Tā kā autoram ar goda prātu nepavisam neklājas pamest tik svarīgu personu kā bīdīs, lai tas stāv, muguru kaminam uzgriezis, mēteļa stērbeles uz rokām pacēlis, un gaida tik ilgi, kamēr autoram uznāk labpatikšana viņu izkustināt no vietas, un, tā kā autors, ja tas grib saglabāt savu cieņu un būt galants, tādu pašu nevērību vēl mazāk drīkst parādīt lēdijai, uz kuru šis bīdīs ir metis maigus, mīlas apdvestus skatienus un kurai ausī čukstējis saldus vārdus, kas, nākdami no tādas diženības mutes, varēja likt ietrīcēties tiklab jaunas meičas, kā matronas sirdij, stāstnieks, kura spalva raksta šīs rindas, — pieļaujot, ka viņš zina savu pienākumu un veltī pienācīgu uzmanību visiem tiem, kam piešķirts augsts stāvoklis un vara zemes virsū, — steidz apliecināt viņu stāvoklim atbilstošo cieņu un ievērot visas nepieciešamās ceremonijas, kā to prasa viņu augstais stāvoklis un tātad arī cēlie tikumi.
Tieši šai nolūkā autors bija domājis ietilpināt šim nodaļa
apcerējumu par bldliem piešķirto tepat vai dieva visvarenību un pierādīt, ka bīdīs allaž stāv ārpus grēka un Jauna. No šāda apcerējuma lasītājs, kam gudrs prāts un saprašana, būtu guvis ir savu prieku, ir pamācību, bet, diemžēl, aiz laika un vietas trūkuma šis nodoms jāatliek līdz citam, izdevīgākam gadījumam; un, kad tāds radīsies, autors mīļuprāt paskaidros, ka bīdīs šā vārda īstā nozīmē, tā sakot, draudzes bīdīs, kura uzdevums saistās ar draudzes darbanamu un kuram pildāmi oficiāli pienākumi draudzes baznīcā, ir tātad pēc sava amata jau apveltīts ar varu un tikumību, ar viscēlākām, krietnākām īpašībām, kurpretī uz neko līdzīgu nevar pretendēt komerciālu uzņēmumu bīdli, tiesu iestāžu bīdli, pat ne kapelu bīdli (pēdējie, patiesību sakot, stāv uz viszemākās pakāpes).
Misters Bambls bija pārskaitījis tējkarotes, pārsvārstījis cukura knaiblītes, ciešāk un tuvāk aplūkojis piena krūzi, smalki pārbaudījis mēbe|u stāvokli līdz pat zirga astriem krēslu sēdekļos; un, kad katru šo izdarību bija reizes sešas atkārtojis, viņš beidzot sāka prātot, ka nu jau gan būtu laiks misis Kornijai ierasties atpakaļ. Doma dzemdē jaunu domu; tā kā nekādi trokšņi neliecināja par misis Kornijas tuvošanos, misteram Bamblam ienāca prātā, ka tā būtu viena nevainīga un lietderīga laika pavadīšana, ja viņš vēl turpinātu remdināt savu ziņkāri, iemetot uz ātru roku aci misis Kornijas kumodes atvilktnēs.
Papriekšu paklausījies pie atslēgas cauruma, lai pārliecinātos, ka neviens pašlaik uz šo kambari nenāk, misters Bambls, sākdams ar apakšējo, iepazinās ar visām trim garajām atvilktnēm, kuru saturs, — dažnedažādi smalki izstrādāti un augstas kvalitates apģērba gabali, rūpīgi noguldīti starp divām vecu avīžu lapām un pārkaisīti kaltētām la- vandas lapām, — kā likās, viņam lieliski patika. Pēdīgi nonācis līdz atvilktnī- tei labajā stūrī (tajā bija atslēga) un uzgājis tur mazu kastīti ar piekarinātu atslēdziņu, kurā, kad to pakratīja, kaut kas brī- num jauki ieskanējās, tīri kā naudai iežvadzoties, misters Bambls staltā gaitā aizsoļoja atpakaļ pie kamina un, ieņēmis savu iepriekšējo pozu, kā daž-
dien nopietns un stingrs virs noteica: «Es to izdarīšu!» Pēc šās zīmīgās deklaracijas viņš minūtes desmit rotaļīgi nogrozīja galvu, it kā pats ar sevi sarunādamies, sak, esi gan tu viens krancīgs puika, un tad ar šķietami lielu patiku un interesi ņēmās apskatīt savus stilbus no sāniem. Vēl viņš pilnā mierā turpināja šo aplūkošanu, kad istabā iedrāzās misis Kornija un gluži bez elpas iekrita krēslā pie kamina; ar vienu roku pārklājusi acis, otru uzlikusi uz sirds, viņa rīstījās pēc gaisa.
