu ko, tikai ne nāvi, to es teicu jau no paša sākuma. Es nevēlos asinsizliešanas, tas allaž nāk gaismā, un turklāt cilvēks jūtas kā vajāts zvērs. Ja tie viņu nošāvuši, manas rokas ir tīras, vai dzirdat? Elle vaļā, kādā pekles caurumā es atrodos! Kas tas bija?
— Kas? — ebrejs ieķērcās, abām rokām satverdams zaķ- pastalu, kad tas nobijies uzlēca kājās. — Kur?
— Tur! — Monkss atteica, stingām acīm raudzīdamies pretējā sienā. — Ēna! Es skaidri redzēju — sieviete apmetnī un cepurē pārslīdēja pār sienu kā tāda parādība.
Ebrejs atlaida rokas vaļā, un nu abi ar joni brāzās ārā no istabas. Svece, caurvējā aptecējusi, stāvēja, kur nolikta. Tā parādīja viņiem tikai tukšo kāpņu telpu un pašu baltās sejas. Viņi klausījās abām ausīm: dziļš klusums valdīja visā mājā.
— Tās tikai jūsu iedomas, — ebrejs sacīja, paņēmis sveci un pagriezdamies pret Monksu.
— Varu zvērēt, es to redzēju, — Monkss trīcēdams atbildēja. — Viņa bija saliekusies uz priekšu, kad es to ieraudzīju, un, tiklīdz es sāku runāt, tā aizmetās projām.
Ebrejs nicīgi noraudzījās sava sarunu biedra bālajā sejā un, uzaicinājis, lai tas, ja vēlas, nāk viņam līdzi, devās pa kāpnēm augšup. Viņi apskatīja visas istabas — tās bija aukstas, kailas un tukšas. Tad nokāpa lejā priekšnamā un vēl lejāk pagrabā. Zaļš pelējums klāja zemās sienas, gliemežu ievilktas sliedes spīdēja sveces gaismā, bet visur bija nāves klusums.
— Nu, ko jūs tagad domājat? — ebrejs vaicāja, kad viņi bija atgriezušies priekšnamā. - Bez mums abiem nav nevienas dzīvas dvēseles mājā vēl gan Tobijs ar zēniem, bet tie mūs nevarēja traucēt. Paverieties šurp!
Kā apstiprinājumu šim faktam ebrejs izvilka no kabatas divi atslēgas un paskaidroja, ka tūlīt sākumā, nogājis lejā, viņš gulētājus ieslēdzis, lai būtu drošs, ka sarunu neviens netraucēs.
Sis jaunais pierādījums stipri vien iedragāja mistera Monksa pārliecību. Jau meklējot un neko neatrodot, viņš arvien vairāk un vairāk nomierinājās, bet tagad viņš drūmi pasmējās un atzinās, ka laikam gan pie visa vainīga būšot viņa sakaitētā fantazija. Tomēr atjaunot pārtraukto sarunu viņš tovakar atteicās, pēkšņi attapdamies, ka pulkstenis jau pusdivi. Un tā draudzīgais pāris izšķīrās.