Olivera slimība nebija no vieglajām, ne ātri pārejošām. Jau sašautā roka lēni dzija un sāpēja, bet tas, ka viņš bija gulējis pamests grāvī aukstā, lietainā naktī, vēl nāca klāt — nedēļām ilgi viņš dega vienās ugunīs, kas viņu stipri novājināja. Taču beidzot viņš pamazām sāka atveseļoties un brīžiem railTlošā balsī spēja jau pateikt pāra vārdu, cik dziļi viņš sajūtot abu mīļo lēdiju sirsnību un cik karsta viņam esot vēlēšanās, kad tikšot spirgts un vesels, kaut ko izdarīt, lai pierādītu savu pateicību, ko neko, lai viņas tikai redzētu, cik viņa sirds pilna mīlestības un atzinības; kaut tīro nieciņu, kas pierādītu viņām, ka viņas savu sirsnīgo laipnību nav veltīgi izšķiedušas, ka nabaga zēns, kuru viņu žēlsirdība paglābusi no posta vai pat nāves, ir gatavs viņām kalpot ar sirdi un dvēseli.
— Ak tu manu bēdulīti! — Roze sacīja kādu dienu, kad Olivers atkal bija pūlējies pārdabūt pār savām bālajām lūpām pateicības vārdus, -— tev būs gana izdevības izkalpo- ties mums, ja vien gribēsi. Mēs brauksim uz laukiem, un mana krustmāte ir nodomājusi tevi ņemt līdzi. Klusums, tīrais gaiss un visi pavasara prieki un jaukumi tev nedaudz dienās atdos veselību un spēku, un mēs tev sadosim simtiem darbu, līdzko tu spēsi tos veikt.
— Veikt! — Olivers iesaucās. — Ai dārgo ledij, ja tik es jums varētu palīdzēt; ja tik es jums varētu prieku sagādāt, kaut vai jūsu puķes apliedams vai jūsu putniņus pabarodams, vai augu dienu skraidīdams gan šādos, gan tādos uzdevumos, lai tikai jūs būtu laimīgas, ai, ko gan visu es par to neatdotu!
— Nekas tev nav jāatdod, — mis Meilija sacīja smaidīdama, — jo, kā jau tev teicu, atradīsies simtiem veidu, kā tevi nodarbināt,, un, ja tu pusīti tik veiksi no tā, ko tagad soli, tu sagādāsi man lielu prieku.
— Jums prieku, kundze! — Olivers izsaucās. — Cik jūs gan esat laba, tā sacīdama!
— Es jutīšos tik aplaimota, ka to nemaz izteikt nevaru! Kad es iedomājos, ka mana mīļā, labā krustmāte ir tā, kas izglābusi zēnu no tādas posta dzīves, kādu tu mums aprakstīji, jau tas vien mani dara neizsakāmi laimīgu, bet redzēt, ka viņas līdzcietību un labo sirdi atmaksā ar pateicību un mīlestību, tas mani iepriecina vairāk, nekā tu vari iedomāties
— Vai tu saproti mani? — viņa ievaicājās, vērodama Olivera domīgo vaidziņu.
— O jā, saprotu gan, kundze! — Olivers dedzīgi atbildēja. — Es tikai domāju, ka pašlaik esmu tomēr nepateicīgs.
— Kam tad? — jaunā lēdija uzvaicāja.
— Labajam vecajam džentlmenim un mī|ajai vecajai kopējai, kas par mani tik daudz rūpējās un gādāja to pirmo reizi, — Olivers paskaidroja. — Ja viņi zinātu, cik man tagad labi, viņiem būtu prieks, būtu gan.
— Zināms, ka būtu, — Olivera labdare piebilda, — un misters Losberns bija tik laipns un jau apsolīja, ka aizvedīšot tevi turp, tiklīdz tu varēšot izturēt braucienu.
— Viņš apsolīja, kundze? — Olivers izsaucās, un seja viņam uzreiz līksmi iemirdzējās. — Es nezinu, ko gan es darīšu aiz priekiem, kad atkal ieraudzīšu viņu mīļās sejas.