Misis Kornij, — misters Bambls sacīja, noliecies pār pārraudzi, — kas tad nu, cienītā? Vai kas noticis, cienītā? Par lūgšanu, atbildiet man; es stāvu kā uz . . . kā uz . . . — misters Bambls satraucies ātrumā nevarēja atķert vārda «adatām» un tā vietā pateica «asiem stikliem».
— .Ai mister Bambl! — lēdija izsaucās. — Tīri vai gals klāt, kā mani sabudināja!
— Sabudināja, cienītā? — misters Bambls atkārtoja. — Kas to iedrīkstējās? .. . Jaušu, jaušu, — viņš tad apval- dīgi sacīja, kā tas viņa varenībai piedienas, — tie paši sasodītie nabagi!
— Taisni briesmoti par to domāt! — lēdija sacīja nodre- binādamās.
— Tad nedomājiet labāk, cienītā, — misters Bambls deva padomu.
— Es nevaru savaldīties, — lēdija kunkstēja.
— Nu tad ieņemiet kaut ko, cienītā, — misters Bambls glāsīgi teica. — Kādu malciņu vīna?
— Die's pas', nē! — misis Kornija attrauca. — Es to nevarētu … vai! Augšējā plauktā, pa labi roki stūrītī… vai!
To sacīdama, jaukā lēdija kā bez apjaudas norādīja vēl uz bufeti, un tūlīt tai uznāca krampju lēkme. Misters Bambls traucās pie sienas skapja un, paķēris no plaukta, uz kuru viņam tik nenoteikti norādīja, zaļu pintas lieluma pudeli, pielēja ar tās saturu pilnu tasi un lika to pie lēdijas lūpām.
— Nu man jau ir labāk, — misis Kornija sacīja, atslīgdama pret atzveltni, kad pusi bija izdzērusi.
Misters Bambls bijīgā pateicībā pacēla acis pret griestiem un, nolaidis tās atkal lejup uz tasi, tuvināja to savam degunam.
— Piparmētra, — vārgā balsī paskaidroja misis Kornija un runādama maigi uzsmaidīja bīdlam. — Nogaršojiet! Tur ir mazdrusciņ . .. mazlietiņ no kaut kā cita arī klāt.
Misters Bambls, šaubīgi uzlūkodams zāļu tasīti, tomēr nogaršoja tās; pačāpstināja lūpas, ievilka vēl malciņu un iztukšoja tasi.
— Tas ļoti nomierina, — misis Kornija sacīja.
— Tiešam, ļoti Joti nomierina, cienīta, — bīdīs apstip- rinaja.
Sos vārdus runādams, viņš piestūma savu krēslu blakām parraudzei un laipnīgi apvaicājās, kas viņu tā satraucis.
— Nekas sevišķs, — misis Kornija atteica. — Es pati tikai lēti sabudinos, esmu tāds muļķa vājš radījums.
— Pavisam ne vājš, cienītā, —'misters Bambls pretojās, piestumdams krēslu vel ciešāk klat. — Vai jūs nu esat vājš radījums, misis Kornij?
— Mēs visi esam vāji radījumi, — misis Kornija atbildēja, it kā uz vispārīgu patiesību atsaukdamās.
— Tā ir gan, — bīdīs sacīja.
