— Kas tur ir? — Britlss vaicāja, pavēris durvis mazā spraugā, nenoņemot važiņu, un raudzījās ārā, sveci aizēnojot ar roku.
— Taisiet vaļā! — vīrieša balss ārpusē atsaucās. — Mēs esam aģenti no Bovstrita, mums šorīt dota ziņa ierasties.
Ļoti iepriecināts, dzirdot šādu atbildi, Britlss atvēra durvis līdz galam vaļā, un viņa priekšā stāvēja ar mēteli mugurā cienīga izskata vīrietis, kas, neteikdams vairāk ne vārda, nāca tik iekšā, noslaucīja kurpes uz kājslauķa tik brīvi un vienkārši, it kā viņš šeit pat dzīvotu.
— Izsūtiet kādu, lai mans kolēģis tiek brīvs, būsiet tik laipni, jaunais cilvēk? — policijas aģents sacīja. — Viņš palika divričos ērzeli pieskatīt. Vai jums te ir kāds šķūnelis, kur pajūgu novietot uz minūtēm piecām vai desmit?
Kad Britlss bija atbildējis, ka tas viss ir nokārtojams, un parādījis vēl ratnīcu, cienīgā izskata vīrs soļoja atpakaļ uz dārza vārtiem un palīdzēja savam kompanjonam novietot divričus, kamēr Britlss, savā sirdī jūsmodams, rādīja tiem gaismu.
To nodarījuši, viņi gāja uz dzīvojamo māju un, ievesti viesistabā, novilka mēteļus, noņēma cepures un parādījās visā savā godībā.
Tas, kurš pirmāk klaudzināja pie durvīm, bija plecīgs vīrs, vidēia auguma, tā ap gadu piecdesmit; melniem, spīdīgiem matiem, diezgan īsi apcirptiem; ar vaigubārdu, apaļu seju un dzēlīgām acīm. Otrs bija sarkanmatis, kaulains vīrelis stulmainos zābakos, ne visai patīkams pēc sejas, ar uzrauktu, nejauku degunu.
— Pasakiet savam mājas kungam, ka ieradušies Bleterss un Dafs! — plecīgais vīrs sacīja, noglauzdams matus un nolikdams uz galda vienu pāri roku dzelžu. -— A, labvakar, kungs! Vai es nevarētu parunāt ar jums pāris vārdu zem četrām acīm, lūdzu?
Ar pēdējiem vārdiem viņš uzrunāja misteru Losbernu, kas patlaban ienāca viesistabā; šis džentlmenis pamāja, lai Britlss pazūd, ieaicināja abas lēdijas un aizvēra durviā.
— Sī lēdija ir mājas kundze, — misters Losberns sacīja, norādīdams uz misis Meiliju.
Misters Bleterss palocījās. Uzaicināts sēsties, viņš nolika cepuri uz grīdas un, paņēmis krēslu, pameta ar galvu Dafam, lai tas seko viņa piemēram. Sis džentlmenis, kas vai nu nebija pieradis būt labākā sabiedrībā, vai arī neiutās tajā vi^ai ērti, — viens par diviem, — vispirms izgorījās un izļodzījās gan šā, gan tā un tad tikai apsēdās, iebāzdams, gluži kā tāds apdullis, vēl spieķa rokturi mutē.
— Nu, tagad ķersimies pie tās ielaušanās, kungs, — Bleterss sacīja. — Kādi tad ir lietas apstākļi?
Misters Losberns, acīm redzot gribēdams iegūt laiku, vilka savus paskaidrojumus garumā, bieži novirzīdamies no īstās lietas. Misteri Bleterss un Dafs rādīja ļoti gudras sejas un retumis pameta viens otram ar galvu.
— Protams, es nevaru neko noteiktu apgalvot, pirms neesmu redzējis, kā ir strādāts, — Bleterss sacīja, — bet viena doma man tūlīt ienāca prātā, — un tiktāl es to varu atklāt, — ka te nav strādājuši kaut kādi lauku muļļas, ko teiksi, Daf?
