Bez mitas ņemdamies iegalvot, ka viņas jutīšoties patīkami pārsteigtas, ieraugot noziedznieku, dakteris, paņēmis zem vienas rokas jauno lēdiju, otru piedāvājis misis Meilijai, veda viņas ceremoniāli un svinīgi uz augšstāvu.
— Un nu, — dakteris, klusām nospiezdams guļamistabas durvju rokturi, sacīja čukstošā balsī, — redzēsim, ko jūs par viņu teiksiet. Viņš nav gan skuvies ilgāku laiku, bet ar visu to nemaz neizskatās mežonīgs. Bet paga! Lai es papriekšu paskatos, vai viņš var pašlaik viesus pieņemt.
Pasteigdamies pāris soļu priekšā, dakteris pavērās istabā. Kad uz viņa mājienu arī lēdijas bija iegājušas, viņš pievēra durvis un tad uzmanīgi atvilka gultas aizkarus. Rūdīta melna ļaundara vietā, ko viņas bija cerējušas ieraudzīt, gultā gulēja tikai bērns, novārdzis, sāpju izmocīts bērns, iegrimis dziļā, miegā. Viņa ievainotā roka, lubiņās iesaitēta, bija pārlikta šķērsu pār krūtīm, galviņa atdusējās uz otras rokas, kura gandrīz pazuda zem viņa garajiem, pār spilvenu izklīdušajiem matiem.
Cienījamais džentlmenis pieturēja aizkaru un pāris minūtes klusēdams noraudzījās savā pacientā. Pa to laiku jaunā lēdija klusām paslīdēja viņam garām un, nosēdusies pie gultas krēslā, atglāstīja Oliveram matus no sejas. Noliecoties pār zēnu, asaras viņai nokrita tam uz pieres.
Zēns sakustējās un pasmaidīja miegā, it kā zem šīs žēlu un līdzjūtības rasas būtu uzplaucis jauks sapnis par mīlu un glāstiem, ko Viņš nekad nebija pazinis. Tā dažreiz jauka melodija vai ūdens burbuļošana klusā vietā, vai puķes smarža, vai tikai nejauši izdzirdēts pazīstams vārds liek ataust miglainām atmiņām par kaut ko, kas nekad nav bijis šinī dzīvē, — atmiņām, kas izgaist kā nopūta, kuras pamodinājusi acumirklīga atjausme par laimīgāku, sen pagājušu dzīvi, un kuras nav atsaucamas ar apzinīgu prāta un atmiņas piepūli.
— Ko gan tas lai nozīmē? — vecākā lēdija iesaucās. — Sis nabaga bērns taču nevar būt laupītāju audzēknis?
— Netikums, — ārsts nopūtās, palaizdams vaļā aizkaru, — atrod sev mājvietu daudzos tempļos, un kas var sacīt, ka tas neslēpjas aiz daiļa vaiga.
— Bet tik jaunos gados! — Roze pretojās.
— Manu dārgo jauno ledij, — ārsts sacīja, skumji galvu pašūpodams, — noziegums ir līdzīgs nāvei, tas neizstiepj roku pec veciem vien. Bieži jo bieži pašus jaunakos un skaistākos tas izvēlas par saviem upuriem.
— Bet vai jūs … ak! Vai jūs tiešām pieļaujat tādu domu, ka šis kuslais bērns no brīva prāta piebiedrojies šiem sabiedrības pēdējiem atkritumiem? — Roze uztraucās.
Ārsts palocīja galvu, it kā ar to teikdams, ka viņš pieļauj gan tādu varbūtību, un, nomanīdams, ka" sarunāšanās var slimnieku traucēt, aicināja lēdijas blakus istabā.
— Bet, ja arī viņš būtu samaitāts, — Roze neatlaidās, — padomājiet, cik viņš vēl mazs; padomājiet, varbūt viņš nekad
nav pazinis mātes mīlestības, ne izjutis savas mājas siltuma; varbūt ļauna apiešanās, sitieni vai bads varēja viņu novest pie cilvēkiem, kas ar varu viņu piespieda uz noziedzībām. Krustmāt, mīļo krustmāt, dieva dēļ, padomājiet par to, pirms ļaujat tiem iegrūst šo slimo bērnu cietumā, kur, bez šaubām, tiks apraktas visas cerības viņu vēl labot. Jūs, kas mani mīlat un zināt, ka, jūsu mīlestībā un sirsnībā sildīdamās, es neesmu jutusi vecāku trūkumu, zināt, ka varēja būt arī citādi, ka varēju būt tikpat pamesta un nelaimīga kā šis nabaga bērns, — ak! apžēlojieties par viņu, iekāms nav par vēlu!