Pāris minūtes ne viens, ne otrs netika teikuši ne vārda. Kad šis laiks bija notecējis, misters Bambls sāka uzskatāmi pierādīt atzīto patiesību, ļaujot pārvietoties savai kreisajai rokai no misis Kornijas krēsla atzveltnes, kur tā līdz šim bija atdusējusies, uz misis Kornijas priekšauta pleca lentu un, slīdot pa to, pamazām apvīties ap viņas vidukli.
— Mēs visi esam vāji radījumi, — misters Bambls sacīja.
Misis Kornija nopūtās.
— Nav ko pūst, misis Kornij! — misters Bambls sacīja.
— Es nevaru noturēties, — misis Kornija atteica un nopūtās atkal.
— Šī te ir ļoti mājīga istaba, cienītā, — misters Bambls runāja, pārlaizdams skatienu visapkārt. — Vēl viens kambarītis un šis, cienītā, o, tā nebūtu peļama lieta.
— Vienam cilvēkam tas būtu par daudz, — misis Kornija nomurmināja.
— Bet diviem pašā laikā, cienītā. — misters Bambls saldā mē!ē iebilda. — Vai ne, misis Kornij?
Misis Kornija pielieca galvu, dzirdot šādus bīdla vārdus; bīdīs pielieca savējo, lai varēfu ielūkoties misis Kornijas vaigā Misis Kornija tikli un pieklājīgi pavērsa galvu sānis un atbrīvoja roku, lai sameklētu kabatas drāniņu, bet nevilšus ielika to mistera Bambla plaukstā.
— Padome jums ogles arī atvēl, vai ne, misis Kornij? — bīdīs apvaicājās, maigi paspiezdams viņas roku.
— Ari sveces, — misis Kornija atteica un tikko jaušami atbildēja arī rokas spiedienam.
— Ogles, sveces un brīvs dzīvoklis! — misters Bambls jūsmoja. — O misis Kornij, jūs tak esat tīrais eņģelis!
Lēdija nespēja turēties pretī šādai jūtu brāzmai. Viņa ieslīga mistera Bambla skavās, un šis džentlmenis jūsmas mulsā uzspieda kaislu skūpstu uz viņas šķīstā, jumpravīgā deguna.
— Sādu pilnziedu atrast draudzē! — misters Bambls līksmoja. — Jūs tak zināt, mana burve, ka mistera Slouta stāvoklis šovakar kļuvis ļaunāks?
— Jā, — misis Kornija tā kaunīgi atbildēja.
— Viņš ir nedēļu vairs neizcietlšot, dakteris saka, — misters Bambls turpināja. — Viņš ir šās iestādes pārraugs; ar viņa nāvi radīsies brīva vieta; šī brīvā vieta jāaizpilda. O misis Kornij, kādas izredzes paveras! Kāda laimīga izdevība apvienot sirdis un namturibu!
Misis Kornija iešņukstējās.
— Vienu mazu vārdiņu! — misters Bambls sacīja, noliecies pār kautrīgo daiļavu. — Tikai vienu mazu mazu vārdiņu, mana dievišķā Kornij!
— J-j-jā! — pārraudze izdvesa.
— Vēl Vienu, — bīdīs lūdzās, — saņemieties un ļaujiet savām dārgajām lūpām pateikt vēl tikai vienu vārdiņu! Kad tas notiks?
Misis Kornija divreiz raudzīja runāt un divreiz cieta neveiksmi. Beidzot, saņēmusi visu drosmi, viņa apkrita misteram Bamblam ap kaklu un sacīja, tas varot notikt, kad vien viņš gribot, un ka viņš esot «neizsakāmi mīļš balodītis».
Kad nu viss tik draudzīgi un labvēlīgi bija nokārtojies, šī siržu saderība tika svinīgi apstiprināta vēl ar vienu piparmētras mikstūras tasi, kas izrādījās jo nepieciešama, lai dzesētu lēdijas satrauktās, versmīgās jūtas. Kamēr norisa šī zāļu ieņemšanas procedūra, pārraudze pastāstīja misteram Bamblam par vecās sieviņas nāvi.
