Pirmos astoņus vai desmit mēnešus Olivers bija sistemātiskās bezgodības un krāpšanas upuris. Viņu baroja no pudelītes. Ka mazais bāriņš cieš izsalkumu, nesaņemot pienācīgu barību, to darbanama varasvīri darīja savlaicīgi zināmu draudzes varasvīriem. Draudzes varasvīri visā cienībā pieprasīja darbanama varasvīriem iesniegt ziņas, vai «namā» būtu kāda sieviešu dzimuma iemītniece tādā stāvoklī, ka varētu arī Oliveru Tvistu apmierināt ar barību, kas viņam nepieciešami jādabū. Darbanama varasvīri visā pazemībā atbildēja, ka tādas sievietes nav. Tad draudzes varasvīri augstsirdīgi un cilvēcīgi nolēma, ka Olivers «pārvedams uz fermu», citiem vārdiem sakot, viņš nekavējoties nosūtāms uz jūdzes trīs attālo darbanama filiāli, kur jau divdesmit līdz trīsdesmit citi mazie nabagu likuma pārkāpēji augām dienām rāpoja pa grīdu, nesajuzdami apgrūtinājuma ne no pārāk pilna vēderiņa, ne pārāk bieza apģērba, kur pār tiem turēja modru mātes aci padzīvojusi sieviete, kas šo «noziedznieku» uzturēšanai saņēma nedēļā septiņus ar pusi pensa uz katru galviņu. Par septiņarpuspensa nedēļā bērnu var brangi paēdināt; par septiņarpuspensa var iegādāties labu tiesu uztura, pilnīgi pietiekami, lai pārpildītu vēderiņu un dabūtu vēl graizes. Padzīvojusī sieviešu dzimuma būtne bija sieviete ar galvu un pieredzi, viņa zināja, kas labi noder bērniem, bet viņai bija arī ļoti skaidra atskārsme, kas labi noder pašai. Tā nu iznāca, ka lielāko daļu no nedēļas uztura naudas viņa pievāca savām vajadzībām, bet topošai draudzes paaudzei nošķīra krietni mazāk, nekā tai pienācās. Tādā kārta, bezdibenīgos dziļumos atklādama vēl dziļākus, viņa paradīja sevi par gudru filozofu.
Ikviens gan zina nostāstu par kādu citu eksperimentetāju filozofu, kas bija izdomājis lielisko teoriju, ka zirgs varot iztikt bez ēšanas, un kas to teicami arī pieradīja, pats sava zirga dienas rāciju samazinādams līdz vienam salmam; un nav šaubām vietas, ari pilnīgi bez barības viņš no tā būtu iztaisījis nevaldāmu, karstasinīgu kustoni, ja vien tas nenosprādzis dienu pirms tam, kad bija jāsaņem pirmā lieliska gaisa deva. Nelaimīgā kārtā filozofija, ko praktiski eksperimentēja sieviete, kura bija uzņēmusies rūpes un gādību par Oliveru Tvistu, noveda pie tāda paša gala iznākuma, jo pēc viņas sistēmas tai pašā brīdī, kad bērns jau bija iepraties iztikt ar visplānākās barības visniecīgāko devu, arvien vajadzēja atgadīties tik dīvainām likstām, ka no desmit gadījumiem astoņos ar pusi bērns vai nu saslima no bada un sala, vai, bez uzraudzības atstāts, iekrita ugunī, vai nejaušā kārtā noslāpa; vienādi vai otrādi, bet mazās, nelaimīgās radībiņas parasti aizgāja citā saulē, kur pievienojās tēviem, par kuriem šai saulē tiem nebija ne jausmas.
