Pavasaris ātri aizvējoja, un atnāca vasara. Ja lauki bija skaisti sākumā, tagad tie parādījās visā savā krāšņā, bagātā greznībā. Milzeņi koki, kas agrajos mēnešos izskatījās
sabozušies un kaili, tagad kuploja koši un spirgti un, izstiepuši zaļās rokas pār izslāpušo zemi, pārvērta atklātās, klajās vietas burvīgos kaktiņos ar vēsu, tīkamu pavēni, no kurienes pavērās skats uz plašiem, saules apspīdētiem laukiem un pļavām tālumā. Zeme bija tērpusies savā skaistākajā zaļajā mantijā un piestrāvoja gaisu ar visstiprākajām smaržām. Bija pats krāšņākais gadalaiks, kad viss zaļo, zied un zeļ.
Mazajā kotedžā joprojām ritēja tā pati mierīgā dzīve, un tas pats gaišais prieks mājoja tās iemītnieku sirdīs. Olivers jau sen kā bija izveseļojies un pilnīgi atspirdzis, bet, vai nu slims, vai vesels, viņš bija vienādi mīļš pret tiem, kas par viņu rūpējās, kaut. gan daudz jo daudz ir tādu cilvēku pasaulē,, kuru jūtas līdzīgos apstākļos pārmainās. Olivers palika tas pats mīlīgais, pieķērīgais, sirsnīgais puisītis, kas viņš bija bijis tad, kad, aiz sāpēm un ciešanām zaudējis pēdējos spēkus, bija pilnīgi atkarīgs no to uzmanības un gādības, kas viņu kopa.
Kādā jaukā vakarā viņi bija devušies tālākā pastaigā nekā citām reizēm, jo diena bija bijusi neparasti karsta; vizmoja spoža mēnesnīca, uzpūta viegls vējiņš, kas sevišķi patīkami atvēsināja. Roze arī jutās pacilātā garastāvoklī, un viņas gāja, priecīgi tērzēdamas, līdz parastā pastaigu robeža sen bija palikusi aiz muguras. Tā kā misis Meilija sāka just nogurumu, viņas lēnākā solī pārnāca mājās. Jaunā lēdija, nometusi savu vienkāršo cepurīti, piesēdās kā aizvien pie klavierēm. Labu brīdi izklaidīgi paņirbinājusi pirkstus pa taustiņiem, viņa sāka spēlēt klusu, ļoti svinīgu melodiju; viņai tā spēlējot, pēkšņi izklausījās, ka viņa raudātu.
— Roze, manu dārgumiņ! — vecā lēdija uztraucās.
Roze neatbildēja, bet sāka spēlēt veiklāk, it kā šie vārdi"
būtu pamodinājuši viņu no smagām domām.
— Roze, mīlulīt! — misis Meilija iesaucās, aši pietrūkda- mās kājās un noliekdamās pār viņu. — Kas tad nu! Asaras! Mīļo bērniņ, kas tevi skumdina?
— Nekas, krustmāt, nekas, — jaunā lēdija atteica. — Es nezinu, kas tas ir… es nemāku pateikt… bet es jūtu…
— Nebūsi tak slima, mīlulīt? — misis Meilija pārtrauca.
— Nē, nē! Ai nē, slima neesmu! — Roze attrauca, bet visa sadrebēja, it kā runājot tai būtu auksta nāves vēsma uzpūtuši. — Man tūlīt būs labi. Aizveriet, lūdzu, logu!
Olivers steigšus metās izpildīt viņas lūgumu: Jaunā lēdija, par vari gribēdama atgūt priecīgu prātu, uzsāka spēlēt kaut ko jautrāku, bet pirksti neklausīja un sabruka uz taustiņiem. Paslēpusi seju rokās, viņa nokrita uz sofas un ļāva vaļu asaru straumēm, kuras apturēt vairs nespēja.
— Manu bērniņ, — apkampusi viņu, vecākā lēdija sacīja, — tadu es tevi vēl neesmu redzējusi.
— Es nebūtu sagādājusi jums uztraukumu, ja vien varējusi to novērst, — Roze atteica, — patiesi, es pūlējos no visa spēka savaldīties, bet nespēju. Laikam gan es esmu slima, krustmāt.