Drīz vien Olivers tiktāl atspirga, ka varēja uzņemties šā ceļojuma grūtības. Vienā jaukā rītā viņi abi ar misteru Los- bernu, kā bija norunāts, iesēdās misis Meilijas mazajā karietē un devās ceļā. Kad viņi tuvojās Certsijas tiltam, Olivers pēkšņi nobāla un spalgi iekliedzās.
— Kas tad nu manam zēnam notika? — dakteris ievaicājās trauksmains un nemiera pilns kā vienmēr. — Vai tu ko ieraudzīji . .. izdzirdi … sajuti, ko?
— Lūk, tur! — Olivers rādīja pa karietes lodziņu ar roku. — Tā māja!
— Jā, nu, kas tad ir? Ei kučier, pieturiet! Pieturiet šeit! — uzsauca dakteris. — Jā, kas tad tur bija ar to māju, mans draugs?
— Zagļi… uz šo te māju mani atveda! — Olivers čukstēja.
— Deviņi pērkoņi! — dakteris kliedza. — Dzirdiet jūs tur! Laidiet mani ārā!
Kamēr kučieris norāpās no savas bukas, dakteris kā nekā pats bija izkūlies laukā no karietes un, pieskrējis pie pamesta nameļa, sāka spārdīt tā durvis kā tāds vājprātīgais.
— Hallo! — iesaucās maza auguma kuprītis, kas tik spēji atrāva durvis vaļā, ka dakteris, dodams savu pēdējo spērienu, bezmaz iegāzās priekšnamā. — Kas te notiek par lērumu?
— Lērums! — dakteris atkliedza, bez apdomāšanās sagrābdams kuprīti aiz apkakles. — Labs lērums! Laupīšana ir tas lērums!
— Var notikt arī slepkavība, — kuprītis aukstasinīgi atteica, — ja jūs savus nagus nepievaldīsiet. Vai dzirdat, ko es saku?
—. Dzirdu gan, — dakteris sacīja, pamatīgi sapurinādams savu gūstekni. — Kur ir… nu, kā tak' viņu, vilkos, sauca, to nolādēto sātanu … Saikss, jā tā bija. Kur ir Saikss, tu zag|a dvēsele?
Kuprītis ieplēta acis kā izbrīnījies, kā saniknojies, tad, veikli izrāvies no daktera rokām, izverda visnegantāko lāstu lavinu un iemanījās istabā. Viņš nebija vēl paspējis aizcirst durvis, kad dakteris, ne vārda neteicis, bija tam uz pēdām pakaļ. Viņš ziņkāri aplaida acis visapkārt: neviens mēbeles gabals, ne mazākā pazīme, ne dzīva, ne nedzīva, pat skapju novietojums neatbilda Olivera aprakstam.
— Nu! — sacīja kuprainais vīrelis, kas skadrām acīm bija vērojis dakteri. — Ko jūs gan domājat ar tādu varmācīgu ielaušanos manā mājā? Jūs gribat mani aplaupīt vai noslepkavot? Ko tad īsteni?
— Vai tu, nelietīgais asinssūcēj, esi kādreiz redzējis, ka laupītāji un slepkavas brauc karietē ar divi zirgi priekšā? — iekarsušais dakteris atjautāja.
— Bet ko tad jūs īsten gribat? — kuprītis uzstāja. — Vai jūs lasīsieties prom, nolādētais, iekām es vēl valdu rokas?
— Aizlasīšos, kad man iepatiksies, — misters Losberns atteica, pavērdamies arī otrā istabā, kura tāpat kā pirmējā ne ar ko neatgādināja to, par kuru Olivers bija stāstījis. — Es jūs kādu dieniņu vēl apciemošu, mans draugs.
— Tiešām? — vīpsnāja pretīgais kroplis. — Kad vien jūs sailgojaties pēc manis, lūdzu, es būšu šeit. Ne jau tāpēc es te prātā jucis un vientulis esmu nodzīvojis divdesmit piecus gadus, lai jūs mani spētu iebiedēt. Bet jūs par to samaksāsiet, ai, kā samaksāsiet!
Izteicis šos draudus, kroplīgais mazais dēmons sāka ne1 ganti gaudot un dancot pa istabu, it kā tam patiešām trakums bū'u uznācis.
— Diezgan muļķīgs stāvoklis. — dakteris murmināja pats sevī, — zēns būs kļūdījies. Se! Bāziet to kabatā un pie viena aizbāziet arī muti.