Viena otru reizi, ja par draudzes bērnu notika stingrāka izmeklēšana nekā parasti, tāpēc ka tas pamests bez uzraudzības un uzgāzis sev galdiņu virsū vai veļas dienā (tādas gan atgadījās visai reti, jo darbošanās, kas cik necik atgādinātu mazgāšanu, fermā tiešām bija reta parādība) aiz nepieskatīšanas neglābjami applaucējies, izmeklētāji dažkārt ieņēmās galvā uzdot ne gluži patīkamus jautājumus un draudzes locekļi sadumpojušies parakstīja protesta iesniegumus. Bet ārsta atzinumi un bīdla* liecinājumi šai nekautrajai rīcībai deva īsu un ātru pretsitienu. Pirmais katrreiz uzšķērda līķi un tanī neko neatrada (kas bija tiešām ļoti ticami), otrais allaž nodeva zvērestu, kādu vien draudze vēlējās, un tas bija ļoti pašaizliedzīgi. Bez tam padomes locekļi regulāri apmeklēja fermu un katrreiz dienu iepriekš aizsūtīja bīdlu, lai pasaka, kas gaidāmi. Kad tie ieradās, bērni bija apkopti un tīri — ko gan cilvēks lai būtu vēl vēlējies!
Nevar jau sagaidīt, ka šāda audzināšanas sistēma būtu izaudzējusi fermā diezin kādu vēl neredzētu vai pārbagātu ražu. Olivera Tvista devītajā dzimšanas dienā mēs sastopam viņu kā bālu, vārgu puisēnu, diezgan pamazu augumā un neapšaubāmi arī tievu viducītī. Bet daba vai iedzimtība bija viņa krūtīs iedēstījusi stipru, izturīgu garu. Pateicoties iestādes skopajai ēdiena devai, garam bija telpu gana, kur plaši izplesties. Un varbūt tieši šim apstāklim pienākas paldies par to, ka Olivers vispār piedzīvoja devīto dzimšanas dienu. Lai nu tā vai citādi, šī tomēr bija viņa devītā dzimšanas diena, — un viņš to svinēja ogļu pagrabā divu citu jaunu džentlmeņu smalkajā sabiedrībā, kuri, kopā ar viņu izbaudījuši bargu kāvienu, arī bija tur ieslēgti par nekaunīgu uzdrīkstēšanos izrādīt izsalkumu, — kad misis Menna, jauka namamāte, tīri sabijās, negaidot ieraudzīdama bīdlu misteru Bamblu, kas nopūlējās atvērt dārza vārtiņus.
— Ak tu kungs! Vai jūs tas esat, mister Bambl, ser? — izbāzusi galvu pa logu misis Menna iesaucās, varen pārliecinoši notēlodama priecīgu pārsteigumu. (Suzan, stiep augšā Oliveru un tos divus resgaļus un mudīgi apmazgā tos! Vai manu, vai! Esmu bezgala priecīga par jums, mister Bambl, dieva vārds!
Misters Bambls bija tukls, žultains vīrs; kur būtu nācies laipni atsaukties uz apsveikumu, kas nāca no tik tīras, atklātas sirds, šis mežonīgi raustīja vārtiņus un pēdīgi veltīja tiem tādu spērienu, kāds pa spēkam vienīgi bīdla kājai.
Saki nu viens cilvēks, — misis Menna trauca tālāk, izskrējuši ārā, jo šai brīdī tie trīs zēni jau bija īstajā vietā, saki nu viens cilvēks! Kā tak es varēju to aizmirst, ka vārtiņi no iekšpuses aizslēgti to pašu mīļo mazulīšu dēļ! Nāciet iekšā, ser, nāciet vien, lūdzu, iekšā, mister Bambl, lūdzu, ser!
Kaut gan aicinājumam sekoja pakniksēšana, kas būtu aizkustinājusi pat baznīcas vecākā sirdi, taču bīdlu tā nebūt nepadarīja maigāku.
— Vai pēc jūsu domām, misis Menna, tā ir pieklājīga, cieņas pilna izturēšanās, — misters Bambls ievaicājās, sažņaugdams savu niedres spieķi, — likt gaidīt pie jūsu dārza vārtiem draudzes amata personām, kad tās šeit ierodas draudzes darīšanās, kas saistītas ar šās draudzes bāriņiem? Vai aptverat ar, misis Menna, ka jūs, tā teikt, esat draudzes iecelta un draudzes algota persona?
— Ka jūs ticētu, mister Bambl, es tikai pateicu vienam otram no mazajiem, kuri jums tā pieķērušies, ka tas esat jūs, kas atnācis, — lielā pazemībā atbildēja misis Menna.