Viņa patiešām bija slima, jo, kad ienesa sveces, viņi ieraudzīja, ka šai īsajā laika sprīdī, kopš atgriezušies no pastaigas, sārtums viņas vaigos bija pārvērties marmora baltumā. Sejas izteiksme neko nebija zaudējusi no sava skaistuma, bet bija citāda: rāmais skatiens iztrūcies, bikls kā nekad agrāk. Vēl mirklis — un vaigi jau kvēloja rožainā sārtumā, lēnās zilās acis baismīgi dzirkstīja. Tikpat ātri šī versme apdzisa, sārtums pārslīdēja kā ēna no skrejoša padebeša, un atkal viņa bija mironīgi bāla.
Olivers, kas, nemiera mākts, arvien uzmeta acis vecajai lēdijai, ievēroja, ka to uztrauc šāda parādība, un patiesībā arī viņš bija uztraucies, bet, nomanīdams, ka viņa cenšas raudzīties bezbēdīgi, arī viņš darīja tāpat, un viņu centībai bija tik labi panākumi, ka Roze, gulēt ejot, uz ko viņu skubināja krustmāte, jau jutās krietni možāka, arī veselāka, un ņēmās tos vēl pārliecināt, ka rīt šī piecelšoties pilnīgi spirgta.
— Es domāju, — Olivers sacīja, kad misis Meilija atnāca atpakaļ, — nebūs tak nekas bēdīgs noticis? Viņa šovakar izskatījās gan slima, bet…
Vecā lēdija pamāja, lai viņš nerunā, un pati, nosēdusies istabas tumšā kaktiņā, arī labu laiku klusēja. Pēdīgi viņa ierunājās trīcošā balsī:
— Es vis tā nedomāju, Oliver. Ilgus gadus esmu bijusi 'tik laimīga ar viņu, par daudz laimīga varbūt. Var pienākt laiks, kur man jāpieredz arī melna diena, bet cerēsim, ka šoreiz tas vēl ies garām.
— Kas? — Olivers iztrūcies vaicāja.
— Smagais sitiens, — vecā lēdija sacīja, — ja būtu jāzaudē mīļā meitene, kas tik ilgi bijusi manas dzīves prieks un riaime.
— Ai! Die's, pasargi no tā! — Olivers aizrautīgi iesaucās.
— Amen, lai paklausīta tava lūgšana, bērns! — vecā lēdija noteica, sažņaugdama rokas.
— Bet nav tak nekas tik briesmīgs noticis, ka tā jābaidās, ko? — Olivers teica. — Vēl pirms divām stundām viņa bija pavisam vesela.
— Pašlaik viņa ir ļoti slima, — misis Meilija atteica, — un ļaunākais vēl ir priekšā, to es zinu. Mana mīļā, mīļā IRoze! Ko gan es iesāktu bez viņas?
Misis Meilija padevās tik izmisīgām bēdām, ka Olivers, pats savas jūtas apspiezdams, ņēmās viņu pierunāt, lūgšus pielūgties, lai taču vismaz jaunās, mī|ās lēdijas dēļ saņemas un nomierinās.
— Padomājiet tik, kundze, — Olivers sacīja, un pašam asaras sariesās acīs ar visu lielo pretimturēšanos, — ai, padomājiet tikai, cik viņa ir jauna un cik laba viņa ir, cik visi jūtas priecīgi un laimīgi ar viņu kopā! Es zinu … es ticu . . . svēti ticu, ka viņa nemirs — jums par prieku, — jums, kas pati esat tik laba, — sev pašai un visiem tiem par p-ieku, kurus viņa dara tik laimīgus; dievs nekad nepieļaus viņai nomirt tik jaunai.
— Kuš nu! — misis Meilija sacīja, uzlikdama roku Oliveram uz galvas. — Nabaga puisīt, tu domā un runā kā jau daždien bērns. Bet tu tomēr man atgādināji manu pienākumu. Uz brīdi es to biju aizmirsusi, Oliver, bet man tas varbūt piedodami, jo esmu jau veca un gana pieredzējusi slimību un nāves gadījumu, lai zinātu, kā sirds sāpēs sūrst, kad jāšķiras no saviem mīļajiem. Diezgan esmu pieredzējusi, lai zinātu arī, ka ne vienmēr nāve saudz jaunākos un krietnākos par iepriecinājumu tiem, kas viņus mīļo. Bet tas lai mūs arī stiprina bēdās; jo debesis ir taisnīgas, un, ja tā notiek, tas tikai mūs māca atzīt, ka ir vēl cita, gaišāka pasaule par šo . . . un pāreja uz turieni ir aša. Lai notiek dieva prāts! Es Rozi mīlu, un viņš zina, cik karsti es to mīlu.
