— Kaut vilki jūsu rīkles pārplēstu! — Saikss murdēja, zobus griezdams. — Ticis es jums klāt, tad jūs man gan kauktu citādi!
Rūkdams un lādēdamies un tik negantas dusmas spļaudams, cik vien negantas var iemājot tādā negantniekā, Saikss nolaida ievainoto zēnu uz sava saliektā ceļa un uz mirkli pagrieza galvu, lai paskatītos atpakaļ uz saviem vajātājiem.
Miglā un tumsā neko vis nevarēja redzēt, bet gaiss trīcēja no cilvēku klaigām un apkaimes suņu rejām, kurus bija satraucis briesmu signālā zvans.
— Ej, stop, tu garauša dvēsele! — laupītājs kliedza pakaļ Tobijam Krekitam, kas, savas garās kājas lietā likdams, bija jau aizskrējis gabalu priekšā. — Stāj!
Uz atkārtotu brīdinājumu Tobijs apstājas un palika uz vietas kā stabs. Viņš nebija visai drošs, ka atrastos tik tālu, kur pistole vairs nesniedz, bet ar Saiksu pašlaik nebija jokošanās.
— Palīdzi man puiku stiept! — Saikss niknā balsī sauca savu līdzgaitnieku. — Nāc atpakaļ!
Tobijs pagriezās gan atpakaļ it kā uz iešanu, bet vilkās gaužām lēni un, saņēmis drosmi, klusā, no aizkusuma aprautā balsī murdēja kaut ko par negribēšanu iet.
— Žiglāk! — Saikss sauca, nolikdams zēnu izsusējušā grāvī, pie kura bija apstājies, un izvilka pistoli no kabatas. — Nedomā tu taisīt te kumēdiņus ar mani!
Šai brīdī troksnis pieauga skaļāks. Saikss, paskatījies visapkārt, varēja tik daudz samanīt, ka vīri, kas dzinās pakaļ, jau rāpjas pāri žogam un atrodas tai pašā tīrumā, kur viņš, un divi suņi tiem jau gabalu priekšā.
— Viss nu ir vējā, Bil, — Tobijs sauca, — met puiku zemē un laid pa diegu!
Nodevis vēl šo atvadu padomu, misters Krekits, vēlēdamies labāk, ja tas lemts, mirt no drauga rokas nekā droši
krist ienaidnieka nagos, deva kājām baili un joza projām, ko mācēja. Saikss sakoda zobus, vēlreiz pameta acis apkārt, pārsedza Olivera izstiepušos ķermenlti ar apmetni, kurā viņš uz ātru roku bija ievīstīts, paskrējās gar žogmali uz priekšu, lai novērstu ķērāju uzmanību no tās vietas, kur gulēja zēns, vēl mirkli pakavējās pie otra žoga, kas taisnā leņķī šķērsoja pirmo, tad, izšāvis gaisā, vienā rāvienā pārlēca pār žogu un projām bija.
— Ho, ho, šurp! — aizmugurē atskanēja dreboša balss. — Pinčer, Neptun! Surp! SurpI
Suņi, tāpat kā viņu saimnieki, kā likās, ne visai jūsmoja par šo nakts izpriecu, kurai bija nodevušies, un tāpēc labprāt paklausīja aicinājumam. Trīs vīrieši, kas nu jau bija pa tīrumu panākušies labu gabalu uz priekšu, apstājās, lai kopīgi apspriestos.
— Mans padoms vai, gandrīz labāk es teiktu, mana pavēle ir, — sacīja resnākais vīrs no šiem trim, — bez kavēšanās doties mājās.
— Es atzīstu visu, ko atzīst misters Džailzs, — sacīja otrs, mazāks augumā, bet arī ne no kalsenajiem, ļoti bāls no vaiga un ļoti laipnīgs, kādi bieži mēdz būt nobijušies cilvēki.
— Es negribētu parādīties netaktisks, džentlmeņi, — trešais sacīja, tas, kurš sauca suņus atpakaļ. — Misters Džailzs jau zinās labāk.
— Protams, — strupākā auguma vīrs piebilda, — ja misters Džailzs ko saka, mēs neesam tie, kas viņam var protestēt. Es savu sitivaciju apzinos! Gods dievam, es zinu, kādā sitivacijā atrodos.
Atklāti runājot, mazais cilvēciņš tiešām apzinājās savu situāciju un saprata skaidri, ka tā nav apskaužama, jo zobi viņam klabēja runājot.