Misters Bambls bija augstās domās par savām runas dāvanām un par savas personas svarīgumu. Viņš parādīja vienu un attaisnoja otru. Viņš atmaiga.
— Nu, lai paliek, misis Menna, — misters Bambls sacīja jau pielaidīgāk, — var jau būt, ka tā ir, kā jūs teicāt, tas var tā arī būt. Iesim iekšā, misis Menna, jo esmu nācis darīšanās un man ir jums kas sakāms.
Misis Menna ieveda bīdlu mazā viesistabā ar ķieģeļu klonu, piedāvāja krēslu un pakalpīgi nolika viņa trijstūreni un niedres spieķi tam priekšā uz galda. Misters Bambls noslaucīja nākot nosvīdušo pieri, uzmeta apmierinātu skatienu trijstūrenei un pasmaidīja. Jā, viņš pasmaidīja. Bīdli galu galā tak arī ir cilvēki, un misters Bambls pasmaidīja.
— Un nu neņemiet tikai ļaunā, ko jums teikšu, — misis Menna ieminējās ar valdzinošu saldmi. — Jūs, redziet, esat labu gabalu nācis, citādi jau es par to nemaz neieminētos, Vai jūs nu neieņemtu lāsīti kāda nekāda šķidrumiņa, mislri Bambl?
— Ne piles. Ne piles, — misters Bambls atteica, stingri, bet laipni atvēcinādamies ar labo roku.
— Es domāju — varbūt jūs tomēr paklausīsiet, — misis Menna sacīja, uztverdama atteikšanās noskaņu, kā arī atraidījuma žestu. — Tikai mazu lāsīti kopā ar aukstu ūdeni un graudiņu cukura.
Misters Bambls nokāsējās.
— Nu, pilieniņu tikai, — misis Menna centās pierunāt.
— Kas tad tie īsti ir par pilieniņiem? — bīdls pētīja.
— Nu, zālītes, kas man arvien nelielā krājumā jātur mājās, lai mazajiem mīlulīšiem būtu ko ieņemt, kad tie nejūtas veseli; Defija eliksirs, mister Bambl, — misis Menna atteica, atvērdama bufeti un izņemdama no turienes pudeli un glāzes. —Tas ir džins. Negribu jums slēpt, mister Bambl Tas ir džins.
— Jūs bērniem dodat defiju, misis Menna? — Bambls vaicāja, ar acīm sekodams interesantajai maisīšanas procedūrai.
— Jā, lai die's dod viņiem veselību, es to daru gan, kauču tas ar krietni maksā, — audzinātāja atteica. — Es nevaru noskatīties, ka tie manu acu priekšā cieš sāpes, jūs jau to zināt, ser.
— Zinu, — misters Bambls atzinīgi sacīja, — jūs to nespējat. Jūs esat cēla sieviete, misis Menna. (šai brīdī viņa nolika glāzi uz galda.) Pie pirmās izdevības es par to ieminēšos padomei, misis Menna. (Viņš pievilka glāzi sev tuvāk.) Jums ir mātes sirds, misis Menna. (Viņš sajauca džinu ar ūdeni.) Es . .. es ar prieku iedzeršu uz jūsu veselību, misis Menna.
Un viņš vienā malkā izdzēra pusi glāzes.
— Bet nu pie lietas, — bīdls sacīja, izvilkdams ādas portmoneju. — Bērnam, kurš steigu kristībā dabūja vārdu Olivers Tvists, šodien apiet deviņi gadi.
— Lai visi labie gari stāv viņam klāt! — misis Menna piebilda, ar priekšauta stūri saberzēdama kreiso aci gluži sarkanu.
— Lai gan tika izsolīta desmit mārciņu liela naudas balva, ko vēlāk paaugstināja līdz divdesmit mārciņām, lai arī draudze no savas puses pielika vislielākās, es teiktu, pat pārdabiskas pūles, — Bambls turpināja, — mums tā ari nav izdevies izzināt, kas ir viņa tēvs, nav zināma arī viņa mātes pēdējā dzīves vieta, vārds un stāvoklis.