Manu mīļo! — vecākā lēdija sacīja, spiezdama pie krūtīm raudošo meiteni. — Vai tad tu domā, ka es varētu aiztikt matiņu uz viņa galvas?
— Ai nē! — Roze dedzīgi attrauca.
— Skaidrs, ka ne, — vecā lēdija sacīja. — Mana diena iet jau uz rieta pusi, un lai žēlastība tiek parādīta man, kā es to parādu citiem! Ko es varu darīt, lai viņu glābtu, ser?
— Ļaujiet man padomāt, kundze, — ārsts sacīja, — ļaujiet man padomāt.
Misters Losberns sabāza rokas kabatās un uzsāka pastaigu pa istabu uz priekšu atpakaļ, bieži apstādamies, pašūpodamies pirkstgalos un raukdams pieri niknās krunkās. Reizi pa reizei iesaukdamies «Nu es zinu!» un «Nē, tas neder!» un tikpat reižu atsākdams pastaigu un pieres raukšanu, viņš pēdīgi apstājās un sacīja:
— Man liekas, ja jūs man dotu pilnu un neierobežotu brī- vestību iebaidīt Džailzu un to mazo puikiņu Britlsu, es šo lietu nokārtotu. Džailzs ir vecs kalpotājs un uzticīgs vīrs, to es zinu, bet jūs atradīsiet tūkstoš veidu, kā ar viņu atkal salabt, un bez tam varat viņu vēl godalgot par labu šaušanu. Jums nav pret to iebildumu?
— Ja nav nekādas citas iespējas glābt zēnu, — atteica misis Meilija.
— Nav citas, — dakteris sacīja, — nav citas, ticiet manam vārdam!
— Tādā gadījumā mana krustmāte piešķir jums neierobežotu varu, — Roze sacīja, smaidīdama caur asarām, — bet, lūdzams, neesiet ar šiem nabadziņiem bargāks, nekā tas nepieciešami vajadzīgs.
— Jums laikam šķiet, — dakteris atsmēja, — ka visi šodien cietsirdīgi noskaņoti, tikai jūs vienīgā ne, mis Roze. Es tad atļaujos cerēt — galvenokārt augošā vīriešu dzimuma interesēs, — ka pats pirmais krietnais jauneklis, kas apelēs pie jūsu līdzjūtības, atradīs jūsos tikpat atsaucīgu un jūtīgu sirdi, un ļoti vēlētos, kaut pats es biiis jauns puisis, lai tūlīt uz līdzenas vietas izmantotu tik labvēlīgus apstākļus kā patlaban.
— Jūs esat vēl gluži tāds pats liels zēns kā tas nabaga Britlss, — Roze atteica pietvīkdama.
— Nu, vai zināt, — dakteris sacīja, sirsnīgi pasmiedamies, — par tādu būt nav nemaz tik grūta lieta. Bet tagad atgriezīsimies pie slimā zēna. Pats galvenais punkts mūsu nolīgumā nule tikai nāks. Viņš pamodīsies tā pēc kādas stundas, manuprāt, un, lai gan es tam biezgalvim konstebla junkuram tur lejā sacīju, ka tas apdraudētu zēna dzīvību, ja to traucētu un sāktu izprašņāt, bet, patiesību sakot, mēs ar viņu varam aprunaties bez bažām. Mans noteikums tad nu ir šāds: es viņu izklaušināšu, jums klāt esot; un, ja tad pēc tā, ko viņš pastāstīs, mēs atzīsim un es varēšu jūsu skaidrajam saprātam pierādīt, ka viņš patiešām galīgi samaitāts (kas vai- rak neka iespejami), lai tad viņš saņem savu likteni; vismaz es tai lietā tālāk vairs nejaukšos.
— Ai nē, krustmāt! — Roze lūdzās.
— Ai jā, krustmāt! — dakteris pārtrauca. — Vai norunāts?
— Viņš nevar būt norūdījies ļaundaris, — Roze sacīja. — Tas ir neiespējami.
— Jo labāk, — dakteris attrauca, — jo vairāk iemesla pieņemt manu noteikumu.
Pēdīgi līgums stājās spēkā, un abas līguma slēdzējas puses nosēdās, lai ar nepacietību gaidītu, kad Olivers pamodīsies.