Olivers bija pārsteigts, redzot, kā šie vārdi misis Meiliju stiprināja: viņai pietika spēka uzreiz apvaldīt savas žēlabas, un runādama jau viņa izslēja augumu taisni, kļuva mierīga un apņēmīga. Vēl vairāk viņš varēja brīnīties par to, ka šo mieru un apvaldu viņa saglabāja ari uz priekšu, ka, uzņēmusies visu rūpi un kopšanu, kas nāca vēlāk, viņa bija allaž rosīga un nesatricināma, pildīja savus pienākumus ar visstingrāko noteiktību un, no malas skatoties, pat jautru prātu. Bet viņš jau bija vēl mazs un nezināja, ko spēj izturēt garā stipri cilvēki grūtos pārbaudījumos. Un kā gan lai viņš to varēja zināt, ja šie stiprie paši reti apzinās savu spēku?
Šī bija nemiera pilna nakts. Kad atnāca rīts, izrādījās, ka misis Meilijas paredzējums piepildījies, — Rozei bija sācies bīstams karsonis.
— Mēs nedrīkstam rokas turēt klēpī, Oliver, un nodoties veltīgām skumjām, — misis Meilija sacīja, pielikdama pirkstu sev pie lūpām un cieši ielūkodamās zēna sejā. — Šī vēstule jānogādā misteram Losbernam, cik ātri vien iespējams. Tā jāaiznes uz pilsētiņu, līdz kurai nav vairāk par četrām jūdzēm, ejot taisni pāri tīrumiem pa kājceliņu; tālāk to aizsūtīs
ar pasta puisi, kas dosies jāšus taisnā ceļā uz Certsiju. Viesnīcā ir ļaudis, kas uzņemsies to nokārtot, bet uz tevi, es zinu,, varu paļauties, ka tu pieskatīsi, lai viss tā arī tiktu izpildīts.
Olivers neko neatbildēja, bet no visa varēja redzēt, ka tam papēži svilst doties tūlīt ceļā.
— Še būs vēl otra vēstule, — misis Meilija sacīja, brīdi pakavējusies domās, — bet, vai to nosūtīt tūlīt vai pagaidīt,, līdz redz, kā ar Rozi būs, es tiešām vēl nezinu. Negribētos to> sūtīt, kamēr nav jābaidās par visļaunāko.
— Vai tā ari ies uz Certsiju, kundze? — Olivers ievaicājās, degdams nepacietībā traukties projām un stiepdams trīcošu roku pēc vēstules.
— Nē, — vecā lēdija atbildēja, neapzinīgi pasniegdama to viņam.
Olivers uzmeta aploksnei acis un redzēja, ka tā adresēta Harijam Meilijam, eskvairam, kāda slavena lorda muižā; kur īsti, to viņš nevarēja saburtot.
Vai to nosūtīt, kundze? — Olivers, pacēlis galvu, nepacietīgi noprasīja.
— Labāk ne, — misis Meilija atteica, paņemdama vēstuli atpakaļ. — Nogaidīšu vēl līdz rītam.
Viņa iedeva Oliveram savu naudas maciņu, un puika, vairs atpakaļ neskatīdamies, aizbrā- zās, ko mācēja.
Mudri viņš aizņirbināja pāri laukiem, pa šaurām taciņām, kas vietumis šķīra tos vienu no otra, te pazuzdams kuplajā labībā, te atkal iznirdams klajā pļavā, kur siena pļāvēji un grābēji cītīgi rāvās ar savu darbu; tikai retu reizi uz īsu mirklīti viņš apstājās, lai atvilktu elpu, līdz sakarsis, nosvīdis un noputējis nokļuva mazās pilsētiņas tirgus laukumā.