Viņš pameta kuprītim naudas gabalu un pats gāja atpakaļ uz savu pajūgu.
Kroplis pavadīja viņu līdz pat karietes durtiņām, visu ceju neganti lādēdamies un lamādamies, bet, tiklīdz misters Losberns novērsās, lai parunātu ar kučieri, mazais vīrelis ielūkojās karietē un īsu mirkli ieurbās Oliverā ar t: k asu un dzēlīgu, un tai pašā laikā tik ļaunu un atriebīgu skatienu, ka zēns mēnešiem ilgi nevarēja to aizmirst ne miegā, ne nomodā: Kuprītis nerimās lādēties, kamēr kučieris nebija nosēd: es sava vietā, un, kad kariete bija jau gabalā, atskatoties vel iztālēm varēja redzēt, kā tas spārdīja zemi kājām, plēsa matus vai nu patiesā trakuma lēkmē, vai izlikdamies traks.
— Esmu gan es ēzelis, — ilgu laiku klusējis, dakteris ierunājās. — Vai tu to jau zināji, Oliver?
— Nē, ser.
— Tad iegaumē to citai .reizei.
— Ēzelis, — dakteris atkārtoja, kad atkal bija kādu brīdi klusējis. — Ja pat tā arī bijusi īstā māja un ja tajā atradušies īstie vīri, ko gan es būtu iesācis viens pats ar kailām rokām? Ja arī palīgi bijuši, arī tad nebūtu bijis nekādas jēgas. Es tikai būtu smalki iegāzies un būtu gaismā nākusi visa notušētā lieta. īstenībā ņemot, es to būtu gan pelnījis. Mūžīgi es skrienu kā vējš un atdūros kā miets ar savu neapsvērto rīcību. Pārmācība man būtu par labu nākusi.
Tas nu viens kas tiesa, ka šis cēlsirdīgais dakteris visā savā dzīvē nebija citādi rīkojies kā vien gadījuma impulsu ietekmē, bet tas nebūt nerunā par ļaunu to impulsu dabai, kuru varai viņš bija pakļauts, jo ne tikvien neiestrēga nekādās lielās nepatikšanās un klizmās, bet izpelnījās vēl cieņu un atzinību visu savu paziņu acīs. Ja nu taisnība jāsaka, dakteris pāris minūtes bija gan erdzīgā omā, jo, pirmajai izdevībai rodoties, kur būtu varējis rast pārliecinošus pierādījumus, ka Olivers stāstījis patiesību, viņam tas nebija izdevies. Šī netīksme tomēr ātri pārgāja, un, redzēdams, ka Olivers atbild uz viņa jautājumiem tikpat brīvi un saturīgi un acīm redzot tikpat vaļsirdīgi un patiesi kā līdz šim, viņš noņēmās savā prātā dāvāt uz priekšu zēna vārdiem pilnīgu uzticību.
Tā kā Olivers zināja to ielu, kurā dzīvoja misters Braunlovs, viņi bez kādas prašņāšanas varēja braukt tieši turp. Kad kučieris iegriezās tajā, Oliveram sirds sāka tā dauzīties, ka elpa rāvās ciet.
— Nu, manu zēn, kura tad ir tā māja? — misters Losberns apvaicājās.
— Tā! Tā! — Olivers attrauca, nepacietīgi rādīdams pa karietes lodziņu. — Lūk, tā baltā māja! Ai, brauciet ātrāk! Lūdzu, ātrāk! Man liekas, es nupat nupat nomiršu; vai, kā mani trīsas krata!
— Nu jau, nu, — laipnīgais dakteris sacīja, uzpakšķinā- dams viņam pa plecu. — Tūlīt tu viņus redzēsi, un tie aiz prieka nezinās, kur likties, ieraudzīdami tevi sveiku un veselu.
— Ak, es ceru, ka tā būs! — Olivers iesaucās. — Viņi bija tik labi ar mani, tik ļoti ļoti labi.
Kariete ripoja tālāk. Tā apstājās. Nē, šī vēl nebija tā māja; nākošā. Vēl pāris soļu paripoja un atkal apstājās. Olivers pacēla acis uz logiem, un priecīgas atkalredzēšanās asaras lija tam pār vaigiem.