— Skaidrs, ka ne, — Dafs atteica.
— Lai šīm lēdijām pārtulkotu vārdus «lauku muļļas», vai es jūs pareizi būšu sapratis, ka ielaušanos nav izdarījuši provinces zagļi? — misters Losberns iejautājās ar smaidu uz lūpām.
— Pareizi, kungs, — Bleterss atteica. — Vai tas būtu viss, ko jūs zināt par ielaušanos?
— Viss, — dakteris atteica.
— Tā, bet kas tur ar to zēnu pie jums, par kuru kalpotāji stāsta? — Bleterss jautāja.
— Nekā tur nav, — dakteris atbildēja. — Viens no kalpotājiem pārbīlī ieņēmies galvā, ka šim zēnam kāds sakars ar ielaušanās mēģinājumu, bet tās ir muļķības, pilnīgs absurds.
— Bet ar to mēs viegli tiktu galā, ja arī tā būtu, — Dafs. ieminējās.
— Tas ir pareizi, ko viņš saka, — Bleterss piebilda, atzinīgi palocīdams galvu un izklaidīgi rotaļādamies ar roku dzelžiem it kā ar kastaņetēm. — Kas ir šis zēns? Ko viņš pats par sevi stāsta? No kurienes viņš šeit ieradies? Viņš tak nenokrita no mākoņiem, kungs?
— Skaidrs, ka ne, — dakteris atteica, uzmezdams nemierīgu skatienu lēdijām. — Es zinu visu par viņu, bet par to* mēs varam parunāt vēlāk. Jūs tak, es domāju, gribēsiet pa- priekšu apskaiīt to vietu, kur zagļi mēģinājuši ielauzties?
— Katrā ziņā, — misters Bleterss pievienojās. — Vispirms mēs paraudzīsimies tur un tad nopratināsim kalpotājus. Tā parasti mēdz darīt pie izmeklēšanas.
Apgādājās ar gaismu, un tad misteri Bleterss un Dafs vietējā konstebla, Britlsa, Džailza un, vārdu sakot, visu pārējo pavadībā aizgāja uz mazo virtuves kambarīti gaiteņa viņā galā un paraudzījās lodziņā; pēc tam pa zaļo mauru apgāja mājai apkārt un palūkojās pa lodziņu iekšā; tad viņiem padeva sveci, lai apskatītu aizvirtni, tad — lukturi, lai pētītu pēdas, un visupēc dakšas, lai izbakstītu krūmus. Kad nu tas, skatītājiem bez elpas līdzi sekojot, bija padarīts, visi sanāca atkal iekšā, un misteriem Džailzam un Britlsam tagad nācās celt priekšā melodramatisku pārskatu par savu' līdzdalību pagājušās nakts notikumos, ko viņi atkārtoja reizes sešas, nonākdami pretrunās viens ar otru ne vairāk kā vienā svarīgā punktā pirmoreiz un ne vairāk kā divpadsmit punktos pēdējo reizi. Šādus rezultātus sasnieguši, Bleterss un Dafs lika iziet visiem no istabas un paši divi vien noturēja garu apspriedi, salīdzinot ar kuru slavenu ārstu konsultācijās grūtos, sarežģītos medicinas jautājumos ir tīrā bērnu spēle.
Pa to laiku dakteris pavisam satraukts staigāja uz priekšu atpakaļ blakus istabā, bet misis Meilija un Roze raidīja uz viņu nemiera pilnus skatienus.
— Goda vārds, — viņš sacīja apstādamies, kad bija jau neskaitāmas reizes pārskraidījis istabu, — nu es gandrīz vairs nezinu, ko iesākt.
— Es gan domāju, — Roze sacīja, — ja mēs tiem atstāstītu godīgi un atklāti nabaga zēna stāstu, ar to pilnīgi pietiktu, lai viņa vainu dzēstu.