Seit viņš apstājās un raudzījās apkārt pēc viesnīcas. Tur bija kāds balts bankas nams, no> sarkaniem ķieģeļiem celta alus darītava, dzeltens rātsnams un vienā stūrī laukumam liela ēka ar koka apšuvumu zaļā krāsā;
:šī māja dižojās ar izkārtni «Džordžs». Turp tad ari viņš steidzās, tiklīdz viņa acs uz 'to uzdūrās.
Viņš aprunājās ar pasta ipuisi, kas snauduļoja pavārtē, un šis, padzirdējis, kas par lietu, raidīja viņu pie zirgu puiša, kurš, savukārt noklausījies to pašu, nosūtīja viņu pie viesnīcas saimnieka, slaida auguma džentlmeņa, kas, uzcirties ar zilu kaklautu, baltu platmali galvā, īsām, dzeltenīgi pelēkām biksēm un tām piedienīgiem stulme- tņiem kājās, stāvēja, atspiedies pret pumpi staļļa priekšā, un ar sudraba bakstīkli badīja zobus.
Šis džentlmenis, gaužām prātīgi visu apsvērdams, lēnītiņām aizgāja uz bufetes telpām izrakstīt rēķinu, un, kamēr to uzbūra, pagāja labs taiciņš; kad nu tas bija gatavs un samaksāts, vajadzēja apseglot zirgu un pasta puisim saģērbties, un tas atkal aizņēma savas bran- igas desmit minūtes. Olivers pa to laiku aiz nepacietības stāvēja kā uz adatām un labprāt būtu meties pats zirgam mugurā un aizauļojis vienā stiepienā līdz nākamai pasta stacijai. Beidzot taču viss bija kārtībā, un, kad mazā aploksne bija nodota ar daudziem piekodinājumiem un lūgumiem to steigšus jo steigšus nogādāt, jātnieks piespieda piešus un aizrikšoja, ka noklabēja vien, pa nelīdzeno tirgus laukumu; pēc minūtēm divām viņš jau bija ārā no pilsētiņas un laida pilnos auļos pa šoseju.
Tas ir gan kaut kas, ja tu apzinies, ka pēc palīdzības ir aizsūtīts un ka laiks nav velti zaudēts, un tāpēc Olivers tagad daudz vieglāku sirdi steidzās ārā no viesnīcas pagalma. Ticis aiz vārtiem, viņš nejauši uzskrēja virsū kādam gara auguma vīrietim, kas, ietinies apmetnī, pašlaik nāca laukā no viesnīcas.
— Ē! — vīrietis iesaucās, sasprindzinādams skatienu uz Oliveru un spēji atkāpdamies atpakaļ. — Velns ar ārā, kas ta tas?
— Lūdzu, piedodiet, ser, — Olivers sacīja, — es lielā steigā skrēju uz mājām un nemaz nepamanīju jūs iznākam.
— Piķis un zēvele! — vīrietis murdēja, vai aprīdams Oliveru savām lielajām melnajām acīm. — Kas to lai būtu iedomājies! Samal viņu miltu pelnos — ir tad viņš no akmens zārka tev sliesies ārā, lai stātos man ceļā!
— Man ļoti žēl, — Olivers sacīja stomīgi un bailīgi, šā svešā vīra zvērīgā skatiena samulsināts. — Es tak nebūšu jums sāpes nodarījis, uzgrūzdamies virsū?
Kad tu sapūtu laukā! — svešais, dusmās zvērodams, nošņāca caur sakostiem zobiem. — Būtu tik man dūša bijusi pateikt vienu vārdu, vienā naktī es būtu no tevis ticis vaļā. Velns tevi būtu parāvis, sātans tavu sirdi aprijis, tu nešķīstais krupi! Ko tu te dari?
Vīrs vicināja dūri, bērdams lāstus, kādi tik pagadījās mēles galā. Viņš paspēra dažus soļus uz priekšu, it kā grasīdamies dot belzienu Oliveram, bet, pēkšņi lēkmei uznākot, nogāzās gar zemi un nu raustījās un valstījās ar putām uz lūpām.
Mirkli Olivers noraudzījās uz vājprātīgā plosīšanos (viņš to noturēja par vājprātīgu) un tad ieskrēja namā saukt pēc palīdzības. Noskatījies, ka to rūpīgi ienes viesnīcā, viņš metās mājup un skrēja cik vien ātri varēdams, lai atgūtu nokavēto laiku, un pa ceļam, vēl mazliet satraukts, domāja un brīnījās par tikko redzētā svešinieka dīvaino izturēšanos.