— Vai jūs esat nobijies, Britls? — misters Džailzs ievaicājās.
—- Ne-e, nēsmu vis, — Britlss atteica.
— Esat gan, — Džailzs uztiepa.
— Jūs esat niekkalbis, mister Džailz, — Britlss sacīja.
— Jūs esat melis, Britls, — sacīja misters Džailzs.
So četrkārtīgo repliku izraisīja mistera Džailza pazoboša- nās, bet mistera Džailza pazobošanos izraisīja viņa sapīkums, ka zem komplimenta aizsega viņam tika uzkrauta atbildība par atgriešanos mājup. Trešais vīrietis pavisam filozofiski izbeidza šo disputu.
— Es jums, džentlmeņi, pateikšu gaiši, kā tas ir, — viņš sacīja, — mums visiem ir bail.
— Runājiet pats par sevi, ser! — sacīja misters Džailzs, bālākais no visiem.
— To jau es daru, — tas atteica. — Tā ir dabiska un saprotama parādība, ja cilvēkam šādos apstākļos ir bail, Man ir.
— Man arī, — Britlss sacīja, — bet vai nu liela vajadzība to tik atklāti sviest cilvēkam acīs!
Sī vaļsirdīgā izrunāšanās noremdināja misteru Džailzu, un uzreiz viņš atzinās, ka arī viņam ir bail; pēc tam visi trīs griezās apkārt un pilnīgā vienprātībā joza skriešus atpakaļ, līdz misters Džailzs (kas no šās trijotnes visātrāk aizkusa un pie tam bija vēl bruņojies ar siena dakšām) gaužām laipnīgi uzaicināja apstāties, lai atvainotos par savu pārsteidzīgo izrunāšanos.
— Bet par to gan var pabrīnīties, — misters Džailzs sacīja, kad bija izskaidrojies, — uz ko visu cilvēks spējīgs, ja tam asinis sākušas vārīties. Es būtu varējis izdarīt slepkavību — es zinu, es to būtu varējis, ja mēs būtu notvēruši kādu no tiem neliešiem.
Tā kā pārējie divi sajutās uz mata tāpat un tā kā tiem, tāpat kā misteram Džailzam, asinis bija jau atdzisušas, viņi sāka prātot, kas varējis būt par iemeslu tik pēkšņai temperamenta maiņai.
— Es zinu, kas pie tā vainīgs, — sacīja misters Džailzs, — tas bija žogs.
— Es nebrīnītos, ja tas tā būtu bijis, — Britlss pieķērās šai domai.
— Varat droši paļauties, — Džailzs sacīja, — tas bija žogs, kas apslāpēja mūsos šo ugunīgo sparu. Tiklīdz es tam pārrāpos, man dūša uz līdzenas vietas saplaka.
Tavu brīnumainu sagadīšanos, ka pārējos divus pārņēmusi gluži tāda pati nepatīkama sajūta un tieši tai pašā brīdī! Tātad tas nu bija skaidrāks par skaidru, ka iemesls meklējams žogā, vēl jo skaidrāk tāpēc, ka neapšaubāmi tika konstatēts moments, kad viņos notikusi šī pārmaiņa; visi trīs atcerējās, ka tieši tai brīdī viņi ieraudzījuši laupītājus.
Sī saruna norisa starp tiem divi vīriešiem, kuri bija pārsteiguši kramplaužus, un kādu ceļojošu alvotāju, kas bija gulējis šķūnī un ticis uzmodināts, lai ar saviem divi sētas šuneļiem pievienotos ķeršanā. Misters Džailzs izpildīja reizē pārvaldnieka un sulaiņa vietu kādas vecas lēdijas savrup- namā; Britlss piepalīdzēja visos darbos. Viņš kalpoja pie vecās lēdijas kopš pašām bērna dienām, un visi šeit joprojām pret viņu izturējās kā pret daudzsološu jaunekli, kaut gan viņam jau bija pāri trīsdesmitiem.
Sadam valodām viens otru uzmundrinādami, tomēr turēdamies cieši vienkop un bažīgi apkārt raudzīdamies, katrai spējākai vēja brāzmai iešalkojoties zaros, visi iris steidzās atpakaļ pie koka, aiz kura bija paslēpuši lukturi, lai tā gaisma nenorādītu zagļiem, uz kuru pusi jāšauj. Paķēruši lukturi, viņi nu skrēja, ko kājas nesa, mājup, un vēl labu laiku, kad viņu tumšās figūras vairs nebija izšķiramas, gaismas actiņa lēkāja un dejoja tālumā kā tāda vēju dzenāta malduguntiņa miglaina purvājā.