Ak vai! Baltā māja bija neapdzīvota, un logā baloja papīra strēmele ar uzrakstu «Māja izīrējama».
— Pieklauvējiet pie nākošām durvīm! — misters Losberns sauca, saņemdams Olivera roku savējā. — Vai jūs zināt, kur palicis misters Braunlovs, kas dzīvoja blakus mājā?
Kalpone nezināja, bet viņa paprasīšot. Necik ilgi — viņa bija jau atpakaļ un pastāstīja, ka misters Braunlovs izpārdevis savu iedzīvi un aizbraucis uz Rietumindiju jau priekš sešām nedēļām. Olivers sažņaudza rokas un nespēkā atslīga atpakaļ.
— Vai viņa saimniece arī aizbrauca? — misters Losberns pēc brīža ievaicājās.
— Jā, ser, — kalpone atteica. — Vecais džentlmenis ar saimnieci un vēl viens džentlmenis, kas viņam bija labs draugs, visi trīs aizbrauca.
— Tad griez ilksis uz mājas pusi, — misters Losberns skubināja kučieri, — un neapstājies nekur iebarot zirgus, kamēr tiekam ārā no šās sasodītās Londonas!
— Bet grāmattirgotājs, ser! — Olivers ieminējās. — Es zinu ceļu uz turieni. Lūdzu, ser, aizbrauciet pie viņa! Aizbrauciet, lūdzu!
— Manu nabaga puisīt, vienai dienai vilšanās pietiek, — dakteris sacīja. — Pārpārēm mums abiem diviem. Aizbraukuši pie grāmattirgotāja, droši vien tur dabūsim dzirdēt, ka viņš vai nu miris, vai nosvilinājis būdu, vai aizlaidies lapās. Nē, nē, t; kai uz māju, taisnā ceļā!
Un, paklausot daktera impulsīvai iedomai, viņi brauca mājup. i
Sī rūgtā vilšanās sagādāja Oliveram pat viņa laimībā daudz skumju un sāpīgu brīžu, jo slimības laikā, ielīksminā- dams sevi, viņš tik bieži bija fantazējis, ko gan viņam teiks misters Braunlovs un misis Bedvina un kāds prieks būs pastāstīt tiem, cik daudz garu dienu un nakšu viņš ir pārlaidis, domādams par to, ko tie viņam laba darījuši, un apraudādams nežēlīgo šķirtību. Cerība, ka nāks izdevība, kad varēs nomazgāt savu vainu, paskaidrot, ka ticis ar varu aizvests, bija viņu uzturējusi, devusi viņam spēku pārciest visus nesenos pārbaudījumus. Bet tagad zināt, ka tie aizbraukuši tik tālu projām, paņemot līdzi pārliecību, ka viņš ir krāpnieks un zaglis, — pārliecību, ko varbūt neviens nesagraus līdz pašai viņa nāves stundai, — tas bija vairāk, nekā viņš spēja izturēt.
Viņa labvēļu izturēšanās tāpēc nebūt nemainījās. Pēc nedēļām divām, tiklīdz sākās siltas, jaukas dienas, kad visi koki un puķes saka raisīt jaunās lapas un košos pumpurus, viņi nokārtoja visu Certsijas mājā, lai varētu aizbraukt uz dažiem mēnešiem. Galda sudrabu, kas tā kairināja Feidžina alkatību, nogādājuši banka, mājas uzraudzību atstājuši Džailzam un vēl vienam kalpotājam, viņi pārcēlās uz lauku kotedžu, diezgan talu no pilsētas, un paņēma Oliveru līdzi.