— Es šaubos, manu dārgo jauno ledij, — grozīdams galvu, dakteris atteica. — Manuprāt, ne šie vīri, ne tiesneši, kas stāv augstāk par viņiem, neieskatīs to ne par kādu attaisnojumu. «Kas tad viņš galu galā ir?» tie prasīs. Bēgulis. Vadoties tikai no vesela saprāta un pierādījumiem, viņa stāsts ir gaužām apšaubāms.
— Bet jūs taču ticat tam? — Roze pārtrauca.
— Es ticu tam, lai cik tas ar savādi, un varbūt es esmu vecs muļķis ar savu ticēšanu, — dakteris atbildēja. — Un tomēr es nedomāju, ka tāds stāsts ko sver pieredzējušam policijas ierēdnim.
— Kāpēc ne? — Roze vaicāja.
— Tāpēc, mana daiļā nopratinātāja, — dakteris atteica, — tāpēc, ka, ar viņu acīm skatoties, visā tai būšanā ir daudz nelāga punktu — zēns var pierādīt tikai to, kas runā viņam par ļaunu, un neko, kas tam nāktu par labu. Vilks viņus būtu rāvis, šos junkurus! Viņi tak neliksies mierā ar saviem kāpēc un kādēļ, un vai šie tev ņems ko par pilnu! Redziet, pēc puikas paša stāsta jau iznāk, ka viņš tomēr kādu laiku ir uzturējies zagļu barā; viņš ir aizstiepts uz policijas iecirkni, apvainojot to par kabatas izčamdīšanu kādam džentlmenim; viņš no šā paša džentlmeņa mājām ar varu ir aizvests uz kādu vietu, kuru viņš nevar ne aprakstīt, ne uzrādīt, un par to, kur tā atrodas, viņam nav ne miglainākās jausmas. Viņu atved uz Certsiju cilvēki, kuriem, šķiet, ir ciešas saites ar viņu, vai nu viņam tas patīk, vai ne, un tie viņu iebāž pa logu, lai varētu izlaupīt māju; bet nu, taisni tai brīdī, kad viņš grib sacelt kājās mājiniekus, tātad izdarīt tieši to, kas pierādītu viņa nevainību, vajag izdrāzties šim nolāpītam pus- sulainim, puspārvaldniekam un sašaut viņu! Tīri kā ar nodomu būtu stājies ceļā, lai zēns nevarētu neko izdarīt savā labā! Vai tad jūs to visu neredzat?
— Redzu gan, kā ne, — Roze atteica, pasmaidīdama par ārsta straujumu, — taču es neredzu tur neko tādu, kas liecinātu par nabaga bērna noziedzību.
— Neko! — dakteris attrauca. — Protams, kur nu! Lai svētītas jūsu dzimuma spožās acis! Tās nevienā lietā neredz vairāk kā vienu pusi, vai nu tas nāk par labu, vai ļaunu, proti, to, kuru pirmo ierauga.
Izteicis šo pieredzē gūto atzinumu, dakteris sabāza rokas kabatās un uzsāka atkal pastaigu, vēl straujāku nekā pirmāk.
— Jo vairāk es domāju par to, — dakteris sacīja, — jo skaidrāks man kļūst, ka nepatikšanu un grūtību būs bez gala, ja atklāsim tiem visu patiesību par zēnu. Esmu pārliecināts, ka tai neticēs; un, ja arī galu galā izrādītos, ka viņi zēnam neko nevar nodarīt, tad tomēr visa šī patiesības gaismā ceļošana un tās apšaubīšana katrā ziņā būs par kavēkli jūsu labajiem nodomiem aiztaupīt bērnam ciešanas.
— Ak vai, bet ko tad lai dara? — Roze vaimanāja.
— Die's, die's! Kādēļ viņi sūtīja pēc šiem cilvēkiem?
— Jā, tiešām, kādēļ? — misis Meilija piebalsoja. — Es nezin ko dotu, kaut viņu šeit nebijis.