Abu lēdiju pacietībai bija jāiztur ilgāks pārbaudījums, nekā misters Losberns bija paredzējis, jo pagāja stunda pēc stundas, bet Olivers joprojām gulēja smagu miegu. Bija vakars jau klāt, kad beidzot laipnīgais dakteris atnesa ziņu, ka nu zēns tiktāl esot atpūties, ka varot sākt sarunu. Puisēns esot ļoti slims, viņš sacīja, un vārgs no asiņu zaudējuma, bet tā sirdi nomokot kaut kas, ko viņš par varītēm gribot izstāstīt, un tāpēc šis arī domājot, ka labāk dot zēnam šo iespēju nekā likt tam gulēt mierīgi līdz rītam, ko pretējā gadījumā, bez šaubām, būtu darījis.
Saruna bija gara. Olivers izstāstīja savu vienkāršo dzīves gājumu, gan bieži aiz sāpēm un nespēka anklusdams. Tas biia svinīgs brīdis, klausoties aptumšotā istabā slima bērna gurdu balstiņu, kas pavēstīja gargaru rindu pārestību un ļaunumu. ko nežēlīgi cilvēki tam nodarījuši. Ak! ja mēs, apspiezdami un mocīdami savus tuvākus, kaut reizi padomātu par to noslēpumainību, kādā cilvēku kļūdas gaismā nāk, jo tās kā smagi melni mākoņi ceļas — lēni, tas taisnība, bet tādēļ ne mazāk droši, — augšup uz debesīm, lai vēlāk nolietu atriebību pār mūsu galvām; ja mēs kaut īsu mirklīti savās iedomās dzirdētu, kādu smagu liecību par mums nodod mirušo balsis, kuras nekāda vara nespēj apslāpēt, nekāda augst- manība nespēj apklusināt, kur tad būtu vieta vairs varmācībai un netaisnībai, ciešanām, postam, cietsirdībai un apvainojumiem, ar ko dzīvē ik dienas saduramies uz katra soļa?
Tanī vakarā Olivera spilvenu uzčubināja maigas rokas, un daiļums un krietnums sargāja viņa miegu. Viņš jutās mierīgs un laimīgs un būtu varējis nomirt bez kurnēšanas.
Tiklīdz šī svarīgā intervija bija beigusies un Olivers nomierinājies sāka atkal snaust, dakteris, izslaucījis acis un tai pašā laikā nosirdījies par acu vājumu, devās lejup, lai uzsāktu karagājienu pret misteru Džailzu. Istabās neviena neatrazdams, viņš nodomāja, ka varbūt lielākus panākumus gūs, ja uzbrukumu sāks virtuvē; tātad viņš gāja uz virtuvi.
Seit mājas parlamenta apakšnamā bija sapulcējušās kalpones, misters Britlss, misters Džailzs, alvotājs (kas, ņemot vērā viņa pakalpojumus, bija saņēmis īpašu ielūgumu palikt un pacienāties līdz pat vakaram) un konstebls. Sim pēdēji minētajam džentlmenim bija liels zizlis, liela galva, liela seja, lieli puszābaki, un izskatījās, it kā viņš būtu iztukšojis arī proporcionālu daudzumu alus, — kā tas patiesībā arī bija noticis.
Diskutēts, protams, tika vēl par pagājušās nakts notikumiem, jo misters Džailzs, dakterim ienākot, pašlaik plātīi^ ar savu aukstasinību un misters Britlss ar alus krūzi rokā apstiprināja katru vārdu, pirms vēl viņa priekšnieks bija paspējis to izteikt.
— Sēdiet vien mierīgi! — dakteris sacīja, pamādams ar roku.
— Pateicamies, ser, — misters Džailzs atsaucās. — Kundze atvēlēja izsniegt visiem alu, ser, un, tā kā es nemaz neilgojos pēc sava mazā kambarīša, ser, bet gan pēc kompānijās, tad nu es sadzeru kopā ar viņiem šeit.
Britlss un, viņam sekodami, arī pārējie — lēdijas un džentlmeņi — kaut ko nomurmināja, no kā varēja izlobīt tik daudz, ka tie ir pateicīgi misteram Džailzam par parādīto laipnību. Misters Džailzs raudzījās ar vēlīgu pārākuma apziņu, it kā teikdams, ka viņš tos nepametīs, ja vien tie pratīsies pienācīgi izturēties.
— Kā jūtas slimnieks šovakar? — misters Džailzs ievaicājās.
— Nu tā, ne visai labi, — dakteris atteica. — Es baidos, ka jūs ar šo lietu būsiet sev sakurinājis pirti, mister Džailz.