— Ļoti jauki, — šis džentlmenis sacīja, sūkdams savu piparmētru. — Mājup iedams, piekāpšu pie Sauerberija un pateikšu, lai citrīt atsūta, kas vajadzīgs. Vai tad šis notikums tevi tik ļoti uztrauca, mīļā?
— Nebij jau tur nekā sevišķa, dārgais, — lēdija atteica izvairīgi.
— Kaut kam jau nu tur bija jābūt, mīļā, — misters Bambls neatlaidās. — Un tu "tiešām negribi pastāstīt par to savam Bamblam?
— Pašlaik gan ne, — lēdija atsacīja, — kādu citu reizi. Kad būsim apprecējušies, dārgais.
— Kad būsim apprecējušies! — misters Bambls izsaucās. — Nebūs tak kāds no šiem nabagiem bijis tik nekaunīgs, ka …
— Nē, nē, mīļais! — lēdija strauji pārtrauca.
— Ja es būtu varējis iedomāties, — misters Bambls turpināja, — ja es būtu varējis iedomāties, ka tie kāds uzdrošināsies pacelt savas ubagu acis uz šo jauko vaidziņu …
— To viņi nebūtu iedrošinājušies, mīļais, — lēdija viņu mierināja.
— Viņu laime, ka ne! — misters Bambls noteica, sažņaugdams dūri. — Parādiet man pašu draudzē vai ārdraudzē tādu, kas to uzdrošinātos, tad es gan tam uzkurināšu tā, ka otrreiz tas vairs nemēģinās.
Ja šie vārdi netikuši kuplināti ar enerģisku žestikulāciju, tie būtu likušies varbūt ne visai glaimojoši šās lēdijas daiļumam, bet, tā kā misters Bambls savus draudus pavadīja tik kareiviskām kustībām, lēdiju šāds dievināšanas veids aizkustināja līdz sirds dziļumiem, un viņa lielā jūsmā apliecināja, ka viņš tiešām esot balodītis.
Balodītis sacēla mēteļa apkakli, uzlika trijstūreni un, atvadījies no savas nākamās dzīves biedres ar ilgu un sirsnīgu skūpstu, vēlreiz devās drosmīgi pretī aukstajiem nakts vējiem, tikai pirms gan pāris minūtes vēl pakavējās pie nabagiem vīriešu nodaļā, lai tos mazliet patramdītu un tādā kārtā pārliecinātos, ka pratīs ar pienācīgu bardzību pildīt priekšnieka vietu. Par savām spējām vairs nešaubīdamies, misters Bambls atstāja šo namu ar pacilātu sirdi, un visu ceļu līdz zārcinieka veikalam viņš sapņoja par gaišajām nākotnes izredzēm.
Misters un misis Sauerberiji bija aizlūgti kaut kur uz tēju un vakariņām, bet Noe Kleipols vispār nemēdza sevi nodarbināt ar fizisku piepūli, vien tik daudz, cik tas nepieciešams, izpildot ēšanas un dzeršanas funkcijas, un, lūk, tāpēc veikals vēl bija vaļā, kaut gan tam vajadzēja būt jau sen slēgtam. Misters Bambls vairākkārt pabungāja ar savu niedres spieķi pa leti, bet neviens nerādījās; tad, pa durvju stikla lodziņu pamanījis gaismu mazajā viesistabā blakus veikalam, viņš nolēma palūkoties, kas tur īsti notiek, un, kad viņš ieraudzīja, kas tur notiek, viņš bija ne mazumis pārsteigts.