— Man ir tikai viens padoms, — misters Losberns pēdīgi sacīja, nosēzdamies un ļaudamies izmisīgam mieram. — Mums jāmēģina ar drošu pieri izsisties visam cauri. Mērķis ir labs, un tas lai attaisno mūsu rīcību. Zēnam ir stipra drudža simptomi, un viņš nav tādā stāvoklī, lai velreiz atsāktu ar viņu runāšanu, un tas mums ir viens trumpis. Ar to nu mums jāmēģina izsist viss labākais, un, ja tas labākais neiznāk labs, nu, tad mēs neesam vainīgi. Iekšā!
— Nu, daktera kungs, — Bleterss sacīja, ienākdams kopā ar savu kolegu, un, pirms tālāk runāja, cieši aizvēra durvis.
— Šī lieta nav notikusi ar saostīšanos.
— Velns ar ārā, kas tā par saostīšanos? — dakteris nepacietīgi ievaicājās.
— Par laupīšanu ar saostīšanos, cienījamās kundzenes, mēs saucam tādu, — Bleterss pievērsās abām lēdijām, it kā nožēlodams viņu nesaprašanu, bet sašuzdams par daktera tumsonību, — kur iejaukti mājas kalpotāji.
— Neviens tos šajā gadījumā nav turējis aizdomās, — misis Meilija sacīja.
— Tam es gribu ticēt, kundze, — Bleterss atteica, — bet ar to nebūt vēl nav teikts, ka tie nevarēja būt līdzzinātāji.
— Tieši tāpēc arī varēja būt, — Dafs piebilda.
— Mūsu atzinums, ka te ir rīkojusies pilsētas skolota roka, — Bleterss turpināja ziņojumu, — jo darbs pirmās šķiras.
— Jā, smalki gan strādāts, — Dafs piebalsoja.
— Viņi ir bijuši divi, — Bleterss turpināja, — un trešais tiem bijis zēns, ko skaidri pierāda loga izmēri. Tas ir viss, ko šimbrīžam varam sacīt. Bet tagad tūlīt ar jūsu laipnu atļauju mēs gribētu redzēt to puišeli, kas pie jums augšā.
— Varbūt pirmāk kungiem varētu piedāvāt ko iedzert, misis Meilij? — dakteris sacīja, un seja viņam atmirdzēja, it kā viņa galvā būtu ataususi jauna doma.
— Ak jā, tiešām! — Roze dedzīgi iesaucās. — Tūlīt, ja vēlaties.
— O, pateicamies, mis! — Bleterss sacīja, pārvilkdams ar mēteļa piedurkni pār lūpām. — Ir jau viena sausa padarīšana tas mūsu darbs. Kaut ko, kas jums pie rokas, mis. Neuzņemieties liekas pūles mūsu dēļ!
— Ko jūs, diez, labāk gribētu? — dakteris apvaicajas, iedams jaunajai lēdijai līdzi pie bufetes.
— Kādu lāsīti degvīna, kungs, ja jums tas viendaudz, — Bleterss atteica. — No Londonas līdz šejienei ir gabaliņš, cienītā kundze, — krietni var izsalties, un es to allaž esmu ievērojis, ka degvīns rada visjaukāko siltumiņu.
Šis interesantais atklājums bija domāts misis Meilijai, kas to arī ļoti laipnīgi uzklausīja. Pa to starpu dakteris nemanot izslīdēja ārā.
— Ak! — misters Bleterss sacīja, neņemdams vis vīna glāzi pie kājiņas, bet dibentiņa, ko, satvēris ar kreisās rokas īkšķi un rādāmo pirkstu, turēja krūšu augstumā, — es savā laikā, cienījamās lēdijas, šai līdzīgu lietiņu esmu ne mazumu pieredzējis.
— Tā pati ielaušanās Edmontonā, tai klusajā ieliņā, Ble- ters, — misters Dafs ieteicās, atsvaidzinādams kolēģa atmiņu.