Misis Menna izbrīna pacēla rokas, bet, bridi paprātojusi,iebildās:
— Bet kā tad tas nācies, ka viņš vispār uzvārdu dabūjis?
Bīdīs varen lepni izslējās un noteica:
— Es viņam to izdomāju.
— Jūs, mister Bambl!
— Es, misis Menna. Mēs saviem mīluļiem dodam vārdus alfabēta burtu secībā. Pēdējais bija S, — Svabls, tā es viņu nosaucu. Šim nu bija jāsākas ar burtu T, šo es nosaucu par Tvistu. Nākamais, kas nāks, būs Unvins, aiznākamais — Vilkinss. Man vārdi jau izdomāti līdz alfabēta beigām, un, kad nonāksim līdz Z, tad sāksim atkal no gala.
— Nu, vai zināt, tad jau jums skaidras rakstnieka dāvanas, ser! — misis Menna nobrīnījās.
Kas zin, kas zin, — noteica bīdls, acīm redzot priecādamies par komplimentu, — varbūt man ir arī… varbūt man ir arī, misis Menna.
Viņš izdzēra ar ūdeni atšķaidītā džina glāzi sausu un piebilda:
— Tā kā Olivers nu jau nāk par vecu, lai paliktu šeit, padome nolēma ņemt viņu atpakaļ darbanamā. Es pats atnācu, lai viņu aizvestu turp. Lai viņš uz pēdām ienāk pie manis!
— Es tūlīt, tūlīt viņu atvedīšu. — misis Menna atteica, šai nolūkā iziedama no istabas. Olivers, kam pa šo brīdi virsējā netīrumu kārta no melnumiem apknidušajām rokām un sejas bija jau noskrāpēta, cik nu ar vienas reizes mazgājumu tas vispār iespējams, ienāca istabā savai mīļsirdei aizgādnei pie rokas.
— Palokies džentlmenim, Oliver! — misis Menna pamācīja.
Olivers palocījās pa daļai bīdlam krēslā, pa daļai trijstūrenei uz galda.
— Vai tu gribi nākt man līdzi, Oliver? — misters Bambls vaicāja impozantā balsī.
Olivers tepat jau plēta muti teikt, ka viņš ar lielāko prieku ietu līdzi kuram katram, kad, pacēlis acis, saskatījās ar misis Mennu, kas bija aizstājusies aiz bīdla krēsla un, svelmaini raudzīdamās, draudēja viņam ar dūri. Viņš tūdaļ uztvēra šo mājienu, jo dūre pārāk bieži bija iespiedusi pēdas viņa mugurā, lai tā nebūtu iespiedusies arī atmiņā.
— Vai viņa ari nāks kopā ar mani? — nabaga Olivers atvaicāja.
— Nē, viņa nevar nākt, — misters Bambls atteica. — Bet viņa šad un tad atnāks tevi apraudzīt.
Tas nebija nekāds lielais iepriecinājums bērnam. Maziņš, kāds viņš vēl bija, tas tomēr izrādījās gana apķērīgs, lai' izrādītu dziļu nožēlu par aiziešanu. Puikam tas nemaksāja nemaz lielu pūļu sariest asaras acīs. Izsalkums un ļauna apiešanās ir lieli piepalīgi, ja tev vajag paraudāt, un Olivers tiešām raudāja, pie tam no sirds. Misis Menna apveltīja viņu tūkstoš glāstiem un iedeva, — ko Olivers kāroja daudz vairāk, — gabaliņu maizes ar sviestu, lai, nokļuvis darbanamā, tas neizrādītos pārāk badīgs. Ar maizes riku rokā, ar brūnu draudzes bērnu cepurīti galvā Olivers gāja līdzi misteram Bamblam projām no tās posta mītnes, kur laipns vārds vai smaids nekad nebija pārmirdzējis viņa skumjo, tumšo bērnību. Un tomēr, kad kotedžas vārti aiz viņiem aizvērās, Olivera bērna sirds iesūrstējās skaudrās sāpēs. Lai cik arī nožēlojami bija mazie bēdubrāļi, no kuriem viņš nu aizgāja, tie tomēr bijuši vienīgie draugi viņa mūžiņā; un pirmoreiz puisēna sirds sajuta, cik tā ir viena un vientuļa šai lielajā, neaptveramajā pasaulē.