Kas gan spēj aprakstīt to jūsmu un līksmi, dvēseles mieru un kluso laimi, ko sajuta novārgušais zēns, ieelpodams spirdzinošo gaisu šeit lauku ciematā starp pakalniem un krāšņajiem mežiem! Kas gan lai pasaka, ko šīs klusuma un miera apdvestas ainavas runā uz rupju nomāktajiem, kas dzīvo drūzmā un troksnī, un cik dziji to svaigā elpa iespiežas viņu izmocītajās sirdīs! Ļaudis, kuri visu savu sūru grūtu darba mūžu nodzīvojuši iesprostoti šaurās ielās, kuri nekad nav ilgojušies pārmaiņas; ļaudis, kuriem paradums, tā teikt, jau kļuvis par otru dabu un kuri pat iemīlējuši vai katru ķieģeli un akmeni savu diendienu gaitu ceļa posmā, — pat viņus, kad nāve jau tiem stiepj roku pretī, pēdīgi pārņem ilgas kaut īsu mirklīti pabūt pie dabas krūts; attālinādamies no vietām, kur līdz šim cietuši un priecājušies, tie it kā uzreiz jau ieiet jaunas esamības stadijā. No dienas dienā čāpojot, kad tie izraušas kādā saules piemirdzētā zaļā klajumā, kur, skatot debesis, kalnus un lejas un vizošos ūdeņus, viņos ataust tādas atmiņas, kas liek jau iepriekš izbaudīt debess svētlaimi un vieglāk panest savu spēku straujo sabrukumu, un viņi iegrimst nāves miegā tikpat klusi, cik klusi noslīdēja saule gar viņu dziestošajām acīm, kad nupat vēl pirms nedaudz stundām pa savas vientuļās istabiņas logu viņi noraudzījās tās rietā. Atmiņām, ko uzbur klusas lauku ainavas, nav nekā kopēja ar šo pasauli, ne ar tās domām un cerībām. To nomierinošā ietekme var gan pamudināt mūs savīt svaigas ziedu vijas uz kapiem, kur atdusas tie, kurus mēs esam mīlējuši, var apskaidrot mūsu domas un apdzēst tajās veca naida un ļaunuma kvēli; bet zem visa tā katrā kaut cik redzīgā dvēselē snauž miglaina, nenoteikta atskārsme, ka tādas jutas taiā strāvojušas jau agrāk, kaut kad tālos, izsenos iaikos, atskārsme, kas atsauc atmiņā svētsvinīgas domas par tālajiem, gaidāmajiem laikiem, un tās apspiež mūsos lepnības garu un pasaulīgas dziņas.
Tas bija brīnum jauks apvidus, uz kurieni viņi aizbrauca. Olivers, kas savas bērna dienas bija pavadījis starp rupjiem ļaudīm, lamās un ķīviņos klausīdamies, nu šķita iegājis pilnīgi jaunā dzīvē. Rozes un sausserži auga gar kotedžas sienam, efejas vijās ap koku stumbriem, un dārza puķes pievedīja gaisu ar jauku aromu. Pavisam netālu bija arī maza kapsēta* kurā nepacēlās cits pie cita nepievilcīgie, lielie kapakmeņi, tikai vienkāršas, ar velēnu un sūnu noklātas kapu kopiņas, zem Kurām atdusējās ciemata vecā paaudze. Olivers bieži gāja turp paklaiņot un, iedomādamies savas māmuļas nožēlojamo kapiņu, dažreiz, neviena nemanīts, apsēdās un lēja asaras, bet, kad viņš pacēla acis uz dzidrajām debesīm, viņam nelikās vairs, ka māmiņa gulētu apakš zemes; viņš gan vēl skumji noraudāja, bet nejuta asās sāpju smeldzes.
Tas bija laimes apmirdzēts laiks. Dienas aizritēja gaišas un bezrūpīgas, un naktis nepazina vairs baiļu un nemiera, vairs nebija jānīkst drausmā cietumā, ne arī jāsatiekas ar drausmajiem ļaudīm, — viņa domas pildīja laime un prieks.