— Jā, tas bija kaut kas loti līdzīgs šim numuram, vai ne? — Bleterss atteica. — Tas bija Ķipja deguna Cikvida roku darbs.
— Tu vienmēr piedēvē to viņam, — Dafs sacīja. — Tā bija Peta kompānijā, es tev saku. Ķipja deguns no tās lietas stāvēja tikpat tālu kā es, piemēram.
— Eh, ko tu! — misters Bleterss atcirta. — Es nu gan zināšu labāk. Vai atceries vēl to reizi, kad Ķipja degunam pašam bija izkampta naudiņa? Tas nu gan bija štuks! Labāks par kuru katru romānu, kādus man pagadījies lasīt.
— Kas tad tur bija? — Roze painteresējās, lai uzturētu mošāku garastāvokli šiem netīkamajiem ciemiņiem.
— Tas bija tāds blēžu gabals, mis, kāds diez vai kādam citam būtu iekritis prātā, — Bleterss atbildēja. — Šis Ķipja deguns Cikvids …
— Ķipja deguns, tas tāds ar lielu degunu, — Dafs pārtrauca.
— Vai nu mis tā nesaprot! — Bleterss uzskaitās. — Vienmēr tu jaucies starpā, kolēģi! Nu tā — šis Ķipja deguns Cikvids turēja krodziņu Betlbridžas ceļā, un viņam bijis pagrabiņš, kur jauni lordi arvien kuplā skaitā ieradās noskatīties gaiļu cīņās, āpšu vajāšanā ar suņiem un citās tādās padarīšanās; un tās spēiītes tur tika varenīgi gudri vadītas, diezgan bieži es tajās esmu noskatījies. Toreiz viņš vēl nebija pamilijā[16] uzņemts, un kādu nakti viņam nočiepa trīssimt divdesmit septiņas ginejas ar visu buru audekla maišeli; to izzaga nakts vidū no guļamistabas kāds garš kleivāns ar melnu plāksteri uz acs, — tas bija paslēpies pagultē, — un, izdarījis zādzību, izlēca laukā no otrā stāva loga. Viņš ar savu lietu tika galā viens divi. Bet Ķipja deguns ari bija veikls zellis: pamodies no trokšņa, viņš izmetās no gultas un laida tam pakaļ blīkšķi no kramenīcas, saceldams kājās visu apkaimi. No visām malām nu metās zagli ķert, un, tuvāk papētījuši, ķērāji atskārta, ka Ķipja degunam laimējies gan ievainot laupītāju, jo asiņu pēdas bija samanāmas lielu gabalu, līdz kādam žogam, kur tad izbeidzās. Tomēr visa skanošā un čaukstošā mantība aizgāja latatā, un tā nu vienā jaukā dienā šī likumīgā krogus turētāja mistera Cikvida vārds parādās avīzē starp citiem bankrotējušiem; tagad nu gāja vaļā ziedojumu vākšana, gan ar listēm, gan caur palīdzības kasēm, vilks ta viņu sazin, ar ko visu, lai sastutētu nabaga vīru, kurš bija galīgi sašļucis par savu zaudējumu; dienas trīs četras viņš tikai skrēja pa ielām uz priekšu atpakaļ, plosījās un plūca matus, tā ka daudzi jau sāka baidīties, ka tik beigu beigās viņš sev galu nepadara. Kādu dienu viņš kā vēja nests iedrāžas mūsu kantori un pieprasa privātu sarunu ar policijas maģistratu, kurš, brīdi sarunājies, pazvana, iesauc pie sevis Džemu Spaiersu (Džems bija izmanīgs vīrs) un liek tam iet līdzi misteram Čikvidam palīdzēt notvert to puisi, kas apzadzis viņa māju.
