Skaistā istabā, — kaut arī tās iekārtojumā vairāk jūtams bija veclaicīgs komforts nekā moderna elegance, — pie smalki klāta brokastgalda sēdēja divi lēdijas. Misters Džailzs, ar sevišķu rūpību ģērbies viscaur melnā, apkalpoja tās. Viņš bija ieņēmis poziciju tā pusceļā starp bufeti un ēdamgaldu, un tā, kā viņš tur stāvēja, — stalti izslējies, galvu atmetis atpakaļ, mazliet pieliecot sānis, kreiso kāju izlicis uz priekšu, labo roku iemetinājis vestes izgriezumā, kamēr kreisajā, uz leju nolaistā, turēja paplāti, — viņš atgādināja vīru. kam piemīt patīkamā apziņa par saviem nopelniem un vērtību.
Viena no tām divi lēdijām bija jau krietni gados, bet ozola krēslam, kurā tā sēdēja, augstā atzveltne nebija taisnāka un stingrāka par viņas augumu.
Ģērbusies ar izsmalcinātu gaumi skaistā, pēc senāku gadu modes darinātā tērpā ar vieglu sliecību uz modernām līnijām, kas nebūt veclaicīgo stilu nebojāja, drīzāk vēl kāpināja tā efektu, viņa sēdēja stalti un cienīgi, rokas vienu otrai pārlikusi sev priekšā uz galda. Acis (gadi neko daudz nebija aizmiglojuši to spožumu) vērīgi noraudzījās uz jauno draudzeni.
Jaunākā lēdija patlaban bija sasniegusi sievišķības jauko, plaukstošo pavasari, to vecumu, kad, ja vien ar dieva gudru ziņu eņģeļi tiek iemiesoti zemes bērnos, tad bez apgrēcības varētu iedomāties, ka tie iemājo tādos kā viņa.
Viņa nebija vēl pāri septiņpadsmit gadiem. Augumiņš tik trausls un smalks, visa viņas būtne tik maiga un piemīlīga, tik apskaidrota un daiļa, ka šķita — zeme nav viņas mājotne, nedz ari zemes rupjās būtnes viņas līdzgaitnieki. Pat gudrība, kas staroja no viņas zilajām acīm un cēlās pieres, šķita nesaderamies ne ar viņas gadiem, ne ar šo pasauli; un tomēr piemīlība un labsirdība, tūkstošiem gaismas staru, kas rotājās viņas sejā, nemezdami ēnas uz tās, bet pāri tam visam smaids, priecīgais, jaukais smaids, bija radīti ģimenei, klusai, mierīgai laimei pie sava mājas pavarda.
Viņa raiti rīkojās pie galda. Nejauši paceļot galvu un sastopoties ar vecākās lēdijas vērīgo skatienu, viņa rotaļīgi atmeta atpakaļ gludi sakārtotos matus, un no viņas dzirkstošajām acīm plūda tāda mīlestība un neviltots maigums, ka debess būtnes ar smaidu būtu noraudzījušās viņā.
— Un Britlss, nu jau būs vairāk nekā stunda, kopš projām, vai ne? — pēc brīža vecākā lēdija ievaicājās.
— Stunda un divdesmit minūtes, kundze, — misters Džailzs atteica, palūkojies savā sudraba pulkstenī, kuru valkāja iekarinātu melnā lentītē.
— Viņš jau vienmēr tāds pagauss, — vecā lēdija piebilda.
— Lēns un tūļīgs viņš bija jau savos puikas gados, kundze, — sulainis sacīja.
Starp citu, ja jau Britlss bijis kūtrs puika tepat jau vairāk nekā trīsdesmit gadu, tad maz izredžu, ka tas jebkad kļūs mudrāks.
— Man liekas, viņš nemaz nav labojies, drīzāk vel vairak izlaidies, — vecā lēdija sacīja.
— Tas nu gan nebūtu piedodami, ja viņš būtu sācis ar citiem puikām rotaļāties, — jaunā lēdija smaidīdama piebilda.
Misters Džailzs acīm redzot pārlika sevī, vai viņš drīkstētu atļauties sev goddevīgu smaidu, bet tieši tai brīdī pie vārtiem pieturēja divriči, no kuriem izvēlās tukls džentlmenis; tas skriešus šāvās taisni uz durvīm un viens divi gluži neizprotamā kārtā bija istabā iekšā un ar tādu sparu, ka tik tikko neapgāza misteru Džailzu un visu brokast- galdu.
— Tādu trakumu vēl savu mūžu nebiju dzirdējis! — tuklais džentlmenis iesaucās. — Ak misis Meilij, mana dārgā . .. žēlīgais die's! … un vēl naktī, klusā naktī… nē, tādu trakumu vēl nebiju dzirdējis!
Reizē ar šiem līdzjūtības izsaucieniem tuklais džentlmenis paspieda roku abām lēdijām un, piestumdams krēslu, apvaicājās, kā viņas jūtoties.
— Jūs tak varējāt nomirt, tiešām nomirt no bailēm, — tuklais džentlmenis sacīja. — Kāpēc jūs nelaidāt ziņu? Die's tē's! Mans cilvēks tai pašā minūtē būtu bijis klāt; tāpat arī es un mans palīgs — ar lielāko prieku; un kurš katrs, es domāju, šādos apstākļos. Vai manu, vai manu! Tik negaidīti! Un vēl nakts klusumā turklāt!