Katru rītu viņš gāja pie kāda veca, sirma džentlmeņa, kas dzīvoja netālu no mazās baznīciņas, mācīties rakstīt un veiklāk lasīt; vecais vīrs runāja ar viņu tik laipni un veltīja viņam tik aaudz pūļu, ka Olivers visiem spēkiem centās tam visu pa prātam izdarīt. Pēc tam viņš gāja pastaigāties ar misis Meiliju un Rozi un dzirdēja, kā viņas apmainās domām par grāmatām, vai citkārt nosēdās viņām blakus kādā ēnainā vietiņā un tad klausījās, kamēr jaunā lēdija lasīja; viņš neapgurtu klausīties pat, ja viņa turpinātu lasīšanu, līdz vakara krēsla sabiezētu tik tumša, ka burtus vairs nevarētu izšķirt. Tad sākās stundu sagatavošana rītdienai, un to viņš darīja nopietni un aizrautīgi savā mazajā istabiņā ar logu uz dārzu, līdz lēnām pienāca vakars, kad abas lēdijas atkal devās pastaigā un viņš tām līdzi; ar prieku klausījās atkal, lai ko viņas runāja, un bija laimīgs, ja varēja noraut ziedu, kas viņām bija iepaticies, laimīgs, ja varēja aizskriet pēc kaut kā, ko viņas bija aizmirsušas; lai viņas iepriecinātu, viņš nevarēja vien būt pietiekami žigls. Kad jau sametās pavisam tumšs un viņi pārnāca mājās, jaunā lēdija nosēdās pie klavierēm un spēlēja jaukas melodijas vai klusā, piemīlīgā balsī dziedāja kādu senu dziesmu, kas patika viņas krustmātei. Šādās reizēs sveces netika aizdedzinātas un Olivers mēdza sēdēt pie loga un lielā sajūsmā klausījās burvīgajā mūzikā.
Un, kad atnāca svētdiena. — kur citādi šo dienu pavadīja, nekā viņš līdz šim bija radis! Un cik jauka tā bija, — kā visas dienas šai laimes piemirdzētajā laikā! No ri+a — uz mazo baznīciņu, gar kuras logiem koki ņirbināja zaļās lapas; tajos čivināja putni, un saldi smaržīgais gaiss iezagās pa zemajām durvīm un pildīja vienkāršo dievnamu ar savu aromu. Vienkāršie ļautiņi visi bija tik tīri un glīti ģērbušies un tik godbijīgi locīja ceļus lūgšanas laikā, ka likās — tie sava prieka dēļ, ne smagu pienākumu pildīdami, šeit sapulcējušies kopā, bet dziedāšana, kaut arī varbūt nemākulīga, taču nāca
no sirds un skanēja skaistāk (vismaz Olivera ausīs), nekā viņš līdz šim bija dzirdējis baznīcās. Tad sākās atkal parastās pastaigas un strādnieku ģimeņu apmeklejumi viņu spodrajos namiņos, bet vakaros Olivers nolasīja priekšā vienu vai divas nodaļas no bībeles, ko bija gatavojis visu nedēļu, un sajutās tik lepns un pacilāts, it kā bijis vai pats mācītājs.
Rītos Olivers bija jau augšā pulksten sešos, skraidelēja pa laukmalēm, tālu un tuvu lodāja gar žogiem, lasīdams lauku ziedus, un, savācis krietnu . pušķi, devās mājup, kur tad bija atkal liela noņemšanās un gudrošana, kā skaistāk ar tiem izgreznot brokastgaldu. Starp ziediem bija arī krusta zāle- mis Meilijas putniem, ar kuru Olivers sevišķi gaumīgi izrotāja būrus; šo mākslu viņam bija ierādījis ciemata rakstvedis. Pēc tam, kad putnu mājokli bija skaisti un smalki uzposti tai dienai, parasti viņam uzticēja nokārtot kādu labdarības pienākumu ciematā; ja tas atkrita, dažreiz sarīkoja kriketa spēli zaļajā maurā; ja ne to, vienmēr jau atradās ko darīt dārzā vai pie augiem, gar kuriem Olivers (arī šai mākslā viņu izskoloja tas pats meistars, mācīts dārznieks) varēja noņemties neapnicis, līdz mis Roze pēdīgi ieradās pie viņa un apbēra to tūkstoš uzslavām par padarīto darbu.
Tā aiztecēja trīs mēneši, trīs mēneši, kuri pat labas dienas redzējušo, apstākļu lutināto mirstīgo dzīvē varēja ienest bezgalīgu laimību, bet Olivers tos nodzīvoja īstā svētlaimē. Pati cēlsirdība un augstsirdība, no vienas puses, vispatiesākā, vissiltākā un izjustākā pateicība, no otras, — vai tur kāds brīnums, ka šai īsajā laikā Olivers Tvists bija vecajai lēdijai un viņas audžumeitai kļuvis īsti tuvs un ka viņa jaunās, jūtīgās sirds karsto mīlestību viņas atmaksāja ar tādu pašu mīlestību un vēl lepojās ar viņu.