Dienai tuvojoties, gaiss kļuva vēsāks un miglas blāķi vēlās kā biezi dūmu mākuji. Zāle bija slapja, visas taciņas un zemākās lāmas viena ūdens un dubļu zampa; dobji nošalca drēgnā, neveselīgā vēja retie grūdieni.
Olivers arvien vēl gulēja nekustīgs un nejūtīgs, kur Saikss to bija pametis.
Ausa rīts. Kad debess pamalē tikko jaušami ieblāvojās pirmais dienas svīdums — drīzāk nakts ardievas nekā rīta sveiciens, — vējš kļuva arvien asāks un skaudrāks. Priekšmeti, kas tumsā rēgojās spocīgi un baigi, iezīmējās arvien skaidrāki un skaidrāki, līdz beidzot parādījās savā parastajā izskatā. Lija lietus, biezs un ražens, un pakšķēdams krita uz kailajiem zariem. Bet Olivers nejuta, kā tas pēra viņu, jo, pamests dieva ziņā, gulēja joprojām nemaņā savā dub|u gultā.
Beidzot kluss, sāpīgs vaids satrīsināja klusumu, un ar šo vaidu zēns arī pamodās. Viņa kreisā roka, kaut kā satī- ņāta šallē, smaga un nespēcīga nokarājās gar sāniem; apsējs bija piesūcies asinīm. Viņš jutās tik vārgs, ka ar mokām tikai varēja piecelties sēdus. Kad nu tiktāl bija ticis, viņš gurdām acīm raudzījās pēc palīdzības un smilkstēja aiz sāpēm. Visiem locekļiem trīcot no aukstuma un nespēka, viņš mēģināja piecelties stāvus, bet, sadrebēdams no galvas līdz kājām, viņš nogāzās atpakaļ zemē.
Tik ilgi gulējis pilnīgi sastindzis, tagad pēc šā otrreizējā neilgā ģīboņa Olivers juta kāpjam uz sirdi tādu savādu nelabumu, kas it kā brīdināja, ka viņš var nomirt, ja paliks šeit guļam, un tādēļ saņēmās no jauna, piecēlās un lūkoja iet. Galva viņam reiba, un viņš steberēja ļodzīdamies kā piedzēries, tomēr uz kājām noturējās, un, galvai nespēkā slīgstot uz krūtīm, viņš kuldurēja uz priekšu, pats nezinādams, kurp.
Un tagad viņu apstāja visādas neskaidras, juceklīgas izjūtas. Viņam likās, ka arvien vēl iet starp Saiksu un Krekitu, kuri dusmīgi strīdējās, — viņam pat skaidri ausīs skanēja vārdi, kuriem tie apmainījās, bet, kad viņš, sasprindzinādams visus spēkus, lai nepakluptu, nāca pie atmaņas, tad atskarta, ka pats ar tiem bija sarunājies. Pēc tam viņš palika tikai
divatā ar Saiksu un slāja pa ielām kā iepriekšējā dienā, un, kad garām gāja rēgu ļaudis, viņš sajuta, kā Saikss saspiež viņam roku. Pēkšņi viņš atsprāga atpakaļ, izdzirdis šāvienu; noskan skaļas vaimanas, kliedzieni; uguns pazib gar acīm; viens vienīgs liels troksnis un kņada, un tad kāda neredzama roka viņu sagrābj un nes projām. Atrazdamies šai mainīgo rēgu un mur gu pasaulē, viņš visu laiku sajuta smeldzošas sāpes, kas viņu nežēlīgi mocīja.
Tā viņš kūlās uz priekšu, rāpdamies pāri vārtu šķērskokiem, pats gandrīz to neapzinādamies, un līzdams caur žogu caurumiem, ja tādi pagadījās, līdz izkūlās uz ceļa. Seit lietus sāka tik spēcīgi gāzt, ka viņš atžirga.