Ilgi tomēr viņš nedabūja lauzīt galvu par šo gadījumu, jo, nonākot kotedžā, tur bija diezgan cita, par ko domāt un prātot, diezgan, lai paša rūpes pilnīgi aizmirstos.
Rozei Meilijai strauji kļuva sliktāk; pret pusnakti jau viņa iekrita smagos murgos. Vietējais ciema ārsts visu laiku atradās viņas tuvumā. Izmeklējis slimnieci,' viņš paaicināja misis Meiliju nomaļš un pavēstīja, ka šī esot viena no visbīstamākajām slimībām.
— Jāteic, — viņš sacīja, — tas nu būtu gandrīz par brīnumu uzskatāms, ja viņa to pārciestu.
Cik bieži Olivers trūkās augšā no savas gultiņas tonakt un, klusiem solīšiem iztipinājis kāpņu telpā, saspringti klausījās, lai uztvertu vismazāko troksnīti no Rozes istabas! Cik bieži viss viņa augumiņš sadrebēja, piere aiz šausmām aprasoja aukstām lāsēm, kad, pēkšņam soļu troksnim atskanot, viņu sagrāba šausmas, vai tik nav noticis jau tas, par ko baismi pat iedomāties! Un kas gan bija viņa agrākās karstās lūgšanas, salīdzinot ar tām, kuras viņš tagad sāpēs un izmisumā raidīja debesīm, izlūgdamies dzīvību un veselību vārajai būtnei, kas stāvēja jau tikpat kā atvērta kapa malā!
Ak šī neziņa, baigais, skaudrais nemiers, kad tu stāvi un neko nedari, kamēr tam, ko mīlam no visas sirds, dzīvība šūpojas svaru kausos! Ak, šīs mokpilnās domas, kas pārmāc visus prātus un ar savā iztēlē uzburto ainu spilgtumu liek sirdij neprātīgi dauzīties un elpai aizrauties; šī izmisīgā vēlēšanās darīt kaut ko, lai atvieglotu ciešanas un novērstu briesmas, kas tomēr nestāv mūsu spēkos; šis dvēseles un garai pagurums, ko rada bēdīgā atmaņa par mūsu nevarību, — kādas mocības var būt vēl sāpīgākas, kādu domu spēks, kāda gribas piepūle var tās atvieglot pašu asāko, dedzinošāko sāpju uzplūdu mirklī!
Atnāca rīts, bet mazā kotedža bija vientuļa un klusa. Visi- runāja čukstus; laiku pa laikam pie vārtiem parādījās satrauktas sejas; sievietes un bērni aizgāja ar asarām acīs. Visu bezgalīgi garo dienu un pāris stundu vēl, tumsai uznākot,, Olivers lēnām klaidoja pa dārzu, vai ik mirkli paceldams acis uz slimnieces istabu un nodrebēdams, ieraugot aptumšoto- logu, jo viņu pāršalca doma, ka aiz tā var būt jau nāve iezagusies. Vēlu vakarā ieradās misters Losberns.
— Drausmīgi, — labais dakteris sacīja, runājot novērsdams vaigu, — tik jauna, tik ļoti mīļota! Bet cerību gaužām' maz.
Atkal rīts. Spīd spoža saule, tik spoža, ka šķiet, tai nav jāredz ne bēdas, ne rūpes; kur vien acis met — ik lapa, ik; zieds pilnā krāšņumā; no visa dveš dzīvība un spirgtums;,, ik skaņa, ik glezna pauž prieku, bet daiļās, jaunās meitenes dzīvība dziest. Olivers aizslīdēja uz veco kapsētu un, apsēdies uz zaļā vaļņa, klusībā raudāja un lūdza dievu par viņu.