Misters Bambls gāja slaidiem soļiem; mazais Olivers, cieši ieķēries viņa zelttresainajā piedurknes atlokā, riksītī tecēja blakus un ik pēc ceturtdaļjūdzes apvaicājās, vai «tā vieta jau tuvu». Misters Bambls uz šiem jautājumiem atbildēja strupi un asi, jo mīlīgums, ko džins ar ūdens piedevu uz laiku pamodina dažu cilvēku sirdīs, šimbrīžam bija jau izgarojis, un viņš nu atkal bija bīdls.
Olivers nebija pavadījis vēl ne stundas ceturksni darbanama sienās un tik tikko beidza notiesāt otro maizes riku, kad misters Bambls, kas viņu bija nodevis kādas vecīgas sievas uzraudzībā, atgriezās un, pateicis, ka patlaban notiek padomes sēde, paziņoja zēnam — padome likusi, lai tas nekavējoties ierodas sēdē.
Nesaprazdams, kas īsti tā padome tāda ir, Olivers bija gluži iztrūcies par šādu paziņojumu un nespēja aptvert, vai nu viņam būtu jāraud vai jāsmejas. Bet nebija jau arī laika pie šā jautājuma pakavēties, jo misters Bambls uzšāva ar niedri puikam pa ealvu, lai viņu atmodinātu, otrreiz pa muguru, lai tas kļūtu mundrāks, un, pavēlējis nākt līdzi,, ieveda to lielā, kaļķiem izbalsinātā istabā, kur ap galdu sēdēja kādi astoņi vai desmit resni džentlmeņi. Galda gala atzveltnes krēslā, kas bija augstāks par citiem, sēdēja viens sevišķi resns virs ar ļoti tuklu, sarkanu seju.
— Paklanies padomei! — Bambls sacīja.
Olivers norausa pāris asaru, kas vēl bija aizķērušās skropstās, un, nezinādams, kas te ir tā padome, uz labu laimi palocījās pret pašu galdu*.
Ka tevi sauc, puišel? — vaicāja džentlmenis augstākaja krēslā.
Oiivers, ieraugot tik daudz džentlmeņu, sabijās un sāka trīcēt, bet, dabūjis no bīdla vēlreiz ar niedri pa muguru, sāka raudāt. So divu apstākļu dēļ Olivera atbildes skanēja klusi un nedroši, kāpēc viens džentlmenis baltā vestē nosauca viņu par pavieglu. Parasti šim džentlmenim to tikai arī vajadzēja pateikt, lai viņš tūdaļ būtu labā garastāvoklī un justos omulīgs.
— Puišel, — sacīja džentlmenis augstajā krēslā, — uzklausi mani! Es domāju, to tu laikam zini, ka esi bārenis, ko?
— Kas tas ir, ser? — ievaicājās nabaga Olivers.
— Nu, vai es neteicu — puika ir pamuļķis! — baltvestainais džentlmenis piebilda.
— Klusu! — apsauca džentlmenis, kurš bija ierunājies pirmais. — Tu zini, ka tev nav ne tēva, ne mātes un ka tevi audzināja draudze, — vai zini to?
— Jā, ser, —- Olivers atteica, rūgti raudādams.
— Par ko tu raudi? — džentlmenis baltajā vestē vaicāja.
Un tiešām — tas bija pavisam dīvaini. Par ko gan varēja raudāt šis zēns!
— Es ceru, — skarbā balsī sacīja kāds cits džentlmenis, — tu skaiti lūgšanas katru vakaru, kā tas kristīgam cilvēkam pienākas, un aizlūdz par tiem, kas tevi uztur un par tevi rūpējas?
— Jā, ser, — zēns sastostījās.
Džentlmenis, kurš runāja pēdējais, pats to neapzinādamies, bija teicis patiesus vārdus. Jo, patiešām, Olivers būtu rīkojies kā kristietis, pie tam vēl kā sevišķi izcils kristietis, ja aizlūdzis par tiem, kas uzturēja viņu un rūpējās par viņu. Bet viņš to nebija darījis, jo neviens viņam to netika mācījis.