Olivers aplaida acis visapkārt un ieraudzīja ne visai tālu kādu māju, līdz kurai viņš varbūt varētu nokļūt. Redzot viņa bēdīgo stāvokli, tur varbūt iežēlotos par viņu, un, ja ne, tomēr labāk nomirt, viņš domāja, ļaužu tuvumā nekā vienam uz klaja lauka. Zēns nu saņēma visus spēkus šim pēdējam pārbaudījumam un nedrošiem soļiem gāja turp.
Nākot tuvāk šai mājai, viņu pārņēma tāda sajūta, it kā viņš to būtu jau redzējis. Sīki viņš visu neatcerējās, bet kopējais skats šķita visai pazīstams. Sis mūris! Tur viņā pusē viņš pagājušo nakti nokrita uz ceļiem zaļajā maurā un lūdzās tos divus pēc žēlastības. Tā bija tā pati māja, kuru viņi gribēja izlaupīt!
Kad Olivers to atskārta, viņu sagrāba tik šausmīgas bailes, ka viņš uz mirkli aizmirsa pat savas neciešamās sāpes un domāja tikai par bēgšanu. Bēgt! Viņš tik tikko turējās uz kājām, un, ja arī vārgajam, trauslajam ķermenītim spēka bijis papilnam, uz kurieni lai viņš būtu bēdzis? Viņš pagrūda dārza vārtiņus, tie nebija noslēgti un plaši atvērās. Viņš aiz- kuldurēja pāri zālājam, uzrāpās pa kāpnēm, viegli pieklauvēja pie durvīm, tad pēdējie spēki viņu atstāja, viņš noslīga zemē un atbalstījās pret mazā portika kolonu.
Gadījās, ka tieši tai laikā misters Džailzs, Britlss un alvotājs pēc smagās un briesmu pilnās nakts spēcinājās virtuvē ar tēju un visādiem labumiem. Nevar sacīt, ka misters Džailzs būtu paradis pieļaut zemākajiem kalpotājiem pārāk lielu fami- liaritati, pret kuriem pats allaž izturējās ar augstmanīgu laipnību, tādā kārtā tos gan pagodinādams, bet reizē arī atgādinādams, ka viņš pieder augstākiem sabiedrības slāņiem. Bet nāve, ugunsgrēks un laupīšana padara visus vienādus; un tā nu misters Džailzs sēdēja, izstiepis kājas pret virtuves pavarda režģi, ar kreiso roku atmeties pret galdu, kamēr ar labo ņēmās sīki jo sīki un pamatīgi ilustrēt saviem klausītājiem stāstu par laupītāju iebrukumu, un visi (it īpaši virtuvene un istabene) viņā klausījās, elpu aizturējuši.
— Tas bija tā ap pustrim, — misters Džailzs iesāka,
— apzvērēt nevaru, varbūt nāca jau trīs, kad es pamodos un apgriezos gultā, nu, teiksim, apmēram šitā (te misters Džailzs pagriezās krēslā uz otru pusi un pārvilka galdauta stūri pāri galvai, imitējot apsegšanos), te man uzreiz izlikās, ka dzirdu kādu troksni.
Šai vietā virtuvene nobāla un lūdza istabenei aizslēgt durvis, tā savukārt lūdza Britlsu, tas — alvotāju, kas nelikās dzirdam.
— … ka dzirdu troksni, — misters Džailzs turpināja.
— Sākumā es sev teicu: «Tev tikai izlicies,» — un jau taisījos migt ciet, kad pēkšņi atkal izdzirdu troksni, šoreiz skaidri.
— Kas tas bija par troksni? — virtuvene ievaicājās.
— Tāda kā grūstīšanās, — misters Džailzs atteica, rau- .dzīdamies apkārt.
— Drīzāk gan izklausījās pēc tādas džirkstoņas, it kā dzelzs gabalu berzētu uz muskatu rīvītes, — piebilda Britlss.
— Tāds troksnis bija, kad jūs to izdzirdējāt, ser, — paskaidroja misters Džailzs, — bet tobrīd tur bija burzoņa un grūstīšanās. Es norāvu nost segu, — Džailzs stāstīja tālāk, atlocīdams galdauta stūri, — piecēlos sēdus un klausījos.
Virtuvene ar istabeni vienā balsī iesaucās: «Die's pas'l» — un sastūma ciešāk savus krēslus.