— Jūs tak nedomājat teikt ar to, ser, — misters Džailzs sacīja nodrebēdams, — ka viņam būs jāmirst? Ja es tam varētu ticēt, neredzēt man vairs prieka dienu dzīvē. Nevienam zēnam es nevaru atņemt dzīvību, nē, nē, ne pat šim mūsu Britlsam, — nē, ne pat par visu grāfistes galda sudrabu, ser.
— Tas nav galvenais, — dakteris sacīja noslēpumaini. — Mister Džailz, vai jūs esat protestants?
— Jā, es domāju gan, — misters Džailzs stostījās, kļūdams gluži bāls.
— Un jūs kas esat, zen? — dakteris jautaja, spēji pie- versdamies Britlsam.
— Die's lai man žēlīgs, seri — Britlss iesaucās nodrebēdams. — Es esmu … es tas pats, kas misters Džailzs, ser.
— Tad pasakiet man to, — dakteris turpināja, — abi jūs, jā, abi jūs! Vai jūs varat apzvērēt, ka zēns tur augšā ir tas pats, kas pagājušo nakti ielīda pa lodziņu? Nu runājiet! Mēs klausāmies.
Dakteris, kuru visi pazina kā pašu miermīlīgāko radījumu zemes virsū, izteica šo pavēli tik skarbā un niknā balsī, ka Džailzs ar Britlsu, kas bija jau krietni vien apdulluši no izdzertā alus un nakts pārdzīvojumiem, blenza tagad viens uz otru galīgi apstulboti.
— Klausieties arī jūs, konstebl, ko viņi atbildēs, un uzmanīgi pie tam! — dakteris sacīja, ar lielu svinīgumu pakratīdams rādītāja pirkstu un uzpakšķinādams ar to pa degun- virsu, lai šī cienījamā persona sapurinātos un sasprindzinātu visus savus prātus. — Kaut kas tūlīt atklāsies.
Konstebls sataisīja tik gudru seju, cik vien varēja, un paņēma savu amata zizli, kas bija mierīgi stāvējis piesliets aiz dūmvada.
— Kā būsiet nopratis, runa ir vienkārši par personas identificēšanu, — dakteris sacīja.
— Jā, jā, saprotu, ser, — konstebls atteica, sākdams neganti klepot, jo, steigā tukšojot alus glāzi, kāds guldziens bija ieskrējis nerīklē.
— Mājā ielaužas zagļi, — dakteris turpināja, — un divi vīrieši caur pulvera dūmiem uz īsu mirkli pamana kādu zēnu, tumsā, kad viss iet jezgu jezgām. Otrā rītā šai pašā mājā iemaldās zēns un tādēļ vien, ka tam gadījuma dēļ roka pārsieta, šie vīri mežonīgi sagrābj to, — ar šādu rīcību apdraudot zēna dzīvību, — un apzvēr, ka tas ir zaglis. Izriet jautājums: vai šie vīri var attaisnot savu izturēšanos, un, ja ne, tad kādā stāvoklī tie sevi nostāda?
Konstebls dziļdomīgi palocīja galvu un sacīja, ja tas, ko dakteris teicis, neesot pēc likuma, tad šis labprāt gribētu dzirdēt, kas tad vispār esot likumīgi.
— Es vēlreiz jūs jautāju, — dakteris iegrāvās, — vai jūs varat nodot svinīgu zvērestu, ka šis ir tas pats zēns?
Britlss neziņā uzlūkoja misteru Džailzu; misters Džailzs neziņā uzlūkoja Britlsu; konstebls aizlika roku aiz auss. lai notvertu atbildi: abas sievietes un alvotājs saliecās uz priekšu, lai labāk dzirdētu; dakteris meta skadrus skatienus visapkārt, kad pēkšņi noskanēja vārtu zvans un tai pašā brīdī bija dzirdama arī ratu rīboņa.
— Tie ir slepenie! — Britlss iesaucas, acīm redzami juzdamies atvieglots.
— Kas tādi? — dakteris izsaucās, savukārt uztraukdamies.
— Bovstrita aģenti[15], ser, — Britlss atteica, paņemdams sveci, — mēs ar misteru Džailzu aizsūtījām pēc viņiem šorīt.
— Ko? — dakteris kliedza.
— Jā, — Britlss sacīja. — Es nosūtīju ziņu ar pasta karietes kučieri un brīnos, ka tie nav ieradušies jau agrāk.
— Un to jūs izdarījāt, jūs? Tad velns būtu parāvis jūsu .. . jūsu tejienes pasta karietes, kas velkas kā gliemeži, tas viss, ko gribēju sacīt, — dakteris noteica, aiziedams projām.