«Es viņu redzēju, Spaiers,» Cikvids saka, «vakarrīt viņš pagāja garām manai mājai.» — «Kāpēc tad laidāt garām, kāpēc neķērāt aiz krāģa?» Spaierss noprasa. «Es biju tik pārsteigts, ka jūs būtu varējuši ielauzt man galvaskausu ar zobu bakstīkli,» nabaga vīrs taisnojas, «bet nu gan mēs viņu dabūsim rokā, jo vakarā starp desmitiem un vienpadsmitiem viņš atkal pagāja garām.» To izdzirdis, Spaierss paķer un iebāž kabatā pāris tīru veļas gabalu un ķemmi gadījumam, ja nāktos palikt tur varbūt dienas divas, un projām ir; nosēžas krogū pie viena loga aiz neliela, sarkana aizkara, cepuri patur galvā — pilnā gatavībā kaut kuru brīdi mesties ārā. Vēlā vakarā viņš tur smēķē savu pīpi, kad pēkšņi Cikvids ierēcas: «Tur viņš ir! Ķeriet zagli! Palīgā!» Džems Spaierss šaujas ārā un redz: Cikvids jož pa ielu, bļaudams pilnā rīklē. Spaierss liek pakaļ; Cikvids mato tik tālāk; ļaudis skrej no visām pusēm, visi kliedz: «Zagļi!», un Cikvids pats auro visu laiku kā vājprātīgs. Uz mirkli, iegriežoties citā ielā, Spaiersam tas pazūd no acīm; Spaierss apcērtas ap stūri, redz nelielu pūlīti, speras tanī iekšā: «Kurš ir tas vīrs?» -— «Velns tevi ārā!» Cikvids saka, «pazaudēju to atkal!» Dīvaina lieta, bet zaglis nekur nebija redzams, nu, neko darīt, gāja vien atpakaļ uz krogu. Otrā rītā Spaierss ieņēma atkal savu vietu un raudzījās gar aizkara malu pēc gara vīra ar plāksteri pār aci, raudzījās, kamēr pašam abas acis sāka sāpēt. Pēdīgi viņš nevarēja vairs noturēties, aizvēra tās, lai mirkli atpūtinātu, un tieši tai momentā, kad acis aizkrīt, viņš izdzird Čikvidu rēcam: «Te viņš ir!» Atkal Spaierss drāžas ārā, bet Cikvids jau pusi ielas aizskrējis viņam priekšā, un noskrien tagad divtik garu gabalu kā vakar — virs pupās atkal! Tas vēl atkārtojas pāris reižu, līdz viena daļa kaimiņu sāka runāt, ka misteru Čikvidu aplaupījis pats -velns un nu vazājot šo aiz deguna; citi domāja, ka nabaga misters Cikvids aiz bēdām prātiņu esot izdzīvojis.
— Ko tad teica Džems Spaierss? — ievaicājās dakteris, kas bija ienācis atpakaļ, šim stāstam sākoties.
— Džems Spaierss, — slepenpolicists turpināja, — ilgu laiku nesacīja neko, bet turēja ausis vaļā, protams, nelikdams to nevienam manīt, kas pierāda, ka viņš savu lietu prot. Bet kādu rītu viņš aiziet atkal uz krogu, izvelk no kabatas savu tabakdozi un saka: «Čikvid, es sadzinu pēdas šim laupītājam.» — «Tiešām?» Cikvids sacīja. «O manu dārgo Spaiers, ļaujiet man tikai atriebties, un es nomiršu mierīgi! O dārgo Spaiers, kur ir šis neģēlis?» — «Pietiek!» Spaierss sacīja, piedāvādams tam šņūcienu tabakas. «Metiet pie malas šo ākstīšanos! Jūs pats tas esat.» Tā bija taisnība, un krietnu naudiņu viņš iesita uz šito joku; un nebūtu arī neviens to atklājis, ja viņš pārlieku nepārcenties ar izlikšanos, — misters Bleterss nobeidza savu stāstu, nolikdams vīna glāzi un pažvadzinādams roku dzelžus.