Tāds miers un krāšņums visapkārt; tik daudz dzirkstošas gaismas un dzīvīguma saules pielijušā dabas ainavā; tik daudz jautras mūzikas vasaras putnu dziesmās, tāda brīve un vieglums krauķa straujā lidojumā gaisos; tik daudz dzīvības un līksmes visur un visā, ka zēnu, kad tas pacēla sūrstošās acis un paraudzījās apkārt, neviļus pārņēma doma, ka šādā laikā nāve nevar prasīt upuru un ka Roze, protams, nevar mirt, ja pat ap sīkāko nieciņu plūsmo jautrība un prieks;,: ka kapi saderas ar salu un nemīlīgo ziemu, ne saules mirgu un tvīksmainām smaržām. Viņam pat šķita, ka līķauti domāti' vienīgi veciem un izdēdējušiem cilvēkiem, ka to spocīgās krokas nekad nekļaujas ap jaunu un daiļu augumu.
Baznīcas tornī nodunēja kapu zvans — tik asā nesaskaņā- ar bērna domām. Vēl viens! Un vēl! Tas vēstīja par bēru dievkalpojumu. Pa vārtiem ienāca neliels pūlītis pavadītāju, ar baltām lentām kā sēru zīmi; tātad nomirējs bija jauns. Tie atsegtām galvām stāvēja pie kapa; sērotāju vidū bija ari māte — māte, kas zaudējusi bērnu. Bet saule mirdzēja koši un putnu dziesmas neapklusa.
Olivers gāja mājup, pārdomādams, cik daudz laipnības viņš pieredzējis no jaunās lēdijas, un sirdi ilgodamies, kaut atgriezies vēl tas laiks, lai viņš ik mīļu dienu varētu parādīt savu pateicību un padevību. Viņam nebija iemesla pārmest sev nolaidību vai nevērību, jo no sirds bija centies kalpot viņai, un tomēr atausa atmiņā simtiem sīku gadījumu, kad, kā viņam šķita, viņš būtu varējis parādīt lielāku centību un vairāk uzmanības, un žēl bija, ka to nebija darījis. Mums derētu vairāk padomāt par savu izturēšanos pret tiem, ar kuriem mēs kopā dzīvojam, jo nāve ikreiz šaurā pakaļpalicēju jpulciņā iekvēlina domu, cik daudz tie būtu varējuši darīt un cik maz darījuši, cik daudz aizmirsta, bet vēl vairāk par labu nevēršama! Nav rūgtākas nožēlas par veltīgu nožēlu; ja gribam sev tādu aiztaupīt, lai padomājam par to, iekāms vēl laiks.
Kad viņš pārnāca mājās, misis Meilija sēdēja mazajā viesistabā. Oliveram sirds sažņaudzās, Ieraugot viņu, jo viņa nekad vēl nebija atgājusi no audžumeitas gultas; bail bija domāt, kas noticis, ja viņa tagad to atstājusi. Viņš dabūja zināt, ika Roze iegrimusi dziļā miegā, no kura pamodīsies vai nu atspirgsmei un dzīvei, vai — lai atvadītos un mirtu.
Vairāk stundu viņi sēdēja klausīdamies un baidīdamies runāt. Pusdienas novāca nenobaudītas; viņu vaigs rādīja, ka savās domās tie tagad atradās citur; viņi vēroja sauli, kā tā slīdēja arvien zemāk un zemāk un beidzot pārlēja debesis un zemi ar rožainu gaismu, kas vēstīja tās drīzu rietu. Viņu asā dzirde uztvēra tuvojošos soļu troksni. Neviļus viņi abi traucās uz durvīm; ienāca misters Losberns.
— Kas ar Rozi? — vecā lēdija iesaucās. — Sakiet man tūlīt! Es spēšu to izturēt; visu ko, tikai ne neziņu! Ak, sakiet tak, dieva dēļ!
— Jums jāsaturas! — dakteris sacīja, viņu atbalstīdams. — Apmierinieties, mīļā kundze, nu saņemieties, lūdzu!
— Laidiet mani, dieva dēļ! Mans mīļais bērns! Viņa ir mirusi! Viņa mirst!
— Nē! — dakteris dedzīgi attrauca. — Ar dieva žēlastību viņa dzīvos vēl ilgus gadus par prieku un svētību mums visiem.
Lēdija nokrita ceļos un pūlējās salikt rokas, bet spēki, kas tik ilgi bija viņu uzturējuši, atstāja viņu reizē ar pirmajiem pateicības lūgšanas vārdiem, un viņa atslīga drauga palīdzīgajās rokās.