— Tagad es dzirdēju pavisam skaidri un noteikti, — Džailzs turpināja. — «Kāds,» es teicu sev, «mēģina ielauzt durvis vai logu. Ko nu darīt? Paga,» domāju, «pamodināšu to nabaga zēnu Britlsu un izglābšu tam dzīvību, citādi, kas zin,» teicu es sev, «to vēl nogalinās gultā vai ari pārgriezīs tam rīkli no labās auss līdz kreisajai, ka viņš to i neapģidīs.»
Te nu visu acis pievērsās Britlsam, kurš, šausmu pārņemts, muti atplētis, ar savējām urbās runātājā.
— Es nogrūdu segu, — Džailzs sacīja, atsviezdams galdauta malu un bargi uzlūkodams virtuveni un istabeni,
— klusām izlīdu no gultas, uzvilku. ..
— Seit ir lēdijas, mister Džailz, — alvotājs klusām aizrādīja.
— … kurpes, ser, — Džailzs sacīja, pagriezdamies pret to un ar sevišķu uzsvaru izrunādams šo vārdu, — paķēru pielādēto pistoli, kas vienmēr tiek uznesta augšā reizē ar galda sudraba grozu, un uz pirkstgaliem tipināju uz viņa istabu. «Britls,» es sacīju, kad biju viņu uzmodinājis, «ne- sabīstieties!»
— Jā, tā jūs teicāt, — Britlss klusā balsī piebilda.
— «Mums, liekas, pienākusi pēdējā stundiņa, Britls,» es sacīju, — turpināja Džailzs, — «bet tikai nenobīstieties!»
— Vai viņš nobijās? — virtuvene iejautājās.
— Nemaz ar ne, — misters Džailzs atbildēja. — Viņš turējās tik dūšīgi… hm … gandrīz tikpat dūšīgi kā es.
— Es gan, ja man tā gadījies, būtu beigta uz vietas, — istabene piebilda.
— Jūs esat sieviete, — Britlss piezīmēja, mazliet drošāks kļūdams.
— Britlsam taisnība, — misters Džailzs sacīja, atzinīgi pamādams ar galvu, — no sievietes cits nekas arī nav sagaidāms. Bet mēs esam vīrieši, — paņēmām nakts lukturi, kas stāvēja Britlsa istabā uz kamina dzegas, un, piķa melnā tumsā taustīdamies, kāpām lejā, — teiksim, apmēram tā.
Misters Džailzs, izpušķodams savu stāstu attiecīgām kustībām, bija piecēlies no krēsla un aizmiegtām acīm pagājies pāris soļu, kad pēkšņi briesmīgi satrūkās, tāpat kā visi pārējie, un atstreipuļoja atpakaļ uz krēslu. Virtuvene ar istabeni abas spiedza.
— Pie durvīm klauvē, — misters Džailzs teica, izlikdamies pavisam mierīgs. — Atveriet kāds!
Neviens nepakustējās.
— Diezgan neparasta lieta — klauvēšanās tik agrā rīta stundā, — misters Džailzs sacīja, pārlaizdams skatienu pār nobālušajām sejām sev apkārt un arī pats īsti bāls no vaiga, —- bet durvis tomēr jāatver! Nu, ejiet taču kāds!
Misters Džailzs runādams lūkojās uz Britlsu, bet šis jauneklis, kautrīgs pēc dabas, laikam sevi ne par ko neturēja un nodomāja, ka šim skubinājumam nav ar viņu nekāda sakara, vismaz viņš uz to nekā neatbildēja. Mistera Džailza lūdzēja skatiens aizslīdēja pie alvotāja, bet tas pēkšņi ņēmies un aizmidzis. Sievietes nebija vērā liekamas.
— Ja Britlsam labpatiktos atvērt durvis, lieciniekiem klāt esot, — pēc īsa klusuma brīža misters Džailzs sacīja, — es neatteiktos būt par vienu no tiem.
— Es tāpat, — piebalsoja alvotājs, pamozdamies tikpat pēkšņi, cik pēkšņi bija aizmidzis.
Britlss uz šādiem noteikumiem padevās, un pārējie, kaut cik nomierinājušies, atklājot (tika atvērti logu aizvirtņi), ka ārā jau liela diena, kāpa visi augšup ar suņiem priekšgalā. Abas sievietes noslēdza gājienu, viņas baidījās palikt lejā. Mistera Džailza ierosināti, visi sarunājās ļoti skaļi, lai, kāds arī nebijis ļaundaris ārpusē, jaustu, ka šeit būs darīšana ar kuplu personu skaitu, bet polismenu meistarnumuru, kura ideja dzima tā paša ģeniālā džentlmeņa galvā, izspēlēja priekšnamā: suņus raustīja aiz astēm, lai tie rietu kā negudri.