Dakteri, kā likās, visvairāk pārsteidza tas, ka laupīšana notikusi negaidīti un pie tam naktī, it kā kramplaužu kungiem būtu bijis iesakņojies paradums savas lietas nokārtot pašā dienas vidū un piesūtīt pa pastu brīdinājumu par to jau pāris dienu iepriekš.
— Un jūs, mis Roze, — dakteris uzrunāja jauno lēdiju,
— es…
— Ak, man nekas, patiešām, — Roze pārtrauca viņu,
— bet mums augšistabā ir viens nabaga nelaimīgais, un krust- māmiņa grib, lai jūs to apskatītu.
— A! Pareizi, pareizi, — dakteris atsaucās. — Tas jūsu roku darbs, Džailz, cik nopratu?
Misters Džailzs, kas drudžainā steigā bija salicis atkal kārtībā tējas tasītes uz galda, nosarka līdz ausīm un atbildēja, ka šim pienākoties gan tas gods.
— Gods, hm? — dakteris sacīja. — Nu, es nezinu, varbūt sašaut zagli virtuvē ir tikpat liels gods kā sašaut cilvēku divpadsmit soju atstatumā. Iedomājieties, ka jūs esat duelējušies un pretinieks izšāvis gaisā.
Misters Džailzs, kas šādu vieglprātīgu izrunāšanos uzņēma kā netaisnīgu tiekšanos mazināt viņa slavu, pašapzinīgi atteica, ka par to šis nevarot spriest, bet to nu gan viņš zinot, ka pretējai pusei joki nav bijuši prātā.
— Ir jau taisnība! — dakteris noteica. — Kur viņš atrodas? Aizvediet mani! Es vēl iemetīšu aci pie jums, atpakaļ nākot, misis Meilij. Vai tas ir tas lodziņš, pa kuru viņš ielīdis, ko? Nē, to es gan nebūtu ticējis!
Visu laiku nemitīgi triekdams, viņš sekoja misteram Džailzam augšup pa kāpnēm; un, kamēr nu viņi ir projām, lasītājam var pastāstīt, ka misters Losberns, vietējais ārsts, kuru desmit jūdžu apkaimē visi sauca par «dakteri», bija pieņēmies tuklumā un resnumā vairāk no labsirdības nekā no labas dzīves un bija tik laipnīgs un sirsnīgs un turklāt mazliet ekscentrisks vecpuisis, kādu otru diezin vai kāds pētnieks varētu sameklēt piecreiz plašākā apvidū.
Dakteris palika projām daudz ilgāk, nekā viņš pats un lēdijas bija paredzējušas. No divričiem atstiepa lielu, plakanu kasti; no guļamistabas nemitīgi atskanēja zvaniņš; kalpotāji skrēja augšā un lejā bez apstājas; un viss tas kopā liecināja, ka augšā noris kaut kas sevišķi nopietns. Pēdīgi viņš atgriezās un, atbildēdams uz bažīgo jautājumu par viņa pacientu, rādīja ļoti noslēpumainu seju un rūpīgi aizvēra durvis.
— Tas ir pavisam nepieredzēts gadījums, misis Meilij, — dakteris sacīja, atspiezdamies ar muguru pret durvīm, it kā pieturēdams tās, lai neatsprāgst vaļā.
— Viņa stāvoklis taču nav pārāk bīstams, es ceru? — vecā lēdija ievaicājās.
— Tas nebūtu nekas nepieredzēts, turklāt vēl šādos apstākļos, — dakteris atbildēja, — kaut gan nedomāju, ka būtu jābaidās. Vai jūs šo zagli esat redzējusi?
— Nē, — vecā lēdija atteica.
— Neko neesat par viņu arī dzirdējusi?
— Nē.
— Es ludzu piedošanu, kundze, — misters Džailzs ierunājās starpā, — es pašlaik dzīros jums stāstīt par viņu, kad dakteris Losberns nāca iekšā.
īstenībā bija tā, ka misters Džailzs tūlīt sākumā nevarēja saņemties pateikt, ka sašāvis tikai zēnu. Iepriekš viņš lika tā saslavēts par savu drošsirdību, ka neparko nespēja neatlikt izskaidrošanos kaut vai uz pāris minūtēm, kuru laikā viņš jutās savas bezbailīgās drosmes slavas augstumos.
— Roze jau gan bija ar mieru paskatīties to vīru, — misis Milija sacīja, — bet es ne dzirdēt negribēju.
— Hm! — dakteris iebildās. — Tik briesmonīgs viņš nemaz neizskatās. Vai jums nebūtu iebildumu, ja es aicinātu jūs paskatīties viņā, man klāt esot?
— Ja jau tas nepieciešami, — vecā lēdija atteica, — protams, nav iebildumu.
— Tad es gribētu teikt — tas ir nepieciešami, — dakteris sacīja. — Vismaz to es jums varu apgalvot, ka jūs dziļi nožēlotu, ja vilcinātos un neizdarītu to. Viņš ir pavisam mierīgs un jūtas labi pašlaik. Atjaujiet man … vai drīkstu lūgt, mis Roze? Nav par ko uztraukties, dodu jums goda vārdu!