Galds bija klāts vakariņām: maize, sviests, šķīvji, glāzes, tumšalus krūze, vīna pudele. . . Namatēva vietā, atpūtas krēslā nevīžīgi izlaidies, zvilnēja Noe Kleipols, kāias pārsviedis pār roku atbalstni; vienā rokā viņš turēja atvāztu saliecamo nazi, otrā prāvu sviestmaizes riku. Cieši līdzās viņam stāvēja Šarlote, tā no kāda kubliņa ņēma un vēra vaļā austeres, kurām misters Kleipols parādīja godu, norijot tās ar lielu kāri. Deguna apkaime, kas bija mazliet sārtāka, nekā parasts, un labās acs nemitīgā raustīšanās liecināja, ka jaunais džentlmenis ir vieglā reibulī, šiem simptomiem vēl pievienojās viņa lielā apetite uz austerēm, ko varēja izskaidrot vienīgi ar to, ka tās izrādījās par vēsinošu līdzekli pret viņa iekšējo uguni.
— Še vēl viena branga, trekna, Noe, mīļais! -— Šarlote sacīja. — Pamēģini vēl to norīt, tikai šito vienu vēl!
— Smalka manta ir tāda austere! — misters Kleipols piebilda, kad bija to norijis. — Zēl tikai, ka sametas nelaba dūša, ja par vairāk sarijas, vai tā nav, Sarlot?
— Tīrā sodība, — Šarlote atzina.
— Tā ir, — misters Kleipols apstiprināja. — Vai tev patīk austeres?
— Ne visai, — Šarlote atteica. — Man labāk patīk noskatīties, kā tu tās rij, Noe, dārgumiņ, nekā pašai ēst.
— Vai manstundiņ! — Noe sacīja padomādams. — Cik jocīgi!
— Vēl vienu! — Šarlote piedāvāja. — Skat šu, šo skaisto, ar bārdiņu!
— Neņem pretī vai' nevienas, — Noe sacīja. — Zēl gan. Panāc tuvāk, Šarlot, es tevi nobučās.
— Ko! — misters Bambls iesaucās. — Pasaki, jaunskungs, to vēlreiz!
Šarlote ieķērcās un paslēpa seju priekšautā. Misters Kleipols palika turpat sēžot, tikai papūlējās'kājas nolaist uz grīdas un, reibumā pārbijies, blenza bīdlā.
— Atkārto vēlreiz to, tu smuļa puika! — misters Bambls sacīja. — Kā tu, kundziņ, iedrošinies tādus vārdus mutē ņemt? Un kā tu iedrošinies viņu musināt, tu palaidņa skuķi? Bučot viņu! — misters Bambls sašutis iesaucās. — Fui!
— Es jau nemazām negribēju, — Noe činkstēja. — Viņa vienādiņ uz to bučošanos, vai man patīk vai nepatīk.
— Vī Noe! — Šarlote pārmetoši iesaucās.
— Tu tāda ir, tu pati to labi zin! — Noe atspēkojās. — Viņa pastāvīgi grib bučoties, mister Bambl, ser. Viņa kutina man zodu, jā, lūdzu, ser, un visādīgi knakstās un mīlinās!
— Muti turēt! — misters Bambls stingri uzkliedza. — Tūliņ lejā, cienītā jaunkundzi Un tu, Noe, noslēdz bodi! Pamēģini tik vēl gvelzt kādu vārdu, līdz pārnāk saimnieks, — plāni klāsies! Un, kad atnāk, tad pasaki, ka misters Bambls lika citrīt tūlīt pēc brokastlaika piesūtīt zārku vienai večai. Dzirdi, jaunskungs? Bučoties! — misters Bambls brēca, rokas gaisā sasliedams. — Taisni šausmas, kā grēks un izvirtība ir pārņēmusi šās draudzes apakšslāņu ļaudis! Ja te parlaments nesper nopietnu solu pret šo nešķīstību, pagalam mūsu karaliste un tai līdzi arī darbaļaužu tikumi!
Ar šiem vārdiem uz lūpām bīdīs, drūms un cēls no vaiga, staltā gaitā atstāja zārcinieka valstību.
Un tagad, kur mēs viņu esam izvadījuši ceļā uz māju un nokārtojuši visus priekšdarbus vecenītes bērēm, palūkosimies un papētīsim, kas noticis ar mazo Oliveru Tvistu, un pārliecināsimies, vai viņš vēl guļ turpat grāvī, kur to pameta Tobijs Krekits.