Kad šie piesardzības darbi bija veikti, misters Džailzs cieši pieķērās alvotāja rokai (lai tas neaizbēgtu, kā viņš laipni izteicās) un deva pavēli atvērt durvis. Britlss paklausīja. Pārējie, bailīgi raudzīdamies cits citam pār plecu, neieraudzīja neko šausminošāku kā vien nabaga mazo Oliveru Tvistu, kas pārmocījies nespēja izrunāt ne vārda, pacēla tikai smagos acu plakstus un mēmi lūdzās līdzcietības.
— Puišelis! — misters Džailzs iesaucās, dusmīgi atstumdams alvotāju pie malas. — Kas tam noticis … hm? … Ē … Britls . . . paskaties . . . Vai nepazīsti?
Britlss, kas, vērdams vaļā durvis, bija palicis aiz tām, tikko acis uzmetis Oliveram, spalgi iekliedzās. Misters Džailzs, sagrābis zēnu aiz vienas kājas un vienas rokas (par laimi ne aiz ievainotās), ievilka viņu priekšnamā un noguldīja visā garumā uz grīdas.
— Te viņš ir! — pagriezies pret kāpnēm, briesmīgā satraukumā iebrēcās Džailzs. — Te ir viens no zagļiem, kundze! Seit ir zaglis, mis! Ievainots, mis! Es viņu sašāvu, mis! Bet Britlss rādīja gaismu.
— Turēju laternīti, mis! — Britlss kliedza, ar roku no sāniem aizsedzis muti, lai tālāk aizskanētu balss.
Abas kalpones steidzās uz augšstāvu, lai paziņotu, ka misters Džailzs sagūstījis zagli, bet alvotājs nopūlējās, mēģinādams atžirdzināt Oliveru, lai tas nenomirtu, pirms nokļūs pie karātavām. Visu šo troksni un kņadu pārskanēja maiga sievietes balss, un tai pašā mirklī troksnis norima.
— Džailz! — klusu sauca balss no kāpņu augšas.
— Es esmu šeit, mis! — misters Džailzs atbildēja. — Neuztraucieties, mis. Man nekas daudz nekait. Viņš neko sevišķi nesparojās pretī. Es ar viņu viegli tiku galā.
— Klusāk! — jaunā lēdija sacīja. — No jums jau mana krustmāte sabīsies vairāk nekā no zagļiem. Vai nabaga puisis smagi cietis?
— Bīstami ievainots, mis, — Džailzs atteica, juzdamies varen apmierināts.
— Tā liekas, mis, ka viņš taisās mirt, — Britlss ierēcās tāpat kā pirmāk. — Vai jums negribētos nonākt lejā un paskatīties, mis, ja nu gadījumā viņam jāmirst?
— Klusāk tak, lūdzami, ir gan cilvēks! — jaunā lēdija sacīja. — Pagaidiet mierīgi vienu brītiņu, kamēr es ar krustmāti aprunājos.
Tikpat viegliem un klusiem soliem, cik klusa un viegla viņas balss, jaunā lēdija aizgāja. Drīz viņa atgriezās ar rīkojumu, lai ievainoto uzmanīgi uznes augšā un novieto mistera Džailza istabā un lai Britlss apseglo poniju un jāj tūlīt uz Certsiju, no kurienes, cik ātri vien iespējams, viņam jāatsūta konstebls un ārsts.
— Bet vai jūs iepriekš nevēlaties ar vienu aci paskatīties uz viņu, mis? — misters Džailzs jautāja, juzdamies tik lepns, it kā Olivers būtu kāds brīnumputns ar zelta spalvām, kuru viņam palaimējies nogāzt. — Ar vienu pašu actiņu, mis?
— Nē, nē, dieva dēļ, tagad ne, — jaunā lēdija atteica. — Nabaga nelaimīgais! Ak Džailz, apejieties ar viņu laipni, manis dēj, lūdzu!
Vecais kalpotājs pacēla acis uz runātāju ar tādu lepnumu un sajūsmu, it kā tā bijusi viņa paša bērns. Tad, noliecies pār Oliveru, viņš ar sievietes maigumu un rūpīgumu palīdzēja uznest viņu augšā.