— Tad nu tā! Tu esi atvests šurp, lai tevi te audzinātu un izmācītu kādā derīgā amatā, — sacīja sarkansejīgais džentlmenis, kas sēdēja augstajā krēslā.
— Un jau rīt pat no pulksten sešiem tu sāksi plucināt pakulas, — piebilda īgnais baltajā vestē.
Par šo divu labdarību apvienošanu vienkāršā pakulu plucināšanā Olivers, bīdla paskubināts, zemu palocījās; pēc tam viņu aizvadīja un atstāja lielā telpā, kur uz vienkāršas, cietas lāviņas viņš tikām šņukstēja, kamēr aizmiga. Kas par lielisku ilustrāciju Anglijas mīkstajiem likumiem! Tie atļauj nelaimīgajiem gulēt!
Nabaga Olivers! Gulēdams laimīgā neziņā par visu, kas ap viņu notiek, viņš ne sapņot nesapņoja, ka padome jau to pašu vakaru bija pieņēmusi lēmumu, kas neatvairāmi ietekmēs visu viņa turpmāko dzīvi. Bet lēmumu pieņēma. Un tā saturs bija šāds.
Sās padomes locekļi bija gudri jo gudri, dziļi domājoši, redzīga prāta vīri, un, tiklīdz viņu uzmanība pievērsās darbanamam, tie tūdaļ nomanīja, ko parastais mirstīgais nekad nebūtu atskārtis, — šī ubagu tauta jutās laimīga darbanamāT Tā bija īsta sabiedrisku izpriecu vieta tautas zemākajiem slāņiem; krogs, kur ne par ko nav jāmaksā, brīvas brokastis, pusdienas, launags un vakariņas cauru gadu; no ķieģeļiem un kaļķu javas celta paradize, kur viss bija tikai rotaļa, bet darba nekāda. «Ahā!» teica padomes locekļi, rādīdami gudras sejas. «Mēs gan esam tie vīri, kam pienākas nodibināt šeit kārtību, mēs tam darīsim galu, ka nebūs ko redzēt.» Nu, lūk, tie pieņēma lēmumu, ka šai ubagu tautai dodama brīva izvēle (jo piespiest viņi nevienu negribēja, nē, viņi gan ne) — vai nu nomirt lēnā bada nāvē darbanamā, vai ātrā — ārpus tā. Sai nolūkā tie noslēdza līgumu ar ūdensvadu pārvaldi par ūdens saņemšanu neierobežotā daudzumā un ar labības tirgotāja aģentu, kas ik pa laikam piegādās nelielos kvantumos auzu miltus; un tālākais noteikums bija dot trīsreiz dienā šķidru tumi, divreiz nedēļā pa sīpolam un svētdienās pa pusmaizītei katram. Vēl tie ieveda daudz gudru- un humānu pārgrozību attiecībā uz sievietēm, bet to lieki būtu te pieminēt; visžēlīgi viņi uzņēmās trūcīgo ļaužu laulības šķiršanu, jo tiesas ceļš caur Doktoru apvienību* būtu prasījis lielus izdevumus; un, lai nevajadzētu vīru piespiest uzturēt ģimeni, kā to līdz šim bija darījuši, tie vīram ģimenf atņēma un ieveda viņu vecpuišu kārtā! Nav nemaz aptverams, cik no visiem sabiedrības slāņiem nebūtu radies tīkotāju pēc viņu izpalīdzības šo divu pēdējo punktu dēļ, ja vien šī izpalīdzība nebijusi savienota ar darbanamu. bet padomes vīri bija vīri ar galvām, tie bija nodrošinājušies pret šādām- grūtībām. Izpalīdzība nebija šķirama no darbanama un tumes, un tas ļaudis atbaidīja.
Jau pirmajā pusgadā pēc Olivera Tvista atgriešanās ši sistēma gāja vaļā pilnā spēkā. Sākumā gan tā izmaksāja diezgan dārgi, jo pieauga zārku taisītāja rēķini un radās vajadzība pāršūt šaurākus nabago ļaužu apģērbus, kas pēc pāris nedēļām tumes vaļīgi plandījās ap viņu noliesējušiem,.
izdilušiem ķermeņiem. Bet darbanama iemītnieku skaits sadila tāpat kā paši iemītnieki, un padomes vīri jūsmoja.