— Tiešām, ļoti interesants atgadījums, — dakteris piebilda. — Bet tagad ar jūsu atļauju varam iet augšā.
— Ar jūsu atļauju, ser, — misters Bleterss atteica.
Abi aģenti sekoja misteram Losbernam soli solī uz Olivera guļamistabu, misters Džailzs ar aizdegtu sveci gāja visiem pa priekšu.
Olivers gan visu laiku bija snaudis, bet izskatījās vārgāks nekā pirmāk, un drudzis arī bija lielāks. Daktera atbalstīts, viņš pāris minūtes pasēdēja gultā sēdus un raudzījās uz svešajiem, nesaprazdams nekā, kas ap viņu notiek, acīm redzot neapjēgdams nemaz, kur atrodas, ne, kā tur nokļuvis.
— Sis te puisēns, — dakteris ierunājās gan klusā, tomēr dedzīgā balsī, — kurš aiz nejaušības, zēniem draiskojoties, ievainots ar stopu* mistera … eb, kā tak viņu sauc .. . nu, tepat kaimiņmājas dārzā, šorīt ieradās šeit lūgt palīdzību, bet, lūk, šis te attapīgais džentlmenis, kas sveci tur rokā, nogrābis to ciet un tik nežēlīgi un nesaudzīgi ar viņu apgā- jies, ka zēna dzīvība ir apdraudēta, ko es kā ārsts varu apliecināt.
Misteri Bleterss un Dafs paskatījās uz misteru Džailzu, kuru tiem šādā aspektā nu stādīja priekšā. Apstulbinātais pārvaldnieks novērsa skatienu no viņiem uz Oliveru, no Olivera uz misteru Losbernu, un šai skatienā atēnojās komisks baiļu un mulsas mistrojums.
— Es domāju, jūs tak to nesāksiet noliegt? — dakteris sacīja, uzmanīgi nolaizdams Oliveru atkal guļus.
— Viss tika darīts ar… ar vislabākajiem nodomiem,, ser! — Džailzs atbildēja. — Es par tiesu domāju, ka tas ir tas pats zēns, citādi nemūžam nebūtu to aizticis. Es tak neesmu nekāds bezdvēsele, ser!
— Kādu to pašu zēnu jūs domājat? — vecākais aģents ievaicājās.
— Nu kramplaužu zēnu, ser, — Džailzs atteica. — Viņiem … viņiem patiešām bija zēns.
— Nu, un jūs vēl arvien esat tajās pašās domās? — Bleterss jautāja.
— Kādās domās? — Džailzs atvaicāja, truli uzlūkodams nopratinātāju.
— Ka šis ir tas pats zēns, stulbā galva? — Bleterss nepacietīgi papildināja jautājumu.
— Es nezinu; es patiešām nezinu, — Džailzs atbildēja ar tādu nožēlnieka seju. — Apzvērēt es to nevarētu.
— Bet ko tad jūs domājat? — misters Bleterss jautāja.
— Nudien, nezinu, ij ko domāt, — atteica nabaga Džailzs.. — Es nedomāju, ka šis ir tas zēns; patiešām, es drīzāk domāju, ka viņš nav tas. Jūs taču zināt, viņš nevar tas- būt.
— Vai šis virs ir pievilcies, ser? — Bleterss vaicāja, pievērsdamies dakterim.
— Nu, vai zināt, esat gan jūs īsts aitasgalva! — Dafs ar dziļu nicinājumu tā nogodāja misteru Džailzu.
Misters Losberns šā īsā dialoga laikā bija aptaustījis slimnieka pulsu, bet tagad piecēlās no krēsla gultas malā un ieminējās, vai aģenti, ja tiem vēl esot kādas nekādas šaubas,, nebūtu ar mieru ieiet otrā istabā un ņemt tur vēl Britlsu priekšā.