Vakars pienāca, zēni ieņēma savas vietas. Virtuves pārraugs pavāra .uniformā nostājās pie katla, palīdzes norīkojās viņam aizmugurē; tumes porcijas salēja un salika galdā, tad tika noskaitīta garā pateicības lūgšana par šo devēju īso roku. "Tume pazuda; zēni sačukstējās un acu mirkšiem deva mājienu Oliveram, kamēr tuvāk stāvētāji pabuksnīja viņu. Tādu bērnu, kāds viņš vēl bija, bads dzina izmisumā un posts — pārdrošībā. Viņš piecēlās no galda un, tuvodamies pārraugam ar bļodiņu un karoti rokā, sacīja, mazliet jau satrūcies par savu pārdrošo soli:
— Lūdzu, ser, man vēl drusciņ gribas.
Pārraugs bija nobarojies, veselīgs vīrs, bet nu viņš kļuva gluži bāls. Pārsteiguma apstulbināts, viņš kādu mirkli blenza uz mazo dumpinieku un tad, kā atbalstu meklēdams, atgāzās pret katlu. Palīdzes kļuva mēmas aiz brīnumiem, zēni — aiz bailēm.
— Ko! — pārraugs pēdīgi izdvesa dziestošā balsī.
— Lūdzu, ser, — Olivers atkārtoja,— man vēl drusciņ gribas.
Tagad pārraugs zvēla ar pavārnīcu Oliveram pa galvu, sagrāba viņu kā dzelžos un pilnā kaklā kliedza pēc bīdla.
Padomes vīri patlaban noturēja svinīgu sēdi, kad misters Bambls lielā uzbudinājumā iedrāzās pie tiem un sacīja, uzbilzdams džentlmeni augstajā krēslā:
•— Mister Limkins, lūdzu piedošanu, ser! Olivers Tvists prasīja, lai dod vēl!
Visus pārņēma satraukums. Visu sejās atspoguļojās šausmas.
— Vēl! — misters Limkinss atkārtoja. — Nomierinieties, Bambl, un atbildiet man skaidri! Vai tas tā jāsaprot, ka viņš prasīja vēl, pēc tam kad bija jau apēdis vakariņām paredzēto porciju?
— Jā gan, ser, — Bambls atteica.
— Tas puika savu galu ņems pie karātavām, — noteica džentlmenis baltajā vestē. — To es saku, šis zēns ņems galu pie karātavām.
Neviens neapstrīdēja paredzīgā džentlmeņa vārdus. Sākās dzīva domu apmaiņa. Deva rīkojumu Oliveru uz vietas ieslodzīt; un otrā dienā ārpusē pie vārtiem bija pielipināts sludinājums, kurā izsolīja piecu mārciņu lielu atlīdzinājumu kuram katram, kas būtu ar mieru atpestīt draudzi no Oli vēra Tvista. Citiem vārdiem, par piecām mārciņām Oliveru Tvistu piedāvāja kaut kuram vīrietim vai sievietei, kam būtu vajadzība pēc mācekļa vai nu amatniecības, tirdzniecības, vai citā kādā darba nozarē.
— Nekad vēl savā mūžā neesmu bijis vairāk pārliecināts par kaut ko, — sacīja džentlmenis baltajā vestē, kad tas otrā rītā, klabinādams pie vārtiem, izlasīja šo sludinājumu, — ne
kad vel sava mūža neesmu bijis par kaut ko vairak pārliecināts kā tagad par to, ka šis zeņķis ņems savu galu pie karātavām.
Tā kā mans nodoms ir turpinājumā parādīt, vai džentlmenim baltajā vestē ir bijusi taisnība, es varbūt sabojātu stāsta pievilcību (pieļaujot domu, ka tāda tam ir), ja šepat jau steigšus liktu nojaust, vai Olivers Tvists pieredzēja tik drausmīgu galu vai ne.