Sekodami priekšlikumam, visi iegāja blakus istabā, un Britlss, kas ieradās uz aicinājumu, nu sapinās, ievelkot līdzi" arī savu cienījamo priekšniecību, tik brīnumainā jaunu pretrunu un aplamību režģī, ka citas skaidrības tur nevarēja izlobīt, kā vien to, ka skaidrotājam ir tīrais juceklis galvā; nē, taisnības labā jāatzīst — zināmu gaismu tomēr viesa viņa izteikšanās, ka šis nepazītu to puiku, ja tas tepat stāvētu viņa acu priekšā, un ka Oliveru par to noturējis tikai tāpēc, ka misters Džailzs noturējis, bet misters Džailzs vēl pirms piecām ^minūtēm virtuve izteicies, šis baidoties, vai tik nebūšot mazliet ipārsteidzies.
Starp citiem asprātīgiem minējumiem ieminējās arī, vai misters Džailzs vispār esot kādu sašāvis; un, kad apskatīja tās pistoles dubultnieci, ar kuru viņš šāvis, izrādījās, ka tajā nebija postošāka lādiņa par pulveri un brūna papīra aizbāzni. Sis atklājums ārkārtīgi pārsteidza visus, tikai ne dakteri, kurš pirms minūtēm desmit bija lodi izņēmis. Nevienam, protams, tas nebija tik liels pārsteigums kā misteram Džail- zam pašam, kurš nu pēc vairāku stundu sirdsapziņas mokām, ka nāvīgi ievainojis savu tuvāku, dedzīgi pieķērās šai jaunajai domai un centās to uzturēt visiem spēkiem. Pēdīgi slepenpolicisti, neko vairs nelauzīdami galvu par Oliveru, lika Certsijas konsteblam palikt, bet paši devās pārgulēt uz pilsētu, solīdami otrā rītā vēl atnākt.
Bet otrā rītā paklīda baumas, ka Ķingstonas cietumā iesēdināti divi vīrieši un zēns, kas nakti apcietināti visai aizdomīgos apstāk]os, un misteri Bleterss un Dafs tātad devās ceļā uz Kingstonu. Izmeklēšanā visi aizdomīgie apstākļi sakopojās vienā faktā, ka tie trīs uzieti guļam siena kaudzē, un šāds noziegums, lai gan arī liels, sodāms tikai ar ieslodzīšanu 'cietumā, jo žēlsirdīgā, visus karaļa pavalstniekus neizsakāmi mīlošā angļu likuma acs neuzskata to vien par pietiekamu pierādījumu, ja nav vēl citu arī, ka gulētājs vai gulētāji būtu izdarījuši varmācīgu laupīšanu un tātad pelnījuši nāves sodu; misteri Bleterss un Dafs atgriezās mājās tikpat gudri, kā aizbraukuši.
īsos vārdos — pēc vairākkārtējas jaunas nopratināšanas mn garu garām pārrunām vietējais policijas tiesnesis labprāt samierinājās ar misis Meilijas un mistera Losberna galvojumu. ka Olivers ieradīsies, ja policija to kādreiz izsauks; un Bleterss ar Dafu, saņēmuši katrs divi ginejas, atgriezās Londonā, būdami dalītos uzskatos par savā ekspedicijā noskaidrojamo lietu: pēdējais džentlmenis, visus apstākļus ar gaišu prātu apsvērdams, bija gandrīz pārliecināts, ka šo ielaušanās mēģinājumu izdarījusi Peta kompānijā; pirmais bija tikpat pārliecināts, ka visi nopelni piešķirami dižajam Ķipja degunam Cikvidam.
Pa to laiku Olivers, misis Meilijas, Rozes un labsirdīgā daktera rūpīgi kopts un ārstēts, pamazām atlaba un atspirga. Ja karstas lūgšanas, kas plūst no pateicības pārpilnas sirds, tiek uzklausītas debesīs, — un kādas gan vēl, ja ne tādas uzklausītu? — tad svētība, ko bārabērns izlūdzās saviem kopējiem, nolītu to dvēselēs un pildītu tās ar mieru un laimību.